Pavasari, ko tu dari?

Pavasari, ko tu dari?

Cik gan skaists ārā maijs! Tik silts un saulains, ka nedrīkst taču nepriecāties! Darba svētki, kāzu jubileja, valsts svētki un tūlīt jau arī Mātes diena. Vēl viens iemesls priekiem! IT KĀ… it kā, jā. Bet jau kopš manas vārda dienas (18. aprīlī) mums neiet viss tik spīdoši, kā gribētos. Mēs esam piekusuši!

Gribētos skriet priecīgai un smaidīgai apkārt, likt daudz smukas bildītes “instagramā” un kliegt, cik ļoti baudu grūtniecību un silto pavasari! Bet es tā nedarīšu, jo tā būtu maza un nevainīga, bet, tomēr, izlikšanās. Pirmoreiz kopš mūsu abu kopābūšanas, abi ar Evertu esam iesprūduši mazā slimības aplītī. It kā loģiski izskaidrojamā, bet tomēr.. nepatīkami.

Kamēr Everts no bērnudārza pārnesis klasiskas un mazāk klasiskas bērnu slimības, paldies Dievam, viss vieglā formā, un nu jau pamazām beidzam arī “mājās sēdēšanu”, tikmēr es, atkal un atkal, atklāju jaunas “grūtnieču kaites”. Arī, par laimi, nekas nopietns, bet ikdienā diez gan nomācoši. Ak, kā es gribētu silto pavasara gaisu ieelpot normāli. Ar pilnu krūti, ar vaļā ausīm un degunu! Visu aprīli es varēju pārliecināties, ka grūtniecība ne velti tiek saukta par GRŪTniecību. Ir jāpiedzīvo mazākas vai lielākas neērtības, lai nonāktu līdz gala rezultātam – veselam bēbītim!

Cik labi, ka mēs dzīvojam mājā ar pagalmu, un netālu no ezera. Tas ir tāds atvieglojums! Visa slimošana tiek pārcelta uz āru. Mašīnu trases uz veciem dēļiem, šūpoles, skudras, pienenes. Ja visa šī slimošana būtu iekštelpās, es sūdzētos daudz vairāk….  Bet tagad, tagad ļoti cenšos uztvert visu situāciju kā mazu un ne tik komfortablu atvaļinājumu. Kā mammas un dēla kopābūšanu pirms ģimenes pieauguma. Kā signālu, ka jāatpūšas un jāaizmirst par citiem ikdienas pienākumiem – gan mazajam, gan man!

Tas, no kā nogurstu es, ir emocijas un pārdomas. Vakaros, kad dodamies gulēt, kā jau “klasiskai mammai” galvā rodas 101 jautājums par visām kaitēm un to, vai, un kādas sekas tās atstāj uz mūsu veselību. Pirmās antibiotikas Evertam un sevis vainošana par to, ko vispār jau ietekmēt nekādi nevarēju (bērnu infekcijas slimības!). Bet pārdzīvojumi lieli tāpat. Tāpat domas par punča bērniņu un to, lai mana pašsajūta neietekmē viņējo. Zinu, zinu, ka uztraukties nevajag, bet jebkura slimošana, pat mazākā, liek mammas sirdij salekties! Jāatzīst gan, ka nekas no šodienas nelīdzinās laikam, kad Evertam bija lauzta kājiņa. Tā pieredze savā ziņā ir nākusi par labu, un viss pārējais šķiet nieki! Ar ciet ausi un pāris izsitumiem sadzīvot ir daudz vieglāk!

Kaut kāds samudžināts pārdomu raksts man sanācis. Bet varbūt kāda mamma “sazīmēs” ko līdzīgu, un tas vien, ka zināšu, ka neesam vienīgie, kuriem gar degunu ies pirmais Māmiņdienas koncerts dārziņā, liks justies par kripatiņu labāk. Es jau kopš rudens iztēlojos, kā ar punci sēdēšu koncertā un birdināšu krokodīla asaras! Bet nekā! Cik gan svarīgs var šķist tāds “sīkums” :).

Nobeigsim ar labo. Šodien redzēju mazāko Grēviņu USG. Un ar ziņu, ka bēbītim viss labi, pietiek, lai šī un citas turpmākās dienas paietu ar “+” zīmi! Turamies!

