Mūsu satikšanās…

Mūsu satikšanās…

Tuvojoties otrajām dzemdībām, loģiski, bieži rakņājos atmiņās un pārdomāju to, kādas bija pirmās. Šodien, par godu Mātes dienai, nolēmu ar savām atmiņām padalīties..

Noteiktais dzemdību datums – 31. augusts. Viss augusts pavadīts dodoties garās pastaigās ar vīru, pusdienojot dažādās kafejnīcās (ar domu – kamēr vēl var), daudz guļot un skatoties filmas. Sajūtas, ka 31. augusts nepienāks nekad, bet tai pat laikā mazliet bailes par to, kā būs, kad nebūsim vairs 2 in 1.

Un tad pienāca 29. augusts. Agrs, agrs, rīts, šķiet plkst. 5:30, kad sajūsmināta atmodos no neērtas gulēšanas pozas, ar sajūtu, ka BŪS! Protams, zinot, cik bieži grūtnieces mēdz sacelt viltus trauksmi, nesteidzos modināt vīru un zvanīt vecmātei (tagad atskatoties atpakaļ šķiet, ka steidzos gan, jo izdarīju to jau pēc 3 h ;). Izmēģināju kontrakciju aplikāciju, kas apliecināja – viss notiek! Aizrakstīju whatsapp draudzenei, kas mazo gaidīja uz septembra sākumu. Iegāju dušā pārbaudīt, vai sāpes nepāries. Tikai pēc tam sazinājos ar vecmāti un pamodināju vīru. Vecmāte, protams, ieteica vēl pagulēt un mierīgi atpūsties mājās. Apsolīju to darīt, bet biju tik sajūsmināta par to, ka viss sācies, ka gulēšana nebija ne prātā!

Rīta cēlienu līdz pēcpusdienai tā vien nīku dīvānā un brīžiem pat šķita, ka viss process apstājies, kas mani apbēdināja. Vai tiešām nesatiksimies jau šodien? Nesāpēja tik ļoti, lai šķistu, ka šodien dzemdēšu. Kontrakcijas bija izlēmušas iepauzēt un netiku gudra, kā tad tā? Tomēr pēcpusdienā izlēmām, ka līdz “Harmonijai” tomēr aizbrauksim. Man, par lielu atvieglojumu, mašīnā sāpes tomēr atsākās. Biju tik priecīga, jo tās bija viegli pārciešamas un likās – esmu TĀ gatava dzemdēt! Ar smaidu uz lūpām!

Ierodoties “Harmonijā”  vecmāte apstiprināja, ka tonīši bēbim ir labi, process notiek, bet mazais piedzimšot tikai nākamajā dienā no rīta, tā kā, lai esam pacietīgi un droši vēl dodamies kādā pastaigā. Sacīts – darīts. Vajadzētu tā kā paēst, tāpēc aizbraucam uz vietējo kafejnīcu. Vēl tagad atceros, ka pasūtīju cūku pupu krēmzupu un “kartupeļu smaidiņus”, bet sāpes nu bija sākušās tik lielas, ka ieēst spēju vien 2 kartupelīšus… (un tos pašus, atvainojiet, izvēmu).

Vakars pagāja dzerot raspodiņus un kārtīgi attīrot organismu (..ja saprotat, ko ar to domāju!), protams, paralēli sāpēm. Lēnām satumsa. Iekārtojāmies numuriņā, un tikai tad, kad apkārt viss pieklusa, pār mani nāca apziņa, ka visa nakts jāiztur vienai. Ar TĀDĀM sāpēm! Galvā pat iešāvās doma – bāc, te taču man neviens epidurālo anastēziju nedos, kā es izturēšu? (Tagad priecājos, ka tāda iespēja nebija). Iešanu vannā vecmāte solīja tikai uz rīta pusi…  Esmu tikai es un sāpes (kontrakcijas). Jā, vīrs arī ir, bet viņš tās nevar pārciest manā vietā! Šķiet, ka nekādas iepriekš izplānotās pozas nepalīdzēja, sēdēšana uz bumbas vispār likās “ČAU!”. Palīdzēja elpošana. Elpošana un visāda veida ķermeņa izlocīšanās. Ja būtu varējusi, rāpotu arī pa sienām! Kad sāka šķist, VISS. Es te palikšu un nomiršu, kā milzīgs atvieglojums ap plkst. 3 – 4 naktī vecmātes vārdi –  beidzot var iet vannā!

Un te mana atmiņa pamazām pagaist… viss, kā pa miglu. Neatceros, kas un kā, bet šajā posmā es notekti kaut kā pārvērtos, un biju kas vairāk par es pašu. Tomēr izspruka arī klasiskais “es vairs nevaru”, bet es arī nebiju no tām, kas skaļi kliedza vai sita vīram. Man šķiet, ka kliedzu sevī. Lai gan vecmāte visu procesu uzraudzīja, man patika sajūta, ka esam vieni –  tikai mēs ar vīru. Visas dzemdības, manuprāt,  tomēr ir process, kurā pa lielam jābūt tikai mammai un bērnam. Bez liekiem acu skatieniem un vārdiem. Tai pat laikā jābūt drošības sajūtai. Ir jābūt pamatojumam, kāpēc šajā brīdī blakus ir tas un tas cilvēks .

