Gulētlikšanas pienākums…

Gulētlikšanas pienākums…

Vai jūsu ģimenē ir sadalītas vecāku lomas? Nu, piemēram, kurš liek gulēt bērnu, kurš lasa grāmatas, kurš liek vannā utt.? Ja uz šo jautājumu jāatbild man, jāsaka, ka visu, kas attiecas uz bērna aprūpi un audināšanu, mēs it kā darām abi. Taču pieļauju, ka ikvienam no vecākiem (droši vien, ka vairāk tieši mammām), šad tad rodas sajūta, ka viens dara vairāk kā otrs.

Skaidrs, ka bērna pirmajos mēnešos un bērna kopšanas atvaļinājuma laikā mammas ir tās, kas uzņemas vairāk rūpes par mazulīšiem, jo, pirmkārt, jau ir tās, kas kopā ar bērniem pavada kopā vairāk laiku (parasti). Un jā, mamma ir mamma – mazulis taču ir uzaudzis mammas puncī…

Šoreiz gan vēlos parunāt tieši par gulētiešanu. Noteikti ir ģimenes, kurās ir izveidojies stingrs grafiks – mazais aizmieg bez vecāku klātbūtnes (no draugiem / paziņām gan neesmu dzirdējusi, ka pirmsskolas vecuma bērni tā darītu :), vai, piemēram, mamma liek mazo gulēt darbadienās, tētis – brīvdienās utt., un attiecīgi rodas sajūta, ka “gulētlikšanas pienākums” ir sadalīts godīgi.

Bet būsim atklāti, cik daudzi no jums tā no visas sirds izbauda gulētlikšanas procesu? Īpaši, ja tas jādara vairākas reizes dienā? Nepārprotiet, nav tā, ka man tas totāli riebtos vai nepatiktu. Nē. Man patīk ieritināties kopā ar mazo ērtā krēslā, lasīt grāmatas pēc viņa pieprasījuma līdz acu plakstiņi saguruši jau krīt ciet gan viņam, gan man. Pēc tam vēl jāiedzer malciņš piena vai ūdens un var kāpt iekšā gultiņā. Mazai gaismiņai spīdot parasti ļauju pierunāt sevi apgulties blakus un cieši, cieši samīļoju. Neiztikt arī bez ierastās šūpuļdziesmas skaņām fonā (kas mūsu gadījumā šobrīd joprojām ir arī Ziemassvētku dziesma). Tā kā grāmatas Evertam patīk klausīties ilgi un dikti, tad nekur nesteidzoties parasti gulētiešanas process aizņem 1 – 1,5 stundu, no kurām 30 min – 1 h ir grāmatu lasīšana un pusstunda tiešā gulētiešana. Bet nē, man tas arī nekad nav šķitis par garu vai kaut kā apgrūtinoši, jo bērns aizmieg ap 21:00 un mierīgi (ar retiem izņēmumiem) noguļ visu nakti. Tātad viņam tā ir labi.

Tomēr, ir reizes, kad viss šis process mani nedaudz nokaitina. Agrāk vai vēlāk tas notiek ar ikvienu darbību, kas pārvēršas par rutīnu. Un tad es  atceros – bērnam taču ir arī tētis, kurš to visu – uzilkt pidžammu, lasīt grāmatas utt., –  ļoti labi māk izdarīt! Un dara jau arī, bet, vai tik pat bieži, cik es? Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka gribētos ieviest tādu kā grafiku, ka, piemēram, vienu vakaru lasa tētis, bet otru es. Tomēr mūsu ģimenē nav tā, ka tētis pēc kaut kāda grafika vakaros būtu mājās – tas nav paredzams un regulāri mainās. Un ja ir, tad cikos būs, vai nebūs pārāk noguris pēc garās darba dienas, lai vēl apgrūtinātu ar šo gulētlikšanas rituālu arī viņu? Aizvakar, kad stundu kā jau atkal biju lasījusi bērnu grāmatas, kuras visas jau zinu no galvas, sāku analizēt esošo situāciju mājās – Toms pauzudis ēdamistabā, malko vīnu un lasa Hemingveju. Tād savienojums manā galvā radīja vistīrāko skaudību! Šausmīgi, ne? Neļauj vīram pasēdēt un palasīt… Es saprotu, cik viņam tas mazais atpūtas brīdis ir svēts un labprāt ļautu viņam to izbaudīt pēc iespējas biežāk. Lai gan ir vakari, kad Everts pieprasa, lai gulētiešanas procesā piedalās abi vecāki, tomēr lielākoties pie gultiņas  vakaros tiek saukta mamma nevis tētis.

