“Mammai nav jābūt perfektai!”. Saruna ar Katrīnu Puriņu.

“Mammai nav jābūt perfektai!”. Saruna ar Katrīnu Puriņu.

Ideja uzrunāt intervijai Katrīnu Puriņu man radās pēc blogā publicētā raksta “Kāpēc es pārtraucu bērna kopšanas atvaļinājumu“. Lasot šī un citu rakstu komentārus es arvien vairāk uzdevu sev jautājumu – kāpēc mēs, mammas, cenšamies būt tik perfektas? Kāpēc ir tik grūti atzīties, ka mēs nevaram izdarīt visu (perfekti iekārtot māju, bērna priekšā vienmēr būt smaidīgas un laimīgas, satriecoši izskatīties sabiedribā utt.) , jo patiesībā tas taču nav vajadzīgs… Kā veicināt veselīgu sabiedrības attieksmi pret dažādi domājošām mammām? Es varbūt nevaru izdarīt daudz, bet tomēr vēlos izmantot to, ka šo blogu lasa daudz mammas, arī tēti, varbūt kāda vecmāmiņa un arī cilvēki bez bērniem (tā man ir teikuši!), vēlos vismaz šeit publicēt informāciju, kas kaut nedaudz liktu mums visiem uz “mammu būšanu” paskatīties nedaudz plašāk. Zinu, ka man ir tikai mana pieredze, kas nekad nebūt tāda pati, kā kādam citam, tāpēc es nevaru sniegt padomus, kas varētu noderēt mums visām. Tāpēc es izvēlējos uzrunāt Katrīnu –  praktizējošu dūlu Childbirth International apmācībā, RSU Medicīnas fakultātes studenti – topošo ārsti, “Māmiņu Klubs” Topošo vecāku skolas nodarbību vadītāju, grūtnieču vingrošanas pasniedzēju, divu meitu mammu. Tā kā Katrīnas dzīvē ne diena nepaiet nedomājot par grūtniecību, dzemdībām un mammu būšanu kā tādu, man šķita, ka viņa būs īstais cilvēks, kas palīdzēs man sagatavot šo rakstu – tādu, kurā būs praktiski padomi, kā tikt galā ar jauno situāciju mājās pēc dzemdībām, un vispār, varbūt vēlreiz liks mums aizdomāties par to, ka mēs, mammas, esam tik dažādas un tas ir forši! 

Šo sarunu Katrīna iesāk ar teikumu: “Mēs, mammas, esam tik dažādas… Pēc tā, ko es lasu Facebook forumos un to komentāros, gribas teikt, vai mēs varam visas apsēsties pie kopīga galda un vienoties, ka mēs esam tik dažādas un tas ir okei? Piemēram, viena mamma nebaro bērniņu ar savu pienu tik ilgi, cik cita; viena bērnu sūta bērnudārzā, cita apmāca mājās; viena dzemdē mājās, cita izlemj par labu ķeizargriezienam; un tā es varētu turpināt… Jāmin gan, ka tas ir tiešām okei tad, ja tā ir uz informāciju un zināšanām balstīta izvēle. Domāju, ka ir tā, ja tu pati ar savu izvēli nejūties labi, tad to mēs varam risināt, bet, ja tu jūties slikti tādēļ, ka kāda cita mamma ar tavu izvēli nejūtas apmierināta, tad tā ir citas mammas “lieta” un tev nevajadzētu attaisnoties par to!”

Es varu tikai māt ar galvu un piekrist Katrīnai, ka “viena no galvenajām “mammošanas” problēmām ir tā, ka mammas viena otrai uzspiež būt “kaut kādām”. Mamma, kas ir mājās ar bērnu, varbūt kaut kādā brīdī jutīsies slikti redzot, kā viņas draudzene, arī mamma, kāpj augšā pa karjeras kāpnēm utt.”

Mamma mūsdienās ir pazaudējusi iespējas sekot kaut kādiem saviem instinktiem, jo viņa visu laiku sastopas ar informāciju par to, kādai tad viņai ir jābūt. Ne visai jauki brīžiem rīkojas mediji un arī sabiedrība – ar to, ka viņi nevis atbalsta mūs izvēlēs,  bet nereti tās nepieņem un mēdz kritizēt, nereti bērna audzināšanas vai pat gaidību laikā, mums liekot justies neērti un nepareizām.