Viss izspiešanas process patiesībā bija diez gan garš. Tagad saprotu arī iemeslu – Evertam bija diez gan īsa nabas saitīte, un tas lika viņam ik pa laikam “ieslīdēt” atpakaļ. Bet ar visu to  – 30.08.2013. 7:41 mazais brīnums uz punča, es – oficiāli mamma, un tad jau sākās cits stāsts…

Es zināju, ka pirmās dzemdības var būt garas, bet man nelikās, ka tiešām TIK GARAS! Lai gan dzemdību dokumentos oficiāli tās ir tikai kādas 13,5 stundas (kopš intensīva spēcīgāko kontrakciju posma sākšanās), manā uztverē tas viss bija pat ilgāk par 24 stundām. Tā kā jā – tajā 29. augusta rītā steigties vēl nebija kur. Bet nedomāt par to, kā tava dzīve mainīsies tuvāko stundu laikā, nebija iespējams…

Ironiski, bet, ja par pirmajām dzemdībām saka – tās nokavēt nevar, tad par otrām mēdz biedēt – galvenais vispār paspēt! Nu redzēsim. Pēc garu dzemdību pieredzes šķiet, otrās es nevaru nokavēt! Mana cerība ir – kaut tās būtu par kripatiņu īsākas kā pirmās, un kaut arī otrs bēbītis būtu izlēmis ierasties pie mums dabīgā ceļā!

FOTO: Armands Beļakovs – Ceimers

12 komentāri

  1. Avatar

    Šobrīd Mans mazais katru mēnesi iesūtu savus gaidību piedzīvojumus no Tomiņa dienasgrāmatas, un šobrīd esmu pusē! Pamazām tuvojas arī pats dzemdību stāsts, kurš īstenībā būs diezgan traks. Vēl neesmu izdomājusi, kā to pasniegt tā, lai nesabiedētu citas mammas, kurām viss vēl priekšā. Paldies, iedvesmoja Tavs stāsts, Lauriņ. :) Un sveiciens Mammu dienā! :)

    Atbildēt
    • Laura

      Katrā stāstā var atrast ko skaistu!:) Paldies un sveicieni Tev!:)

      Atbildēt
  2. Avatar

    Mums ari bija vecmate Mikova un mazais dzima Sigulda. Tur jutamies ka majas.
    Un stasts katram savs..ta ka pieredze noder bet tapat bus ta ka jabut :)
    Sveicieni mamindiena!!!

    Atbildēt
  3. Avatar

    Ja nemaldos, mums bija viena vecmāte – Aija Mikova. Viņa ir tik forša, pateicoties viņai, savas 16h garās un ne-vieglās dzemdības atceros ar smaidu. Bet vēl lielāka medaļa pienākas manai dūlai (bučas Katrīnai) kura, kā reiz, ir tas cilvēks, kurš ir blakus, tad kad paliec VIENA ar sāpēm :) kā tāda neredzama roka, kura iesaka pamainīt pozas, atgādina kā elpot, kādas pozas ieņemt, pajoko, galu galā izklaidē vīru, kurš arī jau ir noguris un nezin kā palīdzēt :)

    Atbildēt
    • Laura

      Jā, viena gan :) Un sakarīgas pozas atcerēties man tiešām bija grūti :D

      Atbildēt
  4. Avatar

    Lai viegli! :)
    Man abas dzemdības bija ātras…pirmās 6h, a ar otrām, kā jau minēji frāzi – labi, ka vispār paspēju aizbraukt līdz DzN, kopā nepilnas 2h , jo pēc plkst. 16:00 piebraucu pie DzN, bet 18:10 jau auklēju princesi:)

    Atbildēt
  5. Avatar

    Mana mamma stāstīja, ka pirmās dzemdības bija kā iziešana caur elli, bet otrajās māsa, ar 10 dienu pasteigšanos, teju vai izslīdēja, kā no slidkalniņa. Mammai pat bija škrobis atstāt seriālu pusskatītu, lai brauktu dzemdēt. :D Lai Tev tikpat viegli un sūtu labas domas! :)

    Atbildēt
  6. Avatar

    Man arī pirmajām dzemdībām oficiāli ir ierakstīts 13 stundas, bet otrās bija 6 h no pirmajām kontrakcijām, bet oficiāli ierakstīts 2h. Kaut arī otrās bija straujākas un līdz ar to nedaudz sāpīgākas, tomēr man patika labāk, ka viss notiek un ātrāk virzās uz priekšu, jo, kā tu raksti, atpūsties ir grūti, ja klāt ir Lielā diena. :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Varu palienāt “otrās dzemdības var nokavēt” statistiku :D
    Pirmāis bērns ieradās kā jau bērniem paredzēts – nesteidzīgi.
    Toties otrais – par to nesteidzīgumu nebija dzirdējis.

    plkst.23:20 bišķīt iesāpējās – absolūti ciešami un nesāpīgi;
    23:50 izbraucām uz slimnīcu – likās ka 20 minūšu laikā jau esmu izjutusi visu sāpju gammu ko 1.dzemdībās 8h laikā;
    00:01 bijām slimnīcā;
    00:10 bērns bija klēpī.
    Ātrāk kā veikalā pēc ūdens ieskriet.
    Labi, ka slimnīca 10 min attālumā un naktī ielas tukšas, savādāk būtu stāsts par to kā mašīnā piedzima :D

    Atbildēt
    • Laura

      Wow.. bāc, es neZinu, ko gaidīt :D

      Atbildēt
  8. Avatar

    Var, var nokavēt arī pirmās dzemdības. Es pa īstam sapratu, ka viss notiek, kad ārste šokēta, ka ir taču 9 cm, mudīgi augšā :d biju tik šokēta, ka stāvēju ar saspiestām kājām, cerot novilkt laiku, jo pie šitāda varianta taču manā vecmāte nepaspēs :)

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. DZEMDĪBU STĀSTI - […] Mūsu satikšanās… […]

Komentē