19 komentāri

  1. Avatar

    Ak, kā es saprotu….un pat atceros! Pēdējais mēnesis gaidot māsiņu, brālītis slimoja – mēs slimojām…smagi! Kā es gaidīju dzemdības, jo biju piekususi, visi bijām piekusuši un likās, ka tas būs atvieglojums….42.nedēļā, kad sākās dzemdības, aizgāju uz DzN ar bronhītu un konjunktivītu , man uzņemšanā teica, kad mazulis piedzims, būsi vesela un sāksies cita dzīve…domāju, es mēnesi nomocījusies, slimības aplis likās nebeidzams – es , dēls, vīrs un zemapziņā uztraukusm par meitiņu puncī…un zini, pašā dzemdību noslēgumu brīdī – man momentā nebija vairs 38 temperatūra, acis bez strutām, no iesnām ne miņas…bet sajūtu atceros, cik grūti…
    Māmiņdienas koncertu es izlaidu pirms gada, kad ar mazo meitiņu biju BKUS ar vējbakām, kuras mums nevis atpūta vējš, bet brālis atnesa no b/d! Rīt gan – iesim uz brālīša Māmiņdienas koncertu….

    IZTURĪBU JUMS VISIEM!!!!

    Atbildēt
    • Laura

      Uhh..pilns komplekts! Ceru, ka dzemdību dienā būšu vesela! Bet, kā būs, tā būs…tiksim galā! :)

      Atbildēt
  2. Avatar

    Laura, paldies par Tavu un Toma blogu. Kaut kā jau vairāki bloga ieraksti ir sakrituši ar to, kas notiek arī mūsmājās un lasot, ka vēl kādam iet līdzīgi kļūst mazliet vieglāk. Izturību un nepazaudēt cerību, jo kaut kad jau tā slimošana beigsies un būs vēl citi māmiņdienas koncerti. 👍

    Atbildēt
    • Laura

      paldies par uzmundrinājumu! Protams, ka būs vēl! :)

      Atbildēt
  3. Avatar

    Es arī šodien piedzīvoju dīvainas sajūtas. Pirmo dienu bērnu vedu uz dārziņu. Ak dies, kas pēc tam ir par sajūtām! Visu laiku šķita, ka būs tāds atvieglojums, varēšu beidzot padarīt, ko pati gribu. Ievedu bērnu dārziņā, no manis audzinatājas tiek veikli vaļā, lai nemaisos, stāvu aiz aizvērtām bērnudārza durvīm un piņņāju. Pēkšņi izlauzās vesela emociju vētra no manis laukā! Tik grūti bija atstāt dēliņu vienu! Un man bija nesalīdzināmi grūtāk, viņam izrādās interesanti un priecīgi viss. Zvanīju vīram un teicu, lai ejam uz kafiju. Galīgi nekur pēkšņi ne gribējās skriet, ne arī bija tie simtiem darbi, ko domāju, ka nu tad beidzot paveikšu… Nabassaite pārrauta!

    Atbildēt
    • Laura

      Oi tās sajūtas vispār kaut kāds vāks :D Tik ilgi gaidi, un kad tā diena pienāk, tad viegli nav :)

      Atbildēt
  4. Avatar

    Pai pai. Pēdējie metri vienmēr tie grūtākie. Un kad bērni slimo, tas parasti ir emocionāli grūts laiks.
    Ar laiku un ar katru bērnu tas transformējas, bet neizzūd.
    Es šobrīd baudu brīdi, kad bērni ir izauguši un paaugušies. Bet sajūtas, ka gribētos vēl vienu bērniņu (manā gadījumā – ceturto- nepazūd).

    Atbildēt
    • Avatar

      Man bieži ir tik daudz sakāmā Tev, Laura:)) Bet nesanāk īsti apsèsties un tik daudz rakstīt arī nez vai vajag:) Es jūtu, ka manas domas un uzmundrinājumus Tu saņem citādā veidā-ar vèju:) Šoreiz gribèju pateikt, ka šis pavasaris atnesis ilgus iesnu un klepus periodus. Cik klausos, kā iet draudzenèm un māsām ar mazajiem, tiešām tas pats vīruss. Mènesis iesnas, klepus, ausis sáp vai jūtīgas. Mūsmājās līdzīgi. Lielie bèrni kaut cik turas, bet mazie puņķojas un klepo. Izrakstīja antibiotikas, bet nepirkām. Nopirkām meitai jaunu Lego. Un labi, ka tā. Izveseļojās. Šobrīd būtu ideāli dzert priežu pumpuru un gaiļpiešu tèjiņu. Tāpat lietojam čiekuru sīrupu pie tèjas. Būs labi!!!

      Atbildēt
      • Laura

        Būs jau būs! Mums diemžēl tāda slimība, kur bez antibiotikām neiztikt:( Iesnas un klepus – tas jau cits stāsts :)

        Atbildēt
  5. Avatar

    Es atceros par pirmajām antibiotikām! Nevarēju vien pārdzīvot! Nesapratu,ko es tādu esmu izdarījusi nepareizi,ka tagad manam mazajam cilvēciņam jādzer antibiotikas! Un diezgan ilgi sevi šaustīju un vainoju! Kamēr izrunājos ar draugu… Tad palika vieglāk!