SIEVIETES EMOCIONĀLĀ PASAULE PĒC DZEMDĪBĀM

“Runājot par sievietes emocijām pēc dzemdībām ir jāņem vērā vairākas lietas, bieži vien es saku, ka pirmās sešas nedēļas pēc dzemdībām, rūpēs par mazuli var būt pats grūtākais darbs, kas sievietes dzīvē ir ticis izdarīts. Jā, tas nereti ir vieglāk vai vēl grūtāk, bet to, ka šis laiks ir viens liels pārmaiņu laiks, gan fiziski, gan emocionāli, mēs nevaram noliegt.

Ne katra sieviete pēcdzemdību raudamās dienas izjutīs līdzīgi. Ar to bieži sastopos savā praksē un mēģinu saprast, kāpēc vienai sievietei ir tā, bet otrai citādāk. Tas noteikti ir atkarīgs no sievietes personības, psihoemocionālā stāvokļa, kā arī no tā kāds bijis grūtniecības laiks, un noteikti no tā, kādas dzemdības sieviete ir piedzīvojusi. Dzemdības un grūtniecības laiks ļoti ietekmē to, kā sieviete jutīsies pēc dzemdībām. Jāsaprot, ka arī ja viss ir bijis labi ar šo pieredzi, ir pilnīgi normāli, ka 3. – 5.dienā pēc dzemdībām (pēc ķeizargrieziena operācijas, tas var būt arī līdz 10.dienai) sieviete piedzīvo pēcdzemdību skumjas jeb baby blues – kad sieviete piedzīvo pirmo šķiršanos pieredzi, kas saistīta ar mazuli – jo vairs nav tā kā bija, kad mazulis bija vēderā, emocijas ir mainīgas, ne tikai šīs pieredzes dēļ, bet arī fizioloģisko izmaiņu dēļ, kuras ir saistītas ar hormonu mainību ķermenī, kas ietekmēs pirmpiena nomaiņu uz īsto pienu.

Sievietes pagātni no pēcdzemdību laika nevarētu atdalīt no pārējās dzīves posmiem arī tāpēc, ka sievietes pēc dabas ir cikliskas būtnes. Visbiežāk, ja sieviete ļoti spēcīgi sajūt PMS, tad viņa arī jutīgi uztvers dzemdību latento fāzi un hormonu izmaiņas pēcdzemdību periodā. Man šķiet, ka tas ir brīnišķīgi, jo viņa jūt sevi! Bažas rada tās, kuras visu pēcdzemdību laiku man saka “viss ir kārtībā”, jo pieredze rāda, ka zem  “viss ir kārtībā” tomēr kaut kas slēpjas.

Ir vairāki iemesli, kāpēc sieviete var justies raudulīgāka posmā pēc dzemdībām. Mēs tās varētu nosaukt par tādām, kā emocionālajām “krīzēm”.

Pirmā krīze parasti ir 3. – 5. dienā pēc dzemdībām un tas ir saistīts ar laiku, kad parādās īstais piens. Arī tas ir ļoti individuāli, bet laikā, kad tas notiek, hormoni uztaisa “ballīti” ķermenī, tas ietekmē smadzenes, līdz ar to arī emocijas.

Nākamā krīze var būt tas brīdis, kad jaunā māmiņa no dzemdību vietas pārrodas mājās, jo bieži vien viņa tajā mirklī var justies apjukusi. Atgriežoties dzīvoklī, kurā viņa pēdējoreiz bija kā grūtniece, var būt savādi. Saprotams, ka sievietes, kuras piedzīvojušas plānotas mājdzemdības, šo nepiedzīvo.

