Pirmās gaidības vs. otrās gaidības

Pirmās gaidības vs. otrās gaidības

Varbūt vēl ir par ātru apkopot pirmajā un otrajā grūtniecībā piedzīvotās sajūtas, tomēr noteikti varu teikt, ka tajās ir kaut kas kas kopīgs un kaut kas atšķirīgs, bet abās grūtniecībās es līdz galam neesmu sapratusi, kā sievietes ķermenis vispār kaut ko tādu var piedzīvot, un esmu pateicīga par šo iespēju…

*Šis viss ir tikai no manas pieredzes un neattiecinu to uz visām sievietēm :)

PIRMĀS GAIDĪBAS

  • uzzinot, ka esmu stāvoklī (pēc vairākiem testiem, protams :D), domāju, kā paziņot vīram;
  • rūpīgi izrēķināju, vai vēl nezinot, ka esmu stāvoklī, esmu dzērusi alkoholu, un ļoti pārdzīvoju, ka darba pienākumu ietvaros biju piedalījusies kalvadosa degustācijā;
  • meklēju atsauksmes par labākajiem ginekologiem un pierakstījos pie kāda pēc iespējas ātrāk;
  • es biju ieciklējusies uz konkrēta dzemdība datuma noteikšanu un apvaicājos “googlei”, vai  precīzāk to nosaka pēdējās mēnešreizes vai ultrasonogrāfijas izmeklējumi;
  • visu grūtniecības laiku turpināju skaitīt punča iemītnieka vecumu gan pēc mēnešreižu datumiem, gan pēc usg izmeklējumā noteiktā datuma;
  • regulāri dzēru kompleksos grūtnieču vitamīnus;
  • samazināju kafijas dzeršanu līdz vienai tasītei dienā un jutos ļoti vainīga, ja garas darba dienas laikā izdzēru divas;
  • iepazinos ar to produktu sarakstu, kurus nav vēlams ēst grūtniecības laikā;
  • uz visām ārsta vizītēm ņēmu līdzi arī vīru;
  • nevarēju sagaidīt, kad varēs pamanīt punci;
  • regulāri bildēju punci;
  • ļoti gaidīju pirmās kustības;
  • apmeklēju baseinu kopā ar vīru;
  • lasīju teju visu pieejamo gaidību literatūru;
  • es baidījos kādam rādīt savas punča bildes, jo sabiedrībā tā “nav pieņemts” (?);
  • pie katras dīvainās sajūtas uztraucos, vai mazulim viss ir kārtībā;
  • salīdzināju savas sajūtas ar draudzenēm / foruma dalībniecēm;
  • ļāvu vīram mīļot punci un sajust mazulīša kustības;
  • rūpējos par sevi un centos daudz laika pavadīt ar vīru divatā;
  • apmeklēju dažādus kursus jaunajiem vecākiem kopā ar vīru;
  • biju norūpējusies par dzemdību vietas un vecmātes izvēli;
  • sapņoju par skaistām mazuļa drēbītēm un mēbelēm;
  • centos atstāt iespaidu, ka es kā grūtniece varu darīt to pašu, ko pārējie – apmeklēju pasākumus, daudz strādāju;
  • biju pārsteigta, kas jāliek dzemdību somā. Pieaugušo pamperi – kas tas tāds? Vai tiešām vajadzēs?;
  • apmēram sapratu dzemdību procesu, bet līdz galam nezināju, cik ļoti sāpēs…;
  • biju dzirdējusi, ka dzemdībās ir svarīga elpošana, bet īsti nebiju iemācījusies to darīt;
  • es nezināju, kāda būs tā sajūta, kad mazulītis būs tiešām piedzimis…;
  • es nezināju, ka sāpēs arī pēc dzemdībām, un ka būs grūti pat pacelt rokās karoti…;
  • es domāju, kā kaķi reaģēs uz mazuli, kad pārvedīsim to mājās;
  • es nedomāju par praktiskām lietām, jo zināju, ka ar mazo varēism mierīgi dzīvoties pa māju.

