Otrās dzimšanas dienas “priekšvakarā”…

Otrās dzimšanas dienas “priekšvakarā”…

Divi gadi.

Šim rakstam briedu ilgi. Likās, varbūt nav vērts savas nostaļģiskās emocijas visiem atklāt, varbūt uzrakstīt ar roku kādā dienasgrāmatā, un noslēpt to drēbju atvilktnē. Bet kaut kas tomēr mudina savas pārdomas uzrakstīt arī te – viensplusviens.lv. Kaut kas, ko gan jau itin labi pārzina ikviena mamam – sajūtas, kad tavs mazais atkal kļūst par gadu vecāks. Nezinu, vai tādas parņēm katru gadu un katru mammu, bet esmu par 100% pārliecināta, ka ar mani tā būs vienmēr.

30. augustā būs pagājuši divi gadi kopš dzīve, prāts un emocijas apgriezās ar kājām gaisā. Lai cik ļoti šķita, ka ar bērna piedzimšanu nekas nemainīsies, ir mainījies pilnīgi viss. Ikdiena mājās, domas un darbības, emocijas un nākotnes plāni. Visu, gribot vai negribot, ietekmē fakts, ka es esmu mamma. Bet ietekmē vislabākajā šī vārda nozīmē – tu vienkārši zini, kas dienas beigās ir vissvarīgākais – vesels un laimīgs bērns. Un arī vecāki.

DZEMDĪBAS

Everts-021

Kā jau ikviena mamma, es nevarēju sagaidīt dzemdības. Lai cik skaista un viegla nebija mana grūtniecība, uz beigām tā kļuva nogudrinoša, un gribējās taču ātrāk satikt mazo, kas tik ilgi jau mita manā vēderā. Noteiktais dzemdību datums bija 2013. gada 31. augusts.

Savā pratā biju izspēlējusi dažādus scenārijus: 1) ka dzemdības notiks Positivus festivālā (jūlija beigās); 2) dzemdēšu savā dzimšanas dienā (arī jūlija beigās); 3) dzemdēšu kādā īpašā datumā, piemēram., 7., 17. vai 27. augustā; 4) nostaigāšu daudz ilgāk par noteikto dzemdību datumu. Nepiepildījās neviens no scenārijiem. Galu galā, mūsdienu tehnoloģijas un mana ārste un vecmāte pateica visprecīzāk – Everts piedzima dienu pirms noliktā dzemdību datuma – 30. augustā.

2013. gada 29. augusta rītā es pamodos un sāku “spēlēties” ar kontrakciju aplikāciju telefonā. Paskatījos uz dzemdību somu. Pasmaidīju un aizrakstīju kādai no grūtniecēm, kura arī uz šo laiku gaidīja mazo. Vīrs gulēja. Jutu, ka šī nebūs viltus trauksme, tomēr izlēmu vispirms pārbaudīt, vai kontrakcijas nepāries pēc dušas, pēc mierīgas atpūtas, pēc kādas tējas tases. Nepārgāja. Lepni sazinājos ar vecmāti (Aiju Mikovu ģimenes radību mājā “Harmonija”). Man par prieku, viņa neteica, ka dzemdību sākums ir manas iedomas vai viltus trauksme. Gluži pretēji. Tikai piekodināja, ka nav kur steigties, un šo dienu vēl mierīgi varu pavadīt mājās un pagulēt. Bet kura grūtniece gan var pagulēt pēc apstiprinājuma, ka dzemdības ir sākušās?! (Sevišķi, ja tā ir pirmā grūtniecība).

Dīdījos, dīdījos, un beidzot pamodināju arī vīra kungu, lai pateiktu, ka šodien brauksim dzemdēt! Viņš, protams, nopriecājās, bet turpināja būt tik pat mierīgs kā ikdienā. Nu vienīgi aizrunāja mums transportu līdz dzemdību mājai (“Harmonija” atrodas Krimuldas pagastā, netālu no Siguldas). Paldies, Jāni, ka Tu mūs aizvedi!