Man šķiet, Everts zina, ka mani būs vieglāk pielauzt uz vēl kādu grāmatiņu, vai arī es to lasīšu tieši tā, kā viņam patīk, jo labi zinu, kuras lapaspuses katrā grāmatā ir tās mīļākās. Mūsu lasīšanas stili atšķiras. Ja es lasu, ik pa laikam pajautājot Evertam, lai viņš pats pastāsta, kas notiek grāmatā, lūdu viņu atbildēt uz jautājumiem par grāmatas sižetu, tad tētis vairāk seko līdzi grāmatas tekstam, toties viņam, labāk kā man, sanāk atdarināt dažādu grāmatas varoņu balss intonācijas. Tāpēc, piemēram, grāmatu par briesmoni drīkst lasīt tikai tētis, bet mammai tiek VISAS pārējās! Atkal mazliet negodīga sadale :). Bet tas viss plūst un mainās. Pirms mēneša bija citādāk un pēc mēneša noteikti atkal kaut kas būs mainījies. Varam tikai minēt kā.

Ko es ar šo visu garo penteri gribēju teikt? Tiklīdz es jūtu, ka mani kaitina kāda pienākuma pildīšana, jo zinu, ka otrs to var izdarīt tik pat labi, uzskatu, ka kaut kas ir jāpamaina, lai tas nepārverstos ilgstoši slēptā bessī, kas ne pie kā laba nenovedīs. Otram vecākam ir jāsaprot, kā es jūtos, ja nedēļu, divas, no vietas bērnu gulēt lieku tikai es. Piedodiet mammas, kurām vispār nav variantu bērna tēti iesaistīt visā šajā procesā, zinu, jūs esat daudz, un manas pārdomas par šo tēmu jums varbūt šķiet smieklīgas. Arī mums nav pats vienkāršākais gadījums, jo, gluži vienkārši, vīram modinātājs noskan jau 4:30. Un tad atkal viņš varbūt ir tas, kuram šķiet, ka negodīgi ir tas, ka mēs ar Evertu varam gulēt 3 h ilgāk kā viņš.

Lai izvairītos no visas šīs filozofēšanas par to, kas ir  godīgs / negodīgs ģimenes pienākumu sadalē, ir nepieciešams reāls plāns. Izrunāts un saskaņots. Tikko kā par to aizvadījām sarunas un vienojāmies, ka vienu vakaru grāmatas bērnam lasu es, otru – tētis. Savukārt otrs vecāks tikmēr drīkst lasīt pieaugušo literatūru! Vēlams tur pat blakus (tad gan ir grūtāk koncentrēties, bet nav neiespējami). Mūsu gadījumā gan ne vienmēr sanāks tā, ka vienu vakaru lasu es, otru – Toms, jo ne katru vakaru viņš ir mājās. Tāpēc, protams, es turpinu pienākumu pildīt tad, kad vīrs nav mājās un arī tad, kad viņš aizmieg ātrāk par bērnu, jo vīra miegs ir svēta lieta. Rezultātā šis gulētlikšanas pienākums diez vai būs sadalīts 50/50 abiem vecākiem. Tomēr man ir ļoti svarīga apziņa, ka ar mani rēķinās. Ka vīrs rēķinās, ka šovakar būs tas vakars, kad es lasīšu savu grāmatu, bet viņš tikmēr to darīs kopā ar dēlu.

Kaut vai vakar – bija tā, ka vīrs bija uzņēmies šo lasīšanas pasākumu – lasīja pusstundu un tad aizmiga. Bet Evertam tik ļoti gribējās vēl to jauno grāmatu par kaķīti, ka nu, protams, es ļāvos… un vakar mani tas atkal nemaz nekaitināja, jo es vismaz jutu, ka otrs cilvēks arī iesaistījās…

Galu galā, galvenā atdziņa no šīm, iespējams, bezjēdzīgajām pārdomām par lasīšanu un gulētiešanu ir tā, ka tiklīdz es jūtu, ka otrs cilvēks ir gatavs iesaistīties (un te jau es runāju ne tikai par gulētlikšanu, bet bērna aprūpes un audzināšanas lietām vispār), pat ja tas neizdodas par visiem 100%, ikdienas rutīna spēj apnikt daudz mazāk. Tāpēc, jā, kaut vai sīkumi, bet vienmēr ir svarīgi otram izstāstīt, kā mēs jūtamies par lietām kopumā.

