Īsi pirms…

Īsi pirms…

Šorīt modināju Evertu un prātoju – tūlīt, tūlīt, mums visiem sāksies atvaļinājums (pirmdien). Šīs dienas ir laiks, kad, gribot negribot, uznāk apziņa, ka daudz kas šobrīd notiek pēdējoreiz. Nu kaut vai tas, ka Everts drīz vairs nebūs vienīgais mazais cilvēks, kurš no rītiem mūsu mājās modīsies. Vairs nebūs tā, ka viss rīts piederēs tikai viņam. Vairs nebūs tā, ka es viena pati viņu vedīšu uz bērnudārzu, un varēšu paņemt viņu opā jebkad, kad viņš to sagribēs. Es ceru, ka izdosies atrast to ideālo balansu, un vienlīdz daudz laika veltīt diviem bērniem, ja to vispār kaut kādā godīgā skalā varētu izmērīt… Mazlietiņ šaubas, bet es ļoti, ļoti centīšos – to es apsolu sev, saviem bērniem un vīram.

To laiku, kas palicis, līdz mēs satiksim vēl puncī dzīvojošo Grēviņu, varētu jau skaitīt dienās. No vienas puses, tas nedaudz biedē – šķiet, ka tik daudz kas vēl jāpaspēj. Gribas vēl aiziet uz kino vienatnē, nopirkt kādu smuku kleitu, aizbraukt vakariņās uz Cēsīm, aiziet uz spa, pie friziera un tā tālāk. To visu, varbūt, vēl varētu paspēt, bet pats svarīgākais, ko gribas izdarīt, ir paslinkot jeb nedarīt neko! Pavadīt tādu dienu, lai atkal šķistu, ka laiks velkas, un nepacietīgi gaidīt pirmo satikšanos. Tā kā tas bija pirms 3 gadiem, kad es tikai gaidīju un gaidīju, aiz gara laika gulēju diendusas un dzēru litriem aveņu lapu un raspodiņu tējas. Tagad – labi, ja tasīti vakarā pirms gulētiešanas.

Tomēr, otroreiz gaidot mazo, ir citādāk. Vismaz man – laiks skrien (tiešām tā, kā vēl nekad!), garlaicības nav, un ar pacietību arī viss ir normās. Viss, kas pirmoreiz šķita tik ļoti, ļoti svarīgs, tagad, ne tik ļoti. Nu tie paši lielie pirkumi bēbītim. No vienas puses šķiet, ka ir lietas, kas būtu jānopērk pirms piedzimst mazais, no otras – arī pēc dzemdībām veikali nekur nepazudīs, un viss taču tepat ap stūri vien būs pieejams. Nešķiet svarīgi izmazgāt un sagludināt entos zīdaiņa drēbju kalnus, sapirkt pirmos komplektiņus, nagu šķērītes un pamperu iepakojumus. Kā pēc grāmatas sakārtot dzemdību somu – vēlams, ar rezervi utt. Nu labi, pie ratiem beidzot esam tikuši, bet vienubrīd pat šķita – ai, arī tos tak var nopirkt arī vēlāk. Galvenais, lai ir slings. Un tā par ļoti daudzām lietām. Nešķiet, ka dzīve apstāsies un būsim ieslodzīti mājās, veikalus neredzēsim vēl mēnešiem utt. Jā, pirmoreiz, mazliet bija sajūta, ka jāsagādā krājumi vismaz turpmākajiem 3 mēnešiem. Tagad kaut kā to visu tveru vieglāk. Kaut nedaudz pazīstams tas viss, kas tuvākajā laikā sagaida.

Pats svarīgākais šobrīd šķiet nevis lietas, kas vajadzīgas, lai mazais var ierasties pasaulē, bet būt sagatavotiem pašiem – emocionāli. Nav baiļu par dzemdībām, kad un cik ātri tās notiks – tas, droši vien, pateicoties pirmajai, pozitīvai pieredzei. Ir mazlietiņ bail par to, lai uz to brīdi būtu pēc iespējas mazāk satraukumu (topošajam) lielajam brālim. Lai viņa ikdiena mainītos pēc iespējas mazāk, lai viņš joprojām justos drošībā, apmīļots un apčubināts. Jo vairāk es viņu vēroju, jo pieaugušāks šķiet mūsu topošais trīsgadnieks. Vienu dienu viņš stāsta, ka stums mazo brāli ratiņos, citu, ka pats kāpšot ratiņos, un brālis par to raudāšot :)! Vienu dienu viņš stāsta, ka brālis gulēs Everta gultā, bet Everts – pie mammas un tēta, un otrādi. Ja mājās tiek pārnesta kāda jauna drēbe vai lieta, uzreiz vaicā, vai tas brālim? Pēc kursiem “Līnā” par otra bērna ienākšanu ģimenē, esmu gatava visam (cik nu varu spriest). Gan tam, ka “lielais brālis” tēlos bēbīti, gan tam, ka viņš pret brāli var būt pilnīgi vienaldzīgs, gan tam, ka var būt ļoti mīlošs, un tai pat laikā – greizsirdīgs.

