Trīneidžers

Trīneidžers

Lai gan Evertam ir tikai 2 gadi un 8 mēneši, dažreiz man šķiet, ka viņš jau ir pilntiesīgs trīsgadnieks – ar visām no šī fakta izrietošajām uzvedības pazīmēm. Lai gan patesībā man nav ne jausmas, ko līdz galam nozīmē “trīsgadnieks”, un arī “trīsgadnieki” ir dažādi, pieļauju, ka tomēr ne velti tiek runāts par “trīsgadnieku krīzi”, un ne velti viņus dēvē par mazajiem tīņiem. Nevis tīneidžeriem, bet trīneidžeriem. Ir situācijas, kad mans mīļais dēliņš uzvedas vienkārši briesmīgi, un es domāju – kurš viņam to ir iemācījis. Vai tiešām es, vai tētis? Jā, bērni esot vecāku spogulis, un man par viņa uzvedību LAIKAM būtu jājūtas vainīgai, bet, godīgi sakot, ir izdarības, pie kurām es tā viss nejūtos.

enhanced-29310-1425602357-4

Ja divgadnieka krīze man vairāk asociējas ar krišanu zemē un dusmu lēkmēm, kad kaut kas netiek atļauts, tad trīsgadnieks, šķiet, jau vairāk pats saprot, ko vēlas, un māk arī to pieprasīt. Tiesa, tas, ka it kā saprot, ko vēlas, nenozīmē, ka šīs vēlmes nemainīsies ik pēc minūtes, pusotras, un, ka saņemot it kā vēlamo, bērns būs apmierināts ar rezultātu.

Runāt pretī – ak, cik labi, ka mūsdienās pastāv uzskats, ka runāt pretī patiesībā ir labi (lasi te). Pēdējā laikā Everts bieži, kā par spīti, noliedz mūsu, vecāku teikto. Piemēram, Toms stāsta kaut ko par dienā piedzīvoto. Everts aktīvi piebilst, ka tā nu gan nebija. Bieži apšauba mūsu stāstīto.

*No rīta ģērbjoties piedāvāju divus apģērbu variantus, bet visbiežākā atbilde ir – NĒ, šito NĒ! Vismaz 3 reizes pie katra apģērba tiek pateikts NĒ. (Tad liekos mierā, jo ceturtajā reizē kaut ko tomēr izvēlēsies pats).
*Vai brauksim uz kafejnīcu? NĒ! Kur tad brauksim? NĒ, nebrauksim, paliksim mājās! Ok. (Pēc 1 min Everts pats jautā – brauksim uz kafejnīcu?).
*Vai vēlies pienu? NĒ! Ok. (Pēc 1 min atskan – gribu pienu!).
*utt.

“NĒ!” izskan daudzreiz. Neskaitu un neskaitīšu, cik bieži. Ir reizes, kad NĒ tiek pateikts vienkārši tāpat, bez paskaidrojuma. Ir reizes, kad pēc NĒ seko garāka diskusija. Piemēram :

*Evert, pirksim brālim ratiņus? NĒ! Ratus pirksim Evertam. Everts sēdēs ratos, tētis stums, brālis raudās! Tā lūk!

Mans secinājums – viņš pats vēlas būt visu lēmumu noteicējs. Mamma un tētis nedrīkst neko izdomāt viņa vietā. Tā jau cenšos viņu maksimāli iesaistīt lēmumu pieņemšanā, tomēr ir reizes, kad bērnam jāsaprot – katram ir tiesības uz savu izvēli, arī vecākiem.

Klīniskais psihologs, bērnu uzvedības speciālists Kellijs M. Flanagans apgalvo:

Nespēja pateikt NĒ ir viens no galvenajiem iemesliem cilvēku ciešanām.

Brīvība pateikt NĒ ir sākums mūsu spējai pateikt JĀ. 

Tāpēc priecāsimies par NĒ!

