Pēcdzemdību depresijā nav vietas stereotipiem!

Pēcdzemdību depresijā nav vietas stereotipiem!

Ir ziņu virsraksti, kuri sabiedrībai izraisa lielāku reakciju, kā citi. Tie ir virsraksti, kuri vēstī par nelaimi, kuras “galvenie varoņi” ir māte un bērns. Piemēram, šie:
“Mamma ar bērniem naktī ielec Ventā; bojā gājuši abi zēni”;
“Mežā mirusi atrasta 19 gadus vecā Samanta Monta”;

“Traģēdija Cēsīs: pašnāvniece ar zīdaini nolec no klints; bērns miris”.

Kas ir pirmais, kas tev ienāk prātā ieraugot šādu ziņu virsrakstu? Mani vispirms pārņem nevis līdzjūtība un žēlums, bet gan dusmas. Dusmas, ka atkal kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām, ir nonākusi tiktāl, lai notiktu pats ļaunākais. Pēcdzemdību depresija (vai psihoze) man šķiet kā tāds melnais caurums, kas ierauj iekšā, un bez palīdzības no tā ir neiespējami izkļūt.

Par sievietes emocionālo pasauli pēc dzemdībām, un par to, kā atšķiras pēcdzemdību skumjas, depresija un psihoze, blogā sadarbībā ar dūlu Katrīnu Puriņu tapa raksts “Mammai nav jābūt perfektai”. Tomēr atkal un atkal, gan ziņas medijos, gan novērojumi visapkārt, liek man atgriezties pie šīs tēmas. Šoreiz – ar nedaudz personīgākiem stāstiem.

Lai saprastu, kas ir pēcdzemdību depresija, uz sarunu aicināju topošo māmiņu Baibu, kuras paziņa īsti pēc dzemdībām mēģināja izdarīt pašnāvību, kā arī pirms un pēcdzemdību depresijas biedrības Debesmanna.com dibinātāju Ivetu Parravani. Abas šīs sarunas pierāda – pēcdzemdību depresījā nav vietas stereotipiem. Tā var skart gan mammu, gan tēti – dažādos vecumos, dažādos dzīves apstākļos.

SARUNA AR BAIBU – KAD AR DRAUDZENI, JAUNO MĀMIŅU, NOTIEK SLIKTĀKAIS…

Vai pareizi saprotu, ka esi pazīstama ar kādu jauno māmiņu, kas īsi pēc dzemdībām mēģināja izdarīt pašnāvības mēģinājumu? Cik tuvu bijāt pazīstamas?

Jā, pazīstu šo meiteni jau ļoti sen – aptuveni 20 gadus. Sākumā mūs vienoja kopīgs hobijs, bet vidusskolā bijām klasesbiedrenes. Vidusskolas gados tad arī kļuvām ļoti tuvas – gan skolā, gan ārpus tās, kopā piedzīvots ļoti daudz. Kontaktējāmies arī augstskolas sākumposmā, bet vēlāk tāda regulāra saskarsme nedaudz pagaisa – katrai bija savas lietas augstskolā, turklāt viņa vairāk uzturējās mūsu dzimtajā pusē, bet es dzīvojos pa Rīgu. Vienlaikus viņa noteikti nebija no tiem draugiem, kurus “kādreiz sen pagātnē esmu pazinusi”. Lai arī tik daudz vairs nekontaktējāmies, zināju, ka varu uzzvanīt viņai jebkurā brīdī, un mūsu retās satikšanās reizes bija garas un sirsnīgas.

Vai pirms dzemdībām varēji novērot kādas izmaiņas topošajā māmiņā? Vai “no malas” viņa izskatījās priecīga, apmierināta, vai gluži pretēji?