OTRĀS GAIDĪBAS

  • uzzinot, ka esmu stāvoklī, domāju, kā paziņot vīram, un kad un kā ir īstais laiks paziņot pirmajam bērnam;
  • nerēķināju, vai esmu dzērusi alkoholu pirms vēl zināju, ka esmu stāvoklī, jo laiku atpakaļ tāpat nepagriezt!;
  • pierakstījos vizītē pie sava ginekologa, bet nesteidzos ar to;
  • es neieciklējos uz konkrētu dzemdību datumu, bet zinu aptuveno laiku, kad mazulim vajadzētu piedzimt;
  • skaitu grutniecības nedēļas pēc usg noteiktā laika;
  • nedzeru kompleksos vitamīnus, bet izvēlos atsevišķi uzņemt nepieciešamākos + veselīgi un sabalansēti ēst;
  • vēlreiz pārlasīju informāciju un pārjautāju speciālistiem, kas apstiprināja, ka kafijas drīkst dzert vairāk kā vienu tasīti dienā (piebilde – dzeru maigas lattes);
  • zinu, ka ir pāris produkti, kurus nav vēlams ēst grūtniecības laikā, bet, ja restorānā man pasniegs izcili pagatavotu “aizliegto ēdienu” mazā daudzumā, apēdīšu to;
  • uz svarīgākajām vizītēm (usg, skrīningu) ņemu līdzi vīru, bet nejūtu vajdzību to darīt katru reizi;
  • esmu izbrīnīta, cik ātri parādījās puncis un domāju, kā to vēl kādu laiciņu nomaskēt;
  • regulāri bildēju punci kopā ar vecāko bērnu;
  • ļoti gaidīju pirmās kustības ātrāk kā pirmajā grūtnecībā, jo tā parasti esot… (bija arī) :);
  • domāju, pa kuru laiku, lai apmeklē baseinu vai grūtnieču vingrošanu…;
  • domāju pārlasīt kādu no iepriekšējā grūtniecībā izlasītajām grāmatām, bet paralēli lasu grāmatas par otrā bērna ienākšanu ģimenē, brāļu un māsu attiecībām utt.;
  • es nebaidos, ka kāds ieraudzīs manas punča bildes, jo negatīvo sevī neielaižu, bet pozitīvais vairo manas labās sajūtas un spēku;
  • paļaujos, ka mazulim viss ir kārtībā, arī tad, ja uz īsu brīdi iesāpas sāns, mugura vai vēl kas cits;
  • zinu, ka manas sajūtas var atšķirties no citu sieviešu sajūtām gaidību laikā un pieņemu to;
  • ļauju vīram un pirmajam bērnam komunicēt ar punci un esmu pārsteigta, cik labi abi mazie viens otru jau tagad jūt!
  • rūpējos par ģimeni un domāju par to, kā pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar abiem ģimenes vīriešiem, lai neviens nejustos apdalīts… domāju, kā to darīšu pēc tam, kad ģimenē būs vēl viens mazais;
  • apmeklēju kursus par otrā bērna ienākšanu ģimenē;
  • zinu, kur un kā vēlos dzemdēt, jo pirmā pieredze bija pozitīva un neko nevēlos mainīt. Tā vietā, lai domātu par dzemdību vietas izvēli, domāju, ko pa to laiku darīs pirmais bērns un kas par viņu parūpēsies, kamēr būsim prom;
  • sapņoju par skaistām un praktiskām mazuļa drēbītēm un mēbelēm;
  • atļaujos pateikt nē, ja man nav spēka, vai man vienkārši ir slinkums kaut ko darīt, un man vienalga, ko par to domā citi!;
  • zinu, kas jāliek dzemdību somā, un ka tik daudz mazuļa drēbītes līdzi nav jāņem :));
  • jo tuvāk nāk dzemdības, jo vairāk atceros, cik ļoti sāpēja, un tas nedaudz biedē… taču tai pat laikā es zinu, ka vienreiz jau tiku galā, un arī otro reizi to izdarīšu;
  • esmu apņēmusies kārtīgi trenēties elpošanā, jo zinu, ka pareiza elpošana ļoti atvieglo procesu;
  • es zinu, ka es būšu tik laimīga, ka mazulītim piedzimstot es ilgi nevarēšu iemigt no laimes…;
  • es rēķinos, ka pēc dzemdībām ķermenis būs ļoti noguris un man būs nepieciešama palīdzība, un es necentīšos ar visu tikt galā pati;
  • es domāju, kā Everts reaģēs uz mazuli, kad pārvedīsim to mājās…:) Kaķi? Ā, viņiem būs vienalga;
  • es domāju par praktiskām lietām, piemēram, kā aizvedīsim Evertu uz dārziņu, kā pārvietošos ar diviem mazajiem kopā utt.