Dīvainības – dīvainību ir daudz, un ar laiku tām piemērojamies. Ir, protams, reizes, kad attiecīgā situācijā kaut kas arī nokaitina. Piemēram, Everts:

*Grib vilkt apakšbikses TIKAI ar Zibens Makvīnu. Nē, ar Metriņu nē! Tikai ar Makvīnu! (Pa kuru laiku un kur, viņš vispār iemācījās šo varoņu vārdus?!)
*Grib braukt TIKAI ar veco tramvaju.
*Bieži meklē mājās tādas rotaļlietas vai to detaļas, kuras sen kā jau izgaisušas, vai es vispār nekad tādas neesmu redzējusi…
*Izrādās, arī banānu var nomizot NE TĀ…
*…un zobupastu uz zobubirstes arī var uzspiest NE TĀ…
*utt.

enhanced-13767-1425606137-6

Spīts – vajag pretējo! Uz bērnudārzu atnāk mamma, vajag tēti! Iedevi sarkano krūzīti, vajadzēs balto! Tētis ielies padzerties pienu, bet to nedzers, jo gribēs, lai ielej mamma! Vajag visu, kas nav. Šādas un līdzīgas izdarības arī saistu ar to, ka bērns vēlas pats pieņemt visus lēmumus, un dažreiz tas “nāk ārā” visdīvainākajās situācijās.

Patstāvība – ļoti, ļoti grib visu darīt pats. To arī atbalstām, un progress ir acīmredzams. Tomēr ir amizanti, ka paralēli šai patstāvībai, “uzpeld” bēbīšu periodi. Piemēram, šad tad pie vakariņu galda ēdot zupu bērns paziņo – “mammu, palīdzi!” Vai arī – “Everts bēbītis, gribu pamperi!” utt. Mūsu gadījumā gan to asociēju ar to, ka Everts zina, ka drīz mums pievienosies bēbītis.

Tomēr kopumā būt kopā ar trīsgadnieku ir arī patīkami. Viņi joprojām ir mīļi, joprojām priecājas par niekiem. Un es ļoti gribētu pieturēties pie tā, ka neviens bērns netiek uzskatīts par sliktu savas uzvedības dēļ. Bērns, kurš, sabiedrībasprāt, uzvedas slikti, vienkārši ir bērns, kura personība vēl attīstās (te es runāju par 2 – 3 gadniekiem nevis jau skolniekiem!). Viņš meklē sevi, veidojas viņa personība, un viņš joprojām pārbauda visas robežas. Protams, ka vecākiem nav jāignorē “sliktā uzvedība”, ir jāturpina stāstīt, kas ir pieņemami, un kas nav, jāturpina rādīt labs paraugs. Piemēram, Evertam šobrīd ir kaut kāds dīvains paradums, ka braucot tramvajā ir jāiebaksta priekšā sēdošajam cilvēkam. Skaidroju viņam katru mīļu dienu 101 dažādā veidā, ko šīs bakstīšanas vietā būtu darīt labāk, kāpēc tas tomēr nav pieņemami, lienu vai no ādas laukā, bet pagaidām viņš to tāpat turpina darīt. Un es tiešām netieku gudra, kas viņam tajā visā šķiet tik uzjautrinošs! Ir idejas? :)

Viss šis jau laikam ir tikai tāda iesildīšanās īstajam trīs gadu vecumam. Kā būs, to redzēsim. Jebkurā gadījumā, visi šie, tā dēvētie “posmi” un “krīzes”, ir arī ļoti interesanti no bērna attīstības viedokļa. Un nu jau, vismaz man pašai ir posms, kad arvien mazāk uzvelkos pie katra “NĒ” un katra mazā protesta. Protams, nejau 100% gadījumu… :)

HUMORAM:

10 pazīmes, kas liecina, ka tu dzīvo kopā ar trīneidžeri
9 pazīmes, ka tavs bērns ir trīneidžers