Kā jau pieminēju, kontakts bija nedaudz padzisis, un to, ka viņa gaida mazo, es uzzināju tikai divus mēnešus pirms bērniņam bija jānāk pasaulē. Tomēr mēs uzturējām kontaktus telefoniski, un ne sarunās, ne sarakstē nekas neliecināja, ka viņa būtu nomākta – mazo viņa gaidīja ar nepacietību un laimes sajūtu. Zinu, ka tie, kas viņu bija redzējuši, esot stāvoklī, vēl pirms nelaimes bija runājuši par to, ka mana draudzene ir ļoti uzplaukusi grūtniecības laikā. Mana draudzene vienmēr bijusi ārkārtīgi pozitīvs un labsirdīgs cilvēks, bet grūtniecība, vismaz pēc apkārtējo teiktā, lika viņai vienkārši starot. Kāda mūsu kopīga paziņa satika manu draudzeni vēl pāris dienas pirms dzemdībām – viņa esot staigājusi smaidīga, un ar nepacietību gaidījusi bērniņa ierašanos pasaulē.

Varbūt tu zini, kāda bija situācija sievietes ģimenē – vai viņa bija “vientuļā māmiņa”, vai ģimene bija atbalstoša?

Viņa nebūtu bijusi vientuļā māmiņa – viņai bija draugs. Jāatzīst, ka ar draudzeni nebijām runājušas par viņas drauga reakciju, uzzinot, ka tiek gaidīts mazais, tomēr, zinot šo draugu, esmu pārliecināta, ka viņš bija atbalstošs. Tāda noteikti bija arī viņas ģimene – zinu viņas vecākus, un viņi vienmēr bijuši ļoti jauki.

Kad piedzima mazulis, vai tev sanāca jauno māmiņu kontaktēties?

Nē, nesanāca. Es nezināju konkrētu datumu, kad mazais piedzima, tomēr vēlāk uzzināju, ka es biju sūtījusi īsziņas tad, kad mazais bija jau nācis pasaulē. Uz manām īsziņām netika atbildēts, un arī ar vienu citu mūsu kopīgu draudzeni viņa pēc dzemdībām nebija kontaktējusies. Personīgi es ļoti neiespringu, jo vienā no pēdējām mūsu saziņas reizēm viņa atzina, ka ir atgājusi no komunikācijas iespējām, un tā kā nedaudz iegrimusi sevī, gaidot mazo, un jūtoties laimīga. Tieši tāpēc man bija pārliecība, ka viņa vienkārši ar ļoti lielu rūpību piegājusi mazā audzināšanai. 

Vai novēroji kādas izmaiņas sievietes attieksmē / uzvedībā pēc dzemdībām?

Nē, jo kā jau minēju, nebija izdevies ar viņu sazināties (lai gan citu ignorēšanu pēc dzemdībām jau var nosaukt par izmaiņām). Tomēr esmu dzirdējusi no citiem, ka viņa savam mazajam nav gribējusi pieskarties. Nezinu, cik ļoti tā ir taisnība, jo savu nervu saudzēšanai, ņemot vērā, ka arī pati gaidu bērniņu, es neesmu droša, ka gribu visas detaļas zināt. Tāpat neredzu šobrīd jēgu ar šo jautājumu traucēt viņas ģimeni, jo laiks kopš notikušā ir pagājis vēl ļoti mazs, un laiku atpakaļ tas neatgriezīs.

Kad notika “nelaime” – kāda bija tava un apkārtējo reakcija?

Man to paziņoja pa telefonu. Pati uz divām dienām biju iestājusies slimnīcā (nav saistīts ar manu grūtniecību), un, kad man to paziņoja, pateikt īsti neko nevarēju. Asaras plūda aumaļām. Gāju māsiņām prasīt nomierinošos līdzekļus, tomēr raudāju visu vakaru un vēl nedēļu pēc tam. Gribējās samīļot savu draudzeni, pateikt, ka ļoti viņu mīlu, un cik viņa man svarīga. Iedomājos arī par viņas vecākiem. Es par to uzzināju nedēļu pēc notikušā, un tajā pašā dienā par to kaut kādā veidā bija uzzinājuši atsevišķi mediji – no tiem uzzināju vairāk par to, kas noticis. Vēlāk rakstiju medijiem, lai liedz cilvēkiem komentēšanas iespējas pie šiem rakstiem. Tik tiešām gribēju, un biju gatava izskrāpēt acis jebkuram, kas pateiks ko sliktu par manu draudzeni. Vienlaikus pēc nelaimes ar savu draudzeni vai viņas ģimeni neesmu sazinājusies – man tik tiešām liekas, ka mani nervi vienkārši neizturētu, un šobrīd cenšos sargāt sevi un savu mazo.

