Kāpēc biedējam topošos vecākus?

Kāpēc biedējam topošos vecākus?

Šis laikam vairāk ir stāsts par pirmo grūtniecību. Par laiku, kad viss vēl ir tik nezināms un topošā mamma un tētis bieži vien ir vēl ļoti naivi attiecībā pret visu, kas viņus sagaida tuvākajā laikā.

Pirmās grūtniecības naivums man šķiet pat ļoti vajadzīgs un brīnumains – otro reizi tā vairs nebūs, jo ir jau zināmas tās sajūtas, kā ir celties naktī, lai pabarotu mazo ar krūti, kā ir nesaprast, kāpēc viņš raud, kā ir saslimt pašai un saprast, ka rūpes par bēbīti tāpēc nekur nepazūd… Ir zināms, ka nebūs tikai viegli, bet tai pat laikā, ir zināmi arī visi tie pozitīvie brīži, kuri, acīmredzot, ir tie, kas liek pieņet lēmumu par labu vēl kādam bērniņam.

Ja tā pavisam godīgi, man ir nedaudz žēl, ka vairs nav tā naivuma, kas bija gaidot Evertu. Pirmo ratu, gultiņas un drēbīšu izvēle šķita kā īpaši atbildīgs un svarīgs notikums. Sapņošana par pirmajām pastaigām jūras krastā un tad vēl pat prātā neienāca, ka bēbītis ratos var negulēt vispār. Realitātē ne viss būs tā, kā mēs iedomājamies. Un šoreiz es esmu tam gatava. Tas nenozīmē, ka man mazāk rūp ratiņu vai drēbīšu izvēle, es tikai apzinos, ka nejau lietas būs tās, kas veidos “perfekto dzīvi ar bēbīti”. Tas, kā mē sadzīvosim, būs atkarīgs no bēbīša un mana temperamenta, un pats galvenais – no attieksmes. 

Bet atgriežoties pie naivuma un atminoties pirmo grūtniecību, mani pārsteidza tas, cik ļoti visi centās mūs iebiedēt. Nevis konstrtuktīvi daloties ar savu pieredzi, bet bombardējot ar tekstiem un vispārinājumiem par to, cik grūta būs grūtniecība, cik grūti būs dzīvot ar mazuli. Apvaicājoties draudzenēm, saprotu, ka tas laikam notiek ar visiem topošajiem vecākiem. Ir cilvēki, kuri, ieraugot sievieti gaidībās, uzskata, ka ir jāpasaka kaut kas biedējošs, citādi saruna nebūs izdevusies. Goda vārds, es neatceros nevienu, kurš būtu pateicis ko labu par to, kas gaidāms. Visticamāk tāpēc, ka no tuvākajiem draugiem nevienam vēl bērniņa nebija, jo es ticu, ka viņi būtu pateikuši arī ko pozitīvu.

Daži no komentāriem, ko ir nācies dzirdēt gaidot mazuli (man, vīram, draugiem) :

  • tu nevarēsi aizsiet kurpes!;
  • uzmani zobus – tie var sadrupt!;
  • vienīgais laiks, kad pašiem paēst, būs trijos naktī ar kliedzošu bēbi fonā!;
  • (Tomam) nabadziņš, kā tu varēsi pagulēt? Tev taču tik agri jāceļas uz darbu!;
  • …ar punci vasarā gan būs grūti… piepampsi un svīdīsi! ;
  • jums pietiks nauda? Mūsdienās jau tikai biezie var atļauties divus bērnus…;
  • pēc dzemdībām būs urīna nesaturēšana un nebūs laika sevi sakopt!;
  • vīram būs jāguļ citā istabā, lai viņš var izgulēties!;
  • (vīram) – nabadziņš, Tev tagad būs jāuztur visa ģimene, būs daudz jāstrādā…;
  • pēc tam vairs neizskatīsies kā agrāk…;
  • bēbim būs kolikas un viņš daudz bļaus;
  • visur būs kakas un vēmekļi;
  • bez mašīnas jums ar bērnu būs grūti!;
  • (pārim) izbaudiet, izbaudiet! Pēc tam jums vispār nebūs laika sev!;
  • (vīram) Tu negribi redzēt dzemdības!;
  • tu izvēlēsies dabīgas dzemdības? Trakā! Tu nezini, cik tas ir sāpīgi!:
  • tu nevarēsi ēst zemenes…;
  • jums gan būs grūti iziet pastaigās (šo teica laikā, kad dzīvojām Vecrīgā un apkārt bija bruģis);
  • bēbim traucēs troksnis (šo arī teica laikā, kad dzīvojām Vecrīgā);
  • tev būs grūti vienai tikt galā… (jo vīrs daudz strādā);
  • viens bērns vēl tā, bet ar diviem vispār būs traki!;
  • zīdaiņa vecums vēl tā, bet tad, kad sāks rāpot, celties kājās…;
  • nevarēsiet nekur braukt un ceļot!:
  • utt…