Padalies ar savām sajūtām :)!

20 komentāri

  1. Jā, jā atmiņas….ar pirmo bērniņu un viņa gaidīšanu bija tik līdzīgi Tevis aprakstītajam…savukārt, kad gaidīju meitiņu, būtiskākais bija veselīgi ēst, maksimāli daudz laika pavadīt ar lielo brāli Jēkabu, vīru, veltīt laiku sev :)
    Arī prakstiskās lietas mani nodarbināja, kas saistījās ar divu mazu bērnu sadzīvi, ikdienu, abu sadzīvošanu :) Kad piedzima mazā māsiņa Lība, viss dabiski sakārtojās, lai arī mazajai konstatēja veselības problēmas (kas vieskmīgi beidzot sāk atrisināties), ikdiena ar diviem maziem mazgulētājiem nebija viegla, bet pusotrs gads ir paskrējis – abi viens otram ir vismīļākie un labākie draugi :)

    Atbildēt
  2. Es lasu un smejos, cik ļoti līdzīga mums domāšana. Pieaugušo pamperi toreiz – wtf? :D

    Atbildēt
  3. Laura

    Jauki! Un prieks, ka ar veselību jums labāk :)

    Atbildēt
  4. Ja,ar otro viss notika atrak-puncis,kustibas, dzemdibas 😊
    Atceros,ka ari domaju par dzemdibu sapem ar bailem atceroties,bet sanaca pa istam tas labaas (vienigas labas sapes dzive) pienemt un “ielaisties”taja sape ieksa. Uz katru kontrakciju elpoju un “vella parausanu”,atbrivoju kermeni un galva bija tik viena doma-“ar katru sapi esmu tuvak musu pirmajam randinam”! Lavos sava kermena gudribai 😉
    Vel kas mani uzmundrinaja-es zinaju, ka nav laimigaka briza ka bebitis uz punca 😊

    Atbildēt
  5. Ļoti interesanti lasīt :)
    Patiesībā pēc dzemdībām nesaprotu, kāpēc visās daudzajās pirmsdzemdību lekcijās stāsta tik daudz lietu, kas reāli dzīvē nenotiek vai katram notiek savādāk, bet elpošanai pievērš tik maz uzmanības – diemžēl es to nemācēju.

    Atbildēt
  6. Jā! Par elpošanu tas tiesa- es pilnībā sapratu tās nozīmīgumu, bet tā kā man bija 12 stundas viena liela-un sāpju palielinoša- kontrakcija,kas ne mirkli tā teikt neatlaida, tad pieslēgt prātu bija varen grūti un sarežģīti sev iestāstīt- atslābinies…bet man ir liels prieks, ka tas izdevās pāris reizes, un par to sev situ uz pleca;D tajā brīdi sapratu,ka jā, tad paliek vieglāk- bet nu ja esi 12 stundas izdzīvojis kā vienu veselu kontrakciju, tad bija grūti;)…

    interesanti palasīt…;) man ar vienmēr interesējusi ir tā darbu menedžēšana, kad ir vēl citi bērni, laikam jau bez plānošana neiztikt;)

    Atbildēt
  7. Haha izcili! :)

    Domāju tie pirmās grūtniecības pārdzīvojumi visām līdzīgi – gribās maksimāli visu saplānot, uzzināt un salikt pa plauktiņiem. Man īpaši aktuāla bija tā pierādīšana visiem, ka redz kā – es ar punci arī tāpat visu varu un daru. Bet nevajag jau obligāti visu varēt.

