Vērtīgā (slimošanas) nedēļa

Vērtīgā (slimošanas) nedēļa

Vērtīgā nedēļa. Tā es nosaucu nedēļu, kas pavadīta mājās ar bērnu, kurš beidzot ir izlēmis pielikt punktu zobu audzēšanā. Tas nozīmē – nedaudz kašķīgu omu, neprognozējamu ķermeņa temperatūru un vēdera izeju, un citas blakuspazīmes, kas parādās un atkal pazūd. Tātad – aiziet tālāk pa mājas pagalmu labāk neriskēt.

Lai cik lielu emocionālo karuseli mēs nepiedzīvotu esot mājās ar bērnu (vienalga – veselu vai slimu), nākas secināt, ka katra diena mājās, tomēr ir tik vērtīga. Lai cik ļoti vienā brīdī mājas sienas nesāktu gluži vai smacēt, pamanīju, ka tā ir tikai mana problēma. Bērnam patīk būt mājās! Lai gan šādās nedēļās mums nojūk viss diendusu un celšanās grafiks, par to ir vismazākā bēda. Mēģinām saskatīt pozitīvo.

Tā kā šādas nedēļas paredzēt īsti nevar, par “izklaides programmu” arī neviens nav padomājis. Un, izrādās, nav garlaicīgi arī bez “izklaides programmas”. Lai gan pirmo dienu šķiet, ka no garlaicības varētu nobeigties, bērns atkal un atkal izdomā jaunas spēles. Piemēram, atrod kaut kādu vadu un tēlo, ka tā ir ugunsdzēsēja šļūtene. Nodzēš visus iedomātos ugunsgrēkus. Nodzēš (=apgāž) vienīgo puķi puķu podā. Varētu dusmoties par apgāzto puķi, bet…aiz tā visa slēpjas tik bagātīga spēle! Sarindo mašīnas. Iztēlojas, ka virtuves flīzes ir sliedes, un brauc pa tām ar vilcienu. Wow. Kamēr man vienīgie izklaides veidi esot mājās šķiet – palasīt grāmatu, ieslēg tv, vai sakārtot māju (šai darbībai nav ne gala, ne malas), tikmēr bērnam mājās ir milzīga telpa iztēles brīvībai.

Savukārt man mājas kļūst par milzīgu telpu pacietības treniņam. Jo, protams, paralēli lielajai iztēlei, ir liela nekārtība, ir arī liela čīkstēšana (kuras rezultāts galu galā ir māka sevi izklaidēt pašam). Tad, kad ausīs tā čīkstēšana sāk griezt, kad šķet, vieglākais būtu sabļaut, vai aizsviest kaut ko pa gaisu, jāatceras vismaz tā slavenā skaitīšana līdz 10. Reizēm ir tik grūti sevi savaldīt, un to saprotu tikai tad, kad nav izejas – aizbēgt nevari, būs vien jāpaliek tepat, būs jāsaņemas un jātiek galā ar “trīneidžera” (threenager) kaprīzēm. Un, kad izdodas to izdarīt tā pa mierīgo, gribas sev uzsist pa plecu, un palutināt ar kaut ko garšīgu. Savā ziņā slimošanas laikā arī man mājas kļūst par iedvesmas telpu, jo varu vairāk eksperimentēt virtuvē – brokastis, pusdienas, launags, vakariņas – ikdienā tomēr tik bieži vairs nav jāgatavo.

Tagad varētu domāt, ja jau tik forši, tad pametam bērnudārzu, pametam darbus, dzīvojam mājās! Tomēr, lai cik šēroti nebūtu raksti par “vēdisko bērnudārzu”, visi zinām, ka realitātē tas ne vienmēr strādā. Man ir paveicies, jo mūsu vēlās pēcpusdienas un vakari 90% gadījumu paiet “garlaikojoties mājās” – taisot ekspermentus ar dažādiem šķidrumiem, no veca gultas dēļa uztaisot tiltu, mierīgi pagatavojot vakariņas. Tomēr šāda nedēļa tikai pa mājām – tā ir ekstra. Dažreiz ārējo apstākļu radīta, citreiz galvenie iniciatori varam būt mēs paši. Ja iemesls ir “slimošana”, tad vārds “ekstra” ne gluži atbildīs situācijai, jo viss atkarīgs no slimnieka pašsajūtas. Bet piekritīsiet, ka pie vieglākām saslimšanām mazie vienmēr atradīs spēku paspēlēties,  jo tā ir viņu būtība!

Šādas nedēļas ļauj atkal nedaudz no jauna paskatīties uz savu bērnu, iepazīt, kas mums abiem šajā dzīves posmā ir aktuāls. Un, galu galā, arī sailgoties pēc ikdienas darbiem un pienākumiem ārpus mājām. Ir labi!

FOTO: Toms Norde

 

1 komentārs

  1. Avatar

    Ļoti jaukas un vērtīgas pārdomas! Paldies, Laura!

    Atbildēt

Komentē