Pa ceļam uz “Harmoniju” šķita, ka nu jau gan dzemdības sākas pa īstam. Protams, vecmāte apgalvoja, ka vēl līdz rītam būs jāpagaida. Spilgti atceros, ka, lai novilcinātu laiku, vēl aizbraucām uz vietējo kafejnīcu uzēst, bet spēka to izdarīt vairs nebija…

Pagāja nakts… gara, gara nakts, kurā viss notikušais ir kā miglā tīts. Rīts manās rokās ielēja skaistāko laimes brīdi. Everts piedzima 30.08. 7:41, ūdenī. Un tālāk stāstīt vairs nav būtiski – laimes asaras, nebijušas emocijas, BRĪNUMA SAJŪTA. Vispatiesākā. Tik liela laime, ka gribas dalīties ar visu pasauli, bet tai pat laikā – ne ar vienu. Tik liela laime, ka tu neesi gulējis, bet nespēj normāli aizmigt.

Pirmais dzīves gads

R14_5547

Visi teica, ka dzemdības būs grūtas, ka zīdainītis bļaus, ka viņam būs kolikas un abi ar vīru nebūsim izgulējušies. Sev biju iegalvojusi, ka tā nebūs, ka tie visi ir mīti. Un mūsu mājās tā arī nebija. Everts auga priecīgs un laimīgs. Nebija arī no tiem, kas diendusu gulēja 3 – 5 stundas, bet gulēja, un ar to jau arī bija gana. Bija vesels. Naktīs gulēja savā gultā, nebļāva, neprotestēja. Viņš bija labs zīdainītis, ar kuru bija liela bauda pavadīt savu ikdienu. Es pilnībā pakļāvos viņa režīmam un uzskatu, ka bērna pirmajā dzīves gadā tas ir ne tikai normāli, bet arī vajadzīgs. Ēšanas režīms, gulēšanas režīms? Kad gribēja ēst, tad pabaroju. Kad vēlējās gulēt, tad devās čučēt. Turēju viņu sev cieši klāt, pirmos mēnešus pa mājām nēsāju slingā. Mēs baudījām to, ka neviens mūs netraucē, ka varam dzīvot savā mazajā pasaulītē, kurā, jā – pirmos mēnešus svarīgākais bija tikai un vienīgi viņš. Un tas bija jauki un baudpilni.

Ir tikai divas lietas, ko vēlos pastāstīt. Nu tā, lai neizklausās, ka dzīvoju pilnīgā utopijā.

1. Mammas veselība. Visi saka, ka dzemdības būs grūtas, bet, kas notiks pēc tam? Par to, vai nu grūtnieces neinteresējas, vai trūkst informācijas. Tas, ka būs jāapkopj jaundzimušais un kā to darīt – par šo tēmu var apmeklēt gan kursus, gan iepazīties ar informāciju žurnālos, internetā. Bet, kas pēc dzemdībām notiks ar tevi pašu? Līdz šim nebiju pieredzējusi, ka tik bieži saķeršu iesnas, klepu, temperatūru. It kā sīkums,bet tomēr… un, ka es pēc dzemdībām būšu tik vāja, ka nevarēšu pacelt karoti, lai paēstu. Un.. ka man nāks raudiens par visu. Un un un…ka man sāpēs mugura un es nevarēšu pacelt bērnu, bet darīšu to tāpat, jo viņam tas ir vajadzīgs. Mana veselība bija otrajā plānā, jo tik ļoti gribējās gādāt par mazulīša komfortu un labsajūtu. Es tikai gribu brīdināt, ka bērns var būt mierīgs, gulēt visu nakti un neraudāt, bet.. ir svarīgi padomāt par to, ko tu darīsi, ja pati jutīsies slikti? Kas palīdzēs? Vai vīrs varēs atnākt ātrāk no darba? Tas būtu ideāli… atrodi kaut vienu domubiedru, kam pačīkstēt, kam pasūdzēties tad, ja pati jūties nogurusi vai slikti. Ja ne padoms, tad tas, ka tevi uzklausa un saprot – palīdzēs.

2. Otrs būs praktisks padoms. Bērna režīms pirmajā dzīves gadā mainās ļoti bieži. Viņš aug, viņš mainās. Nesapriecājies, ja pirmos 2 mēnešus tavs bērns guļ visu nakti un naktī neprasa pieniņu. Bērna režīms ir tik mainīgs un neparedzams! Vienu nedēļu viņš gulēs divas diendusas pa 2 stundām, nākamajā, četras pa 20 minūtēm. Mīļā mamma, tā var būt un tev ir jāpielāgojas. Tas nebūs mūžīgi! Bet pirmais dzīves gads ar katru nākamo piemirstas. Un ātri vien piemirstas tas, ka tavs bērns negulēja ratos, vai ierastās diendusas laikā izlēma padzīvoties nomodā. Pastāvēs kas pārvērtīsies!