Pēc tam seko laiks, kad vīrs atgriežas darbā, īpaši, ja viņš ir bijusi vienīgā atbalsta persona šajā laikā. Pirms vai pēc tam var būt krīzes brīdis, tad, kad tu saproti, ka pa dienu patiesībā nevari izdarīt neko – neesi bijusi dušā un vakarā esi paspējusi iekost tikai pusi siermaizītes, un arī tualetes apmeklējumi ir samazināti līdz minimumam. :) Kad apzināmies katru no šīm izmaiņām, tā var būt kā krīze, un uz to reaģēt, arī ar asarām, ir normāli. Tu drīksti justies un sajusties ar šo visu, ko piedzīvo!

Ja raudāšana vai šīs spēcīgās emocijas ieilgst līdz 6 nedēļām, vai pat visu pirmo gadu, pēc dzemdībām, mēs varētu sākt domāt par pēcdzemdību depresiju. Depresija, savukārt, var pāriet psihozē. Šīs lietas ir jāmācās nejaukt un neuzstādīt diagnozi sev pašam. To var izdarīt tikai speciālists – psihologs, ārsts – psihoterapeits, bet to pamanīt var kāds ģimenes loceklis, dūla, PEP mamma, draudzene.

Pēcdzemdību skumjas nav jāārstē ar medikamentiem. Tās ir jāizdzīvo. Tikai pēc būšanas ar skumjām mēs, kā mammas, pāraugam kaut kāda citā līmenī.

Pēcdzemdību depresija ir tad, kad mamma sāk zaudēt rūpes par sevi un bērnu, viņai ir negatīvas domas un izteikta vainas apziņa. Viņa var visu laiku raudāt un sevi vainot, izjust bailes, trauksmi un justies nelaimīga. Lai šīs sajūtas novērtētu var apskatīties Edinburgas pēcdzemdību depresijas skalu un saprast, vai būtu nepieciešama konsultācija ar psihologu, dažreiz tiek lietoti arī medikamenti.

Pēcdzemdību psihoze ir tad, kad sievietei jau ir zudusi saikne ar realitāti, viņa nevar parūpēties par sevi, savu bērnu. Tās bieži ir sievietes, par kurām dzirdam medijos, ka viņas dara pāri saviem mazuļiem. Pastāv arī grūtniecības laika psihoze. Un ne vienmēr tas ir saistīts ar alkoholiskām / narkotiskām vielām. Šiem stāvokļiem sociāli ekonomiskais faktors nav noteicošais. Šajā stāvoklī gan būtu obligāti jāgriežas pie psihiatra un jālieto medikamenti.

Svarīgākais ir tas, ko mēs darām apzinoties, ka mūs / mums tuvu cilvēku ir skārusi pēcdzemdību depresija. Tas ir nopietns stāvoklis, kuru nevarētu nepamanīt kāds no apkārtējiem, tādēļ būtu svarīgi, ja jaunā māmiņa netiku izolēta no sabiedrības, bet tajā iekļautos savā jaunajā lomā.

Arī savos kursos stāstu daudz par pēcdzemdību skumjām un sajūtam. Svarīgi, ka to dzird arī vīri, kuri parasti ir tie, kas sniedz atbalstu un iedrošinājumu sievietei. Arī viņi ir ļoti apjukuši redzot, kā sieviete var justies pēc dzemdībām. Mamma pati bieži var nepamanīt izmaiņas sevī. Tās visbiežāk redz tēti, mammu mammas, vai arī ģimenes atbalsta personas pēcdzemdību periodā – dūlas un PEP mammas.

Šobrīd mēs nevaram sūdzēties par to, ka nebūtu, kam prasīt padomu. Ir dūlas, mamammas, zīdīšanas konsultantes, psihologi, psihoterapeiti. Pieejami arī bez maksas. Piemēram, Krīžu centrā “Skalbes” ir diennakts telefons. Tur strādā Latvijā vieni no labākajiem psihologiem, kuriem var prasīt padomu, īpaši, ja nav daudz naudas vai iespēju, lai nokļūtu pie speciālista uz konsultāciju klātienē.”