Jā, aiz šiem komentāriem jau slēpjas arī patiesība un tas viss var notikt. Tikai atceries, ka viss ir atkarīgs arī no tā, kā to pasaki. Un ja tavs bērns gadu negulēja koliku dēļ un tu ēdi tikai trijos naktī aukstus makaronus, tas nenozīmē, ka tā būs visiem. Es piekritīšu tiem, kas saka – sieviete gaidībās var sagatavoties dzemdībām, tas ir galvenais, par ko viņa domā. Par to, kas notiks pēc tam – par to ir grūti domāt, kamēr nav izdarīta svarīgākā leta – piedzemdēts bērniņš. Tāpēc šie komentāri neko baigi sagatavoties nepalīdz. Un ja tu esi izlēmis veltīt savu laiku, lai padalītos ar mazajiem šausmu stāstiņiem, varbūt pasaki arī kaut ko labu? Nu tīri tā – līdzsvaram! Galu galā, ko tad viena grūtniece un viņas partneris var iesākt ar negatīvo komentāru gūzmu? Bērns taču ir puncī, laiku atpakaļ nepagriezīsim. Jādomā par nākotni un vēlams – pozitīvi!

Sākšu es! Vasara man likās pats lieliskākais laiks, lai būtu stāvoklī! Dekrēts vasarā – fantastiski! Jūra, saule, saldējums un svaigas ogas, zaļumi! Nepiepampu! Pat nedaudz žēl, ka šoreiz jādzemdē jau vasaras sākumā. Dabīgas dzemdības bija sāpīgas, bet tā ir tikai viena diena – to var izturēt! Barojot bēbi varēju ēst visu (man paveicās). Vecrīgas troksnis un bruģis netraucēja. Bez mašīnas iztikām (iztiekam joprojām). Striju nav. Koliku nebija.Arī kakas un vēmekļi apkārt nemētājās.  Vīrs negulēja citā istabā un par miegu nesūdzējās. Ēdām siltas vakariņas katru dienu (jā – sākumā ar bērnu pie krūts, bet ēdu!). Bija grūtāk ieiet dušā, jā. Kurpes grūtniecības laikā arī aizsēju. Bija daudz asaru, bet bija arī daudz smaidu. Ar nepacietību gaidu nākamo reizi.

FOTO: Kaspars Breidaks, 2013. gada augusts

22 komentāri

  1. Avatar

    Mans pirmais un pagaidām vienīgais dekrēts iekrita tieši vasarā. Absolutely amazing! Es izbaudīju vasaru, peldējos, nepampu nemaz, daudz staigāju, ēdu zemenes un visas iespējamās ogas un augustā sagaidīju savu puisēnu. Cilvēki brīnījās, ka pēdējā grūtniecības trimestrī varēju naktī pagulēt, un es tiešām gulēju kā lācis, arī pa dienu. :)

    Katram savs! Mazāk jāklausās citos un vairāk jābauda pašam savs ceļš un ceļojums ar bēbīti. Vēlāk, protams, būs grūti, bet grūti jau nav neiespējami. Parenthood is simply not for pussies.

    Lai Tev foršs gaidību laiks!

    Atbildēt
  2. Avatar

    Man grūtniecība asociējas ar visskaistāko laiku. Arī dekrēts iekrita vasarā un bēbīts piedzima augusta beigās. Uz beigām drusku biju sapampusi, bet tas netraucēja baudīt skaisto laiku, iet uz disenēm un dzīvot pēc pilnas programmas. :) Ēdu visus augļus, ogas, arī barojot bēbi. Dzemdības protams ir smags darbiņš, bet ne neiespējams un tas viss aizmirstas, kad pirmo reizi paņem bērniņu rokās. Mēs ar vīru pirmo nakti slimnīcā no šīm skaistajām emocijam un laimes endorfīniem nevarējām aizmigt – visu laiku gribējās runāt un skatīties uz mazo brīnumu. Koliku arī nebija un naktīs gulējām kopā ar vīru vienā istabā. Pirmais ceļojums bija jau bēbja 2 mēnešu vecumā. Tā atpūtusies kā dekrēta laikā, vēl nebiju nekad. :) Tā ka mums arī visas šīs iebiedēšanas lietas ir gājušas secen.