Otrais dzīves gads

20527509268_ef2bd8973f_o

Ja man prasītu, kurš bērna dzīves gads bija vieglāks – pirmais vai otrais? Es teiktu – pirmais! Kāpēc? Jo tad mazulim pilnīgi pietiek ar mammu un tēti. Viņam patīk būt mammas klēpī. Viņš tikai mācās velties, rāpot, staigāt. Uz pirmā gada beigām viņš kļūst arvien aktīvāks, bet, man šķiet, ka tomēr ir vēl diez gan savaldāms. Bet pēc tam.. viņš iemācās staigāt, viņš iemācās skriet. Mācās runāt, izdarīt savas izvēles. Otrajā dzīves gadā veidojas bērna personība ar lielo P. Tu diez gan skaidri sāc saprast, kas viņam patīk, un kas nē. Tev jābūt īpaši možam, lai bērnu nosargātu. Mazie ziņkārīgie mazuļi ir tik aktīvi, ka vecākiem ir ko turēt līdzi! (Šobrīd, protams, runāju par pašas redzēto un pieredzēto, iespējams, ir izņēmumi :)).  Ja mazais smiesies, tad skaļi. Ja raudās – tad žēlabaini. Ja dusmosies – tad izteiksmīgi.

Es pat gribot nespētu uzskaitīt tās lietas, ko Everts ir apguvis otrajā dzīves gadā. Varu tikai minēt, ka pati esmu iemācījusies (un vēl mācos) – PACIETĪBU. Krišana gar zemi nav tikai izdoma, bērni tā dara… Vismaz mūsu Everts vienu brīdi var smieties, bet nākamajā – aiz dusmām mest pa gaisu savu iemīļoto auto. No sākuma tas šokē, bet pie tā pierod. Bet tas, cik strauji mazais mācās runāt, un kā atdarina pieaugušo darbības, ir apbrīnas vērts. Man nav vajadzīgi seriāli, var skatīties uz bērniem! Tie mainās katru dienu!

Everta otrajā dzīves gadiņā mēs pieredzējām ko tādu, ko atcerēties man ir ļoti grūti un sāpīgi. Kādā ziemas dienā, kad ledus, kas slēpās zem sniega, bija īpaši slidens, viņš salauza kājiņu. Viņš pat neraudāja. Kad viņam bija tkai 1 gads un 4 mēneši, bijām nostādīti fakta priekšā – ģipsis uz 6 nedēļām. Nevienu no naktīm šo 6 nedēļu garumā es negulēju labi. Es nespēju pārdzīvot un izdzīvoju tādas emocijas, kādas nekad dzīvē nebiju jutusi. Es nevienam, nevienam to nenovēlu. Lai gan Everts turējās izcili. Es varēju tikai mācīties no tā, cik ļoti pozitīvs visu šo laiku viņš bija. Pielāgojās situācijai ātri vien un viņa priekšā es varēju tikai nokaunēties, ka nespēju saņemties. Bet šeit nu jau sāku par daudz sūdzēties. Es zināju, ka ģipša laiks ilgs 6 nedēļas. Uzzīmēju kalendāru un katras dienas beigās attiecīgo dienu izsvītrojām. Bet es nevaru sūdzēties, jo ir mammas, kam šāda kalendāra nav un nevar būt. Kam jākopj bērniņi visu viņu mūžu. Kas ne mirkli nevar iziet no mājas, ja nav kāda palīga. Patiesībā man gribas nokaunēties, ka uz tik īsu laiku es nevarēju saņemties. Saņēmos un ziedoju sevi Evertam par 200% 24h diennaktī. Mēs izgājām tam cauri un šis notikums mainīja manu attieksmi pret daudzām ar bērnu audzināšanu saistītām lietām. GALVENAIS, LAI BĒRNS IR VESELS. Vienalga, cikos viņš ceļas, vai guļ savā gultā, cik reizes dienā sadusmojas, vai māk skaitīt līdz 10. Veselība ir visdārgākais! Visi stereoptipi un audzināšanas principi, tīra māja un citas lietas – SĪKUMI!  Mīlestība un veselība. Veselība un mīlestība… dod spēku un dzīvesprieku.

