Kāpēc es pārtraucu bērna kopšanas atvaļinājumu

Kāpēc es pārtraucu bērna kopšanas atvaļinājumu

Ir tik viegli atzīt – “Man patīk būt mājās ar bērnu”, bet ir tik grūti atklāt – “Esmu nogurusi. Man vairs nav spēka būt mājās ar bērnu”.

Ir pierasts žēlot mammas, kas ir spiestas atgriezties darbā uzreiz pēc oficiālā bērnu kopšanas atvaļinājuma (bērnam sasniedzot 1 – 1,5 gadu).Taču kurš žēlos mammas, kuras paliek “bezrūpīgajā” mājas dzīvē? Dzīvē gadās visādi. Gan tās mammas, kas atgriežas darbā, gan tās, kas paliek mājās ar mazajiem ilgāk, ir to izvēlējušās, vai arī dara to apstākļu spiestas. Tās, kas to ir izvēlējušās, droši vien jūtas kaut nedaudz laimīgākas un apmierinātākas, grūtāk varētu būt otrajām.

Tomēr ne par to ir šis stāsts, jo varu stāstīt tikai no sava skatpunkta – mammas, kas par visiem 100% izvēlējās būt mājās ar mazo līdz 2 gadu vecumam. Mammas, kurai visu dzīvi ir šķitis – gribu būt tikai mamma. Jau no bērnības šķita, ka neko citu dzīvē nevēlos. Un pa lielam jau nekas nav mainījies – tas ir mans galvenais dzīves piepildījums, taču, ne vienīgais.

1 – 1,5 gada vecumā vest Evertu uz bērnudārzu, vai atrast viņam pusslodzes vai pilnas slodzes aukli arī man šķita par agru, un es to nedarīju. “Sēdēt mājās” nebija tik viegli, kā biju iedomājusies, taču ar katru mēnesi tas kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Šķita, ka māja kļūst arvien netīrāka, un laika sev – arvien mazāk. Kaut gan vajadzēja taču būt otrādi? Bet nebija. Noteikti kādam ar laiku kļūst vieglāk, bet ne manā gadījumā. Un patiesībā tas ir ļoti atkarīgs no bērna un mammas / tēta temperamenta. Cik vienam viegli, tik otram grūti.

Lai cik ļoti man gribējās teikt, ka man ir spēks ar viņu būt mājās, izdomāt inteliģentas izklaides un būt tikai viņam, es vairs nevarēju tā teikt. SPĒKA VAIRS NEBIJA!

Kopumā es priecājos, ka mums nebija iemesla steigties ar dārziņu / aukli,  jo pieņēmu lēmumu no iepriekšējās darba vietas aiziet. Kad bēbis bija mazs, likās, ka es varētu būt mājās vēl un vēl. Taču, jo vairāk tuvojās 2 gadu vecums, jo nogurušāka un bezspēcīgāka es sāku justies. Tai pat laikā jutu – Everts ir komunikabls un aktīvs, viņam patīk bērni. Varbūt tomēr bērnudārzs nebūtu tas sliktākais variants? Izlēmu, ka īsi pēc 2 gadu jubilejas, vismaz pamēģināsim bērnudārzu. Ja nesanāks – nesanāks, jo nevieni citi apstākļi, kā vien mana pašsajūta, nespieda to izvērst par obligātu pasākumu. Šobrīd viņš to apmeklē uz “pusslodzi”.

MAN BIJA APNICIS SAŅEMT ATTEIKUMUS NO “AUKLĒM”

Ir forši, ja omītes var pieskatīt bērnu, kad vien mums, vecākiem, tas ir nepieciešams. Bet būsim reāli – cik bieži tiešām šādas omītes ir? Lielā daļā gadījumu viņas tiešām ar prieku pieskata mazos, bet mūsdienās taču ir tik daudz strādājošu vecmāmiņu! Pat mana vecvecmāmiņa vēl strādā. Arī mūsu vecākiem un vecvecākiem vajadzīga atpūta. Arī tiem, kas nestrādā. No malas var šķist – kas tad viņam, nestrādā un nevar pieskatīt mazo pāris dienas? Bet, ja viņš to nevēlas, ir noguris, mēs nevaram to pārmest. Tie tomēr ir mūsu bērni. Nevis “uztaisīti” pēc vecvecāku pasūtījuma. Mēs esam par viņiem atbildīgi un ir jārēķinās, ka būsim galvenie viņu pieskatītāji.

Cita lieta ir ar auklēm, kurām bērnu pieskatīšana ir darbs. Kad sāku justies par daudz nogurusi, meklēju Everam aukli. Ne uz konkrētām dienām nedēļā, bet tādu, kuru pasaukt brīžos, kad nepieciešams. Pēc pieredzes gan varu teikt – šādas auklītes ir foršas, bet ir vieglāk ar tām, kuras tiek pieņemtas uz pilnu vai pusslodzi. 1) Viņas ar šo laiku rēķinās; 2) Bērns labāk aprod, jo zina, ka auklīte nāks konkrētos laikos; 3) Viņas var nopelnīt – kas nav mazsvarīgi, jo kāda gan motivācija var būt “izsaukuma” auklītei, kura, piemēram, mazo pieskata pāris reizes mēnesī uz pāris stundām.

Protams, ir arī labi piemēri, kad vecvecāki / krustvecāki vai citi radi un draugi savus mīļumus ir gatavi pieskatīt vienmēr. Tas pats ar auklītēm. Jums ir paveicies! Novērtējiet, ja tā ir.

MAN BIJA APNIKUŠI BĒRNU LAUKUMIŅI

Varbūt izklausās nežēlīgi, bet bāc.. man tā bija apnikuši bērnu laukumiņi! Lai gan vietā, kur mēs dzīvojam, ir skaists un plašs bērnu laukums un zoodārzs, man šīs vietas, kad devāmies uz tām diendienā, bija tā apnikušas! Katru dienu viens un tas pats. Tie paši bērni, tās pašas omes laukumiņā. Kad bērns tikko kā sāk izrādīt interesi par bērnu laukumiem, tas ir pat interesanti. Viņš spēlējas, mācās komunicēt ar citiem mazajiem. Kad viens laukumiņš iepazīts no A – Z, tu sāc meklēt citus – lai interesantāk. Galu galā esi gatavs braukt uz Rīgas otro galu, lai apskatītu tikko kā atvērto jauno laukumiņu, jo vismaz pirmajā reizē tur būs interesanti arī tev. Bet Rīga (un arī citas pilsētas) ir tik liela, cik tā ir. Tu ātri vien esi apguvis visus laukumiņus – gan tos, kas ārā, gan iekštelpās. Sāc meklēt izklaides un rotaļu centrus, ved mazo uz Bibliotēkas lasītavu vai “Ziliem brīnumiem” utt. Tas viss interesanti un jautri, bet… ne tad, ja to dara regulāri, dienu no dienas. Pa šīm vietām tiek “iets uz riņķi” un galu galā tas beidzas ar skatīšanos pulkstenī – kad beidzot varēs iet prom.

ES DAUDZ RAUDĀJU UN DUSMOJOS

Aiz noguruma. Aiz pārmetumiem. Mammu raudšāna gan noteikti nebeidzas ar bērnudārza sākumu. Bet tas jau bija par traku. Dusmas, ja mazais neaiziet gulēt diendusu, raudāšana, kad saproti, tu nevari izdarīt pat vienu savā iedomātajā darbu sarakstā atzīmēto lietu. Meklēju veidus, kā nomierināties – nomierinoši (dabīgi) medikamenti, baha ziedi. Ja par šādām lietām ir jādomā, tad ir skaidrs – kaut kas ir jāmaina, jo nejau viens brīnumlīdzeklis izglābs manu dzīvi. Jāmainās pašai! Lai dzīvotu mierīgāk.

ES NEATCEROS, KAD BIJU PIE FRIZIERA / MANIKĪRA

Man likās, ka šīs taču nav lietas, kuru dēļ speciāli saukt aukli. Pa to laiku, kad bērnu pieskata aukle, parasti ir jāizdara citas lietas – veikals, kāda tikšanās, citas darīšanas. Bet nejau 2 h sēdēšana manikīra vai friziera salonā! Tīrā laika izšķērdēšana! Bet vajadzēja. Tie atpūtas brīži tā ir tik maz, ka katrs ir jāizmanto, lai kaut nedaudz iepriecinātu sevi. Un nevis bērnu vai vīru, bet tikai un vienīgi sevi! Par laimi, man beidzot par to, ja laiku ziedoju sev,  nav pārmetumu. Lai gan to joprojām daru par maz. Mācos saprast, ka esmu nopelnījusi dienu spa, un pat reizi mēnesī nebūs par biežu, bet būs tieši laikā. Īstajā brīdī uzdūros kādai Diānas Zandes intervijai, kurā viņa apstiprināja faktu – lai būtu laba mamma un sieva (!!!), vispirms ir jādomā par sevi. Tikai tad – viss pārējais.