    Atbildēt
  3. Avatar

    Jā, Tev pilnīga taisnība. Pirmajā grūtniecībā mani arī visu laiku biedēja, un es jau arī ticēju, ka ginekoloģei taisnība, ka ārste dzemdībās zina, ko dara un darīs visu labāko man, nevis sev… Un tad biju stāvoklī ar otro bēbi Anglijā. Un biju kā izmesta no laivas, jo visi man teica, ka ar mani viss kartībā. Kā tas var būt? Izrādās, ka abas reizes viss bija kārtībā, tā tikai tāda attieksmes un kultūratšķirība. Reizēm šķiet, ka ārsti un varbūt pat apkārtējie ir aizmirsuši, ka grūtniecība, dzemdības un dzīve ar jaundzimušo ir viens no dabiskākajiem procesiem mūsu dzīvēs. Lai Tev veicas neklausīties citiem, bet gan ieklausīties sevi un savā mazulī!
    P.S. Bēbi gaidīt vasarā ir arī mans mīļākais laiks! :)

    Atbildēt
  4. Avatar

    Precīzi! Varu piekrist katram vārdam. Par to grūtniecības naivumu – man pat dažbrīd tagad jāpasmaida par to, ko domāju un gādāju mazajam. Bet tas, protams, pieder pie lietas un pirmā grūtniecība tiešām bija īpaši skaists laiks.
    No biedēšanas sērijas man visvairāk aizķērās: “Izbaudi grūtniecības laiku, jo dzīve, kādu Tu to zini, Tev beigsies līdz ar bērniņa piedzimšanu.” Jo man tiešām patika mana dzīve. Bet, kāds brīnums, tagad taču ir vēl labāk!
    Mūsējā princese piedzima ziemā, kas gan galīgi nebija svarīgi, jo beidzot viņa bija klāt. Bet, ja izdotos, nākamo arī gribētu tieši vasarā. Un, jā, pat mana mamma saka “Tikai ne vasarā, Tev būs grūti!” :) Nu, nebūs! 8., 9. mēnesī būs mazliet “pufīgāk” jebkurā gadalaikā, bet tas jau nav nekas nepanesams.

    Atbildēt
  5. Avatar

    Vai, tak ir tik tik dažādas pieredzes! Man gan patīk, ka cilvēki padalās pieredzēs. Jā, ļoti daudzām topošajām māmiņām pamst kājas… un daudzas jaunās māmiņas nevar ēst neko garšīgu, tostarp zemenes, ja vēlas barot ar krūti… un vēl vairāk cilvēki nezina kā ir būt iejūtīgiem vienam pret otru:) Jau redzu, ka komentāros meitenes dalās, kā viņas tika biedētas un kā viņām nekas no tā nebija. Liels, liels prieks. Par to biedēšanu, kas tad arī ir šī raksta galvenā doma – ir jau žēl to cilvēku, kam nācies iziet cauri nejaukām pieredzēm (vai arī nav?), un ir dusmas, ka viņi ar to dalās visnepiemērotākajos brīžos, bet manuprāt ir jāmācās neielaist to sevī, uzklausīt un varbūt pateikt “žēl, ka tev tas ir bijis jāpiedzīvo”…