Ir divas lietas, ko esmu sapratusi, izejot cauri Everta otrajam dzīves gadam:

1. Nav jēgas cepties, ja kāds pievērš lieku uzmanību Tavam mazulim, ja viņš izlemj sabiedriskā vietā uzvesties “nepieklājīgi”. Nedomā, ka esi slikta mamma, ka nemāki mazo audzināt. Kā tad citādāk mazais iemācīsies, ko nedrīkst darīt, ja to nepamēģinās? Par laimi, liela sabiedrības daļa ir cilvēki, kas paši ir izgājuši cauri bērnu audzināšanai un saprot, ka var gadīties dažādas situācijas. Un tie parasti ir arī tie, kas pienāks klāt raudošam / dusmīgam / kliedzošam bērnam un viņu sasmīdinās.

2.Viena lieta, kas jāņem vērā, izdarot secinājumus par jebkuru bērnu – viņa temperaments. Un, tā kā temperamenti ir dažādi, tad salīdzināt nevajg. Viens mazulis var paklausīgi iet mammai pie rokas. Otrs var aizskriet neatskatoties. Pirmais var ilgi raudāt, kad sasitīsies, bet otrs var piecelties un skriet tālāk. Ikvienam mazulim ir viņa temperaments un tas diez gan spēcīgi ietekmē viņa rīcību dažādās situācijās. Laimīgi ir tie bērni, kuru vecāki to pieņem un saprot! Es atzīstos, ka tikai pēdējā laikā esmu sapratusi, ka nu nevar visiem bērniem piemērot vienas izklaides, vienus noteikumus. Vienmēr būs kāds, kas labprāt spēlēsies ar lego vai zīmēs, un kāds, kas tikmēr meklēs tuvākās trepes, kur pakāpelēt :).

Kas notiks tālāk?

Ar aizrautību vēroju, kā Everts ar katru dienu arvien vairāk prot runāt. Apgūst jaunus vārdus un frāzes – atliek tikai nobrīnīties. Lai arī biju izlēmusi, ka Everts bērnu dārzā ies ne ātrāk kā 3 gadu vecumā, pēdējās 2 nedēļas mani nepamet doma, ka viņam mājās ir garlaicīgi. Protams, es varētu būt ideālāka mamma, nodrošināt kultūras programmu katrai dienai un vērot Everta attīstību 24 h diennaktī, bet es atzīšos, ka mani ir aizrāvis arī šis blogs. Es nevēlos būt tāda mamma, kas ir mājās ar bērnu, bet tikmēr paralēli tik aizņemta savos darbos, ka no tā beigās nav jēgas. Un, tā kā Everts mīl cilvēkus un aktīvas nodarbes, ir pozitīvs un drošs, viņš mēģinās apmeklēt bērnu dārzu. Sākuma uz pāris stundām dienā, lai pēcpusdienas vēl būtu mums kopā, vēlāk – tad jau redzēsim, kā mazais kundziņš vēlēsies. Es ļoti novērtēju to, ka varam izvēlēties – cik ilgi un kā šo bērnu dārza procesu uzsākt. Kā jau jebkura mamma, es vēlos savam mazajam tikai to labāko. Un ja viņš alkst vienaudžu sabiedrības – vēlos to dot. Bet nu… dzīvosim – redzēsim.

 

Ar šīm savām pārdomām patiesībā es gribēju teikt tikai vienu lietu – dzimšanas dienas ir jāsvin! Jāsvin, jo katrs dzīves gads ir tā vērts! Tu nekad nezini, kāds būs nākamais! ;) Tāpēc arī mēs svinēsim. Īstajā Everta dienā. 30. augustā. Datumā, kas mainīja visu manu dzīvi… uz labu!

Un paldies visiem, kas ir palīdzējuši, atbalstījuši un uzklausījuši mani šo 2 gadu  + 9 mēnešu laikā ;) Paldies Evertam, kurš mani iepazīstinājis ar tik daudz jauniem draugiem ;)

Laura

 

GALVENAIS FOTO: tikkodzimis.lv
Mazais Everts: tikkodzimis.lv
Everts un tētis: Mārtiņš Oto
Gandrīz 2 gadus vecs Everts: anete.me

24 komentāri

  1. Avatar

    Paldies par atklātību :))
    Lai veicas Evertam ar dārziņgaitu uzsākšanu! un, protams, daudz laimes dzimšanas dienā! :)

    Atbildēt
  2. Avatar

    Paldies par šo rakstu! Lai skaisti svētki Jums visiem!

