Par piedalīšanos dzemdībās. Toma stāsts.

Par piedalīšanos dzemdībās. Toma stāsts.

Par piedalīšanos dzemdībās man viedokļa nebija it nekāda. Ne pozitīva, ne negatīva.

Lai arī Everta nākšanu pasaulē bijām plānojuši, pat tad, kad Laura (pēdējos grūtniecības mēnešos) jau bija sākusi gulēt ilgāk, nekā bija nomodā, tas šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams. Interesanti, ka ļoti līdzīga sajūta ir šobrīd, kad esam pāris mēnešu attāluma no nākamā ģimenes pieeauguma, taču šoreiz stāsts ir ne par to.

Vēlreiz – par piedalīšanos dzemdībās man nebija nekāda viedokļa. Un nebija arī daudziem citiem tēviem, kuri 2013. gada vasaras sākumā “Māmiņu klubā” apmeklēja psiholoģes Diānas Zandes lekciju. Pirms tās, vienīgais padoms, ko man deva kāds laika biedrs, kas pavisam nesen pirmo reizi bija kļuvis par tēvu, skanēja skaidri un gaiši – aizej uz vecāku skoliņu, un paklausies dažas lekcijas, tad viss būs skaidrs.

Nudien, nepateikšu, kāds bija tieši šīs lekcijas nosaukums, bet, pārskrienot pāri visiem virsrakstiem, rodas sajūta, ka tas varēja būt jebkas no “Zandes repertuāra”, kas attiecas uz pirmā bērna ienākšanu pasaulē. Īsti sava viedokļa par piedalīšanos dzemdībās nebija arī Laurai, ko gan nevarētu teikt par citām topošajām māmiņām. Tās bija atvedušas topošos tētukus klausīties iespaidīgā ātrumā norunāto 90 minūšu rečetatīvu, kas saturēja tik daudz jaunas informācijas, ka pēcāk bija nepieciešamas vairākas dienas, lai to līdz galam aptvertu.

Kādā brīdī katrai ģimenei bija publiski jāpaziņo izvēlētais dzemdību veids, kā arī jāizklāsta dalībnieku sastāvs un citas pārdomas, ja tādas bija. Reti kuri pāri no šī izvairījās, sakot, ka neko vēl nav izdomājuši. Es teicu, ka man nav ne jausmas, vai es tajā telpā varēšu būt kaut nedaudz noderīgs. Zandes kundze nedaudz zobgalīgi atbildēja ar pretjautājumu: “kur tad tu tajā brīdī būsi noderīgs?”.

Dzemdību stāstos, kurus man stāstīja vecāki, vīrieši nepiedalījās, jo tolaik tas ne tikai nebija pieņemts, bet nebija arī atļauts. Kad 90. gados viss mainījās, nereti vecāku ļaužu sabiedrībā dzirdēju nievājošu attieksmi pret “jauno modi”… Ne jau tikai par dzemdībām. Tak lietām līdz šim esot bijusi sava kārtība.

Everts pasaulē ieradās 07:41 no rīta, pēc pamatīgām 13,5 stundu dzemdībām. Joprojām nedaudz jūtos vainīgs, ka īsi pirms “beigu sākuma” pamanījos nosnausties – tas šķiet bija pēdējais, par ko Laura paspēja būt dusmīga vēl pirms bija kļuvusi par īstu mammu. Vecmāte Aija Mikova dzemdību sākumā teica: “tā, tēti, sēdi blakus un lasi anekdotes”. Un tanī naktī apguvu visu Latvijas interneta joku piedāvājumu. Daži joki tiešām bija smieklīgi – Laura, šķiet, nedzirdēja nevienu. Jau mirkli vēlāk mēs jau bijām trīs.

Līdz pāris reizes apmeklējām jauno vecāku kursus, manus priekšstatus par bērna gaidīšanu un dzemdībām visspēcīgāk bija radījis “Viens Pats Mājās”, “Mūžīgās Aukles” un “Harija Potera” filmu režisors Kriss Kolumbuss. Trīspadsmit gadu vecumā redzēju viņa filmu “Deviņi mēneši” ar Hjū Grantu un Džuliānu Mūru, kurā uzskatāmi parādītas gatavās muļķības, kuras tomēr manā zemapziņā bija iesēdušās kā vienīgās patiesības. Kad uzzināju, ka būsim vecāki, biju gatavs atteikties no kaķiem, samierināties ar domu, ka uz ilgu laiku jāaizmirst par mīlas priekiem un… kādas tik peripētijas filmā nenotika dzemdību laikā!