Par apkārtējiem – nu ar tiem bija visādi… Lai arī slimnīcā nebiju saistībā ar savu grūtniecību, un biju pavisam citā nodaļā, sagadījās, ka mana palātas biedrene arī bija grūtniece. Viņai bija jautājums par to, cik manai draudzenei ir gadu. Kad pateicu, manas palātas biedrenes reakcija bija – “oi, tik un tik gados izdarīt šādi?”. Tajā brīdī nāca visas manas dusmas pār viņu – nesapratu, kāpēc viņa vispār iedomājusies ka tam ir kaut kāda saistība ar māmiņas vecumu. Apmēram tā – ja māmiņai būtu 15 gadi, tad tas būtu okei, jo “tā jau tīņu vecumā dara”..? Vēlāk nācās atvainoties, jo, lai arī mana palātas biedrene pati bija topošā māmiņa, bija skaidrs, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, kas ir pēcdzemdību psihoze vai pēcdzemdību depresija. Pati gan, skaidrojot, kas noticis, uzreiz biju pieminējusi pēcdzemdību depresiju, jo bija skaidrs, ka mana draudzene tā rīkojusies, esot ne pie pilnas apziņas.

No kādas citas paziņas bija jautājums, vai manas draudzenes ģimene bijusi slikta, un tad arī nācās skaidrot, ka tās ir muļķības. Interneta komentārus, kurus pilnīgi idiotiskā kārtā dažus biju izlasījusi, pirms bija noslēgta komentēšanas iespēja, nemaz nepieminēšu.

Vienlaikus visiem tiem, kas pazina manu draudzeni, tostarp maniem vecākiem, bija skaidrs, ka tas, kas noticis ar manu draudzeni, saistīts ar slimību, un viņu nedrīkst nosodīt. Mani tuvinieki šajā jautājumā gan arī centās mani saudzēt, jo katru reizi, kā par to tika runāts, es atkal sāku raudāt, tāpēc mani tuvinieki tik ļoti neizrādīja, ka arī viņi pārdzīvo. Tāpat arī vairāki mūsu kopīgie draugi un paziņas.

Kā, tavuprāt, būtu jāreaģē sabiedrībai uz šādiem notikumiem, par kuriem lasām medijos, ka sieviete – māmiņa, mēģina nodarīt sev vai mazulim pāri?

Es neesmu droša, ka ir iespējams kaut kādā veidā mainīt sabiedrības reakciju, un nedomāju, ka šajā gadījumā sabiedrības reakcija būtu tā svarīgākā lieta. Šeit es vairāk runāju par interneta komentētājiem – lai arī viņiem visticamāk nav bijusi nekāda saistība ar grūtniecēm, un tādējādi arī ar iespējamo pēcdzemdību depresiju, viņi vienmēr būs gudrāki par visiem ārstiem, un arī pie zinātniski pamatota un izskaidrota raksta par to, kas ir pēcdzemdību depresija vai pēcdzemdību psihoze, viņi paudīs pārliecību, ka sieviete ir vienkārši ar vāju raksturu. 

Vienlaikus uzskatu, ka šādas problēmas esamību un iespējamību ir nenormāli svarīgi apzināties jebkurai topošajai māmiņai. Noteikti nedrīkst dzīvot ar pārliecību, ka “ar mani jau tā nenotiks”. Atvainojos par banālo salīdzinājumu, tomēr arī vēzi savā dzīvē neviens negaida, un dzīvo ar pārliecību, ka ar tādām slimībām jau saslimst citi. Tomēr tas ir ļoti nepareizi! Jāsaprot, cik ļoti liela problēma ir pēcdzemdību depresija, un jāzina, kā rīkoties gadījumos, ja ir parādījušās aizdomas par ko tādu. Arī es esmu iedevusi savam draugam izlasīt kaudzi materiālus par šo tēmu, jo jāatzīst, ka esmu drausmīgi pārbijusies par to, vai ar mani viss būs ok. Ir svarīgi, lai topošās māmiņas tuvie cilvēki saprastu, ka sliktais garastāvoklis pēc bērniņa nākšanas pasaulē varbūt nav tikai vienkārši sliktais garastāvoklis. Savukārt, ja topošajai māmiņai nav tuvinieku, tostarp gaidāmā bērniņa tēvs ir atstājis, tad pašai māmiņai ir svarīgi apzināties un saprast, ka šādos gadījumos iespējams saņemt palīdzību, un kur būtu jāvēršas. 