    Atbildēt
  3. Avatar

    Paldies par burvīgo rakstu – asaras acīs. Jo tikko arī manam vislielākajam priekam un acuraugam palika 2 gadiņi. Līdz ar ko viss rakstītais ir dikti tuvs un ļoti labi saprotu tavas emocijas. Un jā – pacietību to es mācos katru dienu un saku milzīgu paldies savam mazajam skolotājam.
    Tikai ar bērniņa piedzimšanu es sapratu, ka var TIK stipri kādu mīlēt – tās ir visskaistākās jūtas un dzemdības – visskaistākais notikums manā dzīvē, kas to ir sagriezis krustu šķērsām, bet tikai labajā nozīmē. :)
    Karelam dzimšanas diena iekrita otrdien un svinējām ar tajā pašā dienā, jo tieši ŠĪ diena ir tā īpašā.

    Un vispār – HIP HIP URRĀ foršajam Evertam un viņa fantastiskajiem vecākiem!

    Atbildēt
  4. Avatar

    Brīnišķīgas pārdomas! Pilnībā pievienojos atziņām (mūsu gandrīz divgadniekam precīzi mēnesis līdz dzimšanas dienai) :)

    Atbildēt
  5. Avatar

    Līdz ar šo zīmīgo bloga ierakstu gribēju pateikt paldies par noderīgo informāciju, kas šeit tiek publicēta! Manam dēlam Albertam rīt 29.augustā paliek gads! Tā kā esmu arhitekte, man ar ēst gatavošanu mazulim (tā arī bija galvenā tēma, par kuru, meklējot informāciju, arī atradu šo blogu) un citām ar bērniem saistītām aktivitātēm līdz šim bija visai maz kopīga! Bet šeit publicētā informācija man ir pavērusi skatu mazliet plašāk arī šajā sfērā! Paldies par to!
    Un daudz laimes Jums, jo šie svētki ir visai ģimenei!

    Atbildēt
  6. Avatar

    Prieks, ka esmu uzķērusi Tevi. Un pats lielākais prieks, ka Evertam esat jūs un otrādi! Daudz laimes un kā jau Tu pati saki – daudz MĪLESTĪBAS un VESELĪBU jums visiem trim! :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Tik īsti un tieši tā kā ir. :)

    Atbildēt
  8. Avatar

    Brīniskīgs raxts,saskrēja asara acī un tgd eju samilot savus puikas ?

    Atbildēt
  9. Avatar

    Vienkārši brīnišķīgi!:-) iedvesmojoši un sajūtās līdzīgi… mums arī palīdzēja pasaulē nākt abiem bērniņiem vecmāte Aija Mikova! Meitiņa Harmonijā dzima un arī gozējās tikkodzimis.lv. Viss notiek tā kā… nu jau gaidu trešo brīnumu… ar gaišām domām… Daudz laimes Evertam! Lai viss izdodas un gaiši cilvēki apkārt!

    Atbildēt
  10. Laura

    PALDIES par jaukajiem komentāriem un to, ka lasāt. Man patiess prieks, ka ir ar ko dalīties! Paldies!

    Atbildēt
  11. Avatar

    Es kā ap grūtniecības 7. mēnesi sāku, tā savā sentimentā raudu par lietām joprojām – izrādās, ne tikai par savu, bet arī citu bērniem :) Šis arī tik ļoti trāpīja katrā dvēseles stūrītī, jo viss ir tik pazīstams un attiecināms uz sevi. Paula nupat sagaidīja savu pirmo gadu, palēnām sāk staigāt, un arvien skaudrāk sāku just, cik patstāvīga viņa paliek – tas laiks aizlidos vienā mirklī. Un, ak jēziņ, tad ES būšu nu TĀ mamma (gluži kā mana mamma un viņas mamma), kura skolas koncertos raudās, klausoties dzejolīti par māmiņu. Un neērti, gluži tāpat kā toreiz bija man, tagad būs manai meitai :D Paldies, Lauriņ, par foršo rakstu!