Minētajos kursos kāda aktīva dāma teica, ka viņa savu partneri nelaidīšot dzemdībās, jo viņš ģībstot no asinīm. Evertam piedzimstot nebija nekādu asiņu un nebija arī nekāda pārdabiskā kliegšana, kas parasti kino ilustrē mazuļa nākšanu pasaulē. Dzemdību procesā praktiski no manas klātbūtnes nebija it nekāda jēga, taču emocionāli tas bija visforšākais piedzīvojums, kādu jebkad esmu pieredzējis, un es sev nekad nepiedotu, ja kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ būtu to laidis garām. Lieki teikt, ka otrajā reizē diskusija par to kurš piedalīsies dzemdībās, un kurš nē, mūsu ģimenē izpaliks. Jo no šādām diskusijām ir tikpat maza jēga kā lētām Holivudas filmām – uzskatu, ka vīrietim šis būtībā ir tik elementārs pienākums, ka jēgpilnā sabiedrībā nebūtu jāpieļauj diskusijas par atteikšanos no tā izpildes.

FOTO: no filmas “Deviņi mēneši” :)

 

17 komentāri

  1. Labdien! Arī esam pirmā bērniņa gaidībās un arī ir tāds pats viedoklis pašlaik par to – ne jā, ne nē. Pēc Jūsu stāstītā, ja pareizi saprotu, sanāk, ka uz dzemdībām jau braucāt sagatavojušies tam, ka arī tētis tur piedalīsies? Tas laikam nevar nemaz būt tāds “spontānais lēmums”, jo jāpārbauda plaušas iepriekš utt utjpr.
    Īsāk sakot, es to visu vedu pie tā, ka gribētos nedaudz sīkāk dzirdēt to stāsta daļu, kurā izlēmāt piedalīties dzemdību procesā.

    Paldies jau iepriekš! :)

    Atbildēt
  2. Laura

    Jā, bet mēs nebijām vienojušies, kurā brīdī, kurā procesā jābūt klāt vai tml., bet tas viss kaut kā dabiski salikās pa plauktiņiem esot uz vietas :) Plus vietā, kur dzemdēju, liktos pavisam dīvaini, ja vīrs būtu palicis kaut kādā citā istabā nevis blakus pie vannas (dzemdības bija ūdenī) :)

    Atbildēt
  3. Dana, jūs ar bērniņa tēvu varat iziet kopīgos pirmsdzemdību kursus, uztaisīt rentgenu plaušām, bet lēmums jau nav jāpieņem. Izšķirīgākajā brīdī tas notiks dabiski:) Manu draugu lokā ir gadījumi, kad tēvs kategoriski pasaka, ka dzemdībās nepiedalīsies, bet, kad tas pienāk, tad ir jautājums- kā, es nebūšu?!:D

    Atbildēt
  4. Harmonijā jau nav iesprindziena, var rīkoties pēc situācijas un jaunā tēta un mammas noskaņojuma :) Abas reizes biju klāt līdz brīdim, kamēr iekāpa vannā un tad atkal atnācu, tad, kad pirmo reizi ieraudājās. Uzskatu, ka vecmāte savu darbu prot labi, un nav man ko tur pašās beigās jaukties.. :) Dzemdību namā, iespējams viss ir formālāk un tur ir jāizdomā jau iepriekš..

    Atbildēt
  5. Vienmēr esmu gribējusi, lai mans bērniņš piedzimtu ūdenī, bet ir bail, ka noslēgšu līgumu, visu nomaksāšu un beigās nemaz netikšu līdz “Harmonijai”, aizvedīs uz DzN. Kas attiecas uz dzemdībām kopā ar vīru, tas nekad nav bijis jautājums par kuru būtu baigi diskutējuši, abi vienmēr esam zinājuši, ka būsim tur kopā. Viņš gan ir ļoti nobijies, par plīsumiem un citām iespējamām nepatīkamām lietām. Iedevu vīram izlasīt Tavu interviju Shape un viņš ļoti smējās, kad izlasīja, ka Toms stāstījis anekdotes-teica, ka viņam arī būs jāsamācās :)

    Atbildēt
    • Aizbrauc līdz Harmonijai un aprunājies ar Aiju, domāju, ka viņa Tevi nomierinās! :) Ja pirmais bērniņš, tiem jau laukā tikšana visilgākā un visu var paspēt.. Mēs paspējām gan uz Harmoniju aizbraukt, gan vēl pēc tam uz Siguldu pastaigāties aizbraukt, gan ieturēt lēnas pusdienas!