    Atbildēt
  6. Avatar

    Mums laikam paveicās, vienīgie negatīvie komentāri, ko dzirdēju bija:
    – izgulies, kamēr vari
    – ēd visu, kamēr vari
    Īstenībā daudz kas notiek tā kā mēs uz to noskaņojamies un tad arī uz to “ieciklējamies”, laikam šie abi komentāri man tomēr iesedās zemapziņā, jo piepildījās uz urrā. Jo kāda māmiņa var dzīvot tādā pārlaimībā, ka nemaz nemanīt savu miega trūkumu utt., īstenība tas ir tieši tas ko velies pateikt ar šo rakstu :)
    Patiešām tiem kas izsaka šādus komentārus, labāk tad neteikt neko :)
    Lieliski, ka ir tādi logi, kuri tieši tam visam sagatavo :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Daļa rakstīto biedu man piepildījās, bija pagrūti vasarā, jo traki karsta vasara bija, toties varēju laukos paslēpties no karstuma un VISU vasaru atpūsties. Bija forši. Neskatoties uz to, ka ir jau visādas grūtības gaidāmas, man neienāk prātā citām topošajām māmiņām to iegalvot kā kaut ko neizbēgamu. Esmu dalījusies savā pieredzē, un gaidot esmu dzirdējusi citu pieredzi. Tik nav tas bijis tādu apgalvojumu formā – vai nu man paveicās vai esmu sekmīgi to aizmirsusi. Vienīgi par vasaru gan mani pabaidīja, pat prasīja vai nav grūti (bija tikai jūnijs un arī vēders nebija vēl tik liels). Tagad eju otro reizi visam cauri un pagaidām labi – neviens vēl nezin. Pati klusībā tiešām ceru uz siltu (ne pārmēru karstu) vasaru.

    Atbildēt
  8. Avatar

    Laura! Tu un Tava ģimene esat iedvesma! paldies!

    Atbildēt
  9. Avatar

    No rīta izlasīju šo ierakstu un nodomāju – cik labi, ka mani neviens nebiedē. Jūnija beigās jānāk pasaulē manam pirmajam bērniņam.
    Un tad nepagāja pat stunda, kad darba vietas virtuvē viena no kolēģēm pēkšņi uzsāka biedēšanas uzbrukumu.
    *Ak tad jūties labi? Nu pagaidi, pagaidi… Drīz tev viss sāpēs… Mugura, gurni. Kājas būs uzpampušas tā, ka paiet nevarēsi.
    * Naktīs labi guli? Nē, nu pagaidām jau vēl labi, pēc tam nevarēsi ērti apgulties, visas naktis būs negulētas… Bet tas jau viss pupu mizas, salīdzinot ar to, kas gaidāms, kad mazulis nāks pasaulē… TAD GAN TU REDZĒSI!

    Paldies Dievam, pagaidām vēl spēju par to visu pavīpsnāt un neņemt pie sirds. :)
    Gatavoju sevi tam, ka viss vienkārši būs pavisam citādi, nekā es spēju iedomāties vai izsapņot.

    Neprasu, lai citas māmiņas ar lielāku pieredzi krāso visu dzīvi rozā krāsā, bet šādi izteikumi tomēr šķiet lieki.
    Es tik pasmaidīju… Var jau būt, ka tas viņai palīdzēja justies kā varonei, ka viņa tam visam tikusi un tiek cauri. :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Jaa, kolege – varone, vieniigaa pasaulee pievarejusi sis milzu grutibas, he he :)

      Atbildēt
  10. Avatar

    Paldies, piekritu katram Tavam vardam. Savulaik darbavieta propogandeju sekojoso – ja nevari pateikt neko labu, tad nesaki neko. Joprojam ta domaju. Jo ipasi, attieciba uz grutniecem un jaunajam maminam. Iesaku neklausities, pareizak sakot, neiedzilinaties daudzajos “padomos“ (reiz lasiju, ka cilveks otram atdod to padomu, kas pasam neder), lasit un meklet atbildes tikai specialistu viedokli, klausities sevi un domat ar savu galvu.
    Iznemot pampstosas kajas, nekas cits uz mani ipasi neattiecas un neattiecas joprojam.
    Mes gimene pasi veidojam savu realitati un berns tam atsaucas.

    Atbildēt
  11. Laura

    Palasīju un tiešām – nu smiekligi! Galvenais mācēt to visu uztvert ar smaidu! :)

    Atbildēt
  12. Avatar

    Mus neviens nebiedeja, kada jega to darit? Atceros, ka drusku uztraucos ka pagusu uztaisit est, bet mierinaju sevi, ka siltu edienu tacu var uztaisit pat 40 min laikaa. Un viss bija ok.