    Gribēju pajautāt, gan jau esi rakstījusi, tik paskrējis garām nemanīts – kur notika pirmās dzemdības? Ja nav noslēpums, protams :)

    Atbildēt
  8. Būtu interesanti uzzināt kādu literatūru lasi un iesaki par otrā bērniņa ienākšanu ģimenē, kā arī par apmeklētajām lekcijām-kādas atsauksmes?:)

    Atbildēt
    • Laura

      Kursi ir “Līnā”! Man ir dažas grāmatas par bērnu audzinšānas tēmu, kurās ir nodaļa par ģimenes pieaugumu :) Pamēģināšu apkopot tuvākajā laikā.

      Atbildēt
  9. Kāds un vai medicīnisks pamatojums ir tam, ka jāatsakās no kafijas grūtniecības laikā?
    Pirmos mēnešus no kafijas smaržas vien šķērmi metās, kur nu vēl iedzert. :)

    Atbildēt
  10. Laura

    nav pamatojuma :D nav jāatsakās ;)

    Atbildēt
  11. Pamperi, o, jā! Vai ir tā, ka ir milzīga koncentrēšanās (es domāju, kursos, draudzeņu sarunās utml.) uz grūtniecību un pašām dzemdībām, īpaši nedomājot par visu, kas ir pēc tam?! Kaut vai tīri fiziski – placentas dzimšana, drebuļi, asiņošana utt., nemaz nerunājot par emocijām.

    Atbildēt
  12. Paldies, Laura, par to, ka raksti! Daudzi tavi ieraksti man likuši padomāt, pasmaidīt, pasapņot. Šis ir viens no tiem. Kopš ir tapis šis blogs, es aizvien vairāk domāju par to, kā tas būs man un zini – nevaru vien sagaidīt! Paldies, ka sniedz savu skatījumu un pieredzi. Tas ļoti noder, lai laicīgi tam sevi morāli sagatavotu. Paldies un, lai sūtu daudz labas domas visai jūsu Grēviņu ģimenei! :)

    Atbildēt
  13. Laura

    Jauki lasīt šādu komentāru, paldies Tev! :)

    Atbildēt
  14. Paldies par noderigo rakstu :) vai vari padalities, kadas lietas liki dzemdibu soma?

    Atbildēt
    • Laura

      Sveika! Drīz plānoju rakstiņu šajā sakarā! :) Bet īsumā sakot galvenais jau higiēnas preces un drēbes sev un mazulim :) Un ēdiens!! Manā dzemdību vietā gan drīkstēja nenemt līdzi neko, jo viss uz vietas nodrošinātS, bet foršāk jau, ja savas mantas līdzi:)

      Atbildēt
  15. Tik līdzīgi! Kādreiz zināju tādu anekdoti. Kad piedzimst pirmais bērns, suņa bļodiņa tiek paslēpta, un viņš drīkst ēst tikai konkrētos laikos (vēlams, kad mazais rāpotājs guļ). Kad piedzimst otrais bērns, viņš drīkst paspēlēties ar suņa barību, bet rūpīgi tiek uzraudzīts, lai kaut ko neiebāž mutē. Kad piedzimst trešais – ja nu viņš ēd no suņa bļodiņas, ai, tad suns pats vainīgs, ka nav apēdis :D

    Atbildēt
  16. Es gaidu pirmo mazuli & ar smaidu lasīju Tavu aprakstu – dzīvē esmu tikusi līdz pamperu sadaļai. :D Vienīgais – kompleksos vitamīnus neatzīstu par labiem, savukārt “aizliegtos ēdienus” reizi pa reizei nobaudu gan (atgādinot sev & apkārtējiem, ka laimīgam mazulim vajag laimīgu mammu :D).

    Klau, vai vari ieteikt kādus kursus, seminārus (varbūt video?), kur labi paskaidrotu un ierādītu to pareizo elpošanu – lasījusi esmu & dzirdējusi arī, bet prakses nav. Vēl gan aptuveni 2 mēneši, lai trenētos. :)

    Atbildēt

Komentē