Intervija: Santa no “Zaļās Maizes”

Intervija: Santa no “Zaļās Maizes”
Man vienmēr ir interesējis to produktu stāsts, kas man garšo un atšķiras no citiem līdzīgajiem, kas tirgū pieejami. “Zaļo maizi” pirmoreiz pamanīju Facebook, pēcāk nogaršoju Kalnciema ielas tirdziņā un tad jau pasūtīju uz mājām. Jo biežāk to nogaršoju, jo vairāk aizdomājos, kā “Zaļās maizes” idejas autore Santa Liepa maizīti cep -kādas sastāvdaļas viņa izmanto, kā nonāk līdz gala receptei un cikos ceļas, lai jau 10 no rīta Kalnciema ielas (vai kādā citā) tirdziņā pārdotu vēl siltu maizīti.
Atzīšos, ka pēc šīs intervijas, Santas darbs mani iedvesmo vēl vairāk. Malacis! Viensplusviens.lv vārdā novēlam veiksmi un izdošanos arī nākotnē!

Pastāsti, kā sāki cept maizīti. Kad uzcepi pirmo kukulīti un vai ar pirmo reizi arī izdevās?
Visa maizes cepšanas epopeja manā dzīvē aizsākās Tūjā, draugu vasaras mājā.Katru vasaru ar kompāniju ik pa laikam  kopā atpūšamies, baudot jūru, ēdienus, galda spēles un kopīgas sarunas. Mājas saimnieks Toms, būdams izteikts agro rītu mīļotājs, katru rītu mūs, guļavas, pamodina ar pārsteidzoši kārdinošu kafijas un svaigi ceptas maizītes smaržu.Lieki minēt,ka siltā  maizīte vienmēr pazūd nemanot. Tas bija, laikam, pirms kādiem trim,četriem gadiem.Dabūju no Toma maizītes recepti, mēģināju, izgāzos, mēģināju vēl, vīlos, mēģināju vēl un vēl…sāku improvizēt. Laika gaitā radās neliela izpratne par svarīgām procesa detaļām, iemīlējos procesā kā tādā. Rudens vakaros, tumšs, pa visu māju skan Julie London, glāze sarkanvīna un māju apņem sildoša un pacilājoši svinīga maizītes smarža.
Tevis ceptās maizes ir arī ar diez gan neparastām garšām – kā nonāci pie tādām garšām un cik bieži eksperimentē ar jaunām? 
Pie neparastajām garšām nonācu caur vilšanos klasiskajās receptēs. Jāpiebilst gan,ka pati esmu izteikta maizes un piesātinātu garšu cienītāja – pastētes, pipari, marinējumi, pikantās mērcītes – reizēm šķiet,ka varētu pat neko citu neēst. Tad nu ļāvu sev brīvu vaļu iziet ārpus rāmjiem, kas lielā mērā bija arī neliels mana slinkuma nopelns, jo ne pārāk mīlu ikdienā rosīties pa virtuvi.Kad nākošās reizes draugi nāca pie manis,nolēmu pataupīt laiku un uzcept maizi, bet žigli vajadzēja izdomāt kā to lietu padarīt baudāmāku. Un tad sākās šī fantastiskā, nekontrolējamā garšu spēle. Pirmajā reizē visas zemapziņas maņas iedvesmoja izmēģināt visus dārzā atrodamos garšaugus, nākošajā reizē patīriju ledusskapja krājumus un tālāk tās garšu variācijas tikai nāca un papildinājās. Reizēm es, darot ikdienišķus darbus, vienkārši uz sitiena iedomājos kādu garšu variāciju un monetā pašu pārņem tirpiņas no sajūsmas,no vēlmes izmēģināt. Protams, pēc tam pētot pasaules piedāvātos recepšu krājumus, secinu, ka daudzas garšu variācijas kaut kur pasaulē jau eksistē un ir pat diez gan populāras, bet, jāsaka,arī tās man pašai ne līdz galam garšojušas, tādēļ viss, ko šobrīd cepu, ir tikai un vienīgi pēc manis pašas gaumes un receptes.
Kā Tu izlēmi, ka maize jāpiedāvā nogaršot un iegādāties arī plašākai publikai? 
Par to atkal jāpateicas manai draugu kompānijai un kosmosam, jo pati nekad mūžā nebūtu iedomājusies nodarboties ar ēdināšanu, kur nu vēl maizes cepšanu. Vienmēr darbs bijis tikai ar mākslu un dizainu sastīts. Lelles, fotogrāfēšana, apģērbi, kāda tur vēl maize!? :)