    Atbildēt
  12. Avatar

    Jā, tāds nu ir pilsētu bērnu liktenis. Pēc divu gadu vecuma mammām ar bērniem grūti dzīvot tikai mājās un tad ir tikai viens risinājums – bērnudārzs. Toties nekad nenāk par ļaunu padomāt, ka tas īsais laiks līdz skolai, tā ir tā īstā bērnība un to nevar aizstāt pat vislabākie bērnudārzi… Tā būšana kopā arī tad, kad gimenē ienāk nākamie bērniņi – tā mīlestība un prieks, arī pieredze ar saviem brāļiem un māsām, tas ir neatsverami. Jā, tāda tā bērnība..

    Atbildēt
  13. Avatar

    Pilnībā gribu piekrist tam, ka ļoti tiek aizmirsts runāt/rakstīt par to, kas ar mammu notiek pēc dzemdībām! Par bērnu un dzemdību procesu šķiet zināju visu, bet vislielākais “pārsteigums” bija tas, cik ilgi ir atsāpēs pēc dzemdībām. Un tās nebeidzas vienā dienā, ka kontrakciju/dzemdību sāpes. Tāpēc prieks, ka kāda māmiņa to vismaz piemin atklāti – ka pēc dzemdībām ir nav tikai rūpes par mazo vien :)

    Un sveiciens tuvojošos svētkos! Lai darbi izdodas gan mazajam, gan mammai :)

    Atbildēt
  14. Avatar

    Prieks redzēt līdzīgās mammas, kas savu prioritāti Nr1 izvirzījušas ģimenes ligzdas lološanu, kopšanu un uzturēšanu ar visu savu mīlestību, spēku un laiku. Jā, ne visi to var atļauties dažādu apstākļu dēļ, jo vienmēr no kaut kā jāatsakās – karjeras kāpnēm, biezāka maciņa, tusiņiem ārpus ģimenes utt., bet tas noteikti ir TĀ VĒRTS! Tās mammas, kas 100% iegulda laiku ģimenē mani sapratīs.

    Manam puikam vasarā palika 3 gadi, un šis noteikti ir mans mīļākais vecums, kad mēs viens otru daudz labāk saprotam, tai skaitā, vārdu krājums ir plašs un arvien sarežģītāks, mēs VARAM sarunāt ko un kā darīsim, kāpēc to darīsim, puika var uzvilkt drēbes un apavus, aiziet pats uz tualeti, saprot, ka jāpieliecas pie šķīvja, lai ēdiens nekristu klēpī… daudz daudz sīku lietu, kas ar katru dienu parāda, ka mamma vairs nav tik daudz aprūpētāja un samīļotāja sāpīgos brīžos, bet gan foršs draugs ar kuru dejot pa māju, spēlēt bumbu, mazgāt dārzeņus, vienkārši būt blakus, iet pie rokas ne tikai tāpēc, ka tā drošāk, bet tāpēc, ka mēs esam superīga komanda – mamma, tētis un dēls.

    Priekā Jums Jūsu jubilejā! Vienmēr atcerieties, ka tie ir arī svētki mammai un tētim!

    Atbildēt
  15. Avatar

    Tu esi ļoti sirdsgudra mamma un jau ar pirmo bērniņu :)
    Un es parakstos zem Taviem vārdiem – ar mani tā arī bija:) – Tik liela laime, ka tu neesi gulējis, bet nespēj normāli aizmigt.

    Atbildēt
  16. Avatar

    Gaidu savu pirmo bērnu un sāk palikt jau grūti, un tik ļoti gribas jau satikt, bet nedaudz jāuzgaida. Apkārt visi saka, ka dzemdības būs briesmas, krūts barošana būs briesmas un viss būs traki, bet es joprojām sēžu, smaidu un dikti gaidu visas tās nejaucības. :)
    Kursos lieliski pastāstīja par māmiņas veselību un sajūtām pēc dzemdībām, noveicās, jo nekur par to nav plašāk stāstīts.
    Paldies par rakstu! Iedvesmojoši un atklāti.

    Atbildēt
  17. Avatar

    Tik brīniškjīgs raksts! Paldies par to, ka dalījies ar sajūtām un vispār paldies par interesanto blogu!