Kā jums veicas ar veicas ar pienākumu sadali lietās, kas attiecas uz bērnu? 

 

28 komentāri

  1. Avatar

    Kam mūsu ģimenē bija tikai viens bērns, tad it kā visu darījām abi, bet tas bija diezgan haotiski un protams, arī manī iezagās šīs domas un skatieni, kāpēc es? :)
    Kopš mums ir divi bērni un kopš es mazo māsiņu vairs nebaroju pirms nakts ar krūti, kā arī, ja tētis ir mājās (tētis ir sportists un bieži ir prom no mājām), tad bērnus VIENMĒR vanno tētis, vakara pasaku lasa tētis un gulēt liek tētis…tas viss aizsākās, jo ar mammu diviem aktīviem bērniem (viens otru uzvilka pirms miega) vienmēr tā gulētiešana ievilkās un nereti ar strīdiem noslēdzās…nu mājās miers, bērni (4 gadi un 1.7 gadi) vakara rituālu bauda ar tēti, kopš vannas līdz aizmigšanai, mamma dodas guļamistabā tikai sabučot un sabužināt, tad tieku izstumta no istabas :)

    Atbildēt
  2. Avatar

    Kad krūtsbarošana uz nakti beidzās, tad uzsprāgu vienā vakarā, jo bērnam aizmigšana prasīja 40-60min (nekādas lasīšanas, tikai iemigšana). Kāpēc man vienai jāliek gulet mazais katru dienu, kamēr vīrs atpūšas. Viņš labprāt piekrita – tagad liek gulēt pirmdienas, otrdienas un trešdienas vakaros. Pārējie manējie. Izbaudu šos vakarus. Lielais prieks ir par to, ka meitai nav svarīgi tieši kurš no vecākiem liek gulēt (pirmajā mēnesī vilka gan lūpu, ja mamma nelika).

    Atbildēt
  3. Avatar

    Sveiki!
    Vienmer ar interesi lasu Jusu blogu.un salidzinu ka ir musu gimene.
    Mes dzivojam Vacija un noteikti par Vaciju ir dzirdeti guletiesanas rituali.
    Ari mums tadi ir.Berni(3,4 gadi un 1,8 gadi) tagad ziemas laika iet gulet no 19.00-19.30,protams,ar iznemumiem.Mums ari ir vakara multenite,kur sekojam lidzi,kas tiek skatits,stastu lasisana,lugsana un samilosanas.Puiku lieku gulet es,meitu,mazako,tetis.Ta mums sadalits.Tetim ir mainu darbs un citreiz man ir jaliek abi gulet.Bet ari tas izdodas.Puika aizmieg viens pats,atstajot blavu gaisminu.Meita nu ari aizmieg viena,skanot uzvelkamai mantinai.Abi iemieg atri,jo puika jau ilgi ka negul diendusu un pec darzina ari ir noguris.
    Tad nu mums vakars brivs pec 19 par ko loti priecajos.Abi gul cauri naktij lidz 6,30-7.00.
    Tads ir musu guletiesanas rituals.
    Mili sveicieni,
    Ilva

    Atbildēt
  4. Avatar

    Jāsaka, ka, lai gan pienākumi arī mums vispār nav strikti dalīti, principā pat par, piemēram, ēst gatavošani, drēbju salikšana veļasmašīnā, izkarināšana un vēl šis tas pat biežāk tiek no vīra puses izdarīts. BET TĀ GULĒTIEŠANA :D es tik labi saprotu, un mums ir variants, ka, ja vien esmu mājās, Katrīna nekādā gadījā nepieļauj, ka viņu gulēt liek kāds cits. Lielākā sāpe par to, ka mums gulētiešanas process arī ir vismaz uz stundu, kamēr vīrs vienmēr, kad bijuši divatā mājās, stāsta – tas ir 15-20min jautājums! Nu reāli žēl tā laika, jāsaka godīgi :) bet, protams, bērnam gribās mammu un dažreiz šī gulētiešana ir tiešām vienīgais brīdis, kad pa īstam pabūt kopā, tad tās dusmas par to nemaz nav tik bieži, bet tomēr ir :)

