Mazliet pazust no realitātes jeb “3. trimestris nenāk viens…”

Mazliet pazust no realitātes jeb “3. trimestris nenāk viens…”

Šo ierakstu tapinu kafejnīcā, kas pilna ar cilvēkiem, bet tai pat laikā man šķiet, ka esmu šeit viena pati. Es līdz galam nesaprotu, kas notiek apkārt un cik ir pulkstenis, lai gan to pat rāda datorā. Ir bez 3 dienām trešais trimestris un pēkšņi kaut kas ir mainījies. Šķiet, ka es varētu visu dienu truli blenzt sienā un apcerēt, pa kuru laiku bēbis sāka spert tik spēcīgi. Un tomēr – līdz galam nav atļaujas pavisam pazust no realitātes.

Pienākumu vietā – bēbīšlietas. Šodien it kā būtu jāizdara šis un tas. Jāatbild uz e – pastiem, jāsagatavo materiāli nākamajām Mazo pavāru skoliņas nodarbībām, jāsamaksā telefona rēķins un tā tālāk. Katru rītu sagatavoju šodien izdarāmo darbu sarakstu, bet dažreiz…nē, nu jau bieži – es attopos pētot ratu piedāvājumu internetā un apģērbu veikalos pārcilājot pašas mazākās drēbītes.

Kafejnīcu krēsli kļūst neērtāki. Un ne tikai kafejnīcu – arī kino, tramvaja un auto krēsli. Grūtniecība ir laiks, kad, protams, skaistā mērķa labad nākas piedzīvot arī kādu diskomfortu. Man tās ir sāpes starp ribām. Tā bija gaidot Evertu un nu, kā pēc pulksteņa (jo arī iepriekš tās sākās 3. trimestrī), esmu sagaidījusi tās arī šoreiz. Ir dienas, kad sāp mazāk, vai tikai pašā vakarā, bet ir dienas, kad tās pārņem jau no paša rīta, un vienīgais, kas pagaidām palīdz, ir pavadīt dienu staigājot vai uz lielās vingrošanas bumbas. Laikam manam ķermenim ir tāda specifika, ka grūtniecībā agrāk vai vēlāk bēbīša dēļ tiks saspiests kāds nervs… Es negribētu par to sūdzēties, bet arī šīs ik pa laikam uzpeldošās sāpes ir tas, kas liek pazust no realitātes. Sēdēt uz tās bumbas un skatīties sienā! Stundu, divas – ja vien ir laiks.

Drēbes kļūst šaurākas un dažreiz šķiet, ka pārplīsīšu. Nepārspīlējot. Lai gan pagaidām man vēl nav sajūta, ka es būtu staigājošs kuģis, ziloņmātīte vai vēl kas cits, ar ko parasti salīdzina grūtnieces, dažreiz ir sajūta, ka es esmu balons. No rīta mazāks, vakarā jau kārtīgi piepūties. Un tas nav atkarīgs no tā, vai brokastīs bijis zaļais kokteilis, vai esmu sagrēkojusi ar kruasānu. To kleitu, kura pirms mēneša vēl šķita brīvi krītoša, nu jau var saukt par apspīlētu. Tieši šodien es skatos uz tievām hipstermeitenēm kafejnīcā un domāju, kādas pārvērtības piedzīvo mans ķermenis. Cik tas tievums tomēr ir ērts!

Uztvert mierīgi apkārtējos. Lai gan, protams, ir komentāri (dzīvē, internetā, tieši un netieši), kas pēkšņi noved līdz asarām, kopumā es lepojos ar sevi. Lepojos, jo tomēr man sķiet, ka vairs neuztveru sīkumus tik emocionāli. Ja pirmajā mirklī kaut kur nejauši izlasīts komentārs mani aizskar, es apstājos un padomāju, kas to ir rakstījis, kāpēc, kāds ir viņa pamatojums, un tad kārtējo reizi nākas nonākt pie secinājuma, ka nevajag salīdzināt sevi, savu grūtniecību, attiecības un bērnu  ar citiem. 

Mainās attieksme pret Evertu. Gribot negribot sanāk apzināties, ka viņam ir palikuši trīs mēneši ar astīti, lai baudītu nedalītu vecāku uzmanību. Redzot, cik ļoti viņš sniedzas pēc apskāvieniem šobrīd, cik ļoti vajadzīgs mammas tuvums dodoties gulēt, es nedaudz jūtos vainīga, ka drīz taču tas mainīsies. Nebūs tikai Everts un viņa vajadzības, būs brālītis, ar kuru būs jāsadzīvo un kurš būs jārespektē. Es ļoti ceru, ka viņš nebūs vīlies, ka vienā dienā viņa dzīve mainīsies. Es ticu, ka nebūs, bet dažreiz galvā tiek izspēlēti arī visļaunākie scenāriji.