    Atbildēt
  13. Avatar

    Daži punkti sasmīdīnāja :)))))
    Nav ar ko padalīties, bet paldies par šiem rakstiem. Visu tinu sev uz auss :)))

    Atbildēt
  14. Avatar

    Paldies par to, ka pacēli šo tēmu! Es ļoti izjutu grūtniecības laikā gan biedēšanu par to, ka nevarēšu pakustēties, gan to, cik grūti būs ar bērnu. Kā “labāko” no komentāriem atceros radinieces zvanu laikā, kad jau nedēļa bija pāri noteiktajam dzemdību datumam. Piezvanīja, lai pastāstītu cik viņai traki gāja dzemdībās, kad bija pārstaigājusi, kādi zaļi ūdeņi un vēl sazin kas. Gribētos, lai tā ir vispārīgi pieņemta norma – jaunos vecākus nekādi nebiedēt un ļaut visu izdzīvot pašiem. :)

    Atbildēt
  15. Avatar

    Es vairs neatceros, vai tiku biedēta. Neatceros arī, ka būtu kādu biedējusi. Bet gan jau esmu. Negribot. Ņemot vērā, ka “biedēšana” sanāk netīšām.
    Izlasot tevis rakstīto, man izklausās, ka problēma būtībā ir pavisam citur. Un atbilde uz tavu jautājumu “kāpēc biedējam topošos vecākus”, ir “tāpēc, ka jaunās māmiņas pēc dzemdībām tiek, es atvainojos, “izmestas no laivas””. Nav grāmatas, kur viennozīmīgi pastāsta, kas ir pareizi, kā ir būt labai mammai un kā dzīvot tālāk. Pēc 8-9 mēnešu nemitīgas aprūpes pēkšņi tu kā sieviete vairs neesi interesanta, visa interese novirzās uz bēbīti. Nav psiholoģiskas (obligātas) palīdzības, iespēja pārrunāt to, ko tu jūti tagad. Ar to mazo cilvēciņu, ko tu mīli vairāk par visu pasaulē, rūpējies, apčubini, lai tikai viņam ir labi. Līdz tu “atceries”, kas tu biji pirms viņa ienākšanas. Un reizēm tu tiešām neesi jau mēnešus divus ēdusi siltu ēdienu, bijusi dušā biežāk kā reizi nedēļā vai gulējusi ilgāk par 2 stundām no vietas. Tā ir bedre, kurā iekrīt 90% LV jauno māmiņu. Un “biedējot” citas jaunās māmiņas, pieredzējušās IZRUNĀ savas sāpes, domājot, ka brīdina un tāpēc palīdz.

    Ko mēs varam darīt? – Mēģināt palīdzēt. Izvest draudzenes bēbīti pastaigā. Ļaut māmiņai pagulēt. Aizvest siltu ēdienu. Vismaz piezvanīt un pajautāt KĀ VIŅA JŪTĀS? (Nevis, cik kg jau sver mazais, cik daudz ēd un ko jau prot darīt). Ļaut draudzenei sajusties mazliet no tās “iepriekšējās dzīves”.

    Atbildēt
  16. Avatar

    Briesmas, ja blakus ir tādi biedētāji! Man, ptu, ptu, ptu neviens neko tādu neteica. Jā, pasmējās un brīdināja par šo un to, bet tas nebija ar tādu – vot, tad tu redzēsi! Atzīstos, ka man pašai tagad, kad esmu mamma, reizēm pasprūk kāds no tādiem komentāriem, jo man tiešām viss bija “traki” – svarā ņēmos kā zilonis, pampa kājas, rokas – viss!, paiet nevarēju, jo kā kājas noliku vertikāli tā atkal pampu, mazais, kad piedzima, bija mazgulētājs… Aizbraukt nekur īsti nevarējām. Svešās vietās mazais jutās slikti, bija kašķīgs un niķīgs. Mašīnā gulēja labi, ja 20 minūtes. Braucieni uz laukiem izvērtās 4h garumā. Un tad atkal man nācās piedzīvot pretējo, ka draugi nesaprata, kāpēc reti kur dodamies, kāpēc es uztaisu mazo par problēmu. Nē, man mazais nebija problēma. Citiem bija problēma pieņemt to, ka ne vienmēr viss iet gludi un viegli. Un tad tie “mācītāji” bieži vien bija tieši cilvēki bez bērniem. Un visa mana līdzšinējā pieredze ir iemācījusi pašu galveno – neklausīties citos, darīt tā, kā pašiem labi. Neķert kreņķi par sīkumiem, būt pacietīgākai. Un paldies manai pieredzei, es to visu noteikti gribu kādreiz atkārtot! Un ne vienu reizi vien :)