PĒCDZEMDĪBU ATBALSTA SISTĒMA

“Pēcdzemdību atbalsta sistēma ir veids, kā nodrošināties ar ārējiem resursiem un atvieglot dzīvi pēc dzemdībām. Tie ir cilvēku resursi, pie kā sieviete var vērsties pēc atbalsta. Sievietei pirms dzemdībām ir jāsagatavo A4 lapa, uz kuras viņai ir jāuzraksta visi tie speciālisti, kas viņai var palīdzēt  gan grūtniecības, dzemdību, gan pēcdzemdību laikā.

Uz lapas ir jāuzraksta kontakti šādiem cilvēkiem :

  • visiem, kuri būs klāt dzemdībās;
  • ginekologa / vecmātes (pie kā esi uzskaitē);
  • ģimenes ārsta (savu un mazuļa);
  • dūlas (arī ja grūtniece domā, ka viņai to nevajadzēs dzemdību laikā, būtu noderīgi atrast dūlu, kurai viņa varēs zvanīt jebkurā diennakts laikā un atbildēt ar uzticamu padomu, kaut vai telefoniski);
  • PEP mammas;
  • krūts zīdīšanas konsultanta;
  • psihologa vai vismaz krīzes centra telefona numurs;
  • ātrās palīdzības telefona numurs.

*Var pievienot arī kādas uzticamas draudzenes telefona numuru.

Šo lapu piestiprina acu priekšā pie ledusskapja. Tā var noderēt ne tikai mammai, bet arī vīram. Ja ģimene katru dienu redz, cik daudz cilvēku ir gatavi palīdzēt, viņi jau jūtas drošāk. Piemēram, sievietei ir 40 grādu temperatūra un piena sastrēgums, vīrietis arī zinās, kam šāda situācija piezvanīt un lūgt padomu.

Pirms dzemdībām noteikti ir vērts padomāt, kā atvieglot ikdienas rūpes. Atrodi cilvēku, kurš tev palīdz sakopt māju; vēl kādu, kurš pagatavos ēst. Tie var būt cilvēki no radu vai draugu loka. Piemēram, draudzenes baby showerā sadala, kura kurā nedēļā palīdzēs, vismaz pirmā mēneša laikā.  Vislabākā atbilde uz jautājumu : “Kā Tev palīdzēt?” ir – “Vai Tu varētu kādreiz pastaigāt ar bēbīti, lai es izmazgātu matus?”; “Vai Tu varētu pabūt ar bēbīti, kamēr es ieeju vannā?”; “Vai Tu varētu man atnest siltu maltīti?”. Paša sākumā ir tik forši, ja mammai nav jāuztraucas par ikdienas rūpēm.

Senatnē sievieti pēc dzemdībām aprūpēja visa saime. Šobrīd mamma pēcdzemdību periodā var justies ļoti vientuļa. Kad pie manis uz vingrošanu nāk māmiņas pēcdzemdību periodā, es viņām jautāju: “Ko jūs gaidāt no šīs vingrošanas?”, viņas atbild : “Es atnācu tāpēc, lai visu laiku nebūtu mājās viena ar bērnu”. Protams, ir mammu tusiņi, pasēdēšanas kafejnīcās utt., bet ne visām mammām ir draudzenes ar bērniem, ne visas mammas to var atļauties. Mamma var justies ļoti vientuļi. Atceros, ka arī es tāda jutos.

Mammas bieži vien grib justies un būt perfektas, bet viņas nereti neapzinās to, ka viņām nav jābūt perfektām. Viņām ir jābūt pietiekami labām mammām saviem bērniem. Perfekta mamma nav bērnam laba mamma! Facebook klīda apraksts : “Ja bērniem ir netīras drēbes, tas nozīmē, ka viņi ir apģērbti. Ja izlietnē stāv netīri trauki, tas nozīmē, ka bērni ir paēduši. Ja māja ir nekārtīga, tas nozīmē, ka bērniem ir interesanti!”

Atceros, ka es pati vairākas stundas nedēļā pavadīju kārtojot māju, lai tā būtu kā no DEKO žurnāla, bet tad iemācījos pieņemt to, ka mēs nevaram dzīvot dizainētā dzīvoklī, kurā nav mantu, ja mums ir divi radoši bērni!  No centieniem būt par perfektu mammu es uzvilkos, jutu, ka kļūstu dusmīga, ja kaut kas neizdodas. Es sapratu,ka es negribu tāda būt! Ja man brīvdienā ir jāizdomā, vai es kārtošu māju, vai došos ar bērniem piedzīvojumos, protams, es izvēlēšos otro. Un tagad ir tik laba sajūta – tāds vieglums.”