ES NEVĒLĒJOS STRĀDĀT AR BĒRNU “FONĀ”

Par šo man bija vislielākie sirdsapziņas pārmetumi. Aiz gara laika sāku rakstīt blogu, atsaucos dažādiem citiem projektiem, kas neprasīja daudz laiku, bet tomēr. Lai gan pati veidoju sava darba grafiku, vienīgais veids, kā strādāt, ja esi mājās paliekoša mamma, bija naktīs. Naktīs, kad mazais nolikts gulēt un māja ir pievākata. Labi, ja vismaz viņš laicīgi aizmiga. Tomēr bieži strādāšana ievilkās krietni pēc pusnakts. Šobrīd es mierīgi apsēžos pie datora ar labu kafiju un izdaru kaut mazu daļu vajadzīgo darbiņu pa to laiku, kamēr mazais ir dārziņā (šobrīd 3 – 4 h no rīta). Un tad, kad mazais no dārziņa ir izņemts, mēs nesteidzīgi dodamies mājās, baudām pastaigu un darām, ko viņš vēlas. Nedomājot par darbiem. Tiem tiek atvēlēts papildus laiks bērna diendusas laikā, vai uz mazu brīdi vakarpusē.

MUMS ABIEM  BIJA VAJADZĪGS LAIKS KOMUNIKĀCIJAI… AR CITIEM

Galu galā, viss nemaz nebija tik drūmi. Es priecājos, ka mans dēls ir komunikabls. Viņš dievina, ja pie mums ir ciemiņi, bieži jūtas apbēdināts, ja tie ātri dodas prom. Protams, dzīvojot kopā pa mājām, mēs bieži devāmies ciemos pie citiem draugiem ar bērniem. Tikai bija viena problēma – mazais priecīgs, bet mamma? Mamma to laiku, visticamāk, pavada vaktējot mazos, palīdzot izvairīties no bīstamām situācijām (sveša māja ir sveša, nekad nevar zināt, ko mazais izdomās darīt un vai neuzgāzīs uz galvas stikla durvis, piemēram) , mierinot (ja kāds iekniebis, iekodis  un ko tik vēl ne) utt. Šādās bērnu tikšanās reicēs ir grūti sarunāties (izņēmums ir bēbīšu laiks, kad mazie kunkulīši guļ uz sedziņas un cenšas apvelties). Pieaugušo sarunas tiek nobīdītas arvien tālāk un tālāk. Līdz tu saproti, lai sarunātos ar pieaugušajiem, ir jātiekas ar pieaugušajiem BEZ BĒRNIEM.

Man šķiet, šobrīd mums ar Evertu izveidojies kompromiss – viņš iet uz bērnudārzu paspēlēties, bet es tikmēr pastrādāju un satiekos ar pieaugušajiem. Galu galā mūsu atkal satikšanās ir priecīga, jo abi esam guvuši ko jaunu.

Robeža starp manu BKA un Everta būšanu dārziņā  joprojām ir ļoti trausla. Tā kā viņš tur nepavada pilnu dienu, mums joprojām ir ļoti daudz laika kopā. Bet es jau jūtu progresu mūsu kopējās attiecībās, jo mēs abi esam atpūtušies.

Mēs, mammas, esam tik pieradušas upurēties bērniem. Pirmajā dzīves gadā, sevišķi pirmajos mēnešos,  tas, protams, ir normāli un pat vajadzīgi. Bet kāpēc mums nemāca, kā pareizi iemācīties veltīt laiku sev? Tad ir pierasts pasūdzēties draudzenēm vai labākajā gadījumā meklēt PEP mammas vai kāda cita speciālista konsultāciju. Būtu tik noderīgi, ja topošo vecāku skolās mācītu, kā mammai iemācīties atpūsties.

Ir mammas, kurām, esot mājās paliekošai mammai, ilgtoši un harmoniski izdodas apvienot visu – labu pašsajūtu, priecīgus un laimīgus bērnus, kuras ir tik izturīgas, ka spēj nodarboties ar mājmācību. Vienmēr esmu viņas apskaudusi. Bet salīdzināšanai te nav vietas. Pirmkārt, mēs katra esam tāda, kāda esam. Ar savām  labajām un sliktajām īpašībām, ar saviem sapņiem un prasībām pret dzīvi. Otrkārt, mūsu bērni ir tik dažādi! To jau vislabāk zina mammas ar vairākiem bērniem. Bet laikam jau nevienā gadījumā nebūs viegli par visiem 100%. Būs asaras un dusmas. Būs izaicinājumi. Bet galu galā, mēs visas tos mazos būsim izaudzinājušas, ideālā gadījumā – par laimīgiem cilvēkiem.

P.S. Un, ja es gribu vēl bērnus, tad vispirms es vēlos justies atpūtusies :)

FOTO: thefunnymommy.com

73 komentāri

  1. Avatar

    Būtu labi, ja arī apkārtējie šķībi uz tevi neskatītos katru reizi, kad izskrien kaut vai uz tām nabaga 2h, lai safrizētos. :D Un neteiktu: “Par ko tu sūdzies? Tev BŪTU JĀBŪT PRIECĪGAI!” :D Es Tev piekrītu, ka laiku sev VAJAG un vajag tāpēc, lai varētu būt laba mamma, nevis tāpēc, ka neesi laba mamma. Es to vēl mācos un noteikti, ka vēl labu laiku mācīšos. :)

    Atbildēt
    • Laura

      Paula, Tev arī šodien lielisks raksts! Vēlāk padalīšos :)

      Atbildēt
      • Avatar

        Paldies! Skatos, ka mums šodien abām darba tēma, tikai no citādākiem skatupunktiem! :D

        Atbildēt
  2. Avatar

    Ļoti uzrunāja.. No malas šķiet, ir tik daudz veiksmīgu mammu, tikai es regulāri pārgurusi ar nemanikirētiem nagiem izlasu kādu bērnu veicinošu aktivitāti, bet jūtos pārāk sagurusi, lai to ieviestu. Un vainīga, ka gribu “atbrīvoties” no sava mīļākā mazā cilvēciņa un sūtīt viņu bērnudārzā ;)

    Atbildēt
  3. Avatar

    Tik tiešām PERFEKTS raksts. Ir tik svarīgi sevī nepazaudēt sievieti. Un piekrītu par to, ka vecvecākiem nav pienākums pieskatīt mazbērnus visu laiku. Viņiem arī vajag atpūtu.

    Atbildēt
  4. Avatar

    Pirmkārt, vēlējos pateikties par šo blogu, kurā varu atrast sev nodeŗigu informāciju. Pārliecinos, ka neesmu vienīgā, kurai ir kādi sasāpējuši jautājumi.

    Paldies par atklātību, jo šajā rakstā saskatīju tādu pašu situāciju kā man ir šobrīd. Esmu neizpratnē, kas ar mani notiek, jo jūtu, ka palēnām izdegu un tajā pašā laikā savai meitiņai (gads un 7 mēneši) neveltu pietiekoši daudz uzmanības. bērns ir niķīgs un uzvilkts un mamma tāpat.
    Laikam jau arī sabiedrībā pastāv stereotipi, ka mammai ir jādzīvo ar māju ar bērnu pēc iespējas ilgāk, bērnudārzs pirms 2 gadiem, tā ir trauma bērnam. Taču arī izlasot Jūsu rakstu vēlreiz pārliecinos, ka lai gan katrs bērns ir savādāks, tomēr šāds uzskats ir maldīgs. Bērnam ir vajadzīga komunikācija, rotaļas ar sava vecuma bērniem, savukārt mammai kaut dažas stundiņas laika sev vai saviem darbiem, lai atkal viss nostātos savās vietās un dzīve atkal liktos košākās krāsās. Visam ir jābūt līdzsvarā ;)

    Atbildēt
  5. Avatar

    Kā es tevi saprotu!!!
    Un jā es varu atzīt, ka esmu priecīga STRĀDĀT, iet katru dienu uz darbu un darīt savas pieaugušo lietas. Es nevaru un nemāku būt mamma 24h dienā, jo man ir arī sava dzīve – darbs, tas pats manikīrs, frizētava, treniņš. Sākumā protams dikti pārdzīvoju, bet tad sapratu, ka laimīga mamma ir arī laimīgs bērns. Aizgāju strādāt, kad mazajam bija 1 gads un 2 mēneši. Pirmos 3 mēnešus vīrs dzīvojās kopā ar viņu un tad mēs esam atraduši visfantastiskāko auklīti pasaulē, kura ir kā omīte un pat vēl mīļāka. Man pat grūti ir iedomāties, kā mēs bez viņas dzīvosim, kad sadomāsim mazo laist uz dārziņu, jo viņi gatavo kopā ēst, spēlējās, mācās, dzied un dejo, spēlē klavieres. :)
    Tagad vakari mums ir super jauki un mīļi – es tiešām izbaudu to laiku kopā ar mazo un brīvdienas, mmm, tās vispār ir fantastiskas vai ceļojumi. Es 100% zinu, ka nevarētu būt tik laimīga un veltīt tādu mīļumu bērnam, ja dien dienā būtu mājās. Tas vnk nav mans un viss – beidzot pēc 30 gadiem esmu to sapratusi un pieņēmusi šo situāciju. Man ir svarīgi realizēt sevi kā personību ne tikai kā mammu.
    Bet varu no sirds teikt, ka mans dēliņš – tā ir vislielākā laime uz pasaules.