    Atbildēt
  5. Avatar

    Mūsu ģimenē vislabāk bērnu noliek gulēt gan diendusā, gan uz nakti neviens cits, kā ome :) Protams, tāda privilēģija ir salīdzinoši reti, jo omi satiekam tikai pāris reizes mēnesī – brīvdienās. Bet ikdienā šis “darbiņš” lielākoties ir manā paspārnē, bet esmu diezgan principiāla – izlasām 2-3 grāmatas, paņemam mašīnu un vēl kādu mantu ar ko kopā iet gultiņā un pēc pasakām ļauju pašam izslēgt gaismu – tad nu pilnīgā tumsā šī aizmigšana ir krieeeetni ātrāka – ar visu grāmatu lasīšanu, dziesmiņu dziedāšanu un diskusiju tumsā, ka nu gan jātaisa acis ciet un jāguļ, jo visi pasaules zvēri un mašīnas arī guļ ilgst aptuveni 30-40 min.Pārsvarā viņš grib gaismu ieslēgt atpakaļ, bet neļauju, jo tad tas ir nebeidzams riņķa dancis :)

    Atbildēt
  6. Avatar

    Tā kā strādājam abi, tad arī visus ar bērnu saistītos pienākumus dalam uz pusēm, 2 darbdienu vakari ir brīvi man, 2 – vīram. Pārējos uz maiņām arī sadalam, vienu vakaru viens liek mazo gulēt, otru – otrs. Un visi apmierināti. Bērns vienlīdz labi dzīvojas gan ar mammu, gan tēti, jo tā ir iesākts jau no zīdaiņa vecuma. Izpaliek arī pārmetumi savā starpā, ka kāds kaut ko dara vairāk.

    Atbildēt
  7. Avatar

    Kārli gulēt lieku tikai Es, cełos un dodu brokastis tikai Es, pamperi, pastaigas – tikai Es .. Tā mums ir!

    Atbildēt
  8. Avatar

    Mēs savu bez piecām minutēm trīsgadnieci liekam gulēt ABI, jo bērns nu nekādi nespēj saprast kā tas var būt, ka viens vai otrs vecāks ir mājās, bet nenāk kopā gulēt.:D Protams, tas mēdz būt apgrūtinoši, no otras puses- es domāju un zinu, ka tas nebūs mūžīgi, līdz ar to neredzu iemeslu mēģināt lauzt šo tradīciju. Taču, protams, man kā strādājošai mammai, tas nav viegli, jo vakari ir vienīgais brīdis, kad varu veltīt laiku sev un elementārām mājas lietām. Iznākot no guļamistabas ap pulksten 10tiem( jo aizmigšana prasa vidēji stundu), daudz laika vairs nepaliek:)

    Atbildēt
  9. Avatar

    Oj, man tā apnikusi gulēt likšana, jo pagaidām mazajam 1g2m un tas pienākums ir TIKAI manā pārziņā gan uz pusdienas miegu, gan nakti. Es gaidu,kad pienāks diena, kad varēšu arī atpūsties un to darīs tētis, jo dēls pagaidām neļaujas ja tētis aicina iet gulēt. Uzreiz histerija. Izņemot, ja manis nav mājās, bet nu, kur es katru vakaru pa naktīm blandīšos. Bet jā, pa dienu aiziet ātri gulēt, 15 – 30min lakā, tad uz nakti 40min līdz pat vairāk nekā stundai.

    Atbildēt
  10. Avatar

    Cerams jums izdosies šis maiņu grafiks :)

    Man ir liels prieks, ka arī mūsu bērns ir tas, kuram ĻOTI patīk grāmatas un tajās arī ieklausās un pat zin jau dažas vārds vārdā no galvas :) Arī mums bija ilgs posms, kad vakara gulētlikšana bija tikai uz mammas pleciem un tēti arī nemaz negribēja pie gultiņas blakus. Bet pienāca diena, kad man gribējās vakaru pavadīt ne pie bērna gultiņas un izrādās arī vīram bija tā, ka viņš saprata un gribēja bērnu nolikt gulēt (mums ir paziņa, kur bērnu liek gulēt TIKAI tētis un kuri ieviesa arī šādu maiņu grafiku, kas mums lika aizdomāties). Kopš tās dienas vienu vakaru liek mamma gulēt, otru vakaru liek tētis gulēt. Pasaku pārsvarā lasa tētis (istabā, kur ir grāmatuplaukts, nevis bērnistabā; pēc pasakas ejam uz bērnistabu – šāds rituāls iegājies, jo bērns grib redzēt bildītes un tad tāpat uz miegu nevelk) un tā ir tikai 1 grāmata (parasti no A-Z jāizlasa un ja ir grāmatā vairākas pasakas, tad mēģinam sarunāt, ka turpināsim tomēr rīt lasīt :)). Protams, ir dienas, kad tētis liek ar 3 vakarus pēc kārtas gulēt vai otrādāk – mamma liek gulēt 3 vakarus pēc kārtas, bet tas viss ir pieņemams, jo tam ir savi iemesli (vienam no vecākiem jāstrādā vai vnk mazais uzstāj, ka grib tēti/mammu un tētim/mammai nekas pret to nav).
    Šobrīd gan mazais vairāk tēti pieprasa, jo tētis mums ir pielaidīgāks un atļauj vairākas audio pasakas klausīties un ilgāk papļāpāt. Mamma ir stingrāka un ja saka, ka tagad ir jāatpūtina viss (kājiņas, rociņas, muguriņa un arī mutīte
    un actiņas) un ka rīt varēsim parunāties (ja tik tēma nav tādas, kuru labāk tomēr izrunāt uzreiz), tad tā ir arī jādara.).