Atgriežoties atkal pie sabiedrības reakcijas (ne interneta komentētāju) – nedrīkst izlikties, ka tāda problēma nepastāv, un jāsaprot, ka tas var notikt principā ar jebkuru jauno māmiņu. Par to būtu jārunā daudz un dikti, lai informētu gan jaunās māmiņas, gan viņu tuvos cilvēkus. 

Manuprāt, ļoti labs piemērs ir kampaņa krūts vēzim. Tur gan mērķis ir cits – aicināt sievietes regulāri pārbaudīties, tomēr doma jau līdzīga – nedrīkst izlikties, ka ar mani tas nenotiks. Protams, nevajag jaunās māmiņas baidīt ar pēcdzemdību depresiju kā kaut kādu bubuli, tomēr nedrīkst, vienkārši nedrīkst izlikties, ka tāda problēma neeksistē. Saitībā ar to biju sadusmojusies arī uz tiem pašiem medijiem, kas bija uzrakstījuši par manas draudzenes nelaimi – nevienā no rakstiem nebija neviena vārda par pēcdzemdību psihozi vai pēcdzemdību depresiju, un tad nu komentētāju reakcija arī bija tāda, kāda tā, diemžēl, bija..

SARUNA AR IVETU PARRAVANI – KAS, KĀ, KĀPĒC?

Kā tu vienkāršā valodā paskaidrotu, kas ir pēcdzemdību depresija? 

Tā ir depresija, kura cilvēkus piemeklē mazuļa gaidīšanas laikā, vai neilgi pēc bērniņa piedzimšanas. Kaut arī ar pēcdzemdību depresiju visbiežāk saskaras māmiņas, arī tētus var piemeklēt šī slimība. 

Depresija šajā gadījumā ir kas vairāk par sliktu omu vai īgnu garastāvokli. Speciālistu vidū nav vienota viedokļa vai depresija ir garīga saslimšana vai emocionāls traucējums, bet jebkurā gadījumā – tas ir ilgstošs, emocionāli nomācošs stāvoklis, kas nepāriet pats no sevis, un cilvēkam ir nepieciešama speciālistu palīdzība. Depresija var būt viegla, vidēja vai smaga. Vieglas un vidējas depresijas gadījumā var palīdzēt ģimenes un draugu atbalsts, atbalsta grupas, psihologs vai psihoterapeits, bet smagu depresiju ārstē gan ar medikamentiem, gan psihoterapiju.

Depresija parasti izpaužas kā vispārējs prieka trūkums, garastāvokļa svārstības, raudulīgums, nomācošas un negatīvas domas, nekontrolējamas bailes un bezpalīdzības sajūta. Dusmas un aizkaitinājums var mīties ar milzīgu nespēku un intereses zudumu par pilnīgi visu. Zūd koncentrēšanās spējas, un ir grūti noformulēt savas domas un jūtas, pat visvienkāršāko lēmumu pieņemšana sagādā grūtības. Ir grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem – duša vai zobu tīrīšana var sagādāt grūtības, nav interese pat kārtīgi apģērbties vai paēst. Bieži cilvēks vienkārši guļ gultā un pārdomā dzīvi, tajā pašā laikā domas ir tik intensīvas, ka ir miega arī traucējumi. Dažkārt ir uzmācīgas negatīvas domas par savu vai savu tuvinieku nāvi, prāts izspēlē visdažādākos negatīvos scenārijus. 

Depresijas gadījumā šāds nomācošs, emocionāls stāvoklis ir ilgstošs (nedēļas, mēneši un pat gadi), tas nepāriet pats no sevis un no tā nevar izārstēties vienkārši saņemoties. Ja cilvēks ilgstoši piedzīvo tik ļoti smagas emocionālas ciešanas, ka dažkārt kā vienīgo izeju no šīm ciešanām redz pašnāvību. 