    Atbildēt
  6. Avatar

    Laura, liels paldies par rakstu. Šobrīd esmu pirmā mazuļa gaidībās un šīs ir tās nianses, kas satrauc.
    Līdz šim bija radies priekšstats, ka Jūsu ģimenē viss ir skaisti, lieliski un fantastiski, bet redz, ka virspusējais priekšstats mēdz būt ļoti maldīgs. :)
    Paldies par uzdrošināšanos atklāties un iedrošināšanu tām mammām, kam viss vēl priekšā :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Man laikam veicies, jo man vienmer gan vīrs gan mana mamma un vīramate (biežākās aukles) regulāri atgādināja – pasaki cikos un kurā dienā atnākt, lai tevi palaistu vienu! Paldies viņām par to. Paldies Tev par lielisko rakstu.

    Atbildēt
  8. Avatar

    Izvilināja asaras… JO tik pazistami aprakstitais. Manai princesei gan tikai 1 gads un 2 mēneši, bet nogurums ir milzīgs. Ne tik daudz fizisks, bet emocionāls. Tieši kā Laura raksta- kas ir frizieris, manikīrs?! Matus atri izmaxga, nagus apgriez īsus, lai par tiem nav jādomā.
    Par ko paldies- paldies, ka uzrakstiji! Tiesam! Es nejūtos viena! Un ka jau te minēja- būtu jauki, ja uz tevi neskatitos skibi, ja gribi vnk atpusties, kaut stundiņu vai divas. Vnk veltit laiku SEV!

    Atbildēt
  9. Avatar

    Jā, runājot par omēm, tad mums tā palīdzēšana ir ļoti, ļoti reti. Jo omes dzīvo tālu, plus arī strādā, līdz ar ko palīdzēt nevar. Ar vīru gan vienmēr var visu sarunāt un viņš tieši skubina gan iet uz skaistumkopšanām, gan treniņiem vai vnk ar draudzenēm uz kafejnīcu.

    Atbildēt
  10. Avatar

    Kaut arī pati vēl neesmu mamma, lasīju ar lielu interesi. Domāju, ka ar šādām izjūtām pilnīgi noteikti saskaras daudzas. Paldies Tev par atklātību!

    Atbildēt
  11. Avatar

    Ļoti patīk lasīt Tavu blogu, jo atļaujies uzrakstīt to, kā jūtas vairums māšu, tikai baidās to skaļi paust (paldies Tev par to).
    Arī es jūtos līdzīgi un prieks,ka tomēr neesmu vienīgā tāda “dīvaina”…:)

    Atbildēt
  12. Avatar

    Lielisks raksts! :) Man ir paveicies gan ar savu mammu, gan omu un krustmāti, pat brālēns tagad ir pieslēdzies un uz pāris stundiņām izklaidē mazo pēc dārziņa kamēr es tieku mājās. Bet kopš esmu atsākusi strādāt, nu jau 6mēnešus, laiks sev nav vispār. Šobrīd režīms ir mājas-darbs-mājas. Visas izklaides/brīvdienas esam kopā 24h, jo liekās “kā es tagad, vēl savā brīvajā dienā, atstāšu viņu bez mammas”. Kaut gan tik ļoti gribās aiziet uz kino/teātri, aiziet pavakariņot, kad iespējams paēst bez steigas un ar abiem instrumentiem. Skan smieklīgi, bet, manuprāt, tā ir aktīvu bērnu mammu realitāte. ;)

    Atbildēt
  13. Avatar

    lasot grāmatu – Bērnu audzināšana franču gaumē – var atrast šadu tādus padomu, kā organizēties….man gan ar bija un ir problēma līdz galam pieņemt domu, ka DRĪKSTU laiku veltīt tikai sev. Bet pamatos šīs robežas nospraušana sākas jau no briža, kad bērns no sākta gala guļ SAVĀ gultiņā, ka māte nelec kājās pēc pirmā pīkstiena….un tas ir varen grūti…

    Atbildēt
  14. Avatar

    Laura, Tu, neesi viena. Tikai, zini, kā ar tām latviešu mammām – neies jau visiem stāstīt, ka netiek galā.
    Un pilnībā piekrītu, ka jauno vecāku skolās vajag stāstīt, ka arī mammām ir jāatpūšas, un arī mammas drīkst būt nogurušas.

    Atbildēt
  15. Avatar

    Raksts ļoti vērtīgs, jo pierāda, ka viss ne vienmēr ir tā kā izskatās.
    Sekojot līdz tavām aktivitātēm, blogā un sociālajos tīklos, arī tu, Laura, vismaz man radīji priekšstatu, ka esi viena no mammām, kurai ” ilgtoši un harmoniski izdodas apvienot visu “.
    Taču nevajag justies vainīgai, ja neizdodas vienmēr būt perfektai mammai “kā pēc grāmatas”. Nevienai no mums tas neizdodas 100% laika, lai arī no malas dažkārt izskatās, ka ir mammas, kurām padodas viss- viņas ir perfektas sievas, mammas, mājsaimnieces un darbinieces. Visticamāk tā tas nebūt nav.
    Arī mana meitiņa bērnu dārzā aizgāja salīdzinoši agri- 1 g 4 mēn vecumā un es atgriezos darbā. Un galvenokārt darīju to ne tādēļ, ka bija nepieciešams agriezt iepriekšējo ienākumu līmeni, bet gluži vienkārši tādēļ, ka vairs nespēju atrasties 24h diennaktī mājās ar bērnu.
    Tas ir pilnīgi normāli, ka ir brīži, kad nav vēlēšanās ne spēlēties, ne kā citādi radoši darboties ar savu mazuli. Sākumā jutos par to vainīga, taču nu vairs nē. Nu un kas ja vienu vakaru pēc bērnu dārza mēs vienkārši ieslēgsim multenes- kas no tā notiks? Tieši nekas! Kopīgi grāmatiņu palasīt mēs varēsim arī rīt.Bet ir dienas un vakari, kad gribas vienkārši atpūsties. Un es ticu, ka ne tikai man, bet arī bērnam:)

    Atbildēt
  16. Avatar

    Paldies, paldies par atzīšanos! Izlasīju un jau palika mierīgāks prāts :)

    Atbildēt
  17. Avatar

    par pēdējo rindkopu-nav tādu mammu,kurām viss izdodas un iet kā pa diedziņu. Ir 2 veidu mammas-tās kuras par savu patieso dzīvi un sajūtām runā atklāti un tās,kuras rada iespaidu,ka ir no 50.gadu filmām,kur viss ir perfekti,bet patiesībā apakšā viss ir vēl dziļāk auzās!
    Tās supermammas,kurām visu izdoddas paspēt reti kad ir vairāk kā 1 bērna māmiņas un gandrīz vienmēr nāk no labi situētām ģimenēm,kad nav jādomā par peļņas darbu un dzīvo kaimiņos Rapuncele,Sniegbaltītei un citiem pasaku tēliem!

    Atbildēt
  18. Avatar

    Piekritīšu arī Martinai Kempelei, jo kamēr nebiju atsākusi strādāt, nebiju tik ļoti nogurusi un izsmelta, kā tagad. Gandrīz gads režīmā, mājas, darbs, mājas, brīvdienās mēģinot paveikt kaut daļu no nedēļā iekavētā… Un, ja brīvdienās izbrauc no mājas, tad zini, ka visi darbi vēl uz nedēļu atliekas… Bet gan jau pienāks laiks, kad arī mēs atpūtīsimies.