    Atbildēt
  11. Avatar

    Jap, ļoti forši sarakstīts. Man ir draudzene, 2 bērnu mamma, kur tik tiešām ir spējusi pierunāt savu puisīti no 1,5 g vecuma doties miegā vienam pašam – viņi palasa grāmatiņas, parunājas, tad norunā, ka ies guēt, un dēls pazūd istabā (mind – blown :D). Mēs ar Pauču (1,6 g) ejam pa solītim katru dienu. Ir dienas, kad man ir jālocās iekšā redeļu gultiņā un jāaizmieg kopā ar viņu, ir reizes, kad viņa paziņo, ka ies gulēt, un tiešām to vienkārši pati iet un izdara. Kas attiecas uz darbu sadali, sanācis kaut kā organiski – ja vakara rituālu izpilda tētis (podiņš, pieniņš, mazgāšanās), tad gulēt liek mamma, un otrādi. Kas man arī šķiet ļoti godīgi. No rītiem mazā pati mūs modina (tā riktīgi cilvēcīgi – 6:30 ieslēdzot mūsu guļamistabā lielo gaismu, lai vecākiem iztek acis, haha) un dienu sākam kopā – kamēr viens dušā, otrs pucē zobus, mazā uz podiņa, kopīgas brokastis. Ir jau dažreiz kašķis, ka kaut kas nenotiek “godīgi”, bet īstenībā, kopš strādāju un mazā ir ar auklīti, ļoti abi sailgojamies pēc viņas un vakarā pašiem pat gribas ilgāk padzīvoties.

    Atbildēt
  12. Avatar

    Sveiki arī mūsmājās gulētiešanas tēma ir aktuāla, jo puikam ir 4,5 gadu, pirmos gadus tas bijatikai mans pienākums- vannošana, barošana, grāmatu lasīšana utt. Tagad kad puika ir pārvācies uz savu istabu gulēt, viņš vairāk grib tēti, jo tētis vēlu nāk no darba un bieži vien mazais jau guļ. Bet tie vakari, kad mājās ir tētis, viņš liek gulēt puiku. Un varu mierīgi atpūsties, paskatīties TV un iedzert kādu vīna glāzi. Esmu par to lai mammām pēc iepsējas būtu vairāk brīvāku vakaru un laiks priekš sevis!

    Atbildēt
  13. Avatar

    Kopš beidzu mazo barot ar krūti, gulētlikšanu mūsu ģimenē uzņēmies tētis. Aptuveni pusstundu pirms gulēšanas noslēdzam dzīvojamā istabā lielās gaismas, sākam runāt pieklusināti, lai mazais zina, ka drīz iesim gulēt. Palasāmies vēl man klēpī kādu grāmatu, nomazgāju mazo, aiznesu uz gultiņu un tālākais paliek tēta ziņā (izņemot, protams, ja viņš ir komandējumā vai citur). Es pa tam varu piekārtot istabu vai vnk pasēdēt vienatnē :) Līdz šim nu jau ilgāk kā pusgadu tas strādā ļoti labi. Galvenais, manuprāt, bija uzsākt šo tiklīdz beidzu pati meitiņu barot un viņa sāka gulēt savā istabā. Un paldies mūsu dakterei, kas uz to iedrošināja. Tagad visi esam izgulējušies un priecīgi.