Vai pieejama kāda statistika par to, cik bieži pēcdzemdību depresija skar sievietes un vīriešus?

Pētījumi liecina, ka pēcdzemdību depresiju piedzīvo apmēram 10 – 20 % sieviešu, bet šis rādītājs pieaug pusaudzes vecumā dzemdējušo sieviešu vidū (līdz 26%), sievietēm, kuras grūtniecības laikā pārcietušas depresiju (līdz 75%), sievietēm, kurām pēc iepriekšējām dzemdībām bijusi depresija (līdz 50 %), sievietēm, kurām dzīves pieredzē ir bijušas depresijas epizodes (līdz 25%) un aptuveni 10% vīriešu. Topošie un jaunie tēvi ir depresijas attīstības riska grupa, un jāatceras, ka katram vīrietim simptomi var parādīties citā laikā, izpausties individuālā  veidā un spēkā.

Kā jaunās māmiņas draudzenēm, ģimenei, partnerim atpazīt iespējamo pēcdzemdību depresiju? Kad būtu jāsāk uztraukties par to, ka kaut kas tomēr īsti nav kārtībā? Vai ir viegli no malas pateikt, ka sievietei ir pēcdzemdību depresija?

Pēcdzemdību depresiju parasti pirmie pamana paši tuvākie cilvēki – ģimene, partneris un paši tuvākie draugi. Svarīgi ir atcerēties, ka pēcdzemdību depresiju spēj atpazīt tikai tie, kuri zina un saprot, kas tā tāda ir. Tādēļ ir svarīgi pēc iespējas vairāk runāt un izglītot cilvēkus par šo emocionālo traucējumu. Pat tad, ja tuvinieki redzēs, ka māmiņa ir zaudējusi prieku, ir raudulīga un nomākta, netiek galā ar saviem ikdienas pienākumiem, bet izpratnes un atbalsta vietā saņem pārmetumus par slinkumu, nevīžību, neatbilstību ģimenes un sabiedrības gaidām, tad tas nebūs palīdzoši un neveicinās atveseļošanās procesu. 

Tik ļoti bieži medijos un sociālajos tīklos mēs tiekam baroti ar glamūra pilnām ainiņām par perfektām mammām, kuras ir bez gala laimīgas, starojošas, visu varošas un bez gala veiksmīgas. Instagram un Facebook ir pilns ar skaistu bēbju, laimīgu mammu bildēm un skaistiem saukļiem. Šajās bildēs visbiežāk gan bērni, gan mājas ir smalki uzposti, māmiņas jau no pirmās dienas nodarbojas ar sportu un dodas ceļojumos, izbauda dzīvi un ir nebeidzami laimīgas. Bet bieži tiek aizmirsts, ka ne visas mammas jūtas tik labi un pacilāti, un ne visiem ikdiena ir tāda glamūra piepildīta. Mammas, kuras jūtas nomāktas un nespēj tikt galā ar negulētām naktīm un raudošu bērnu, netiek galā ar šīm sabiedrības gaidām, un sajūtas kā sliktas, un nekam nederīgas mammas. Katrs līdzcilvēka izteiktais „Kas tu par māti, ka nevari tikt galā?”, „Mana māte piedzemdēja piecus bērnus un ar visu tika galā, tu ar vienu netiec galā?”, „Kad mēs augām tad mums nebija laika nekādām depresijām, šitā ir tikai izlaidība!” ir kā sāpīgs dūriens tieši sirdī. Tas sāpina un nomāc vēl vairāk. Visbiežāk tas liek māmiņām, izejot sabiedrībā (un dažkārt arī ar saviem tuviniekiem) uzlikt smaidoša un laimīga cilvēka masku, neielaižot nevienu savā patieso jūtu pasaulē un ne ar vienu nedaloties, kaut patiesībā sieviete jūtas briesmīgi. Tādos gadījumos māmiņas aiz aizvērtām durvīm un prom no svešām acīm sabrūk, un asaru plūdos rodas domas: „Es esmu tik slikta mamma! Pilnīga izgāšanās! Citiem, īpaši bērnam, būs labāk bez manis”. 