BŪŠANA MĀJĀS

“Ir forši, ja mamma pirmo mēnesi var pavadīt tādā kā aliņā,atdalītā no pasaules un ikdienas pienākumiem. Viņa var mammoties, viņai nav citu pienākumu. Pirmos trīs mēnešus tomēr ir vēlams, ka viss mammas fokuss ir uz bērnu. Ir pierādīts, ka bērni, kuriem pirmajos mēnešos mamma nav trūkusi, būs pašpietiekami vēlāk. Jo vairāk bērns jūt, ka mamma no viņa grib “tikt vaļā” (pārtraukt barot ar krūti, negulēt vienā gultā utt.), jo vairāk mazais gribēs pie mammas. Līdz gada vecumam tas ir pilnīgi normāli, jo viņš taču ir tik maziņš!

Es domāju, ka pirmajā mēnesī mazo nevajadzētu atstāt. Pirmajos trīs mēnešos mazo vajadzētu turēt maksimāli tuvu sev, protams, neaizmirstot par savām pamatvajadzībām. Pēc pirmajiem mēnešiem mammas jau var ieplānot randiņu reizi nedēļā ar vīru, reizi divās nedēļās – kādu pasēdēšanu ar draudzeni utt. Ir forši, ja mammai ir vismaz stunda nedēļa, kuru viņa var pavadīt tikai kopā ar vīru, kaut vai staigājot apkārt pa kvartālu. Pēc pirmajiem trīs mēnešiem jau katra mamma pati jūt, cik viņa var atrast laiku kaut kādiem saviem hobijiem, darbiņam. Ja ir pagājis pusgads, un tu ar vīru nekur neesi bijusi kopā, tas jau ir iemesls pārdomām.

Mammai ir jābūt mērķim veltīt laiku sev, kaut vai vienam brīdim dienā. Mammai 1. vietā jābūt rūpēm par sevi (lai viņa varētu parūtpēties par ģimeni); 2. vietā – rūpēm par bērnu; 3. vietā – rūpēm par vīru. Pēc īsa laika vīrs jau atkal var būt otrā vietā, un tikai pēc tam – bērns. Dažreiz mammām šo ir grūti saprast, bet ir jāsaprot, ka bērns jums pievienojās vēlāk, nevis iespraucās pirms attiecībām ar vīru.

Es gribētu, lai mēs biežāk runātu un atbalstītu ģimenes, kuras stāsta, ka grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību laiks viņu dzīvē, nav viegls. Tās ir būtiskas pārmaiņas mūsu dzīvē, kuras ietekmē mūsu personīgo dzīvi un mēs nedrīkstētu slēpties aiz maskas, ka “man viss ir kārtībā”, ja tā galīgi nejūtamies. Es gan domāju, ka bērns varbūt nemaz negrib, lai mammai un tētim visu dzīvi viss ir viegli un perfekti.

Man šķiet, ka bērns ir ieguvējs no tās mammas, kurai šad tad kaut kas neizdodas.

No mammas, kas pieļauj kļūdas, bērns iemācīsies mācīties no kļūdām.

No mammas, kas šaubās, bērns iemācīsies dzīvē meklēt atbildes uz dažādiem jautājumiem.

Bērnam perfektā mamma ir pietiekami laba mamma un tāda, kas ir – nogurusi, priecīga, bēdīga, enerģiska, piepildīta, saspringta, harmoniska, nu tik dažāda, ka arī piedzīvo dažādas emocijas.”

Mammai nav jābūt perfektai!