    Atbildēt
  18. Avatar

    Apsveicu ar dzimšanas dienu! Vecākus tik pat ļoti, cik Evertu. Paldies par atgādinājumu vairāk runāt par sievietes ķermeni un emocijām pēc dzemdībām. Gribēju tikai piebilst – garlaicība ir laba un derīga lieta. Tā attīsta fantāziju un izveido prasmi sevi nodarbināt un izklaidēt. Citādi bērnus visu laiku izklaidē mamma, bērnudārzs, vēlāk TV vai dators. Viņi paaugās un čīkst, ka nav ko darīt. Jāļauj garlaikoties! Tā var zaudēt kāds mājsaimniecības priekšmetu, bet iegūt izgudrotāju vai mākslinieku, kuram, iespējams, būs bērnībā arī iedomu draugs, ar kuru spēlēties.

    Atbildēt
  19. Avatar

    Mani ļoti, ļoti uzrunāja tik daudzas lietas – gan dzemdību apraksta pēdējie teikumi, gan atziņa, ka otrais gads pat grūtāks par pirmo. Man trešajam puikam rīt 5 mēneši – saulains, smaidīgs, labprāt opā paņemams. Drīz sāks mācīties dusmoties, audzinās savu ES :) Tam sekos izmisīgie: gribu kokā un zemē no koka-vienlaicīgi! Vai – gribu čurāt, bet negribu čurāt! Un citas jautrības :) Apbrīnojami vērot cilvēku pieaugšanu un mainīšanos, tajā pašā laikā jūtot, kā tas maina mani.

    Atbildēt
  20. Avatar

    Ak, tas vecums, kad laist dārziņā ir ļoti, ļoti atkarīgs no bērna paša (tāpat kā ēšanas un gulēšanas režīms jeb bezrežīms). Savējo palaidām dārziņā no pusotra gada vecuma. Ne tāpēc, ka nebija izvēles (strādāju mājā, līdz ar to bez dārziņa vēl mierīgi varējām iztikt), bet bija sajūta, ka viņš ir gatavs. Nu jā-un tāpēc, ka pavisam negaidīti privātajā dārziņā, kurā bijām rindā, atradās brīva vieta mācību gada vidū (janvārī). Aizvedām Oli iepazīstināt ar dārziņu un sapratām, ka – jā, viņš to grib un ir gatavs. Sākumā arī plānoju vest uz pāris stundiņām, bet arī tas nebija nepieciešams. Jau pirmajā dienā audzinātāja teica, ka varu iet prom, jo šim bērnam nevajag mammu blakus. Tā nu visa mūsu ieskriešanās dārziņā prasīja 2 dienas. Pirmā diena uz 4 stundām (bez mammas blakus), otrā dienā aizbraucu pakaļ uzreiz pēc pusdienas miega un no trešās dienas viņš jau bija pilnas slodzes bērnudārznieks. Tobrīd tieši gadu un 7 mēnešus jauns :)

    Atbildēt
  21. Avatar

    Daudz laimes Evertam dzimšanas dienā :)! Tik feini lasīt jūsu pirmo divu gadu dzīves stāstu, lai veselīgi un laimīgi arī turpmāk :)! Mums ir svaigs (23/08) četrgadnieks ? Kss srī dzimis pie Aijas Harmonijā (kāda nostalģija vienmēr tās augusta beigas :) ) un ari iznaca gada sakumu kadu bridi pavadit ar kāju ģipsī. Patiesībā tagad atceroa, cik.varbut vairak biju par savu grutumu satraukusies,kas lika tagad druski sakaunētiea,ka varbut ne tik daudz par bērnu, par bernu neraizeties tapat mav iespejama sadas situacija,lai ari kopā visam gājām cauri. Un varbut cinamiea par ietekmes zonām,bet avsolūti piekrītu – ir labi ka visi veselin un laimīgi iet čučēt un nākamā rītā mostas.p.s. man bija jaunibas dienas personigs noverojums – ja eju gulet dusmiga,tada mostos un tapat ari ja prieciga – nakama diena sakas prieciga.

    Atbildēt
  22. Laura

    Paldies par sirsnīgajiem vārdiem, mammas :)

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. Pateicība 2015. gadam un jums! | Viens + Viens - […] “Otrās dzimšanas dienas priekšvakarā”; […]

Komentē