Bērna publiska uzvedība

Bērna publiska uzvedība

Piedodiet, bet vasara ir tāds aizņemtais laiks, kad mazāk sanāk apsēsties pie datora un uzrakstīt to, ko esmu vēlējusies. Ceru, ka arī jums tā ir piepildīta dažādiem notikumiem, ka atliek mazāk laika tos blogus palasīt :). Šoreiz vēlos atkal pievērsties bērnu (precīzāk1 – 3 g.v.) audzināšanas tēmai.

“Toddleru” jeb mazuļu vecums ir tas, kad vecākiem nākas sastapties ar lielākiem un mazākiem izaicinājumiem viņu audzināšanā. Krišana gar zemi, nevēlēšanās apģērbties, ēdiena mētāšana, speršana, košana, sišana, bļaušana – nu viss, kas vecākus biedē un parasti arī dara kaunu, ja šāda uzvedība tiek pausta publiski. Lai gan patiesībā – par ko kaunēties? Ikvienam mazulim taču ir gadījies nokrist gar zemi un cīnīties par to, lai kaut kas notiek pēc viņa prāta. Pavisam normāli! Nu un, ka tā tante aiz stūra skatās un krata ar pirkstu – kāds neaudzināts mazulis!

Šādas situācijās ir grūti saglabāt veselo saprātu. Gribas, lai ātrāk krīzes situācija beidzas, vienalga kādi līdzekļi tiek izmantoti. Lai gan ikviens no mums skaidri apzināmies – ja bērns veikalā pieprasīs konfekti, nu nevar taču uzreiz to konfekti nopirkt? Bet tas vilinājums viņam to iedot, jo tu zini, ka būs miers un varēsi mierīgi iepirkties… Vēlos piedāvāt grāmatas “Secrets of The Baby Whisperer for Toddlers” ieteikumus, kā reaģēt uz dažādu, vecākiem ne īpaši tīkamu bērnu uzvedību publikā.

Protams, ne jau visus šos ieteikums vajag ievērot. Tā nu tālāk ir jūsu izvēle – ko paņemt sev. Skaidrs ir viens – ja izvēlies pie kāda no  ieteikumiem pieturēties, tad neatmet ar roku pēc pirmās neveiksmes.Tikai pēc kāda laika bērns sāks saprast, ko drīkst un ko ne. Bet jo ātrtāk attiecīgās robežas tiek nospraustas, jo vieglāk. Piemēram, Everts ilgu laiku ņēma nost bērniem rotaļlietas, it īpaši mašīnas. Beidzot viņš tās dod arī citiem! Arī gar zemi sen nav kritis…:) Bet vispār jau man arī vēl ir lietas, kas viņam jāiemāca, bet liels progress ir arī skraidīšanā pa kafejnīcām / restorāniem. Baidos jau saslavēt, bet pēdējās reizes viņš ir pavadījis mierīgi sēžot pie galda. Tomēr viena lieta, pie kā jāpiestrādā – sišana citiem. Viņš ir mīļš bērns, bet reizēm impulsīvi kādam iesit pa galvu. Tā kā ar šo vēl cīnamies.

Vēl pastāv dažādas bērnu audzināšanas teorijas, ka bērnam nekad nedrīkstot teikt “NEDRĪKST”. Nu es tam īsti nepiekrītu. Uzskatu, ka bērnam ir jāzina, ko nozīmē šis vārds. Kādreiz dzīvē viņam nāksies sastapties ar to, ka kāds viņam pasaka “NĒ”. Tā kā nebaidos lietot šo vārdu. Tomēr cenšos, lai tas nebūtu dominējošais.

Pārstimulācija

Ko darīt? Novirzi bērnu prom no aktivitātes.
Ko teikt? Es redzu, ka tu esi noguris, labāk iziesim nelielā pastaigā.

Tracis publiskā vietā, jo bērns vēlas kaut ko dabūt (piemēram, nokrīt gar zemi)

Ko darīt? Ignorē. Ja vārdi nepalīdz – pacel viņu un nes prom (piemēram, uz auto).
Ko teikt? Oho, tas ir iespaidīgi! Diemžēl tu joprojām nevari to dabūt. Šeit tā nedrīkst uzvesties.

Bērns nevēlas ģērbties

Ko darīt? Nogaidi vairākas minūtes. Ja bērns pēc kāda laika joprojām bēg prom – pārtrauc un pacel viņu.
Ko teikt? Kad tu būsi gatavs, sāksim vēlreiz. Mēs varam kaut kur doties tikai tad, ja tev mugurā būs krekliņš / bikses / kurpes.

Bērns kliedz

Ko darīt? Nekliedz pats!
Ko teikt? (Čukstus) Vai varam abi runāt savā klusajā balstiņā?

Bērns čīkst

Ko darīt? Ieskaties bērnam acīs un runā normālā balsī.
Ko teikt? Es nespēju saprast, ko tu saki, ja neizmanto savu labo balstiņu.

Bērns skrien apkārt tur, kur tas nav atļauts

Ko darīt? Apturi viņu, uzliekot abas rokas uz viņa pleciem.
Ko teikt? Šeit diemžēl nav atļauts skriet. Ja tu turpināsi, mums būs jāiet prom.

Bērns sit vai sper tev, ja tu viņu pacel

Ko darīt? Noliec bērnu atpakaļ.
Ko teikt? Man sāp, lūdzu, nedari tā.

Bērns atņem rotaļlietu citam bērnam

Ko darīt? Doties pie bērna un iedrošini viņu atdot rotaļlietu atpakaļ.
Ko teikt? Puisītis / meitenīte ar to spēlējās. Mums šī rotaļlieta jāatdod viņam atpakaļ.

