Kad pirmoreiz kļūsi par mammu, neapsoli sev…

Kad pirmoreiz kļūsi par mammu, neapsoli sev…

Laiks, kad vēl tikai domājam, kā tas būs – būt par mammu, ir ļoti, ļoti īpašs. Laiks, kad mēs gatavojamies kaut kam, par ko priekšstatu ir radījuši draugi, ģimene, mediji, sociālie tīkli, “Vecāku skolas” nodarbības un dažādi speciālisti. Es vēlos ieteikt jums tika vienu, topošās māmiņas – esiet piesardzīgas ar solījumiem gadību laikā. Arī ar solījumiem citiem, bet galvenokārt ar solījumiem, ko dodat pašas sev. Gaidību laikā jūs esat lielu pārmaiņu priekšvakarā. Es teiktu – vislielāko savā mūžā, bet varbūt kāds nepiekritīs. Un līdz galam neviena no mums nevar zināt, kā kļūšana par mammu pārvērtīs tieši tevi.

Protams, Tu vari domāt par to, kāda  mamma Tu būsi. 100% “ekomamma”, “montessori mamma”, “studējoša / strādājoša mamma”, “hipstermamma”, “blogermamma”, “mamma, kura visur ņems bērnu līdzi” utt. utjp. [Visticamāk, šie ir iedomāti un dabā neeksistējoši mammu tipi.]

Tu vari domāt par to, kādas bērnu audzināšanas stratēģijas īstenosi, kā ar bērnu slingā dosies uz draudzenes dzimšanas dienas ballīti, mēnesi pēc dzemdībām 3x nedēļā sportosi utt., bet neapsoli sev, ka to 100% darīsi. Tavas sajūtas, tava pasaule mainīsies – pirms tu patiešām kļūsti par mammu, tu nevari zināt, kāda mamma būsi.  Iespējams, būs tieši tā, kā tu paredzēji, bet tik pat labi – būs pilnīgi pretēji… Pieļauj iespēju, ka var būt citādāk, kā esi iedomājusies, bet tas ne mirkli nenozīmē, ka būsi sliktāka mamma par to, kāda biji savās iedomās pirms bērniņa nākšanas pasaulē.

NEAPSOLI SEV…

…ka atgūsi formu “tik un tik” ilgā laikā. Zini, iespējams, līdz galam tavs ķermenis vairs nekad nebūs tāds, kāds bija agrāk. Es nedomāju ciparu uz svariem, jo tas tiešām var arī nemainīties. Droši vien esi dzirdējusi par strijām, ķeizargrieziena rētu. Var pamainītes tavas krūtis, intīmās ķermeņa zonas, menstruālais cikls. Grūtniecība un dzemdības mūs maina, bet tas uzreiz nenozīmē kaut ko negatīvu! Šis ir laiks, kad ķermenis piedzīvo pamatīgu “restartu”. “Restartu”, kura rezultāts ir bērniņš.

…cik ilgi barosi mazo ar krūti (vai nebarosi vispār). Krūtsbarošana. Viena no dabiskākajām lietām šajā   pasaulē, bet nebūt ne pati vieglākā. Var gadīties, ka vēl īsi pirms dzemdībām, tev tas šķiet kaut kas savāds un pretdabisks, bet, kad ieraugi mazo, mainās arī tavas sajūtas. Tāpat viegli ir nostādīt mērķi, ka barosi mazo līdz gada, divu vecumam. Centies to darīt, bet rēķinies, ka arī krūtsbarošanā ir savas grūtības un problēmas, kurām būs jātiek pāri. Nepārdzīvo, ja nesanāks, un atceries arī par savu labsajūtu. (Drīzumā blogā būs raksts par šo tēmu).

…ka nemainīsies Tavas attiecības ar vīru. Man šķiet, ka šo es apsolīju gan sev, gan Tomam :). Skaidrs, ka tās mainījās. Cik naivi bija domāt, ka tas nenotiks! Bet arī šajā gadījumā pārmaiņas ne vienmēr nozīmē sliktu. Labi, bieži mums ir jāsaņemas, lai pēc bērna aizmigšanas mēs vispār paliktu nomodā (piebilde – Toms ceļas 4:30 no rīta). Bet mēs esam atklājuši jaunas sajūtas – kopīgie brīži ar ģimeni. Un ir vakari, kad Everts aizmieg, bet mēs uzdodam sev jautājumu – viņš tiešām ir mūsu radīts :)?

…ka nemainīsies Tavas attiecības ar draudzenēm. Gan ar tām, kurām vēl nav bērnu, gan ar tām, kurām jau ir bērni. Ar tām, kurām nav  – labākās, patiesās draudzenes noteikti paliks, jo viņas sapratīs, ja Tu neaiziesi uz kādu dzimšanas dienas tusiņu, vai, ja visas dienas garumā nebūsi atradusi laiku, lai atbildētu uz draudzenes ziņu whatsappā. Savukārt, ja domā, ka tās draudzenes, kurām ir bērni, automātiski kļūs par labākajām – ne vienmēr. Jo tikai tad, kad tev pašai būs piedzimis mazais, tu, iespējams, pamanīsi, ka jūsu “vecākošanās stili” būtiski atšķiras, un reizēm tas var būt iemesls kādam konfliktam. Vienu gan es varu apsolīt – kļūšana par mammu ir labākais iemesls jaunai draudzībai!