    Atbildēt
  19. Avatar

    Laura, man noteikti shis ir Tavs labaakais raksts! Tik tuvs, patiess, atklaats. Lasiiju un katraa vaardaa maaju ar galvu. Vairaak taadu rakstu, kas liek taam mammaam, kas varbuut ne tik labi ar visu tiek galaa un neuzskata, ka katra sekunde javelta beernam, sajusties NORMAALAAM.

    Atbildēt
  20. Avatar

    Es atkal tieši atgriežoties darbā, jūtos emocionāli atpūtusies, lai gan darbs ir nopietns un atbildīgs. Mēģinu visu samenedžēt tā, ka mājas uzkopšanu uzticu profesionālim šajā jomā, jo brīvdienas vēlos pavadīt aktīvi ar bērnu nevis kārtot māju, tāpat arī vakarus. Pēc darba parasti vēl eju uz treniņu, jo man tas ir svarīgi, bet nu protams nesanāk tik bieži, cik gribētos. Bet nu arī nesūdzos – cik sanāk, tik arī labi. Plus meiteņu smukumlietas – nagi, mati, vaksings utt. Un man šķiet, jo vairāk ir jādara, jo vairāk un kvalitatīvāk sanāk. :)

    Atbildēt
  21. Avatar

    Es laikam esmu no tām mammām, kurām mājās sēdēšana nu galīgi neder…jau, kad bērnam bija 6 mēn. ilgojos pēc sava darba, visu vēl vairāk saasināja, tas, ka darbu dievinu! Tikko dēliņš bija kaut cik pastāvīgs (1,5gadi), bēgu atpūsties uz darbu un par to nejutos vainīga, biju laimīga! Likumsakarīgi, bet arī bērns savu ”darbiņu” dievina! Abi esam laimīgāki! Paldies par rakstu, precīzi atsauci atmiņā tā laika sajūtas!

    Atbildēt
  22. Avatar

    Es tik spilgti atceros to dienu, kad pirmoreiz aizvedu bērnu uz dārziņu. Viņam bija tikai 1 gads un knapi 5 mēneši. Aizvedu, atstāju un devos dzert kafiju uz blakus esošo kafejnīcu, un kaifoju. Reāli kaifoju, jo man beidzot nebija jāvaktē viņa nedarbi un varu pabūt tikai ar sevi.
    Tomēr jāatzīstas, ka atgriešanās darbā arī bija grūta, jo atsāku strādāt citā darba vietā un darbs ir ļoti intensīvs, ka vakaros man nav spēka papildus aktivitātēm ar bērnu. Es sevi nešaustu par to un cenšos, lai būtu saturīgas brīvdienas, ko pavadām visi kopā. Kā arī ievēroju zelta stundas principu, ko pavadu ar mazo pirms viņš dodas gulēt, kad rotaļājamies un lasām grāmatas.
    Reizēm man ir dusmas par to, kā mūsdienās tiek popularizēts un pat slavināts visuvarošās mammas tēls – izcila karjera, pati kā no skatloga, smaidīgs vīrs un apdāvināti bērni… Protams, ka ir mammas kas to visu var, bet daudzas tamdēļ jūtas nepilnvērtīgas.

    Atbildēt
  23. Avatar

    Paldies par rakstu un atklātību…domāju ka šādi jūtas lielākā daļa mammu, tikai baidās to atklāt.. un ,protams, arī es lasot rakstu, visam māju ar galvu un piekritu *kā par mani te viss*…par vecvecākiem manai vīramātei ir ļoti labs viedoklis un es piekrītu *pirmajam mazbērnam ir jāpalīdz ar auklēšanu un pieskatīšanu, jo arī savā laikā vecvecākiem parasti daudz palīdzējuši viņu vecāki*

    Atbildēt
  24. Avatar

    O, Laura, dod pieci! Atvaino, ka uz Tu :) Cik patīkami lasīt to, ka vēl kāda jūtas un domā tieši tāpat, kā es (paraugmāmiņu vairākuma ielenkumā, kuras nosodoši izsakās par manu vēlmi pavadīt kādu laiku VIENAI u.c.). Kā es Tevi saprotu! Aktīva 2-gadnieka mamma ;)

    Atbildēt
  25. Avatar

    Paldies par rakstu!
    Manuprāt, nemaz nav tik grūti apvienot bērna nodarbes ar savam nodarbēm. Un ja nav citas iespējas, kur mazo “atstāt” to laiku var vnk izbaudīt, nevis žēlot sevi. Var katru dienu neiet uz parkiem, piedomāt ka ikdienu var dažādot. Ja vajag pie friziera, tad jāiet! Vnk izdomā, kā to var izdarīt (kaut kad taču tēvam ir brīvdiena vai kāds brītiņš, kad var pieskatīt bērnu)! Manam bērnam šobrīd ir 2 gadi un 10 mēneši, nesen kā uzsācis dārziņa gaitas. Bērns nav no “ķirbīšiem” (kur noliksi vai ko pateiksi, to darīs). Ir bijušas veselības problēmas, kā rezultāta vecākiem nācās krietni pacensties no pirmajām dienām. Kā arī bērnu esam audzinājuši bez aukļu, vecvecāku atbalsta. Lasot rakstu rodas dalītas izjūtas. Protams, mammām ir vajadzīgs savs laiks, bet bērns nav jāuztver kā ierobežojums vai traucēklis. Ja bērnu pieņems kā sabiedroto, tad varbūt arī mammas-upura loma/sajūtas mainīsies. Viss ir galvā!

    Atbildēt
    • Laura

      Var, var apvienot un es 100% piekrītu,ka viss ir galvā! Ir! Tikai ir jāmāk tās domas sakārtot :)

      Atbildēt
  26. Laura

    Hei, prieks, ka neesmu viena! Lai gan, protams, priecātos, ja ikdienā kādai viss tiešām būtu tikai skaisti :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Lasot bija sajūta, ka to esmu rakstījusi es. Tik precīzi. Paldies

      Atbildēt
  27. Avatar

    Mana lielākā problēma ir tāda, ka, augot bērniem (2 gab. – 4 un 1 gads), aug viņu enerģijas līmenis (kā datorpēlē spēj arvien vairāk ielādēt), bet manējais paliek uz vietas.

    Atbildēt
  28. Avatar

    es eju gan pie manikīra, gan friziera, gan kosmetologa ar bērnu, ir ok.. Arī ar suni staigājot ņemu sīku līdzi ;)
    Bet atpūsties ar vajag, lai izdodas!

    Atbildēt
  29. Laura

    Paldies jums visām arī par atklātību!

    Atbildēt
  30. Laura

    Un atbilde skeptiķiem – jā, man šobrīd ir viens bērns. Vai tāpēs es drīkstu justies mazāk nogurusi? Kā jau rakstā minēju, katram savas prasiības pret dzīvi. Un nejūtos es arī tā, ka šobrīd es bērnu būtu pametusi! Gluži otrādi. Mūsu laiks kopā ir mazliet samazinājies, taču tas ir daudz kvalitatīvāks!

    Atbildēt
  31. Avatar

    ” lai būtu laba mamma un sieva (!!!), vispirms ir jādomā par sevi. Tikai tad – viss pārējais.” Šis ir mans moto un vienmēr tāds ir bijis , un tad var arī 3 un 4 un 5 bērnus :-) Lai veicas!

    Atbildēt
  32. Avatar

    Kur šajā stāstā ir tētis, kurš ļautu mammai izbraukt uz tām 2-3h pie friziera vai manikīra?

    Atbildēt
    • Laura

      Muusu tetis daudz strada, un, kad vins ir majas, tad so laiku mes velamies pavadit visi 3 kopa ;)

      Atbildēt
  33. Avatar

    Priecājos par visām,kam palīdz radi,draugi. :) Mūsu omes no tā izvairās,tās retās reizes,kad ir piekritušas pieskatīt bērnus,kamēr mēs ar vīru izskrienam pa darīšanām,ir bijušas “ar gariem zobiem”. Laika sev gandrīz nemaz nav. Cerams,vēlāk būs vieglāk,kad bērni paaugsies.