    Atbildēt
  17. Avatar

    Kad piedzima mans puika, man bija 20. Tas bija tikai/jau pirms gada. Biju pārbijusies, centos nedomāt par dzemdībām un visu citu, tādēļ tuvinieki tikai atbalstīja. Taču pārsteidza kādas paziņas reakcija, kad atgriezāmies mājās no slimnīcas. Kad man draugs “iečekojās” mājās ar piebildi, ka beidzot esam mājās, mūsu paziņa to komentēja sekojoši: “Protams, apsveicu! Jūs vairs nekad nebūsiet divatā!! Un tās negulētās naktis… :D Kad es auklēju savu nu jau 20-gadigo dēlu, negulēju 2 gadus!! ”
    Man pēdz dzemdībām bija emocionāli ļoti, ļoti grūti un šāda piebilde man galīgi nepalīdzēja.. Šobrīd man tas šķiet pretīi un bezkaunīgi. Toreiz – kārtējais iemesls asarām…

    Atbildēt
  18. Avatar

    Varbūt es arī esmu tā briesmīgā biedētāja, bet varbūt nē… Man ir trīs bērni, gaidu ceturto. Nu ko, visi bērni bija +/- mazgulētāji, ar jaunāko vispār pirmo gadu nekur aizbraukt nevarējām. Lielais bija super greizsirdīgs, kad piedzima vidējais. Bet abi lielie dikti priecājās un gādā par jaunāko. Lielais ar vidējo šausmīgi strīdas. Strīdas tā, ka mati ceļas stāvus un raudiens nāk, bieži arī skrienu ārā izpiņņāties, kad nevaru vairs izturēt un sarunāt. Vidējais varētu pārtikt no picām un makaroniem, bet abi pārējie ēd normāli. Un es esmu laikam trešdaļu savas dzīves pavadījusi futbola laukumā treniņus skatoties vai spēles. Grūtniecības laikā man bija/ir grūti, slikti, pampoši, esmu bijusi arī uz gultas.. un ar jaundzimušu bēbīti slimnīcā ārstēties.… Tā kā nav tās pieredzes tikai pūkainas, ir dažādas. Un ne jau biedēt cilvēki vēlas, bet dalīties ar savu (cerams) pieredzi. Jo var būt arī tā :)))

    Atbildēt
  19. Avatar

    Vecāku biedēšana nudien grūtniecības laikā kaitinoša. Atklausījos visas tevis pieminētās lietas, mans risinājums bija uz divām nedēļām izslēgt telefonu līdz visi saprata labāk ir paturēt savas domas pie sevis. Mums bija situācija es paliku stāvoklī, kad bijām lauku mājas būvniecības procesā un visu laiku bija jāklausās “Tu necel”, “Tu labāk nedari”, “Tu nebrauc”. Grūtniecība nebija šķērslis visu darīju kā ierasts cēlu, gāju darīju un baudīju vasaru. Rezultāts pašas dzemdības ilga stundu un bez sarežģījumiem, un biedēšana par dabīgajām dzemdībām bija veltīga. Pēc dzemdībām protams viss bišku pamainās, jo dzīvē ienāk vēl viens cilvēks ar savām gribēšanām un vajadzībām, bet visam ar laiku pielāgojas. Būt mammai ir ļoti jauki!
    Runājot par grūtniecības naivumu un bēbīšiem varu piekrist, bet otrā reizē ir iespēja izbaudīt kaut ko, kas nokavēts pirmajā!

    Atbildēt
  20. Avatar

    Bet tā biedēšana turpinās arī tad, kad mazais jau ir piedzimis!
    . Vēl guļ pie trokšņa, nekas, drīz negulēs pat pie mazākās skaņas;
    . Vēl jau nekas, bet, kad sāks rāpot.. Staigāt.. Utt.
    . Tagad ēd? Nekas, drīz visu metīs pa gaisu, priecājies kamēr vari.
    Un tamlīdzīgi.
    Bet, vajag baudīt, jo šie visi ir tikai mirkļi. Viss paskrien tik ātri.
    Piedzīvojām gan kolikas, gan to, ka dabūju paēst kaut kad, gan negulēšanas maratonu. Bet tas viss tik ātri aizmirstas.
    Šis laiks, ko pavadām ar savu bērniņu ir vienreizējs. Lai arī kāds tas būtu, izbaudām! :)

    Atbildēt

Atbildēt uz Ieva Gailīte (@IevaLapsa) Atcelt atbildi