Tas bija kārtējais kompānijas pasākums,šoreiz pie manis. Biju sacepusi vairākas maizes, katru savā garšā un stiprumā, klāt svaigs zaļumu sviestiņš. Todien mums kompānijā bij pievienojies jauns cilvēks,zinošs un interesants, pats nodibinājis savu biznesu, visai apbrīnojamā veidā, turklāt lielā mērā pats ar saviem spēkiem, pats visu apgūstot. Kā tāds piemērs var neiedvesmot? Un viņa pirmā reakcija pagaršojot manas, pavirši uz galda atstātas maizītes, bija visai pārsteidzošs izbrīns, kādēļ šāds produkts nav “tirgū”. It kā smejoties tajā vakarā visi pafantazējām un pārunājām, kā tas būtu, ja šādu maizi ceptu citiem ,kur to dotu un cik tas maksātu, ar ko tā atšķirtos no visām citām maizēm.

Tajā laikā vēl strādāju pie Līvas Jaunozolas “Christmas Pop up store”, vietā un vidē, kura katru dienu iedvesmoja rīkoties plašāk, spilgtāk, dzirkstošāk, citādāk, drosmīgāk. Nākošajā dienā noklausoties manu stāstījumu, kolēģis vēl visai pārliecinoši mani iedvesmoja un pārliecināja. Tai pašā momentā, paralēli veikala iekārtošanai, tapa “Facebook” lapa.Bez īpaša plāna, bez saprašanas, kas tiek uzsākts, vienkārši ar baigo aizrautību un pozitīvu enerģiju iekšā. Un tajā brīdi sākās nekontrolējama notikumu attīstība, kuru pat šobrīd tā īsti nespēju aptvert un izskaidrot.

10370955_478841772268794_5406325956404417082_n

11011199_496289790523992_19390367095355793_n

11053448_483889031764068_1889327897143884160_n


Vai maizi cep mājas apstākļos? Cik ilgu laiku Tev aizņem sagatavošanās, piemēram, Kalnciema tirdziņam? Vai Tev ir kādi palīgi?
Maizīti es cepu mājās, sākotnēji tas notika ģimenes virtuvē, bet jau pusgadu vēlāk sākām veidot atsevišķu virtuvi maizītei, citādi sirdsapziņa grauž, ka maizes dienās ģimene pat pie kafijas netiek. Dienās, kad cepu maizi, pat, ja tas ir tikai viens kukulītis, ir visai saspringti. Pirmkārt jau tāpēc,ka darbs ar ēdienu ir nenormāli atbildīgs – es ļoti sekoju līdzi detaļām, lai viss, kas nonāk pie maniem maizes ēdājiem, būtu ideāls.Vēl ir tāda lieta, ka, jo vairāk esi pieradis pie procesa, jo vairāk jādomā līdzi. Receptes zinu no galvas, visu atomātiski iejaucu pēc sajūtām, pēc pieraduma, bet nedod Dievs, kāds mani tajā brīdī izrauj no procesa, un tad ir viss. Es vienkārši neatceros – piebēru sāli vai nē. Svarīgākais ir sagatavot darba vidi, sagataves, produktus, visas detaļas – pārējais paliek roku un sajūtu pārziņā.

Ar Kalnciema ielas tirdziņu ir tā. Pusčetros ceļos, sagatavoju mīklas, darba virsmu, tad stunda meditācijai ar kafiju un kādu filmu vai grāmatu, un tad – mīcīšana un cepšana līdz pēdējam brīdim. 10:00 esmu Kalnciema ielā un sāku krāmēties.