    Atbildēt
  34. Avatar

    Paldies, Laura, par atklāto rakstu! Mēs tik bieži šīs lietas noklusējam, un tēlojam, ka viss ir lieliski :) Esam stipras un visu varošas (tā jau īstenībā arī ir) :) Lielisks blogs, ar interesi izlasu katru rakstu! Lai veicas arī turpmāk un radošums nepamet! :)

    Atbildēt
  35. Avatar

    Kā naglai uz galvas! Lai arī katru darba dienu [es pat teiktu – katru darba stundu] domāju par bērnu un gaidu, kad jau varēšu viņu izņemt no darbiņa, tomēr ir tik forši darīt to, kas Tev pašai patīk!! Dzīvot arī savu dzīvi! Kaut uz dažām stundām dienā :]

    Atbildēt
  36. Avatar

    Izlasīju rakstu pluss lielāko daļu komentāru un gribēju padalīties ar savu pieredzi, ar kuru daļēji piekrītu un daļēji ne rakstā minētajam.
    Sākšu ar to, ka esmu mamma 2 mazuļiem ( 2gadi un 5 mēn). Dzīvojos mājās. Šis laiks mani ir daudz devis, esmu iemācījusies daudz vairāk iecietību, pacietību, mīlestību. Nekas cits manā dzīvē mani tik ļoti nav ietekmējis kā mammas loma. Es vienmēr paturu prātā, ka šis ir tāds laiks, ka vēl 100 gadus pēc šī laika man būs laiks lasīt grāmatas un iet uz kino un spa. Bet šis laiks ir vienreizējs. Kad gaidīju otro mazuli, visi biedēja, cik man būs grūti, bet pagaidām visgrūtākais ir bijis sākums, kad abi bērni pa naktīm raudāja reizē. Bet visādi citādi es katru dienu esmu priecīga, goda vārds, jo ja viens mazulis gāž podus, otrs smaida un es vienkārši dabiski nespēju īgņoties. Varbūt arī tāpēc, ka man nav jākoncentrējas uz vienīgo bērnu un es uz daudzām lietām neiespringstu. Un vēl mani ļoti ietekmēja stāsts par kaimiņiem laukos – viņiem arī ir tāda paša vecuma bērni un abiem ir autisms. Tad es domāju – kā tie vecāki to spēj panest? Tāpēc ir jābūt pateicīgiem katru dienu. Es nebūt neesmu ļoti reliģiska, bet mēģinu ķert visuma likumus.
    Par pastaigām pilnībā piekrītu, esmu dzīvojusi dzīvoklī un nekas man neradīja tādu rutīnas sajūtu kā došanās uz kārtējo laukumiņu. Vienīgais risinājums – māja!!!
    Novēlu jums vēl daudz jautru mazuļu!!

    Atbildēt
    • Laura

      Es piekrītu. Dažreiz sajūtos vainīga, jo citiem taču ir vēl grūtāk (gadījums, ko minēji par autismu). Jā. Bet jāatceras,
      ka katram pašam savas iespējas veidot savu laimi un galu galā jādara, kā sirds saka mums priekšā. Es joprojām savam mazajam veltu daudz laika un joprojām mammas loma ir pirmā..

      Atbildēt
  37. Avatar

    Vienmēr brīnos par tām ilgi mājāssēdētājām mammām… Par ko runāt ar cilvēku, kas visu laiku pavada tikai mājās ar bērnu?? Tikai un vienīgi par viņas bērnu? Atvainojiet, visai pasaulei tas neinteresē, lai kā jums liekas, ka ir otrādi! Ar vīru ko pārrunā vakarā sieva, kas bijusi tikai rotaļu laukumā? Jā, skarbi varbūt, bet no savas pieredzes varu teikt, ka diemžēl lielākā daļa ilgstošo mājāssēdētāju kļūst ļoti neinteresantas un pat kaitinošas, jo viss grozās ap bērnu, kā ēd, kā staigā, kas notiek parkā citām māmiņām utt. It kā būtu aizliegts, piemēram, iet uz kādiem kursiem, kori, amatierteātri, nu, uz jebko kaut reizi nedēļā!

    Atbildēt
  38. Avatar

    Jā, vis, ko esi minējusi, protams, ir saprotami, un kāpēc gan būtu jājūtas vainīgai par to, kā jūties. Man arī ir divējādas sajūta lasot- jā, kura mamma ( sieviete) nevēlas laiku sev….muļķīgi domāt, ka tāda ir;D par to vispār nav jājūtas vainīgai, man tā šķiet. Un piekrītu arī Daces- iepriekš minētais viedoklis….par to, ka es sev arī saku to pārdienām- tas viss ir tagad,tas viss ir vienreizēji, jo tiešām pienāks brīdis, kad pašai noteikti gribēsies darīt kaut ko kopā, bet bērns jau būs tajā vecumā, ka nevēlēsies…
    Mans stāsts nav neko diži īpašāks no citu mammu stāstiem- tik tas vien, ka 8 mēnešus gadā esam divi, tas nozīmē tikai mana uzmanība, tikai mani resursi,kuri bieži pārdeg, domas, sajūtas un vēlmes, jo citu variantu nav.Esmu tikai es-un ar visu jātiek galā vienai. Man nav otras manas labākās puses, ar ko šo visu enerģiju dalīt, spēku, brīvo laiku, vai to pašu frizieri, pārtikas iegādi, mājas uzkopšanu, bērna izņemšanu no bērnudārza, pulciņu apmeklēšana un vis pārējais…aa, ak un vēl audzināšana;)) bet esmu iemācījusies nesūdzēties, jo tas ir mans lēmums, ko esmu izvēlējusies, ja reiz mīli…..
    Ko es daru?….tas, ka divas reizes gadā tā pa nopietno izraudu visu- tā, ka pašai no tā visa paliek slikti;) tas tad ir fakts! un principā ar to pietiek, lai saprastu,ka nav par ko sūdzēties- jo viss notiek! Dzīve ir skaista! Tik tas, ka uz vieniem pleciem tik daudz atbildības. Šķiet tas ir tas no kā es reizēm nogurstu visvairāk. Un arī par to runāju tikai un vienīgi ar sava bērna tēvu- jo tas ir cilvēks, kurš mani saprot vislabāk,- ne mamma, ne kāds cits.
    Bet nu viss jau nav tik melns kā to mālē- tas, ka man ārkārtīgi patīk būt kopā ar savu puisīti-tas ir skaidrs, patīk pašai viņam mācīt lietas,un pagaidām nespēju sadzīvot ar domu, ka būtu aukle, kas to darītu manā vietā, ja varu pati un man tas patīk… bet, ja jautājums šobrīd ir par to, kad es atvelku elpu?….tad sasmejos, jo tie tie mazie mirkļi, kad dodos uz augstskolu un klausos austiņās mūziku;) tas mani uzlādē….bet tā, saprotu gan tevi, gan citas māmiņas….un mēs jau pašas esam tās, kas savu dzīvi cenšamies idializēt- radot ilūziju, ka ar visu tiekam galā, un tiekam jau arī ( pa lielam), vienkārši par ko es bieži aizdomājos, ka pārāk nopietni tiek viss uztverts- par daudz informācijas tiek dota- kā jārunā ar bērnu, ko nedrīkst darīt, ko drīkst, pareizie autiņi, pareizās rotaļlietas, ēdiens, un apģērbs un vēl un vēl…..Es ļoti nogurstu no sabiedrības radītā sloga, kas tiek pumpēts iekšā jaunajos vecākos, pareizi jau teikt mammās, jo vairums vīriešu to visu nelasa- tas reizēm jau paliek par traku….un kā dēla skolotāja man atbildēja, kad šo visu stāstīju, ka ir labi, ja ieklausies sevī, un, ja tev ir vismaz viens cilvēks, kas tev notic- tavām domām un redzējuma par to, kā izskatās “bērna audzināšana”- tad tu esi uz pareizā ceļa, galvenais ticēt tam,ko dari;)

    atvainojos par savu garo domu formulējumu;)

    Atbildēt
    • Laura

      Ja vien es aprobežotos ar divām raudāšanām gadā! :D manā gadījumā tas bija par biežu… bet es joprojām arī nebūtu spējīga mazo atstāt bd līdz vakaram vai nepaņemt mums kādu kopīgu brīvdienu! joprojām galvenais laiks ir mums kopā… un tikai malziet – atpūta :)

      Atbildēt
      • Avatar

        man laikam nav laika, lai vairāk un biežāk izraudātu patiesībā to, kas sakrājies…
        lai gan vairāk un vairāk domājot par to, ko esi sarakstījusi- šķiet, manas sajūtas saka, ka nav nevienam jāpaskaidro, kāpēc esi izvēlējusies darīt tā vai citādi. Reti kura mamma var atļauties mājās dzīvoties ar bērnu līdz 3 gadu vecumam, ja ir, prieks;) un ja patīk, vēl lielāks prieks. Bet mamma paliek mamma- bet sievietei ir arī sevi jārealizē kā tādai, savi sapņi, ieceres, darbs un izklaides- nevar visu ieguldīt bērnā, jo bērns to var nenovērtēt. Tas ir tikai normāli, ka mēs- mammas izdegam, pārdegam, vai esam piekusušas. Par to nav jākaunas, vai jājūtas kā īpašāk. Tas notiek vairums ģimeņu. Un notiek vēl trakāk, vēl grūtāk, un smagāk- tās problēmas ir dziļākas un nopietnākas, ar ko ir jāsaskaras.
        Tas kā tas no malas izskatās- tā ir citu cilvēku problēmas- vai cik skaisti, gludi, perfekti, un supertruper jauki. Bilde ir viens, bet kas aiz tās slēpjas, kas cits.
        Man palīdz plānošana- bez tās nevarētu dzīvot.
        Interesanti ir lasīt viedokļus- it sevišķi par supermammām- nez kādas tās ir?:) un kāpēc nevarētu ar tām draudzēties?….laikam jau sociālie tīkli uzliek kaut kādus zīmogus un idealizē cilvēkus- jādomā dziļāk un plašāk, ka viss neslēpjas zem smaidoša foto…un varbūt tai saucamajai supermammai nav neviena drauga?….varbūt viņa vēlas sarunu ar līdzīgo, vai varbūt kādam nemaz neienāk prātā, ka viņa ir varbūt vientuļā māte, kas raujas pa diviem…tas tak ir traki uzlikt cilvēkam birku, nezinot nedz viņu, nedz viņa stāstu….