Bērns met prom ēdienu

Ko darīt? Izcel no barošanas krēsliņa.
Ko teikt? Mēs nemētājam ēdienu pie galda (arī citur ne).

Bērns rauj aiz matiem citu bērnu

Ko darīt? Maigi noņem bērna roku no otra bērna matiem.
Ko teikt? Esi maigs, nerauj.

Sit citu bērnu

Ko darīt? Apturi viņu. Ja bērns kļūst agresīvs, pārvieto uz citu telpu, kamēr viņš nomierinās. Ja viņš turpina sist – jādodas prom pavisam.
Ko teikt? Nedrīkst sist. Tas sāp. Ja turpina sist – paskaidro, ka tagad mums jāiet prom.

 

Kā jūs tiekat galā ar attiecīgām situācijām?

FOTO: women-rules.ru

 

 

 

7 komentāri

  1. Avatar

    Man ar Katrīnu visos jautājumos vislabāk strādā – sarunāšana.
    To pateikt gan ir vieglāk, nekā izdarīt, jo prasa ļoti lielu pacietību – ja jūtu, ka būs konflikts, vispirms pati nomierinos, tad maksimāli mēģinu “nomierināt vidi” – apklusināt visus gudros radinieku, līdzcilvēku padomus :) , ja tādi ir blakus, ieskatīties Katrīnai acīs, pateikt, ka tagad bišķiņ aprunāsimies.
    Nu, un tad mierīgi, nepaceļot balsi un koncentrējoties tikai tam, mēģināt sarunāt – nepirkt to lietu, jo mājās/groziņā jau ir kaut kas cits; padalīties ar tām mantiņām smilšu kastē, ko pati tajā brīdī neizmanto, jo tagad taču rok ar lāpstiņu, kas rokās; iet mājās no spēļu laukuma, jo rīt atnāksim atkal un pa ceļam taču vēl pīles jābaro; tagad apģērbsimies, lai varētu iziet laukā, bet vēlāk atkal varēs bišķiņ plika paskraidīt.
    Galvenais, ko esmu sapratusi – vienmēr piedāvāt alternatīvu, nevis palikt pie vienkārši “Nē”.
    Šī metode mums pati attīstījusies, augot līdzi ar viņu :)

    Atbildēt
    • Laura

      ļoti piekrītu, sevišķi par alternatīvām:)

      Atbildēt
  2. Avatar

    Ui… Patiesībā šo visu kaut kā biju pati sapatusi, ka kliegšana un citas zāles nepalīdz nemaz. Protams, ikdienā ja strādā ar bērniem- palīdz:) palīdz izparat dažādas situācijas utt… Es ļoti viegli uztveru krīzes- es mierīgi runāju, jautāju kko tādu, kas izsit no attiecīgā brīža noskaņas- kā jau rakstā minēji….. Hugo ir sācis – mēs smejamies- fašistu gājienus. IZstiepj roku, rādītāj pirkstu un kliedz, ka grib to un to. Es ļoti bieži nepievēršu uzmanību- pieeju klāt, paņemu viņa rokas- mierīgi jautāju, kas ir tas, ko gribās. Bieži samīļoju.
    Mans puika ir ļoti emocionāls, kustīgs. Cenšamies pagaidām ļoti neapmeklēt kafejnīcas- tas nav šim brīdim:) bet ejam- mācamies:)
    Par to, ka rakstīji- Everts ņēma mantas nost- es uz to vispār neskatījos kā uz krīzi vai kko es nez- jo vnk ir brīdis, ka vari simts reizes teikt- neņem, nav tavs… Bet 1,5 vecs bērns to vnk neizprot- vecuma īpatnība! Hugo piem., tagad ir periods- ka viss ir viņa! Protams, stāstu, runājam- ka tas ir tavs, mans. Ja gribās- saku, lai iet pats sarunāt ar draugu. Es neiejaucos:)
    Par Nē! Piekrītu tev:)

    Atbildēt
    • Laura

      Zini.. ar tām mantām – Evertam ir diez gan vienalga, ja kāds atņem viņam. Bet ir bērni,kas ir jūtīgi, ja viņiem kaut ko atņem.. tad nu nākas paskaidrot..

      Atbildēt
  3. Avatar

    Piekrītu visiem padomiem, vienīgi- kā ir ar to darbības vārdu izmantošanu, kam priedēklis ne-? Esmu lasījusi, ka bērnam jāsaka, kas ir jādara, nevis kas nav, citādāk viņš nedzird to ne- (nesit), bet dzird tikai – sit.
    Loti daudz jārunā ar bērnu, it sevišķi, par emocijām- savām (paša bērna) un citu. Un jā- kliegšana un balss paaugstināšana, manuprāt, tiešām neder, labāk mierīgi aprunāties:)

    Atbildēt
    • Laura

      Nu es uzskatu, ka “ne” drīkst lietot. Bet ne tā, lai tas būtu dominējošs. Arī cenšos piedāvāt alternatīvas, kad bērns dara ko neatļautu. Ja sit, saku -ka vajag nopaijāt… bet ir izņēmumi.. :)

      Atbildēt
  4. Avatar

    Manuprāt, svarīgi būt informētiem par vecuma krīzēm, lai nesanāk sisties pret sienu ar savu cenšanos, kas var arī beigties bez rezultāta. Man personīgi palīdz ārsta info, ka bērnam tāds ”pusaudža posms”, kam jāiziet cauri. Protams, tādēļ nevar sist, spert un raut mantas, bet samierināties, ka tas ir pārejoši. Un daudzās šādās vecuma krīzes izpausmēs nepalīdz 10x skaidrošana, ka sāp, ka tā ir slikti darīt utt., jo tas viss ”iet gar ausi”.

    Atbildēt

Komentē