Protams,ka bez palīgiem es nevarētu, šobrīd man neizmērojami palīdz mani vecāki. Tēvs ar vadāšanu, krāmēšanu, produktu pievešanu un maizītes izvadāšanu, bet mamma ir tas brīnumdaris, kas palīdz savākt virtuvi, kad man vairs vienkārši nav spēka, kā arī pakošana un saiņošana no rītiem paliek viņu ziņā, par ko MĪLZĪGS PALDIES!

Kādus produktus izmanto maizes cepšanā? Vai ir konkrēti produkti, kurus izmanto regulāri, vai tomēr mēdz sastāvdaļas pamainīt?
Ar produktiem ir ļoti dažādi. Lielu daļu pērku vai pasūtu pie sev zināmiem zemniekiem, zaļumus un dārzeņus mēdzu pirkt arī piemājas Āgenskalna tirgū pie iemīļotiem tirgotājiem, kas ved paši savu produkciju. Miltus pagaidām pērku no “Rīgas Dzirnavnieka”, šobrīd gan jau esmu sākusi eksperimentēt ar Tiešās Pirkšanas pulciņā ,eko veikaliņos nopērkamiem bio miltiem, kā arī esmu iecienījusi Kalnciema ielas tirdziņā sastopamo “Zutiņu” saimniecības miltus. Tā kā drīzumā ceru palaist arī BIO maizīšu versijas, tad šīs iepazīšanās kļūst aizvien aktuālākas. Sāpīgākā tēma ir garšvielas un pļavu zaļumi. Pļavu zaļumus neatliek nekas cits kā braukt pašai vākt, domājot arī par krājumiem ziemai, bet garšvielas…hmm…sāpīga tēma. Pašā sākumā domāju,ka vislabākās garšvielas būs tigū, nekā. Tur viss izgarojis, izbalējis, bezgaršīgs.Vislabākās, protams, ir atrodamas dažādos mazajos veikaliņos, bet pie tiem daudzumiem, kādus maizei izmantoju, gala cena var sanākt pārāk augsta. Tādēļ kombinēju daudz īstus garšaugus ar daudz dārzeņiem un tad detaļas pieskaņoju ar pārbaudītām garžvielām, kuras parasti pasūtu “Arkolat” .Bet principā, maizīteis tas ir labs jūras vai vulkāniskais sāls, melnie pipari, no kuriem man vienkārši ir smaga atkarība, un tad, piemēram, ingvers, kajēnas pipari.
Cik zinu, šobrīd cep ne tikai maizīti, bet gatavo arī citus produktus, piemēram, sinepes un pieneņu sīrupu. Kā tu nonāci līdz produktu klāsta papildināšanai? 
Arī tas notika nekontrolējami, īsti bez manas tiešas līdzdalības.Par sinepēm pēkšņi, no zila gaisa, iedomājos sēžot māšīnā, uz Igaunijas -Latvijas robežas, braucot mājās no leļļu izstādes Tallinā. Iedomājos un viss, vajag taisīt. Momentā pat nezināju, kā sinepes rodas. Zināju tikai to,ka man ļoti garšo, un, ka galva teju sprāgst pušu no garšu variāciju idejām. Visu nakti pētīju,meklēju,nākošajā dienā mājiniekiem paziņoju, ka būs sinepes!

Pieneņu sīrups patiesībā arī radās pateicoties mūsu muzeja lellēm. Nedēļā pirms muzeju nakts, braucām uz Ungurmuižu iekārot mūsu “Leļļu kofermājiņu” ceļojošo izstādi, dzīvojām tur pat uz vietas, apkārt vienkārši fantastisks ,zaļuma pārbagāts vēsturiskais Ungurmuižas parks. Kamēr mans virs galvas lidinājās un blakus mierīgi pastaigājās vietēji stārķi, pielasīju pilnas kastes ar nātrēm,ar gārsu. Bet skatos uz tām pieneņu plantācijām un saprotu, ka tādu izdevību nevar laist garām. Pirms pāris gadiem vienreiz biju vārījusi tēvam pieneņu medu, nodomāju, kādēļ gan nepamēģināt atkal. Sanāca salasīt kādus 30 liturs ar ziediem, nākošajā dienā mājās sāku vārīt un atkal burties ar garšām. Nedaudz burciņas baudpilna sīrupa sanāca. Starp citu, pieneņu sīrups garšo lieliski salātos, sajaukts kopā ar balzamiko etiķi. :)