      Atbildēt
  6. Manā gadījumā šaubas par tēta līdzdalību procesā vairāk bija manas, ne viņa. Tomēr tuvojoties dzemdībām, kluva skaidrs, ka emocionālais atbalsts būs vajadzīgs visvairāk. Klātbūtne, vairāk nekas. Tomēr realitātē vajadzēja arī šo to palīdzēt(mocījos ar vemšanu). Un tad ir tik labi, ka ir blakus savs cilvēks. Tomēr galvenais, manuprāt, ir tas brīdis, kad mazais ir tikko nācis pasaulē un tētis kopā ar vecmāti ģērbj pirmās drēbītes un griež nabassaiti:)
    Jābūt gatavam arī uz to, ka personāls var palūgt tēti iziet no zāles (mūsu reizē tas bija divreiz – kad dūra EA un paša dzimšanas brīža laikā, kad tika izmantota vakuuma ekstrakcija).
    Bet kopā būšana šajā visā pasākumā ir jauka un brīnišķīga! Tas lai kā iedrošinājums ikvienam, kurš vēl šaubās :)

    Atbildēt
  7. Jā, gaidām pirmo bērniņu! :) tas izklausās cerīgi, paldies, varbūt tiešām jāaizbrauc.

    Atbildēt
    • Laura

      Man arī, protams, likās, ka var nepaspēt. Bet realitātē jutu, ka dzemdības sākas jau ceturtdienas 5:30 no rīta. Bet Everts piedzima tikai 5dien no rīta :D :)
      Visādi jau, protams, var būt, bet plānu B jau vienmēr var izdomāt, lai pašiem drošāk:)

      Atbildēt
  8. Paldies par ieteikumiem, būs vien tā jādara. Ak, šī putra galvā :))))

    Atbildēt
  9. Bez visa cita – trapit RDzN nav jabaidas- ari tur var piedzemdet udeni, un kopuma tetis brivi pec sajutam piedalas/nepiedalas notiekosaja ;)

    Atbildēt
  10. Pirmajās dzemdībās man vīrs ĻOTI palīdzēja. Gan garināt laiku (uz dzemdību namu ņēmām līdzi Skrable un kamēr es spēju, domas starp kontrakcijām novirzīju spēlei – ļoti iesaku pirmajām dzemdībām ko tādu). Gan vēlāk – tīri fiziski – palīdzēja ietikt dušā, iztikt no tās, gandrīz nešus aiznest uz dzemdību zāli. Gan praktiski – atcerēties pajautāt, kas pa tabletītēm, ko grib man iebarot, pasaukt vecmāti, kad sajutu, ka tūlīt ieeju otrajā fāzē, atgādināt, ka spiežot acis jātur vaļā utml. Bet tēvam jābūt sagatavotam.
    Otrajā reizē viņš ļoti gribēja būt noderīgs. Bet īsti nepaspēja. Tad tas vairāk ir tas psiholoģiskais viņam – ka redzējis sava bērna pirmo kliedzieniņu.

    Atbildēt
  11. Grēta, arī Siguldā šāda iespēja ir, dzemdēt ūdenī. :)

    Atbildēt
  12. Saprotams, ka Toms aizņemts ar ikdienas darbiem un ģimenes aprūpēšanu, bet tomēr.. gribētos vairāk palasīt stāstus no viņa skatu punkta par skaisto gaidīšanas laiku, sagaidīšanu, sadzīvošanu ar domu, ka “nu mēs būsim trīs (ar Evertu), tagad jau četri” u.tml. :)

    Atbildēt
  13. Jā, par Siguldu zinu, bet joprojām jautājums vai nauda, ko samaksāšu netiks izsviesta vējā, jo netikšu līdz Siguldai.

    Atbildēt
  14. Mēs arī kopīgi piedzīvojām mūsu abu bēbīšu atnākšanu Harmonijā, mums abiem ir palikušas kolosālas atmiņas. Tur viss notiek dabiski, mierīgi. Dzemdību dienā ar kontrakcijām vēl braucām paēst pusdienas, baudījām silto laiku, piestājām pie ezera, iebridu vēsajā ūdenī. Esmu laimīga, ka visu to laiku mēs bijām kopā, līdz ar to fināls arī abiem bija traki emocionāls. Pēc pirmajām dzemdībām vīrs teica- man ir sajūta, ka es pats būtu dzemdējis. Tik ļoti viņš bija tajā visā iekšā.
    Nepalaidiet garām tādu iespēju, tā dzimšana ir maģisks brīdis, ko aizēno (kā Toms labi atzīmēja) stereotipi un varbūt arī bailes.

    Atbildēt

Komentē