Jaunie “Lupatiņi” uz lielā ekrāna!

Jaunie “Lupatiņi” uz lielā ekrāna!

Vai Tu atceries pirmo reizi, kad biji kino teātrī? Es atceros un ļoti labi! Par paša apmeklējuma sīkām detaļām daudz nepastāstīšu, jo tas notika trīs vai četru gadu vecumā (ap 1985. gadu), taču labi atceros, ka māsa mani bija aizvedusi uz kinoteātri “Pionieris” (vairs jau nepateikšu, kā tagad sauc naktsklubu, kas ir tā kādreizējās telpās) un mēs skatījāmies Meksikāņu/ASV kopražojuma pilnmetrāžas animācijas filmu “Tārpiņš Ketija”.

Man pašam šķiet, ka filmu noskatījos ar lielu interesi no sākuma līdz beigām, taču māsai varbūt būtu kāds cits stāsts. Pirms gadiem pieciem kāds mans draugs teica, ka viņa piecgadīgā meita nespējot saglabāt interesi par “Pixar” studijas animācijas lielfilmām ilgāk par četrdesmit piecām minūtēm. Un cik ilgs laiks mūsdienās paiet pieaugušajiem cilvēkiem ekrāna priekšā, līdz tiek iemestas acis telefona ekrānā? Mūsu divgadniekam, tāpat kā miljoniem citu divgadnieku šobrīd pasaulē, ļoti patīk skatīties multenes jebkāda veida ierīcē “YouTube” portālā un viņa iepazīšanās ar lielo kino ekrānu notika pēc paskaidrojuma: “iesim paskatīties Jūtūbi uz PAVISAM liela ekrāna”. Vakar kino “Splendid Palace” notika jaunāko animācijas filmu sērijas “Lupatiņi” filmiņu pirmizrāde, kuru apmeklēju kopā ar Evertu. No piecām demonstrētajām piecminūšu filmiņām ar lielu interesi noskatījāmies divas, trešās laikā ļoti gribējām izkustēties, bet, sākoties ceturtajai, pametām zāli. Ņemot vērā, ka pirms pusgada leļļu teātrī Everts izturēja knapi piecas minūtes, šis man šķiet ir labs panākums.


Ineses Zanderes, Edmunda Jansona un Reiņa Pētersona “Lupatiņu” mini fragmenti vai “nelegāli augšupielādētās kopijas”, kopā ar sliktas kvalitātes “Loti no izgudrotāju ciema” ir vienīgais saturs latviešu valodā, ko Everts pa laikam skatās “YouTube”. Un “Lupatiņi” ir arī vienīgais animācijas īsfilmu cikls, kas Latvijā tieši vai netieši precīzi mērķēts “todleru” virzienā – vienkārši, bet asprātīgi, filmiņas stāsta par Cimdiņu, Zeķīti, Lakatiņu un Spilventiņu (to balsis ierunājuši bērni), kuru rotaļas uzrauga “pieaugušais” prātvēders Kaķis (kurš murrā Kaspara Znotiņa balsī). Vakardienas pirmizrādē I. Zandere vēlēja visiem klātesošajiem bērniem doties mājās un radīt pašiem savus “Lupatiņus”, radoši rotaļājoties. Šī animācijas filmu cikla viena no panākuma atslēgām ir rotaļas forma pilnīgi it visā – pirmo reizi “Lupatiņus” izdzirdēju, kad Everts tos skatījās fonā un biju gatavs derēt, ka tas ir kāds materiāls, kuru veidojuši paši bērni. Kad “Lupatiņus” garāmejot ieraudzīju, man šķita, ka tas ir kāda talantīga amatiera veidots “YouTube” saturs, nevis rūpīgi veidota animācijas filma. Un es nekādā veidā nevēlos norādīt uz amatierismu, drīzāk akcentēt “Lupatiņu” spēju būt vienkāršiem un absolūti nesamākslotiem. Tikmēr lielais ekrāns daudz labāk ļauj novērtēt “Lupatiņu” vizuālo pasauli, kas ir niansēti radīta kā aplikācija no drēbju gabaliņiem un mums apkārt mājās esošiem priekšmetiem un lietām, kurām piešķirta jauna funkcionalitāte (visuzskatāmākās ir drēbju pogas, kas kļuvušas par šķīvjiem).

 

“Lupatiņi” ir viena no tām lietām par kurām diez vai uzzini, ja tava profesija nav saistīta ar kino, vai arī ja tev mājas nav mazu bērnu. Tāpēc nav jābrīnās, ja kādu, tāpat kā mani, patiešām pārņem apbrīns, ka “Lupatiņi” šeit jau bijuši labu laiku. Izrādās, 2011. gadā iznākušas pat divas “Lupatiņu” grāmatas – lielsumazs.lv rakstīts, ka grāmatas ir izpārdotas. Pēc plaši apmeklētiem seansiem “Rīgas Starptautiskajā Kino Festivālā”, nekas nav zināms par “Lupatiņu” tālākajiem piedzīvojumiem uz lielākiem un mazākiem ekrāniem – bērnu apbrīnotās “muķes”, kā tās sauc Everts, ir principā nepieejamas. Uzdrošināšos pajautāt – ja “Lupatiņi”, acīmredzami, nav iecerēts kā biznesa projekts un to līdzfinansējis Nacionālā Kino centrs un Latvijas Televīzija, vai mūsu bērni nebūtu pelnījuši iespēju “Lupatiņus” skatīties kad vien viņiem tas ienāk prātā, ne tikai īpašās svētku reizēs? Tā būtu jauka alternatīva “Finger Family”, “Wheels On The Bus” vai BBC “In The Night Garden”, kas protams ir ļoti aizraujošas vizuālās izklaides, taču neizsauc tik lielu smaidu un apbrīnu kā “Lupatiņi”.

5 komentāri

  1. Avatar

    Mēs arī bijām. Es un 4,5 + 1,9. Lielais kā atvēra muti pie muzikālā noformējuma sākumā, tā aizvēra tikai, kad ieslēdzās gaismas. Mazā nevar lepoties ar interesi pret multenēm. Tomēr trīs noskatījās ļoti uzmanīgi.
    Es pati iepazinos ar Lupatiņiem, kad toreiz manam divgadniekam draudzene uzlika nopirkto dvd + grāmatu. Tā bija viņa pirmā multene. Un es tiešām brīnos, kāpēc nepārizdod un nepārizdod. Es neesmu vienīgā, kas noteikti nopirktu. Ne tikai tāpēc, ka bērniem prieks. Bet arī tāpēc, ka man ir prieks un vēlēšanās atbalstīt talantīgus latviešus.

    Atbildēt
  2. Avatar

    No Lupatiņu lapas feisbukā:
    “Novembra beigās/ decembra sākumā kopā ar Liels un mazs plānojam izdot: DVD ar visām filmām, CD ar Jēkaba Nīmaņa dziesmām, Lupatiņu grāmatu un 2016. gada kalendāru! Nav vairs ilgi jāgaida :)”

    Atbildēt
  3. Avatar

    Sibilla ar interesi noskatījās visas piecas, pēc katras aplaudēja un priecājās, ka vēl būs. No mūsu redzes loka neviens neaizgāja ātrāk prom ;]

    Atbildēt
    • Laura

      Tu jau zini, cik ilgi Everts izturēja hokeju :D
      Sēdēšana nav priekš viņa :D

      Atbildēt

Komentē