Kā Tu kopumā vērtē pirmo “Zaļās maizes” gadu un kādi ir Tavi nākotnes plāni?
Domāju,ka šis gads ir bijis labākais manā apzinātajā dzīvē. Esmu ļoti augusi kā cilvēks, kā personība, tik daudz janu zināšanu, pieredzes, fantastisku cilvēku un notikumu. Ļoti ir spēcinājuši un palīdzējuši augt visi negatīvie sīkumi, kas mēdz no malas pabakstīt. Neticamā cilvēku atdeve, labestība un atbalsts ir ļoti palīdzējis iemācīties un noticēt enerģiju un pateicības sajūtas nozīmīgumam. Savs bizness, arī ja tas ir tikai maziņš mājražotnes bizness, tas pārņem tevi un tavu dzīvi, tas it kā ķļūst par tavu ģimenes locekli, tādēļ ļoti arī jānovērtē šī iespēja vienam otru iepazīt un iemācīties sadzīvot pēc iespējas harmoniskāk un efektīvāk. Visa pamatā ir sinerģija, detaļas, dzirkstoša enerģija ko vajag uzturēt pēc iepspējas dzīvāk un “karstāku”. Tad viss notiek. Ļaunākais ,kas jebkurā dzīves jomā var notikt, tā ir rutīna.Rutīna ir kā ļauns, spēkus,dzirksti un entuziasmu atņemosš vīruss. Arī tam šajā gadā ir iziets cauri. :)

Plānos noteikti ir attīstība. Plānos noteikti ir kļūst vēl labākiem, gardākiem, dažādākiem , neaizmirstamākiem, arī veselīgākiem. Pirmais un tuvākais solis tagad, laikam, būs BIO produkcija un ļoti ceru, ka izdosies beidzot sadraudzēties ar pašas gatavotajiem ieraugiem. Maizītei būs divi virzieni. Plašāks, nu jau iepazītās svētku, ne ikdienas maizītes, kas varbūt nav tik veselīgas ikdienas lietošanai, toties ir līdz zosādai un tirpiņām izbaudāmas un  īpašākās reizē, piemēram brīvdienu rītos.

Un tad nu mēģināšu iespringt arī uz neparastiem risinājumiem veselīgajam un dabiskajam variantam,mēģinot saglabāt neparastās garšu variācijas. Diemžēl šajā gadījumā, tehniskās detaļas un dabīgo produktu, piemēram, ierauga īpatnības, ļoti daudz ko ierobežo un maina..

Tik pat svarīgs solis šogad ir atrast to īsto un vislabāko palīgu, otru mani – kādu, kas ir uz tā paša viļņa un ar to pašu sajūtu un dzirksti. Īpāši jau uz tirdziņiem. Tā kā, ja kāds sev jūt iekšā iedegamies patiesu aizrautību un vēlmi strādāt, strādāt ārpus rāmjiem un starot kopā ar maizi, tad var droši rakstīt. Es ļoti priecāšos.

“Zaļās maizes” produktus regulāri vari iegādāties dažādos mājražotāju tirdziņos vai pasūtīt uz mājām – seko līdzi informācijai Facebook un Instagram.

Facebook: Zaļā Maize
Instagram: SantaLiepa

Trackbacks/Pingbacks

  1. Latvijas produkti tavam svētku galdam | Viens + Viens - […] ir fantastiski garšīga un nekur pasaulē neatradīsiet maizīti ar tādām garšām, kādas rada Santa Liepa. Uz svētku galda vari…

Komentē