    Atbildēt
  14. Avatar

    Kopš bērns piedzima, abi visu dalam vienādi.
    Naktīs cēlāmies abi, ik pēc 3 stundām, tā kā baroju pienu atslaucot, es pienu pumpēju un mazo pabaroju, bet vīrs gāja mazgāt pudelītes un pumpīti.
    Pamperus abi mainijam, koliku laiku arī kopā pārcietām. Kamēr es gatavoju ēst, viņš sūca mājās putekļus un slaucīja plauktus. Vannojam bērnu vienmēr kopā, kad vīrs ieradās mājās. Un vīrs katru dienu strādā 10 stundas. Un es uzskatu, ka labāk sagurt abiem’,nekā vienam un pēc tam jākašķējas par to , ka viens atpūties vairāk nekā otrs, jo arī man šīs 10 stundas vienai ar mazo nav vieglas, tapēc jau gaidībās nostādiju vīru pie vietas un paskaidroju, ka nebūs nekādu datorspēļu. (šeit es nerunāju par paēšanu/ dušu/ ziņu klausīšanos fonā/ cilvēciskām vajadzībām) Atpūtīsimies kad bērnam būs 25 gadi, tad pat pietrūks šīs pienākumu pilnās dienas.

    Atbildēt
  15. Avatar

    Man meitinja 3 gadi ar astiti un delinjs nepilni divi meneshi. Lai kaada skaudiiba manii nezagtos, meitu guleet lieku tikai es. Un ne taapeec, ka teetis negrib, nav maajaas vai netiktu galaa. Vienkarshi uz guleetieshanu der TIKAI mamma. Nav variantu. Tagad, kad lieku meitu gulet, tetis izklaidee deelinju. Redzees kaa buus veelaak, kad ari deelam buus aktuaalaaka guleetieshana.

    Atbildēt
  16. Avatar

    Mums kaut kā tas izveidojās automātiski. Sākumā it kā nejauši dalījām (kā sanāca), tad beidzās viss ar to, ka bērnus (mums viņi trīs 2,5, 4 un 7 gadi) liekam abi divi gulēt. Bet vienmēr es tīru mazākajam zobus, tētis piepalīdz vidējam. Pasaku lasa tētis, kāmēr es apčubinu bērnus (ziemas periodā vairāk, kuram krūtiņas sasmērēju, kam mutē smilšķērkšķus iepūšu, kam degunu iztīru, kaut ko pievācu, sakārtoju mantas nākamajai dienai), bet bērni aizmieg paši. Mazais jau sen tā dara (precīzi neatceros, bet sen). Līdz ar to lai noliktu gulēt trīs bērnus mums abiem vajag 30 minūtes. Citu reizi kad lieku gulēt visus trīs viena pati (jo gadās, ka vakaros strādāju, tad kad esmu mājās gribas visus trīs apčubināt vienai pašai), tad tas gan prasa vairāk laika, bet tāpat kādās 45 min iekļaujamies.

    Atbildēt
  17. Avatar

    Mans bērns kopš 3 mēnešu vecuma (vasarā būs 4 gadi) aizmieg pats, savā istabā, savā gultiņā. Mammai, kura bērnu audzina viena kopš dzimšanas, nebija citu variantu. Bija jāievieš stingrs režīms, lai pati nesajuktu prātā. Šobrīd par režīmu esam laimīgi abi. Man bērna gulētlikšana ir dienas vismīļāk daļa. Pl. 21:00 palīdzu bērnam izmazgāt zobiņus, aizejam uz viņa istabu un bērns izvēlas, kuru pasaciņu man šodien lasīt. Izlasu vienu pasaciņu, samīļojamies, novēlu saldus sapnīšus un viss. Eju uz savu istabu un pēc dažām minūtēm puika saldi guļ apkampis savu lācīti. Diendusai vispār elementāri, tad pat pasaka nav jālasa. Tā kā, ir tomēr pasaulē bērni, kas aizmieg paši.

    Atbildēt
  18. Avatar

    Ai, cik šī man pašlaik ir aktuāla tēma! Manam puikiņam (3g) gulētiešana vienmēr ir bijis sāpīgs jautājums. Miegs kā tāds ir lielākais ienaidnieks, ar ko jācīnās ar visiem līdzekļiem un maksimāli jānovilcina.. Līdz ar to mums gulētiešana nereti aizņemt līdz pat 2 stundām – visu iespējamo grāmatu izlasīšana, mammas vai tēta bužināšana, mīļošana, iešana pēc mantām, padzeršanās, izdomāto pasaku stāstīšana, rociņas turēšana, utt.. Protams, ka pēc 1-1.5 stundas tas sāk pamatīgi apnikt, it sevišķi, ja pašai bijusi grūtāka diena. Bet skaidrs, ka mazais to dara, jo grib ar mammu un tēti pavadīt vairāk laika, taču atnākot no dārziņa ir tik mazs brītiņš visiem kopā. Lai tad visiem mierīgāks prāts, mēs parasti dalām gulētiešanas rituālus – tētis izlasa grāmatiņas un es ar mazo eju uz viņa gultiņu, stāstu savas izdomātās pasaciņas un turu rociņu, kamēr aizmieg. Arī citos pienākumos cenšamies dalīt visu tā, lai viens otram dotu iespēju atpūsties, skatoties no konkrētās tās dienas notikumiem. Ja pati esmu vairāk nogurusi vai jūtos slikti, nekautrēšos un palūgšu, lai tās dienas pienākumus uz sevi uzņemas vīrs. Mazais, paldies Dievam, visu ļauj darīt abiem, kaut kādreiz ir īpašie pasūtījumi :)