FOTO: TWENTY20

5 komentāri

  1. Avatar

    Laura, ka tris ar pusi gadigas meitinas mamma piekritu pilnigi visam! Nevaru iepriecinat, jo vismaz musu gimene trineidzeris sobrid rit pilna spara, ta ka jusu Evertam liekas tas vel prieksa… Es ka reizi ari visus praktiskos piemerus varu apvienot zem viena jumta – liekas, ka meita negrib visu darit ta, kaa vinjai liek, paklauties, pielagoties. VINJA grib nolemt, ko pa dienu darit, kad, kaa utt. Ko vilkt mugura, kad iet ara, braukt ar riteni vai skuteri, vilkt dzinsas vai legingus, est medu nevis siermaizi. Vel visam pa virsu ir milizga nepacietiba un emocijas! Es domaju, ka viena no vainam ir taja, ka mes ka vecaki katru diena ieskam ar domu, ka mes esam ‘prieksnieki’ (demokratiski, moderni utt, bet tomer prieksnieki un situacijas noteiceji), kas noteiks dienas ritmu. Un mums preti ir otrs cilveks, kurs patiesiba doma tiesi to pasu. Un musu viedokli nesaskan un tadel ik pa piecam minutem rodas sadursmes :)

    Atbildēt
  2. Avatar

    Kad divgadniekā apvienojas divgadnieka krīzītes simptomi ar trīneidžera izpausmēm, tad mājās ir riktīga ballīte :)

    Atbildēt
  3. Avatar

    Vai tā iebakstīšana priekšā stāvošajam nevarētu būt uzmanības pievēršana (mammas)? Kā viņš uzvestos, ja mamma par to neliktos ne zinis ( un klusi, bērnam neredzot, atvainotos “cietušajam”)?
    Par izvēlēm un atbildību. Šķiet, kādā no Līnas kursiem dzirdēju, ka mēs, vecāki, reizēm mēdzam pārslogot bērnus ar izvēlēm un atbildībām. Bērnam ne vienmēr ir jāizvēlas, ko viņš vilks un ko ēdīs- tam domāti vecāki, kuri paskaidro- šodien ēdīsi no zaļā šķīvja, jo sarkanais (piemēram) ir netīrs. Negribi ēst no zaļā- neēd. Pēc minūtes ēdīs no zaļā. Pēc mēneša, iespējams, pat neprotestēs, ka pats nevar izvēlēties. Ietaupīto strīdu enerģiju izmantos savai rotaļu pasaulei un attīstībai.
    Mazliet jau šis piemirsies, būs jāpakonsultējas atkal ar Vitu, jo arī mums divarpusgadnieks.

    Atbildēt
    • Laura

      Es jau arī domāju, ka it kā varētu to ignorēt un pavērot. Bet, ja iebakstīs kādam un es publiski neaizrādīšu, tad šķiet, saņemsu daudz pārmetumu, kā es šitā :D Baigi viltīgam jābūt…
      Jā, tajos pašos kursos to arī dzirdēju. Tāpēc tās izvēles jau cenšos ierobezhot līd 2 – 3. Bet varbut ari tas ir par daudz dazhreiz…hmm

      Atbildēt
  4. Avatar

    vakar bija brīdis, kad arī mans pacietības mērs bija pilns no savas 2.5-gadnieces uzvedības un pirmais, kas nāca prātā, ka vēlreiz jāpārlasa Lauras bloga ieraksts! Bingo! Viss precīzi tāpat, tikai ar uzviju – “Nē!” ir “apdeitots” ar “Negribu!”. Pilnam komplektam ir “Negribu uz bērnudārzu!” “Mamma, nerunā!” “Mamma nav mīļa!” “Mamma ej prom!” “Stella palika dusmīga!” – Mana mīļā, smaidīgā meitiņa ir pārvērtusies par mazu velnēnu, kam izdabāt nav iespējams. Pēc klasiskā gadījuma ar ne tā nomizotu banānu es sapratu, ka tas nav vienkārši “netiek galā ar emocijām”, ka tas ir jau mazā cilvēka protests pret lietu kārtību un vēlmi diktēt pa savam, lai gan īsti jau nezin, ko grib. Ehh, un es jau cerēju,ka zemē krišanas apkaunojums man ir beidzies pie 2 gadiem…. :)

    Atbildēt

Komentē