Ar to es gribēju pateikt, ka pēcdzemdību depresiju var atpazīt tikai tad, ja cilvēki zina un saprot, kas tā tāda ir, un ir droša un atvērta vide, kurā jaunā māmiņa vai tētis spēj atklāti un godīgi runāt par to, kā patiesībā jūtas un saņemt atbalstu un sapratni. 

Es aicinātu ikvienu līdzcilvēku ik pa laikam ar jaunajām māmiņām un tētiem aprunāties tā no sirds, bez jau gatavām bildītēm un ainiņām par super-laimīgo ģimeni , un bez jau gataviem padomiem, kā pareizi viss ir jādara. Pajautājiet jaunajiem vecākiem – Kā jūties? Vai tiec galā? Vai nevajag palīdzēt? Ieklausies un sadzirdi, ko saka jaunā māmiņa, vai tētis. Ja redzi, ka ir depresijas pazīmes – izrunājiet to bez nosodījuma, aiciniet vērsties pēc speciālistu palīdzības un piedāvājiet savu atbalstu un izpratni. 

Un kā ar vīriešiem – jaunajiem tēviem? Pēc kādas uzvedības varam spriest, ka vīrietim, iespējams, ir pēcdzemdību depresija?

Pēcdzemdību depresijas pazīmes mammām un tētiem bieži ir līdzīgas – prieka zudums, nomāktums, ēšanas un miega traucējumi, nogurums un grūtības koncentrēties, seksuālās tieksmes samazināšanās, pārstrādāšanās, intensīva sportošana, pastiprināta vielu vai medikamentu lietošana, lai nomierinātos vai “atslēgtos” no rūpēm, arī dusmas un aizkaitinātība. 

Vīrieša lomas tradicionālie uzvedības ierobežojumi neiedrošina vīrieti apzināties un izpaust emocionālas ciešanas. Vīrieši tā vietā tiek mudināti noliegt psihiskas sāpes, emocionāli norobežoties, problēmas uztvert stoiski, nedomāt par tām un “nejust, bet rīkoties”.

Droši vien ne ģimenes locekļi, ne draugi vai kaimiņi nevar kādam piešķirt diagnozi “pēcdzemdību depresija”. Pie kā vērsties, ja ir aizdomas par šādu diagnozi?

Tas tiesa! Tuvinieki var atpazīt simptomus un var nojaust, ka jaunās māmiņas vai tēta straujajās izmaiņās vainojama pēcdzemdību depresija, bet diagnozi var noteikt tikai ārsti. Tādēļ ir ļoti būtiski, ka cilvēks, kurš cieš no depresijas, vēršas pie ģimenes ārsta vai psihiatra, kas Latvijā ir tiešās pieejamības ārsts, kas nozīmē, ka psihiatrs ir pieejams bez nosūtījuma. Tikai ārsti ir kompetenti uzstādīt diagnozi un nozīmēt vispiemērotāko ārstēšanās metodi.

Ko darīt, ja ar pēcdzemdību depresiju skarts cilvēks atsakās vērsties pēc palīdzības un nevēlas doties pie ārsta?

Visbiežāk nevienu ar varu nevar piespiest ārstēties. Tikai vissmagākajos gadījumos, īpaši ja ir pēcdzemdību psihoze vai pašnāvības mēģinājumi, var piemērot piespiedu ārstēšanu stacionārā, bet parasti cilvēkam pašam ir jāvēlas ārstēties. 

Praksē esmu saskārusies, ka nevēlēšanās ārstēt depresiju ir saistāma ar diviem galvenajiem iemesliem. Pirmkārt, tā ir saistīta ar slimības noliegumu (man taču nekas nekaiš!), vai bailes no stigmas, kas saistītas ar garīgo veselību („es neesmu psihs!” vai „nevēlos lai mani sūta uz Tvaika ielu!). Otrkārt, problēma ir pašā slimības būtībā – bieži depresijas slimnieks nekam neredz jēgu un nespēj saskatīt nekādus pozitīvus nākotnes scenārijus, tādēļ arī netic, ka ārstēšana var palīdzēt un mainīt situāciju.