 

FOTO: http://lifealaskanstyle.blogspot.com

 

14 komentāri

  1. Paldies,patiesi un ar iedrošinājumu!

    Atbildēt
  2. Paldies par rakstu!
    Citāts: “Mamma mūsdienās ir pazaudējusi iespējas sekot kaut kādiem saviem instinktiem, jo viņa visu laiku sastopas ar informāciju par to, kādai tad viņai ir jābūt.”
    Manuprāt, šo citātu lielā mērā var attiecināt uz jebkuriem jautājumiem. Ir kur aizpeldējusi katra unikalitāte un instinkti, jo “sabiedrība taču zin labāk”. Bet diez vai kāds daudziem miljoniem ir radījis vienu formulu kā dzīvot. Un tas pats skar arī mammu tēmu.
    Novēlu katrai pieņemt un apzināties savu būtību, savu izpausmi, savu raksturu, savu krāsainību un tieši savu unikālo izpausmi arī kā mammai.

    Atbildēt
  3. Paldies par domām un viedokli!

    Atbildēt
  4. Liels, liels paldies par šo rakstu Jums abām! Lika aizdomāties, atcerēties, paskumt, un saprast, saņemties.

    Atbildēt
  5. Paldies par rakstu! Esmu topošā māmiņa, dzemdības plānotas pēc 10 nedēļām, un pēdējā laikā esmu sākusi aktīvāk interesēties par to, kas mani šajā notikumā sagaida. Šis ir ļoti noderīgi, taču man ir arī nedaudz neskaidrs – rodas iespaids (ne tikai pēc šī raksta), ka visādas nepatīkamas sajūtas, krīzes, nepieciešamība lūgt palīdzību apkārtējiem ir neizbēgamas. Pašlaik esmu pozitīvi noskaņota, no dzemdībām nebaidos, esmu apņēmības pilna visu uztvert mierīgi, dabīgi. Apzinos, ka naivai nevajag būt, ka jābūt gatavai visam kam, taču šķiet, ka sabiedrība cenšas mani sagatavot kaut kam briesmīgam, runājot par dzemdībām un pēcdzemdību periodu. Vai tiešām nav iespējams, ka ar izkoptu emocionālu paškontroli vai kaut vai subjektīviem faktoriem šis viss ir ļoti patīkams notikums un periods? :)

    Atbildēt
    • Ance, neuztraucies, nudien katrā gadījumā tas ir ļoti atšķirīgi.. Mūsu dēliņam tagad ir 10 nedēļas, un, manuprāt, ja sieviete apzinās šīs sajūtas un saprot, kā tās veidojas, tad ir daudz vieglāk izdzīvot nepieredzētās pārmaiņas un pārvērst tās saprotamā formātā sev, jo prieks par mazuli, kuru beidzot ieraudzīsi būs neaprakstāms :) tādēļ droši varu teikt – tas noteikti būs ļoti patīkams notikums un periods ar krāšņām un ļoti dažādām emocijām piepildīts!

      Atbildēt
      • Godīgi sakot, es nekad iepriekš nebiju saskārusies ar mammām, kam būtu kāds diskomforts pēc dzemdībām, apjukums, depresija vai vienkārši grūti. Vismaz es ne no vienas to nedzirdēju. Ne no māsas, ne citām radu sievietēm, par tālākām paziņām pat nerunāsim. Un tad nu man pēc dzemdībām likās, ka tiešām man vienīgajai ir visas šīs sajūtas, ka ar mani noteikti kaut kas nav kārtībā, jo es nespēju tikai un vienīgi priecāties, man bieži bija nogurums – morāls un fizisks, nāca miegs, raudāju katru dienu utt. Protams, es pieļauju, ka šis viss vai nu vienkārši paliek tikai ģimenē, vai arī sieviete vispār to patur tikai pie sevis. Vai nu – tev paveiksies un viss būs kā rozā burbulī! (piedod, nenoturējos :D)

        Atbildēt
        • Atvainojos, gribēju atbildēt Ances komentāram :)

          Atbildēt
  6. Ja bērniem ir netīras drēbes, tas nozīmē, ka viņi ir apģērbti. Ja izlietnē stāv netīri trauki, tas nozīmē, ka bērni ir paēduši. Ja māja ir nekārtīga, tas nozīmē, ka bērniem ir interesanti! – šis būs mans moto brīžos, kad pašai nāksies cīnīties ar perfekcionismu un kāri pēc perfektas kārtības un tīrības mājās. Paldies!

