Everta un tēta velo vasara!

Everta un tēta velo vasara!

Nu jau kādu laiku arī mūsu ģimene ir atklājusi velosezonu. Nu labi – es, saprotamu iemeslu dēļ, šogad, tā mazāk (lai neteiktu, ka gandrīz nemaz), bet, Everts ar Tomu, gluži pretēji, ir aktīvāki velobraucēji, kā citus gadus. Vēl īpašāk – šī ir viņu pirmā kopīgā velovasara!

Pirms gada bijām nobrieduši pirmajai velo sezonai ar bērnu, bet vasara paskrēja tik ātri, ka mēs to tā arī neīstenojām. Braukājām vien mēs – pieaugušie. Pie “vainas” droši vien arī tas, ka šad tad vēl mēdzām lietot ratiņus, bet citās pastaigās Everts deva priekšroku skriešanai. Toties šovasar velo ir kļuvis par tēva – dēla labāko kopīgo pārvietošanās līdzekli. No bērnudārza uz mājām, uz spēļu laukumiņu un zoo dārzu, brīvdienās –  kaut kur tālāk.

Velo sezonas atklāšana gan arī šogad nenācās ļoti viegli, jo Toma velo bija nepieciešama pamatīga tehniskā apkope. Lai gan dažreiz šķiet, ka vieglāk būtu nopirkt jaunu, vairākus gadus vecais, sarkanais Ērenpreiss, viņam ir dikti mīļš, tāpēc par visām varītēm tas tiek pierunāts izturēt vēl vienu sezonu. Varētu padomāt, ka ziemā ar Toma velo pārvietojas kaut kādi mājas gariņi, jo velo apkope pēc ziemas guļas, šogad bija nepieciešama īpaši pamatīga. Ar to mums palīdzēja tikt galā velo veikals – serviss Velonet.lv Kr. Barona ielā. Tur arī tikām pie mūsu pirmā bērnu velokrēsliņa.

Bērnus līdz apmēram 4 gadu vecumam šobrīd iesaka pārvadāt krēsliņā, kas novietojami priekšā, pie stūres. Tomēr, konsultējoties ar pārdevēju, par Evertam piemērotu krēsliņu izvēlējāmies aizmugurē liekamo. Viņš jau ir gana liels, pēc svara un auguma arī gandrīz jau kā četrgadnieks, tāpēc, mūsu gadījumā, aizmugurē liekamais krēsliņš tomēr kalpos ilgāk. Ja velokrēsliņu būtu izvēlējušies pirms 1 – 2 gadiem, tad gan dotu priekšroku tādam, kuru novieto priekšā. Jebkurā gadījumā, iegādājoties velokrēsliņu, noteikti ir vērts pakonsultēties ar profesionāli, kas būs piemērotāks tieši jums.

DSC_0608 DSC_0609

Tāpat, nedrīkst aizmirst nepieciešamos drošības aksesuārus. Nemelosim, ka Toms visus šos gadus līdz šim pat nebija aizdomājies, ka, braucot ar velo pa pilsētu, vajadzētu iegādāties ķiveri. Tomēr tagad, kad ar velo tiek pārvadāts arī bērns, aizsargķivere gan Evertam, gan viņam pašam, šķita kaut kas pats par sevi saprotams. Tāpat arī atstarojošs apģērbs, ja nepieciešams braukt pa tumsu. Protams, no šādiem “aksesuāriem” nav jēgas, ja nezina, kā tos pareizi lietot. Pērkot ķiveri, tāpat kā kurpes, ideāli, ja to vari piemērīt, un velo veikalā tev var nodemonstrēt, kā tā ir pareizi jānoregulē. Arī mēs paši pirmajā izbraucienā (kas gan bija gliemeža ātrumā tepat pa vienu no klusākajām Mežaparka ieliņām –  jo es līdzi gāju ar kājām), nebijām to uzlikuši 100% pareizi. Savu kļūdu sapratām, un to novērsām. Vērojot aktīvus velo braucējus tepat Mežaparkā, nākas secināt, ka 1/3 daļa ķiveres nelieto, 1/3 lieto tās nepareizi, un vēl 1/3 – pareizi. Bet šis ir tikai novērojums – ne statistika. Iespējams, ir labāk, iespējams – vēl sliktāk. Tas pats attiecas uz pareizu velokrēsliņa izvēli, uzstādīšanu un bērna piesprādzēšanu tajā. Protams, atrodas arī tādi, kas velo krēsliņus nelieto vispār… Nevajag kaunēties, ja ar pirmo reizi viss nesanāk kā pēc pamācības. Ja aizmirsi palūgt padomu veikalā, izglītojošus materiālus par drošību uz velo vari atrast internetā.

Velonet.lv pārstāvis Kaspars Virsnītis, pārvadājot bērnu ar velo, iesaka  :

  • pārliecināties, vai bērnam nav bail, un viņš vēlas braukt velo krēsliņā;
  • pārliecināties, vai krēsliņš atbilsts bērna svaram un izmēram;
  • pārliecināties, vai bērns ir piesprādzēts;
  • pārliecināties, vai krēsliņš ir piestiprināts kārtīgi;
  • izvēlēties tādu krēsliņu, kas maksimāli maz traucē un neapgrūtina braukšanu;
  • ja iespējams – aprīkot velo ar dubulto atbalsta kāju, lai apstājoties tas negāztos, un bērns nenokristu;
  • rudenī un vēsā laikā lietot aizsargtīklu, jo, ja bērns atrodas priekšā, viss vējš pūš virsū bērnam.

Everts līdz galam nav paķēries uz šobrīd tik populārajiem līdzsvara riteņiem. Un arī, ja būtu, tad diez vai ar to pārvietotos, piemēram, no dārziņa līdz mājām (centrs – Mežaparks). Lielais velo viņam patīk vairāk, un kā nu ne, jo pie tā stūres taču sēž pats tētis :)! Velo nav tikai pārvietošanās līdzeklis, tas ir kopīgs piedzīvojums un laika pavadīšana ar tēti! Tikai viņi zina, pa kādiem ceļiem brauc, ko braucot redzējuši, kur pieturējuši, un ko apskatījuši.

Arī Toms saka, ka bērna pārvadāšana ar velo ir labs veids, kā veicināt savstarpēju uzticēšanos. Tiesa, viņš piebilst, ka braucot ir ļoti jākoncentrējas, jo, lai cik labi brauktu tu pats, nekad līdz galam nevari zināt, kā pat visdrošākajās situācijās rīkosies citi satiksmes dalībnieki.

Tikmēr es jau nevaru sagaidīt nākamo vasaru, kad varēsim braukāt jau četratā! :)

 

2 komentāri

  1. Avatar

    Šim rakstam tūlīt jau gads kā riņķī, bet lasot šodien, te un tagad. Gribēju tikai pajautāt, kādā vecumā Everts pirmo reizi brauca ar riteni ar tēti priekšgalā? Apsveru domu arī piekopt šādu pārvietošanās metodi, bet nav ne mazākās nojausmas, kad mēģināt, kad sakt un kas ir svarīgi, lai būtu līdzi (cimdi, lietus plēve bērnam) un tādas lietas. Vai vari pakonsultēt?
    Paldies!

    Atbildēt
    • Laura

      Sveika,

      bija paskrējis garām Tavs komentārs. Noteikti iesaku aiziet uz konsultāciju kādā velo veikalā – visu pastāstīs :) viņš sāka tā braukt tikai no 2 gadiem.

      Atbildēt

Komentē