    Atbildēt
  6. Avatar

    Man patīk lasīt jūsu ierakstus, jo mums viss notiek gandrīz reizē – mans puika ir tikai dažus mēnešu jaunāks par Evertu un arī mēs ar vīru precējāmies Maijā. Starp citu par Evertu puiku nenosaucu vien tāpēc, ka vārda diena tajā pašā dienā, kad man. :) Tagad gan jāatzīst esam nedaudz iepalikuši, jo nākamais bebis tikai plānā. :) Bet, jā arī šoreiz ir sajūtas, kurās dalīties. Manam puikam arī nesen bija pirmās antibiotikas un ilgs mājās sēdēšanas periods, mums gan diemžēl tas iekrita vēl ziemīgajā periodā (februārī / martā). Tagad dikti ceru uz sauli un pirmajiem dabiskajiem vitamīniem. Bet saule vien jau palīdz, jo kaut kur tāpat ir tā sajūta, ka slimības drusku tomēr rodas galvā, bet saule un vasaras dzīvesprieks ir lielisks dakteris. :)

    Atbildēt
    • Laura

      Kādas sakritības :) Par sauli piekrītu!

      Atbildēt
  7. Avatar

    Veselību, veselību un vēlreiz veselību! Viss cits ir sīkums, patiešām. ;) Māmiņdienas koncerti vēl būs daudzi, viens par otru skaistāki! :) Atceros, ka tad kad gaidīju savu puiku (kuram vasarā būs jau 4 gadi), man pēkšņi atteica viens celis, sāpēja vienkārši šausmīgi, tā, ka nevarēju paiet vairāk kā dažus soļus un tos pašus ar vājprātīgām sāpēm. Visi ārsti nesaprašanā raustīja plecus un katrs izteica citu versiju. Gala versija bija tāda, ka nav zināms, vai es vēl staigāšu līdz pat dzemdībām vai arī palikšu uz gultas, visticamāk, ka palikšot uz gultas. Tas mēnesis, ko nogulēju gultā, aizejot tikai līdz WC, esot absolūti bez saskarsmes ar ārpasauli, esot absolūti vienai, kad aiz loga pavasaris… tas bija, šķiet, grūtākais mēnesis manā dzīvē. Jāpiezīmē, ka man nebija blakus ne vīra, ne drauga, ne arī kāds cits tuvinieks. Tikai daži tuvākie draugi reāli palīdzēja, atveda produktus, uzmundrināja u.t.t. Toreiz es pārdomāju visu savu dzīvi un sapratu, ka viss, par ko esmu līdz šim stresojusi, ir bijis tikai nieks, tāds pārdzīvojums man ļāva saprast patiesās dzīves vērtības… Toreiz pagāja mēnesis un notika brīnums, pamazām sāpes atkāpās un es atkal sāku staigāt un varēju baudīt pavasari, laimi un bērna gaidības! Man šķiet, ka brīnums notika tāpēc, ka es nepakautrējos publiski palūgt visiem saviem draugiem, lai domās katrs novēl man kaut ko labu! :) Ko es ar savu stāstu gribēju pateikt? Cilvēks plāno – Dievs dara! Un, lai šajā brīdī tā neliekas, viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek! Te arī ir daudz laba vēlējumu un tās labās domas jau nepazūd izplatījumā, tās noteikti nokļūs pie jums! Būs labi! :)

    Atbildēt
    • Laura

      Uhh tik tiešām! Kādus tik “jokus” grūtniecība neizspēlē! Bet viss labs, kas labi beidzas! Paldies par laba vēlējumiem :)

      Atbildēt
  8. Avatar

    Atceros ka Kārli gaidīju arī spslimu. Apmēram divus mēnešus pirms lielā darba,arī biju satraukusies ne īsti par to vai pietiks spēks vai nē,bet vairāk par to vai ar mazo vis kārtībā. Man arī kādus divus mēnešus pirms dzemdībām “aizgāja” ausis ciet. Vēl tagad atceros ka visiem skaidroju lai runā skaļāk ka es nedzirdu :D
    Bet pēc dzemdībām nākošā dienā visas kaites kā ar roku atņemtas! Gan jau mazais savā veidā zin kā piespiest mammu drusciņ pasēdēt,pagulēt un padomāt!

    Atbildēt
  9. Avatar

    Man bija problēmas ar acīm – pēkšņi viss ņirbēja… Dzemdību namam bija iepakota grāmata, bet palasīt nevarēju kādu pēdējo nedēļu. Kā mazais piedzima, viss ok.
    Izlasīju interviju “Shape” un tikai tad sapratu, ka sekoju blogam, ko raksti Tu:) Līdz tam pilnīgi nepievērsu uzmanību vārdiem:)
    Turies, Laura! Viss būs labi!

    Atbildēt

Komentē