    Atbildēt
  7. Mamma mūsdienās ir pazaudējusi iespējas sekot kaut kādiem saviem instinktiem, jo viņa visu laiku sastopas ar informāciju par to, kādai tad viņai ir jābūt.”
    Manuprāt, tieši tā arī ir vislielākā problēma. Daudzas mammas neuzticas sev pašām. Un tur sākas problēmas. Labāk izrakties caur googli, nekā apsēsties, aizvērt acis un ieklausīties sevī pašā. Sabiedrības gaidas arī uzliek “atbildību”, bet man gribētos domāt, ka tām, kurām ar pašapziņu viss ir kārtībā, tas neuztrauc.
    Būt par mammu nav viegli, jo pilnīgi noteikti uz kādu laiku savs “es” tiek pakārtots. Un tas ir pilnīgi dabiski. Nedabiski ir drīzāk noliegt to, ka ir sākusies pilnīgi cita dzīves lappuse, un censties “iekāpt atpakaļ vecajās kurpēs ” un izlikties, ka viss jau ir kā iepriekš.
    Par palīdzību no malas. Es pati esmu izmantojusi zīdīšanas konsultantu padomu un PEP mammu. Man patika un uzrunāja, palīdzēja ātrāk atrisināt situāciju.

    Atbildēt
  8. Paldies par rakstu! Lasot, laiciņš pārdomām un atmiņām par manis un mazuļa pirmajiem mēnešiem..
    Patiess atgādinājums, ka vērts ieklausīties savās sajūtās, mazliet pieverot acis apkārtējo viedokļiem un kritikai, jo tikai mamma zin, kas un kāpēc ir labāk. Un atgādinājums, ka ir laiks atkal ”randiņam” ar savu vīru. :)

    Atbildēt
  9. Paldies, simtkārt paldies par šo rakstu! :)

    Atbildēt
  10. Lielisks raksts…Lasīju un diemžēl nespēju valdīt emocijas- jo likās, ka kādu daļu raksta par man justām emocijām….Pēc dzemdībām tiešām likās, ka esmu uz pasaules vientuļākā būtne….kādu brīdi to smagi pārdzīvoju, jo nespēju saprast, kā mazuļa ienākšana pasaulē- kas ir skaistākais un piepildītākais laiks cilvēka mūžā- var tā visu apgriezt otrādāk. Bet var!
    Tikai izraudot un izsāpot visu, kas bija sakrājies- tiku skaidrībā ar savām sajūtām, skatījumu un tālāko skatu, kā dzīvot….Joprojām dzīvoju pēc savām sajūtām- tām uzticos. Iesaku ari citām mammām- mēģināt ieklausīties sevī!

    Atbildēt
  11. Lielisks raksts – paldies! Ar pirmo berninu es gandriz neko nezinaju par pecdzemdibu emocionalajam problemaam. Tas viss man bija ka arkartigi nepatikams parsteigums. Jutos loti vientula un nedrosa, pie tam man bija kauns kadam prasit palizibu, jo likaas, ka taa justies ir nepareizi un neviens mani tapat nesapratiis. Emocionalaa puse noteikti bija grutaka par fizisko.

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. Nedēļas linki mammām un tētiem: 4.12. | Viens + Viens - […] Šīs nedēļas top raksts blogā: “Mammai nav jābūt perfektai!” Saruna ar Katrīnu Puriņu. […]
  2. Pateicība 2015. gadam un jums! | Viens + Viens - […] “Mammai nav jābūt perfektai. Saruna ar Katrīnu Puriņu”; […]
  3. Pēcdzemdību depresijā nav vietas stereotipiem! | Viens + Viens - […] skumjas, depresija un psihoze, blogā sadarbībā ar dūlu Katrīnu Puriņu tapa raksts “Mammai nav jābūt perfektai”. Tomēr atkal un…
  4. Pēcdzemdību atbalsta sistēma | Viens + Viens - […] šāda saraksta veidošanu savulaik sarunā ar mani padalījās dūla Katrīna Puriņa (Intervijas “Mammai nav jābūt perfektai” […]

Komentē