Piedodiet, es paslinkošu!

Piedodiet, es paslinkošu!

Man šķiet, ka līdz ar silto laiku esmu palaidusies slinkumā! Vai varbūt to var nosaukt par došanos dekrētā? (Kas, ja es strādātu darbu “parasto”, būtu sācies jau pirms mēneša). No rīta pamostoties pirmā doma ir – jāpasauļojas! Protams, ja vien ārā ir saule. Otrā doma – saldējums vai auksta rabarberu limonāde. Un tad, kad no saulītes vaigi jau kļuvuši sārti, ieslēdzas trešā – varbūt kaut kas jāpakārto ( = slavenais ligzdas vīšanas sindroms? :) ?

Atceros to laiku, kad pirms 3 gadiem gaidīju Evertu, un man bija pilnīgi brīvs jūlijs un augusts. Arī vīram tolaik bija tāds kā atpūtas brīdis pirms jaunā darba cēliena rudenī. Dzīvojot Vecrīgā, tovasar atļāvāmies mazliet patēlot buržujus un, mana slinkuma dēļ, regulārās garās pastaigas no viena Rīgas gala līdz otram, apvienojām ar regulārām pusdienām ārpus mājas. Tas bija veids, kā patīkami novilcināt bēbīša gaidīšanu. Devāmies uz muzejiem, braucām ar kuģīti – it kā kaut ko interesantu, bet tai pat laikā drošā attālumā no mājām (ja nu…:).

Uz ielas satikti paziņas vaicā – nu kā tad ir šoreiz? Kad mājās ir jau viens aktīvs bērns, kurš prasa uzmanību? Protams, ir citādāk, bet nepavisam ne sliktāk! Ir nenormāli forši! Ja pirmajā grūtniecībā vasarīgās pēcpusdienas pavadīju nosnaužoties uz dīvāna, jo vienkārši nebija ko darīt, tad tagad pēcpusdienas tiek pavadītas kopā ar 2,8 gadnieku, kurš, tāpat kā mēs, ir priecīgs par sauli un siltumu. Ir priecīgs spēlējot futbolu ar tēit pakaitināt kaimiņu suni, ir priecīgs, kad tētis uzdrošinās viņu dikti augstu uzšūpināt šūpolēs, ir priecīgs, ja smejamies par viņa, no bērnudārza pārnestajiem, jociņiem. Bet vismīļākie man tomēr ir joki par brāli! Tā vietā, lai, tāpat kā pirms gadiem 3, dotos pastaigās divatā un regulāri piesēstu kādā kafejnīcā vai restorānā, mēs dodamies pastaigā trijatā. Runājam muļkības un ēdam saldējumu. Piestājam kādā spēļu laukumiņā un VARBŪT kādā kafejnīcā.  Ir labi! Bet vispār šķiet, ka tādēļ, ka šoreiz ir vairāk ko darīt, gaidību laiks paskrien ātrāk. Nedaudz pat bail, cik ātri! Nedaudz bail no tā datuma kalendārā. Man taču tik daudz kas vēl jāizdara…

image1-148

IT KĀ.. ir lietas, kas jāizdara, jo neesmu patekusi NĒ visiem darbiņiem. Bet esmu atstājusi tos, kas man patīk visvairāk. Mēģinu nejusties vainīga kādam atsakot, vai tāpēc, ka blogā pamazām iestājas “vasaras režīms”. Ticu, ka arī jūs šobrīd mazāk laika pavadāt pie datoriem / telefoniem / planšetēm, un tā vietā esat kaut kur pie dabas ar saviem mīļajiem. Tāpēc ar šo mazo un pieticīgo ierakstu es gribētu novēlēt – PASLINKOJIET! Darbi nekur neaizbēgs, bet siltais laiks gan!

 

3 komentāri

  1. Avatar

    Skatos uz Tavām punča bildēm un priecājos..vienlaicīgi iekšā tāda nepacietība, nevaru sagaidīt, kad man pašai sāks tā redzami augt :)

    Atbildēt
  2. Avatar

    Man arī paveicies – visa vasara būs brīva no darbiem un raizēm (cerams!!)! Dzīvošos ar punci un gaidīšu rudeni – ražas laiku! :D

    Atbildēt

Komentē