        Atbildēt
        • Laura

          Protams, ka nav jāpaskaidro. Šis man sanāk kā tāds attaisnojums, kuram nemaz nebūtu jābūt.
          Tu, Zane, esi stipra mamma, viena no tām, ko apbrīnoju ;)

          Atbildēt
  39. Avatar

    Būtiski ievērot vienu lietu- nedraudzēties ar ‘supermammām’ – gribot negribot salīdzināšana jau notiek visu laiku. Lūk, Laura, piemēram ar Tevi es droši viem nedraudzētos- pirms šī raksta :)) – kā jau meitenes iepriekš te pieminēja, izskatās, ka Tu visu paspēj: bērns blogs, vīrs, eko, ēstgatavošana, ceļošana utt utt un plus vēl labi izskatīties. Manējo mammu- paziņu lokā ir pat tādas, kuras ( saturieties un nekliedziet, lūdzu) pat puslīdz apzināti pašas izvēlējušās nebarot mazuli, lai samenedzētu savu dzīvi tā, kā vēlas un jūtas labi. Šķiet, baigās egoistes un tā taču nedrīkst? Lūk, otra būtiskā lieta, ko ievēroju- nedraudzēties ar tiem, kuri ‘gruzī’, kā ir pareizi, kā vajag utt. P.S. Šo savu padomu parlasīšu tad, kad pašai būs spēku izsīkums- jo tā ir- māja patiešām kļūst netīrāka :)) turies!

    Atbildēt
    • Laura

      Mammu perfekcionisms tiek uzspiests no visām pusēm. Tik ļoti, ka arī man ir apnicis uz to skatīties. Tāpēc es arī uzrakstīju. Nekad neesmu vēlējusies izskatīties pēc supermammas, jo es tāda neesmu!!! :)

      Atbildēt
    • Laura

      Hei! Tu esi nopietni pievērsusies atbildei :)
      Es atbildēšu tikai vienu – šeit rakstītais ir manas sajūtas un dažreiz es pat negaidu komentārus tām… kaut ko uzrakstot es, protams, uz tiem savā ziņā uzprasos. Pats galvenais ir tas, ka izdarot šo lēmumu, es jūtos laimīgāka un harmoniskāka, un vai tad tas ir slikti? Sakiet ko gribiet – kā slikta mamma jau no es noteikti nejūtos! Tik daudz laika mēs ar mazo esam vēl kopā un to laiku es dievinu! Un izbaudu šo mirkli.
      Nē, neviens man nespiež strādāt, bet kuram gan nepatīk tomēr nopelnīt savu naudiņu? Nav jau tā, ka būtu baigi ērti regulāri izmantot vīra kredītkarti!

      Atbildēt
      • Avatar

        Tas nebija domāts kaut kā nosodoši vai vispār Kaut kā :) Vienkārši interesanta tēma, par ko parakstīt. Kā arī iepazīstināt meitenes arī ar citu pusi. A izvēli pats katrs izdara :)

        Atbildēt
        • Laura

          Viss jau labi. Tēma tiešam aktuāla (spriežot pēc komentāriem). Grūti man atzīt, ka šādi jūtos labāk, bet nu tā ir…

          Atbildēt
  40. Laura

    Gribēju vēl uzrakstīt – es priecājos par mammām, kuras spēj iztikt bez auklēm, bez bērnudārziem. Jūs esat super! Jums piemīt īpašs mammas talants! Bet man tā mājās sēdēšana uz beigām šķita tāda, ka es “atsēžu”, ka nespēju dod tik daudz, cik vajadzētu. Kaut 3 stundiņas dienā pāris reizes nedēļā bez mazā man dod spēku atkal būt radošai rotaļās ar viņu. Un es nedomāju, ka tās mammas, kurām mazie iet bērnudārzā dažādu iemeslu dēļ ir par kripatiņu sliktākas. Mēs nezinām, kas notiek otra dzīvē, mēs nevaram no malas skatoties kādu nosodīt, nezinot iemesus! Tāpēc lūdzu – nedariet to!!! Ne viena, ne otra puse.

    Atbildēt
  41. Avatar

    Mani līdz ar šo rakstu, vairāk interesē tas, kā tu spēj pieņemt to, ka vīrs daudz strādā un tu daudz esi viena?! Šobrīd tā ir arī manā ģimenē, un jau kādu gadu tas ir vienīgais konflikta iemesls, jo man pietrūkst “normālu” ģimeņu vakari, kad vīrs/tētis nāk mājās tā ap 18-19, nu uzreiz pēc darba, nevis ap 23-24. Esmu nogurusi viņam pārmest, bet lai kā censtos, mierā ar to arī tomēr neesmu. Bet draudzeņu vidū, visām ir “normālas” ģimenes, tāpēc galīgi nesaprot manu situāciju.

    Atbildēt
    • Laura

      Hmm, protams, ka ir reizes, kad ir skumji šī iemesla dēļ, bet zinu, ka mans vīrs cenšas to laiku, kad ir ar mums pavadīt maksimāli. Palīdz kopīgu brīvdienu plānošana (ceļojumi, atvaļinājums), kad zinu – viņš būs tikai mums. “Normālajās” ģimenēs no malas viss liekas forši – katru vakaru un brīvdienās vīrs mājās. Bet es ticu, ka arī mūsu ģimenēs ir bonusi – piem., mans vīrs nekad mūžā neiedomāsies iet ballēties pa Vecrīgu ar džekiem (zinu ģimenes, kur vīri tā dara). Jau tad, kad satikāmies, zināju, ka viņam nebūs tipisks darba grafiks. Bet es ļoti novērtēju to, ka pēc vēlas disenes, kad mājās no darba plkst. 7, viņš centīsies piecelties laicīgi, lai būtu kopā ar mums. Es ticu, ka gan manā, gan Tavā ģimenē mēs tik ļoti sailgojamies pēc saviem vīriem, ka mums viņi nekad neapniks un nebūs garlaicīgi! No katra kopā būšanas mirkļa tversim iespējami labāko! Kaut kā tā. Bet atslēgas vārds – ir jāatrod laiks tikai ģimenei. Nekas, ja tas ir pāris reizes gadā, bet jāatrod!

      Atbildēt
  42. Avatar

    PAAAALDIES! Par atzīšanos!

    Sajūtas ir tik līdzīgas, bet parasti “publiskām” mammām sekojot instagramā, liekas viņu dzīve TIK rožaina, krāsaina un mierīga: “Kāpēc es tā un šā nevaru padarboties ar bērnu!?”
    Ir tik daudz lietas, ko es varētu savam bērnam iemācīt, bet dažkārt starp diendusām, mājas kārtošanu un vakariņām – vienkārši negribas pilnīgi NEKO!