    Atbildēt
  19. Avatar

    Man ir divi bērni. Ar pirmo – ļoti labi tevi saprotu – es divas reizes dienā – pusdienas laikā un vakarā lasīju, lasīju, lasīju, dziedāju, dziedāju, dziedāju stundu, reizēm divas no vietas… līdz es pārtraucu viņu likt gulēt diendusu. Ar otro es “iestājos karā”. Un lai cik nežēlīgi tas neizklausītos, vadījos pēc “pašam aizmigt” skarbās metodikas, kas jau zīdaiņa vecumā (ja pareizi atceros, ap 5 mēn) ļauj bēbītim nedaudz paraudāt, līdz viņš aizmieg. Dažu dienu laikā, klausoties raudas, es toreiz esmu ieekonomējusi ļoti daudz laika nākotnē. Otrais bērniņš kopš tā laika vienmēr aizmieg 10-15 min laikā divas reizes dienā pats savā gultiņā. Iesaku arī tev pie brālīša.
    PS Lielais (4,5g) gan tagad arī (atkal) iet gulēt diendusu. Pats. Noskatījās no māsas :).

    Vai viss jādara man? Nē. Nav arī grafika. Un gan jau es visu daru biežāk. Bet man patīk. Un reizēm pat mums rodas strīdiņš starp vecākiem – jo abi grib vakarā lasīt pasaciņu :)

    Atbildēt
  20. Avatar

    Palasījos citu komentārus. Izklausās, ka galvenā problēma, ja to tā drīkst saukt, ir “man ir par maz mammas”. Un tāpēc bērni grib vēl un vēl parunāt, paklausīties, samīļoties, neaizmigt.
    Nesen kādos kursos dzirdēju trīs puiku māmiņas pieredzi – viņa ieviesa tauriņpieskārienu masāžu katram 5-10 min tieši pirms iemigšanas vakarā. Reāls, ieplānots un absolūts laiks TIKAI katram vienam bērnam. Un viņi gaida, grib, un sajūt, ka katru vakaru viņiem būs tā mamma. Varbūt jums kādai arī noder.

    Atbildēt
  21. Avatar

    Man ir divas meitas, vecākajai šobrīd 3g7m, jaunākajai 1g4m. Mūsu ģimenē darbojas “maiņu jeb kārtu” sistēma, pie kuras nonācām, kad vecākajai meitai bija aptuveni 4 mēneši un man bija apnikusi lielākās pampermainītājas loma un teicu, ka gribu, lai ir vienlīdzīga bērna aprūpe, vīrs neiebilda. Jaunākajai meitai pamperus mainām pēc kārtas- vienu es, vienu vīrs. Tieši tā pat ir arī ar gulētiešanu. Ja vīrs bērnistabā midzina jaunāko meitu, es tikmēr pavadu laiku ar vecāko meitiņu un mums ir mūsu laiks divatā, pēc tam viņu nolieku gultā, sabučoju, samīļoju, iedodu 5, novēlu vissaldākos sapņus un viņa pati iemieg. Dienās, kad es lieku gulēt mazo māsu, tad vienmēr viņai dziedu šūpuļdziesmas un pie iemigšanas neilgi paturu roku. Vīrs tikmēr divvientulības laikā vecākajai meitai stāsta pašizdomātas pasakas un spēlējas. Ir dienas, kad vīrs neko nesakot, abus bērnus noliek gulēt un ļauj man atpūsties un otrādi. Midzināšana pa dienu problēmas nesagādā. Ja brīvdienās visiem slinkums iet pastaigā, tad vīrs vienmēr piesakās jaunāko meitu nolikt pusdienguļā, jo patīk abiem kopā pagulēt, normālās dienās visi pusdienslaiki tiek gulēti ārā, ratos. Vecākā meita brīvdienās pusdienslaiku gulēt atsakās.