Šī iemesla dēļ, pat tad, ja depresijas slimnieks sākotnēji nevēlas apmeklēt ārstu un uzsākt ārstēšanos, es ieteiktu tuviniekiem tomēr neatlaidīgi un bez nosodījuma aicināt un iedrošināt apmeklēt ārstu. Svarīgi ir sniegt sapratni un atbalstu, norādot, ka vēršanās pie ārsta nenozīmē, ka „tu esi psihs” vai „tev ar galvu viss nav kārtībā”, tā vietā ir jānorāda uz ārstēšanas iespējām kā uz pozitīvu risinājumu, kas var palīdzēt izbeigt tās smagās ciešanas, kuras piedzīvo slimnieks. 

Vai pēcdzemdību depresijai ir kāda saistība ar faktu, ka sieviete ir vientuļā māmiņa, vai nāk no nelabvēlīgas ģimenes? 

Pēcdzemdību depresija, tāpat kā daudzas citas slimības, nešķiro savus upurus. Tā var piemeklēt jebkuru – bagātu un nabagu, tievu un resnu, vecu un jaunu, no labvēlīgas un no nelabvēlīgas ģimenes, precētu vai neprecētu, ar partneri vai vientuļo māti, ar pirmo vai ar piekto bērnu.

Protams, iemesli pēcdzemdību depresijai var būt dažādi – tā var sākties līdz ar smagiem satricinājumiem ģimenē, ja partneris pēkšņi ir nolēmis pamest māmiņu un mazuli vienu. Iemesls var būt arī smagi dzīves apstākļi, kurus jaunā māmiņa izjūt vēl saasinātāk līdz ar jauno mātes lomu un atbildību. Iemesls var būt arī smagas dzemdības, problēmas darbā (piemēram, ja māmiņa ir atlaista no darba grūtniecības dēļ), vai kāds cits smags satricinājums (piemēram, tuva cilvēka nāve). Iemesli var būt dažādi. Bet nevar tā teikt – ja viņai ir depresija, tad jau noteikti vientuļā māte vai no nelabvēlīgas ģimenes. Noteikti nē. Ar depresiju sasirgt var jebkurš.

Kā reaģēt, ja kāds mums zināms cilvēks pēcdzemdību depresijas dēļ ir nonācis tiktāl, ka ir veicis pašnāvības mēģinājumu? Vai būtu jāievēro īpaša piesardzība runājot par šiem gadījumiem ar iesaistīto ģimeni, citiem bērniem utt.?

Pašnāvības mēģinājumi ir smagi satricinājumi gan pašiem depresijas slimniekiem, gan tuviniekiem un draugiem. Par to ir jārunā un nevar izlikties, ka nekas tāds nav noticis.

Pašnāvības vai pašnāvību mēģinājumi parasti ir saistīti ar smagas depresijas gadījumiem, kad cilvēkiem ir nepieciešama profesionāļu palīdzība. Bieži pēc pašnāvību mēģinājumiem arī tuviniekiem ir vajadzīga profesionāļa atbalsts, lai tiktu ar pārdzīvoto galā.

Būtu jāatturas no tiesājošiem vai pārmetošiem komentāriem „Kā tu tā varēji mums to nodarīt?”, „Tu esi pilnīgi psihs/traks! Tev jāārstējas!”, „Kas tā par stulbu ideju taisīt pašnāvību?”,  „Tev to nevajadzēja darīt, kāpēc nenāci ar mani parunāties?”.

Tā vietā vajadzētu izrādīt sapratni un pretimnākšanu, sakot, ka jums ir žēl, ka viņš tik slikti ir juties, ka vēlējies padarīt sev galu un ka priecājaties, ka pašnāvības mēģinājums nav bijis veiksmīgs. Atgādiniet, ka vēlaties sniegt sapratni un atbalstu, ka esat gatavi uzklausīt un palīdzēt.