    Laikam jau daudzām, tostarp man, rodas blogs BKA, lai vismaz sevi kaut kā realizētu, radoši izspaustu, kaut ko mazliet it kā noderīgāku darot – bet tas ir nepieciešams SEV un sevis apliecināšanai, lai pēc tam atkal mazliet izvēdinātu galvu pie raksta un sapņos, atgrieztos pie mazā dienas pavēlnieka, kuru neiemainītu ne pret vienu!;)))

    PALDIES! Redzu, ka apkārt ir arī cilvēki, kuru jūtas ir visdažādākās no ;((( līdz ;))) un nav tomēr viss tik perfekti un paliek vieglāk!;)))

    Atbildēt
  43. Avatar

    Man šķiet, ka tās mammas, kurām ir iespēja strādāt uz pusslodzi, ir vislabākājā pozīcijā. Es viennozīmīgi atsāku strādāt (puikam tobrīd bija 1.7g) ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Jutos emocionāli iztukšota, un jutu milzu vajadzību pēc sociālajiem kontaktiem un cita dzīves ritma. Bija sajūta, ka laiks, ko pavadam kopā, ir nekvalitatīvs, vairāk tāda atsēdēšana, nevis sirds lieta. Tomēr pilnas slodzes darbs no 9.00-17.30 arī nav tas, ko vēlos – rīti un vakari ir pārāk steidzīgi un tās 4 stundas dienā, kad satieku mazo, ir daudz par maz. Ja vien būtu iespēja, labprāt izvēlētos tādu variantu kā Laurai – uzlādētos ar citām enerģijām dažas stundas dienā un atlikušo laiku pavadītu ar bērnu, un zinu, ka tas laiks jau būtu ar krietni lielāku kvalitātes zīmi. Apbrīnoju mammas, kas spēj tādas būt uz pilnu slodzi. Bet domāju, ka lielākajai daļai no mums tomēr it nepieciešama tā papildus uzlādēšanās. Laimīga mamma vienmēr būs labāka par nelaimīgu.

    Atbildēt
  44. Avatar

    Paldies, ka padalījies ar personīgajām sajūtām. Arī man bija tā, ka tikko kā kaut nedaudz sāku pievērst sev uzmanību (kaut vai tie paši frizieru, manikīres apmeklējumi), emocionālais noskaņojums stabilizējās….un beigās pat sadraudzējos ar meistarēm. Tā, ka tas noteikti ir viens no veidiem kā izveidot jaunus soc. kontaktus.

    Atbildēt
  45. Avatar

    Paldies par rakstu. Ļoti labs. Nav viegli atzīt, ka tajā visā skaistumā ir arī liela daļa grūtuma. Un tas, ka tas viss process saucas ”sēžu mājā ar bērnu”, nenozīmē, ka ir laiks apsēsties! Tas tā- tiem, kuriem liekas, ka tas ir īzī! :D

    Atbildēt
  46. Avatar

    Paldies par atklātību! tas ko tu raksti – tā ir pilnīga patiesība un es tevi labi saprotu! Esmu divu bērnu mamma (divi gadi un 6 mēneši) un mans dzīvesdraugs apmēram pusi no gada ir jūriņā! Oj, kā saprotu tevi (un arī Zani Kārkliņu. Jūsu abu blogus lasu regulāri.) Bet… izlasīju un jutos vīlusies… Varētu teikt, ka Tu biji mans paraugs un nereti, kad man uznāca dusmas/ sagurums/apnikums, palasījos blogu vai instagram, un domāju, ka redzi kā viss var būt arī kaisti un viegli.. un zinu taču, ka viens ir publicētais sociālajos tīklos un pavisam kas cits reālā dzīve.. bet vienalga gribējās ticēt..Pati smejos par sevi tagad.. Lai tev un mums visām izdodās atrast to līdzsvaru, vieglumu, mieru un laiku sev!

    Atbildēt
  47. Avatar

    Tiešām paldies par atklātību autorei. Mani šis raksts pamudināja vairāk uz tādu globāli-socioloģisku tēmu – par sieviešu lomu sabiedrībā. Man pašai ir 3 meitas. Un tiešām visu cieņu autorei par to, ka spēj ar pirmo bērnu rakstīt blogu, dalīties iespaidos. Es ar pirmo bērnu biju kā izmesta no laivas; pirmos 6 mēnešus biju ‘jocīga’ :), un nespēju saprast to mammu (parasti daudzbērnu) teikumus par to, ka bērniņš tik ātri izaug, jāizbauda katrs mirklis utt. Ar mani notika populāri aprakstītais – kad piedzimst pirmais bērns, pasaule sagriežas ar kājām gaisā. Tas viss ir tīri emocionāli. Arī ar otro bērnu par daudz pārdzīvoju lietas, kas tagad ar trešo neliekas tik uzmanības cienīgas. Un arī tagad – ar trešo bērnu tikai daļēji sāku saprast to mammu teikto par mirkļa izbaudīšanu. Arī es esmu ‘bruņota’ ar Baha ziediem un mācos katru dienu novērtēt kā īpašu vienkārši par to, ka esam veseli, un esam ģimene. Tā noteikti ir katram cilvēkam dzīves mācība, ko apgūt – būt tagadnē, apzināti, klātesot. Bet tas ir cits jautājums. Es, lasot šos daudzos komentārus par mammām, kas atgriežas darbā un tad ‘lielajā ritenī’ vakarā cenšas ‘sakasīt’ resursus bērniem un ģimenei, vēlreiz pārdomāju, ka sievietes loma tomēr nav strādāt šī vārda ‘ģimenes uzturētāja’ nozīmē. MAn liekas, ka mēs, mūsu sieviešu 30gadnieku paaudze, savā ziņā arī pateicoties Padomju Savienības mantojumam, esam audzinātas ļoti vīrišķīgi – beigsim vidusskolu, iesim studēt, strādāsim, pelnīsim naudu, viss pārējais pēc tam… varbūt tāpēc tik spilgts pārdzīvojums ir bērna piedzimšana – ir jāsāk darīt tas, kas it kā ir dabiski sievietei, bet līdz šim nav ne jausmas, kā to darīt – kas ir bēbītis, ko viņš dara, kā ar viņu… savā ziņā, tajā laikā , kad visi vairāk vai mazāk dzīvoja lielās ģimenes ‘komūnās’, kur blakus bija pieredzējušās sievietes un varēja atbalstīt viena otru, bija vieglāk… vieglāk atrast sevi, savu sievišķo būtību. Saņemt palīdzību un sievišķu padomu. Tāpēc žēl par tām strādājošajām vecmāmiņām, nevis tādēļ, ka viņām būtu jāpieskata mazbērni, bet tādēļ ka jaunajām māmiņām trūkst sievišķīga padoma.. vismaz man tā bija.. Es novēlu katrai sievietei atrast savu iekšējo Sievišķo būtību…. to, kas mūs atšķir no vīriešiem.. to, ko mēs visas zinām, kas ir mums iekšā, bet meklējam mēs bieži vien citur; atklāt to, cik sievietei ir lielas spējas veidot ģimenes gaisotni un iespējami atrast to veidu, kā netērēt šo enerģiju citur – darbos, kas nedod atpakaļ … tas ir tiešām tāds vēlējums, arī es pati esmu tikai ceļā uz to.. :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Mana iekšējā sajūta saka to pašu – es visu laiku jūtos tā, ka mana loma ir nevis vīrišķīgā profesijā, kam veltīju ilgus un grūtus studiju gadus, bet ģimenē kā mammai. Tas man nenozīmē 24/7 būt mājās, jo man ir gan hobiji, gan vēlme strādāt daļējas slodzes vai brīva grafika darbu, bet tas nozīmē, ka mans bērns izaugs ne tikai ar b/d audzinātājas dzīves modeli, bet galvenokārt mūsu ģimenes vērtībām.

      Atbildēt
  48. Avatar

    Man ar katru jaunu meitas gadu nāk klāt jauni atklājumi. Šogad sākās 1.klase! Ha! Ja man agrāk pirmais- otrais meitas gads likās es-viņa-vīrs-laiks-balanss kā īsts izaicinājums, tad tagad ar skolas periodu tās bija tikai pupu mizas! :) 1. mēs esam pārvākušies dzīvot tuvāk skolai 2. VIss grafiks, tiešām VISS grafiks manā un vīra nedēļā tagad ir tai pakārtots- sākot ar to kad jāiet gulēt un kad jāceļas, beidzot ar to kas ledusskapī jāliek (jo viņai uzkodas līdzi jādod), kādas izklaides būs brīvdienās, un kad mums ir brīvi vakari (tādu nav). Paldies dievam, skola ir starptautiska un dzīvojam ne-Latvijā, tā ka ārpusskolas nodarbības ir noorganizētas (ieskaitot baseinu un sportu) un skola beidzas 17.30, ar iespēju izņemt meitu līdz 18.30 (nevis ap 13.00-16.00 kā citur).
    Jo ātrāk pieņem ka es sev esmu nr1 jo labāk :)

    Atbildēt
    • Laura

      Es iedomājos.. :) paldies Dievam man ir diez gan elastīgs režīms, bet nu baigi jādomā, kā bērniņu nogādāt līdz skolai un uz mājām utt.

      Atbildēt
  49. Avatar

    Paldies par so rakstu un atklātību! Pilnīgi kā es būtu par savu gimeni rakstījusi! Arī mums ir risinājums, kas musu ģimenei der, bet dažreiz psihologu viedokļi drusku kutina pašapziņu. Tad atkal sev atgādinu – Mums ir Mūsu ģimene un Mūsu risinājums, ar ko visi izskatās apmierināti, katrā ziņā apmierinājums ar dzīvi vidēji ģimenē ir kāpis kā pirms risinājuma :)!