    Atbildēt
  22. Avatar

    Mūsu ģimenē 1,9g. vecajam dēliņam tētis ir dikti, dikti mīļš, tāpēc es reizēm (visu dienu kopā ar mazo darbojusies, nogurusi) pat mazliet nopriecājos, ka mazais tik ļoti grib ķert tos brīžus, kad tētis (ne mazāk noguris) no darba ir mājās, un aicina tieši tēti vakaros spēlēties, uz vannu, uzsildīt pieniņu, palasīt grāmatu un nolikt gulēt. :) Protams, nav tā, ka es dēlu nekad nelieku uz nakti gulēt, taču darba dienas galvenokārt tiek tētim.
    Mums gan pats gulētiešanas process nav tik garš, jo pasaciņas vēl pat pa dienu nav laika noklausīties un nepacietīgi grib šķirstīt grāmatu uz priekšu un atpakaļ :D Pagaidām pietiek ar siltu pienu un gultā iekšā, tad paliek savā gultiņā bumbu virtenes gaismiņā un aizmieg :)

    Atbildēt
  23. Avatar

    Darbi netiek dalīti, kurš brīvāks tas arī pieslēdzas. Vairāk rotaļās iesaistās tētis, bet es rūpējos par režīmā ievērošanu, lai laicīgi aiziet mazais gulēt. Ja jūtam, ka otram ir apnicis n-to reizi tēlot lidmašīnu vai likt gulēt bērnu, piedāvājam, ka šoreiz to izdarīs otrs.

    Atbildēt
  24. Avatar

    Ļoti atklāts un godīgs raksts! Mani laiku pa laikam arī tracina tas ilgais gulētlikšanas process un darbu sadalīšanas godīgums ir tik “slidens” temats. Paveicas, ja kāds nolasa, ka otram pienākas “brīvbrīdis”, labi, ja pasakot saprot un iedod to brīvbrīdi, ne tik labi, ka pārāk ātri atkal aizmirst, ka jāiedod brīvbrīdis un Tevi piemeklē ne vien gulētlikšanas besis, bet bonusā arī besis “bet es tak teicu, ka man besī” 😂
    Bet visumā, svētīgi vēlreiz pārliecināties, ka Tu neesi vienīgā ar tādām izjūtām un ka Tavs bērns nav unikāls gulētiešanas atlikšanas eksperts, jo tad ne vien vajag “rupo maizīti ar sviestu”, “ūdentiņu”, bet arī visus 2,7gadnieka “eksistenciāli-zinātniskos” jautājumus pārrunāt 😄

    Atbildēt
  25. Avatar

    Interesants raksts un interesanti palasīt komentārus. Mums pašlaik gan ir 7 mēnešus jauns bēbis, grāmatas pašlaik uz miegu netiek lasītas, tas nāks velāk :) Par darbu sadali- mus ir darbi, kuri ir sadalīti un ir tādas lietas, kuras dara, tas kurš brīvāks tajā momentā. Piemēram tētis ved puiku uz baseinu, liek vannā (ja ir mājās), maina pamperus pārsvarā, dara vairāk lietas, kuras ietver bērna cilāšanu :D Mamma baro bērnu, sagatavo dārzeņu biezeni, putras, pabaro, plāno dienu, atceras par ārsta vizītēm, citiem pasākumiem. Brīvajos laikos ar puiku spēlējamies abi vai arī uz maiņām, ja tētis grib uztaisīt ēst kaut ko īpašu, tad spēlējas mamm un otrādi :)

    Atbildēt
  26. Avatar

    Mums visi berni vienmer ir pasi aizmigusi. Tagad jau vini ir lieli, tacu maziem esot mums vakara kartiba bija sada – vanna, zobi, 1 gramata (gramatas lasijam ari pa dienu), dziesmina, bucas, gaisma ara – un pec 7 vakara varejam ar viru izbaudit atlikuso vakara dalu.

    Atbildēt
  27. Avatar

    Esmu atklājusi vienu drusciņ smieklīgu paņēmienu savai 2gadniecei – pēc pasakas, masāžas un ūdentiņa izslēdzam gaismu, tad vienmēr viņa lūdz kko pastāstīt, piem., par dinozauriem, es īsumā pastāstu, tad atveru wikipediju par attiecīgo tēmu un to lasot, viņa uzreiz aizmieg :)

    Atbildēt
  28. Laura

    Paldies visiem par komentāriem – interesanti palasīt un atkal jāsecina, ka katrā ģimenē savi paņēmieni un rituāli! Ideāli, ja abi vecāki + bērni apmierināti :)

    Atbildēt

Komentē