Depresijas slimniekiem un viņu tuvākajiem ir būtiski zināt, ka viņi nav vieni savās ciešanās un pārbaudījumos. Depresija atstāj smagu iespaidu ne tikai uz depresijas slimnieku, bet uz visu ģimeni, īpaši mazuli. Tieši tāpēc “Debesmanna” organizē atbalsta grupas gan klātienē, gan internetā, seminārus un vasaras nometnes, lai cilvēki zinātu, kur griezties pēc palīdzības, lai var sniegt viens otram atbalstu un kopā uzvarēt to briesmīgo slimību, kas ir depresija.

Lai kā mums gribētos dzīvot tikai laimīgi un nesāpīgi, dzīves realitāte atkal un atkal liek secināt, ka blakus laimei un priekam, mūsu dzīvē ir arī bēdas un pārdzīvojumi, slimības un zaudējumi. Veiksmīgi pārvarēta pēcdzemdību depresija var spēcināt sievietes un visas ģimenes resursu un būt kā atbalsts citām jaunajām māmiņām un tētiem.

Lai cik depresija ir nepatīkama, to var pārvarēt! Atcerieties, ka šajā ceļā jūs neesat vienas!

Informatīvus materālus par pirms un pēcdzemdību depresiju meklē vietnē debesmanna.com. “Debesmanna” organizē arī BEZ MAKSAS atbalsta grupas. Seko līdzi: Facebook.com/debesmanna; Twitter.com/debes_manna

5 komentāri

  1. Avatar

    Arī mani pēc dēliņa dzimšanas bina piemeklējusi depresija,bet vieglā formā,jo ar vīra un laika palīdzību tiku no tās vaļā.
    Pēctam ilgi sevi šaustīju par to,kāda es biju! “Kas es par mammu!” “Es esmu nekam nederīga mamma” ” es esmu drausmīgs cilvēks”
    Vispār pati pat neapjautu,ka man šī problēma piemeklējusi, to pamanīja vīrs un bija lasījis,tad sākām par to runāt….
    Vispār būtu bijusi ļoti priecīga tolaik,ja būtu izlasījusi šo rakstu,jo saprastu,ka tas ir pavisam normāli (itkā jau sapratu, bet tajā pašā laikā nesapratu), ka neesmu tik slikta un pati pie tā neesmu vainīga.

    Esmu tik laimīga,ka varu būt mīloša sieva un mamma (lai gan sākumā nelikās,ka vispār kādreiz vel tāda būšu,ka varēšu sadzīvot ar savu bērnu)
    :)

    Atbildēt
    • Laura

      Prieks, ka tev bija blakus vīrs, kurš nojauta, kas at tevi notiek!

      Atbildēt
  2. Avatar

    Es domaju, ka ari gimenes arsti un masins,kas nak apraudzit mazuli butu vairak jaizglito atpazit pecdzemdibu depresiju. Man palidzeja stundu gara saruna ar masinu noverst pirmos simptomus,bet vareja ari but citadak, Jo vina vairs neatgriezas, nepiezvanija, kaut ari redzeja,ka esmu tada emocionala. Tiesam vajadzigs tads komplekss atbalsts, ipasi maminam, kuras neizmanto privatas med iestades, maksas pakalpojumus, dzivo talak no medicinas iestadem.
    Paldies,ka runa par siem jautajumiem!

    Atbildēt
  3. Avatar

    Vienreizēja intervija! Tā jāpārsūta visām topošajām ģimenēm!

    Atbildēt
  4. Avatar

    Paldies par rakstu! Manuprāt šis ir jāizlasa katram,ne tikai topošajām/jaunajām māmiņām, bet arī viņu tuviniekiem. Pati saskāros ar šo problēmu un vienīgais cilvēks kas mani saprata, bija mana māsa. Kad mēģināju par šo runāt ar citiem, saņēmu labākajā gadījumā šausmās ieplestas acis, bet sliktākajā tikai nosodījumu. Bija ļoti traki, pat bija bail atvērt virtuves piederumu atvilkni, jo zināju, ka tur ir naži un zināju ko ar tiem varu nodarīt savam bērnam. Bet par to jau parasti nerunā, jo bail, ka uzskatīs par jukušu. Vienīgais glābiņš bija psihoterapeits un tagad jau ir pavisam labi. Tikai žēl, ka ne visas mammas to var atļauties, jo tas nav lēts “prieks”.

    Atbildēt

Komentē