…ka nekad nedusmosies uz bērnu. Patiešām nežēlīgs solījums. Un, vai tas vispār ir vajadzīgs? Dusmas taču ir tik pat normāla parādība, kā prieks. Ir šausmīgi grūti tās turēt sevī. Neticami, bet ir iespējams sadusmoties arī uz pavsam mazu zīdainīti (vai drīzāk uz situācju) – par to, ka tev neizdodas viņu nomiernāt, nolikt gulēt utt. Dusmoties drīkst, tikai vēlams gan atrast veidu, kā to darīt. Lai nenodarītu nevienam pāri.

…ka taviem bērniem NEKAD nebūs /  viņi NEKAD nedarīs. “Mans bērns veikalā nekad netaisīs scēnu!” / “Mans bērns nekad netraucēs citiem kafejnīcas apmeklētājiem” – varētu padomāt kāda topošā māmiņa. Bet ir jāiziet cauri šādām situācijām, lai viņš iemācītos tajās uzvesties. Neviens taču nepiedzimst ar perfekti izkoptām manierēm. Un kas attiecas uz “apģērbu tikai rozā”, “apģērbu ar Disneja tēlu apdruku”, plastmasas lellēm un multenēm – bērni ievieš savas korekcijas…:) Un par to nav jājūtas slikti!

Ļaujies savām sajūtām!

FOTO: Anita Austvika

15 komentāri

  1. Avatar

    Ļoti labs raksts :) Mani – mana meita neģērbsies rozā, neņems knupi, dziedās un dejos konkrētā kolektīvā u.tml – tā arī nekad nepiepildījās, bet tas jau nemaina faktu, ka viņa ir mans lielākais dārgums:)

    Atbildēt
  2. Avatar

    Paties labs raksts! :)
    Gan ar dēliņu, gan meitiņu, diezgan daudzi solījumi sev…izplēnēja gaisā!
    Kā ir tagad? Forši :)

    Atbildēt
  3. Avatar

    5 īkšķīši no 5 par rakstu, tā tik tiešām ir taisnība un pieļauju, ka šo saraktu var turpināt un turpināt!

    Atbildēt
  4. Avatar

    Lai arī cik patiesi šis ir pēc bērniņa atnākšanas, man šķiet, ka reti kurai topošajai māmiņam to “nesolīšanu” sev un citiem var iemācīt. Atceros, ka bērnībā ar māsām uz mammas aizrādījumiem bieži atraucām ar: “Es saviem bērniem nekad tā nedarīšu!”. Toreiz mamma ieteica pierakstīt un, kad būs pašām bērni, pārlasīt. Tagad citreiz skumstu, ka nepierakstīju 😄

    Atbildēt
  5. Avatar

    Lielisks raksts. Domāju, ka ne tikai pirmajās gaidībās, šis raksts ir aktuāls. :)

    Atbildēt
  6. Avatar

    Paldies, par ļoti vērtīgajiem padomiem! Protams, vēl saglabājas ” mans bērns..” vai “es nekad…”, toties arvien vairāk cenšos pieturēties pie domas, ka būs plāns “B”, ko ieviesīs pats mazais :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Protams, protams, ka dzīve pati visu sakārto, bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka nav slikti tomēr uzrakstīt sarakstu, ko gribētu paveikt arī ar mazo uz rokas. Ir labi neaizmirst savus sapņus un sapnīšus, kā arī to, ka esi cilvēks, kas galvenokārt un visilgāk ir attiecībās tieši pats ar sevi.

    Atbildēt
  8. Avatar

    Paldies, Laura! Lasu visus ierakstus un piekrītoši māju ar galvu. Bet šis pat saraudināja. Cik ļoti tā ir. Man nepiepildījās absolūti nekas no iecerētā. :) bet vistrakākais ir tad, ka turpinu vēljoprojām domāt, kad mazais (6 mēneši) paaugsies, tad gan būs tā un tā :D

    Atbildēt
    • Laura

      Mani pašu, kad šo rakstīju, tas saraudināja :)

      Atbildēt
  9. Avatar

    Tik patiesi, redzu to daļēji piedaloties arī māsas bērna audzināšanā, bet abi ar vīru aizvien pieķeram sevi šādi plānojot un apsolot, laikam steidzoties pa priekšu :) no tā nevar izbēgt :) bet uzreiz viens otram pasakām “bet tad jau redzēs, kā būs” :)

    Atbildēt
  10. Laura

    Sapņot un domāt par to, kā būs – tas jau nav slikti :)

    Atbildēt
  11. Avatar

    Vistrakāk, man šķiet, ir ar to sadusmošanos…Uztvēru to par pašsaprotamu, ka uz zīdaini jau nu gan nav iespējams sadusmoties. IR. (Pirmo reizi gan uz savu meitēnu paspēju sadusmoties viņai vēl puncī esot – sak, kur tik ķertu māti izvēlējusies :) ) Grūti, bet reizē tik vērtīgi ieraudzīt, kā ir ar mani patiesībā. Ilūzija sabrūk, vietā nāk brīvība caur pazemību un pieņemšanu.

    Atbildēt
  12. Avatar

    Es zinaju ka viss mainisies un tomer neko konkretu negaidiju..tapec priecajos ka nebija vilsanas..un dzivojot pec berna ritma mierigs bija gan berns gan mes pasi ;)

    Atbildēt
  13. Avatar

    Es šo ieteiktu visām topošajām mammām. Ļoti sakrīt ar manām pirmsdzemdību domām. Katrreiz kad izmetu kādu ideju par to kā būt, piebildu “nu, protams, ja tā sanāks”. Domāju, ka viss ir citādāk nekā gaidīju. Šaubos, ka iespējams paredzēt kā būs.

    Atbildēt

Komentē