    Atbildēt
  50. Avatar

    Varam piekrist vai nepiekrist, bet šis raksts katram lasītājam liek aizdomāties un izlemt, jo mums katram ir citi uzskati, kuri ik pa laikam jāatsvaidzina iepazīstoties ar dažādiem viedokļiem. Šķiet “nepareizi”, ka tik daudzi komentāri liek Tev vēl un vēlreiz attaisnoties, bet vienmēr jau vieglāk meklēt mīnusos citos nevis sevī… Paldies par atklātību, arī man ir par ko padomāt.
    Domājot par pārāk strauji tuvojošos b/d vecumu, man ir praktiskas dabas jautājums, kam varbūt šeit būs piemērota vieta – zinu, ka daudzos (īpaši privātajos) b/d ēdināšana ir problēma – pirmkārt, atbilstība vai neatbilstība MK noteikumiem, otrkārt, nekvalitatīvu produktu izmantošana (nesen aizliegtie krējuma un siera izstrādājumi, par ko man vispār ir šoks, ka kāds pavārs var ielikt bērna ēdienā, produkti ar nevajadzīgām E vielām utt.), treškārt, atsildīšana (pret ko man nebūtu pretenziju, ja vien kāds mani ielaistu virtuvē pārliecināties, ka tur nav mikroviļņu krāsnis). Jūsu ģimene ēd bioloģiski, mēs vienkārši izvairāmies no E piedevām. Bet kā pārliecināties, ka b/d ēdiens ir pieņemams un nav kaitīgs bērnam? Citas mammas man ir ieteikušas iepazīstināt bērnu ar “mūsdienu pārtiku”, lai b/d nebūtu grūtību, taču es negrasos iegādāties sliktākus produktus tikai tāpēc, ka kāda b/d pavāre nedraudzējas ar veselo saprātu. :)

    Atbildēt
  51. Avatar

    Izklausās pēc saprātīga kompromisa. Tomēr es pēc daudziem gadiem (~10g) sapratu un spēju sev atzīties, ka tas manā gadījumā nebija kompromiss, tā bija ļoti rafinēta “ego prevalēšana”, personīgā bēgšana”, arī bailes, ka nezināšu, nemācēšu pareizi, ka “citi pratīs labāk”, ka miljoniem bērnu tā izaug utt. Tas ir vienīgais periods manā dzīvē, ko es “gribētu” mainīt – 100% audzināt savus bērnus. Vismaz līdz skolai. Neviena aukle, bd, ome nevar dot to, ko pilna laika mamma. Protams, ja viņa ir mierā un pilnībā saprot šo savu dabas doto virsuzdevumu. BET to parasti saprot vēlāk (including me), citreiz nesaprot nekad. Pasaules kārtība/nekārtība ir mūsu rokās, nevis kāda cita…
    Un es gribētu teikt, ka tas mazā bērna mirklis ir nevis jāizbauda, bet jāspēj saglabāt tā unikālā, neaprakstāma saikne, caur kuru tu un bērns patiešām sajūtat viens otru. Tā ir smalkāka par zīda diegu… un tik trausla…
    Lai jums izdodas! :)

    Atbildēt
  52. Avatar

    Es zinu tikai vienu variantu – nopērc mazo pārtikas termosu un dod līdz savam bērnam mājas ēdienu. Silts un uzturvielām bagāts, ja pati gatavo no labiem produktiem. Protams, sākumā tas radīs papildus neērtības, bet vēlāk būs pats par sevi saprotams. Sarunā ar savu bērnu un iestādes personālu. Ar bd varētu būt sarežğītāk, bet skolā tas ir reāli. Ieguvums ne-at-sve-rams, pārliecinājos uz sava bērna “ādas”.
    Ieteikums – ja negribi izklausīties citiem “dīvaina”, tad iesaku personālam teikt, ka tev tā “ārsts lika, speciāla diēta un viss”, tad tas kļūst pieņemams :)
    Ņemot vērā finansējuma apmēru bērnu ēdināšanai (arī privātās māc.iestādēs) man personīgi nav nekādu ilūziju.

    Atbildēt
  53. Avatar

    Taisnība, palikt mājās pie bērna ilgstoši ir daudz grūtāk, nekā visu laiku būt mājās. Vīrs par to pārliecinājās dažu dienu laikā, kamēr biju prom :)

    Atbildēt
  54. Avatar

    Cik mierīga mamma, tik mierīgs bērns :)
    Tā ka jāiemācās pašām vieglas uztvert lietas un nebūs jābēg uz darbu.
    Bērns ir iemesls pilnveidoties, iemācīties nebūt egoistēm.
    Un auklītes-hmm nebaida, ka sekas jutīsiet pusaudžu gados vai vēlāk?
    Es nekad neesmu gribējusi bērnus, man patika mans egosims un dzīvoklis vienai, bet nu esmu iemācījusies visu uztvert vieglāk, dzīve ieguvusi lielāku “dziļumu”. Mazā jūt manu mieru un vīrs pat nenojauš, kam pa dienu izeju dažreiz cauri :D
    Neuztveries dzīvi tik nopietni un audziniet mazo, kā jūtat pašas, nevis kā vajag vai ko liek un iesaka citi . Tad jūs būsiet harmonijā ar mazo un būs labi :)

    Atbildēt
  55. Avatar

    Vai esat kādreiz meklējis fondi, aizdevumi, finansiālu palīdzību vai nepieciešama akreditēta aizdevējs, lai palīdzētu jums tikties ar jūsu vajadzībām un prasībām? Vai jūs vēlaties investīciju aizdevumu jūsu biznesu Vai jūsu banka ieslēgts jums uz leju? Vai jūsu ikmēneša ienākumi izzūd, jo lielāku procentu likmi par jūsu aizdevumu, kredītu vai ķīlu? esat bijis cheated citu aizdevumu uzņēmumam? Tad jums nav citas alternatīvas kā iegūt tūlītēju un uzticamu pakalpojumu. Sazinieties ar mums šodien, izmantojot eleazardiaz536@gmail.com par Legit / akreditē Kredīti un ieguldījumu fondiem.

    Atbildēt
  56. Avatar

    Es kā virietis ,parnēmu auklesanu,kad meitai palika 1.5 gadini,tagad meitai 8 gadini,,es tevi pat looooti saprotu,kā ari,kā virietis cienu visas maminas,kuras auklē bernus un ir majsaimnieces,man kā virietim, bija divreiz smagāk,lasiju gramatas,par meitenes auklesanu,veselibu,esanu utt google skatijos,nu sausmas,kas darijās,parmetumu,uz manu pusi ,bija gana daudz un biezi,pat no radu gabaliem,ka neesmu virietis,ka nestradaju utt draudzene straadaa,kā nav kauna,bija un ir moralais uzbrukums un psihalogisks,tas notiek vel joprojam.Septinus gadus nezinu,kas ir tusini,kompanijas,izklaides,draugi,bijusie kolegi,tadu man vairs nav,,ir tikai meitas auklesana pieskatisana,veikals,ediena gatavosana,surtur remonts javeic,bernu dakteri,arstesana,nakts negulesana,staigasana,speleties,macities kopa ar meitu,riktigais murgs,briziem domaju,kapec lāvu dzives draudzenei turpinat darba karjeru un es piekritu but kā aukle,jo faktiski zaudeju loti daudz,kā dzrba pieredzi,stāžu utt Tādel tevi pat loooti saprotu vairak nekā citas māminas

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. Vai pārtraukt bērna kopšanas atvaļinājumu? | Tīlijas blogs - […] izlasīju blogu zem nosaukuma „Kāpēc es pārtraucu bērna kopšanas atvaļinājumu”( http://viensplusviens.lv/2015/10/kapec-es-partraucu-berna-kopsanas-atvalinajumu/). Pa diagonāli tādēļ, lai nesabēdātos tāpat, kā ātri…
  2. “Mammai nav jābūt perfektai!”. Saruna ar Katrīnu Puriņu. | Viens + Viens - […] uzrunāt intervijai Katrīnu Puriņu man radās pēc blogā publicētā raksta “Kāpēc es pārtraucu bērna kopšanas atvaļinājumu“. Lasot šī un citu…
  3. Pateicība 2015. gadam un jums! | Viens + Viens - […] “Kāpēc es pārtraucu bērna kopšanas atvaļinājumu”; […]
  4. Viens + Viens jau gadiņš! | Viens + Viens - […] Kāpēc es pārtraucu bērna kopšanas atvaļinājumu […]

Komentē