Sliktāka atmiņa un sliktāka redze. Piedodiet tie, kam es aizmirstu atbildēt vai apvaicāties kā jums iet. Tas nenozīmē, ka neesat man svarīgi. Tā vienkārši ir tāda īpatnība, vismaz man, ka pat it kā svarīgas lietas mēdz galīgi aizmirsties, kur nu vēl sīkumi. Un diemžēl viena no lietām, ko gadās aizmirst, ir arī plānotājs…
Vēl, lūdzu, nedusmojaties, ja nepasveicinu kādu uz ielas. Vēl viena no grūtniecības īpatnībām ar ko saskaros ir mazliet sliktāka redze (skatoties tālumā). Arī šoreiz labi noder iepriekšējā gaidību laikā izgatavotās brilles, kuras uzrez pēc dzemdībām vairs nebija vajadzīgas (un cerams tā būs arī šoreiz). Starp citu, brilles, ir nākamā lieta, kura tiek visbiežāk aizmirsta mājās…

Visu šo rakstot, es atkal vairākas reizes kaut kur pazudu…bet galvenais, ko es gribēju teikt – pieņemiet mazās grūtnieču dīvainības – sievu,  draudzeņu, darba kolēģu utt. Tas mazais cilvēciņš vēderā paņem tik ļoti, ka nav pat vēlmes laboties un tēlot, ka apkārt viss cits būtu svarīgāks. Jo tā nav. 

9 komentāri

  1. Avatar

    Viss cits tiešām nav svarīgāks. :) Lai viegls (cik nu var būt) trešais trimestris! Vienmēr kādam būs labāk, kādam sliktāk, bet tāpat – nevienam!

    Atbildēt
  2. Avatar

    Esmu 5 mēneši/ 2 nedēļas apaļa, un šodien izdomāju parevidēt skapi, lai tur nekarājas drēbes, kas man neder jau tagad un nederēs barošanas laikā. Tieši domāju, cik labi ir būt tievam (vienmēr esmu bijusi kalsnā ap 50kg), jo visi piegriezumi tik labi izskatās! Tagad brīvie krekliņi pat krūtīs nepogājas ciet un, ja aizpogājas, izskatos muļķīgi. Eh! :) BET es esmu ļoti laimīga par gaidāmo pirmdzimto un izbaudu gan lielās krūtis gan arī skaisti briestošo punci.

    Atbildēt
  3. Avatar

    Nedrīkstot jau salīdzināt.. Bet ja tu raksti par ne-tievumu, tad.. hm.. Kad es katras grūtniecības trešajā trimestrī atceros, ka šis prieciņš man atkal liks censties un censties, un censties tikt vaļā no tiem 10kg, kas pienāk klāt bez kūkām un cepumiem, bez cepešiem, bez sāls, reizēm tiešām ar sajūtu, ka tikai no tvaicētiem dārzeņiem vien… bet vienalga pienāk. Un vienalga nekritīs nost, ja neko nedarīšu.
    Toties, no otras puses, – kad klāt ir trešais, tad jau tik tuvu, tuvu tas tikšanās laimes mirklis. Un šis viss aizmirsīsies. Tai mirklī.

    Atbildēt
  4. Laura

    Protams, es arī priecājos un izbaudu šo laiku…:) Tomēr nevēlos arī glorificēt grūtniecību, jo tā tomēr ir GRŪTniecība un skaidrs, kas būs kaut kas, kas būs mazāk patīkams un ērts… sevišķi uz beigām…:)

    Atbildēt
  5. Avatar

    Cik interesanti! Man ir tik lidzigas sajutas. Ipasi par apgerbu un uzskatu, cik tievums ir erts. Un saja grutnieciba man tiesam tik atri viss nedereja ka dabuju visu garderobi nomainit. Un ari par visu citu. Ehh. Skaists śis laiks. Varu saderet ka tik loti pietruks. Bet kad kaut kas sap tik gruti baudit. Man taa atkal ir mugura vai vedera puśanās kas manu vederu nospriego kā stigu ka knapi pastaigat varu… bet ka runa ir par nervu nospieśanau, varbut osteopats var palidzet? Vispar esmu dzirdejusi ka loti palidz;)

    Atbildēt
  6. Laura

    Šobrīd plānoju vizīti pie speciālista, kurš varētu palīdēt ar to nervu lietu… negribas vēl 3 mēnešus tā justies :D Gribas baudīt….:) Saprotu Tevi..:)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Man gruutnieciibas laikaa dazhreiz bija sajuuta, ka eksisteeju kaut kaadaa burbulii. Apkart viss kaut kas notiek, knjada, trokshni, skrieshana, es arii it kaa esmu klaat, bet tomeer neesmu. It kaa muus ar beebi saistiitu kaut kaads nosleepums, kas muus mazliet norobezho no apkaarteejaas pasauules. Taada sireaala, bet neteikshu, ka nepatiikama, sajuuta:)

    Atbildēt
  8. Avatar

    Paldies,Laura,par šo rakstu! Beidzot uzskatāms piemērs manam vīram par to,ka tas,ka “sāp visur un katru dienu citur” ir normāli un uzreiz nav jāzvana ārstam ( mums gaidāms pirmais bērniņš ) . Man trešais trimestris iesācies pagaidām ciešami un vienīgais apgrūtinājums ir sāpes krustos pēc aktīvākas dienas,bet pilnīgi piekrītu par slikto atmiņu – pati tik bieži jūtos itkā peldētu kkur savā pasaulē un apkārtējie jūtas “aizmirsti” no manas puses :D Lai viss izdodas! :)

    Atbildēt
  9. Laura

    Tas viss ir normāli :D :) Paldies un Tev arī izturību! :)

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. 9 turp, 9 šurp | Viens + Viens - […] pašu. Ir jau maza nostaļģija par to, ka pirms gada pavasarī biju ar lielu punci. Izlasot pašai savas pārdomas…

Atbildēt uz Laura Atcelt atbildi