Šo vasaru mēs pavadīsim adaptējoties. Paralēli vasaras festivāliem un pasākumiem, Tomam būs daudz brīvdienu, kas noteikti nāks par labu mums visiem. Pēc iespējas mazāk pienākumu, pēc iespējas mazāk bērnudārza – kas nu kuram. Bet vispār, man prieks, ka tas viss notiks vasarā. Kavēsim laiku pagalmā un, domāju, nesteigsimies skriet uz Rīgas centru, vai kaut kur ārpus mūsu komforta zonas. Neskriesim uz visiem šīs vasaras pasākumiem, jo mums būs labākais attaisnojums pasaulē – bēbītis!

Droši vien, ka nākamais šāds – sajūtu ieraksts, būs kaut kad vasarā… kad būsim satikušies, kaut nedaudz atpūtušies, un, cerams, arī paslinkojuši un pagarlaikojušies… Paldies tiem, kas vēl labu mums! Peoniju un zemeņu laiks tagad vienmēr būs īpašs.

 

15 komentāri

  1. Lai viegla un skaista satikšanās!

    Atbildēt
  2. Savādi redzēt savas sajūtas uzrakstītas ar cita roku :). Man arī kuru katru brīdi lielajam brālim (tiesa gan, divgadniekam) gaidāms mazais brālis. Gribas visu paspēt, kaut ko neaizmirst, un tomēr neko nedarīt.. drēbīšu kalns gan ir sagludināts, lai palīdzētu dienām iet ātrāk :) bet ir bailes. Ne no dzemdībām, ne jaunajiem pienākumiem, bet gan – kā sadalīt mīlestību un uzmanību starp diviem cilvēciņiem..
    Bet tam, šķiet, pilnīgi sagatavoties nav iespējams..

    Atbildēt
    • Laura

      Jā, nezināmajam jau nav iespējams sagatavoties :))

      Atbildēt
  3. Lai mīlestības pilnas atlikušās dienas ar ar Evertu..un tikpat mīlestības un viegluma pilna tikšanās ar punča iemītnieku! Gaidīšu rakstu par dzemdībām ar un bez vingrošanas :)

    Atbildēt
  4. Pa īstam tagadējais mazais bērns liksies izaudzis brīdī, kad notiks abu satikšanās. Un tikai tad ieraudzīsi, cik viņš ir liels, bet pa kuru laiku… :)

    Atbildēt
    • Laura

      Tā visi saka. Bet man jau tagad, to apzinoties, viņš liekas tik LIELS!

      Atbildēt
  5. Man bija tādas pašas izjūtas. Visvairāk pārdzīvoju par to, kā Mariuss (tagad 4.11 gadi) pieņems Leo (tagad 7 mēn.), bet viss bija perfekti :) Greizsirdība pēkšņi ieslēdzās, kad mazajam bija jau 5 mēn. Tagad vecākais prasa, kad mazākais paaugsies, lai var spēlēties.
    Ar diviem nav tik grūti kā biju iedomājusies. Visu var paspēt, it sevišķi pirmajos 4 mēn. Grūtāk kļūst, kad mazais sāk rāpot un celties kājās un guļ tikai 2 reizes dienā. Arī uzmanības pietiek vecākajam. Vakarā bēbi “nododu” vīram un ejam ar Mariusu izbraukt ar riteņiem vai palasam grāmatu kopā.
    Lai viegla un skaista satikšanās! :)

    Atbildēt
    • Laura

      Forši. Noteikti arī gribu ieplānot kādu aktivitāti, kas ir kopā tikai ar vecāko :)

      Atbildēt
  6. Jocīgi, bet manas lielākās bailes bija par to, kā divgadnieks iztiks bez mammas tās trīs dienas, kamēr būšu slimnīcā. Bet viss notika tik dabīgi, tik feini, jo tētis ļoti labi tika galā un nu, kad mazais divmēnešnieks jau mājās, redzu, ka tētis ar vecāko dēlu ir baigi “sačupojušies”. Arī mēģinu ar pirmdzimto pasākt tikai ko mums domātu- bez bēbīša. Un greizsirdības vēl nav.

    Atbildēt
    • Laura

      Par to, kā būs tās dienas, nebaidos it kā, jo tas laiciņš dikti īss un nebūs pirmā reize :) Bet kā būs, kad ieradīsimies mājās – tas būs interesanti.. :)

      Atbildēt
  7. P.S Lai superskaista satikšanās!

    Atbildēt
  8. Lai skaists Jūsu šīs vasaras lielais notikums! Ceru pavisam drīz ieraudzīt jaunus Tavus ierakstus, bet līdz tam – daudz atpūtas un lai ir tā viegli, pacilājoši un notiek viss tā, kā esi iecerējusi! :)

    Atbildēt
  9. Man šogad bija pats īpašākais ceriņu laiks..un ziedēja jau viss-ābeles,ievas un mēs. Man līdzīgas domas bija par to,ka visu jau kautkad paspēsim(gultiņu šoreiz nesalikām mēnesi ātrāk :) Arī otrajām dzemdìbām pieeja pavisam cita-nodzīvojām mājās kamēr vien varēju izturēt un tad siltā maija naktī braucām, klausoties Pienvedēja piedzīvojumu dziesmas,ar tādu foršu sajūtu..kā pirms festivāla ;) kad nezini kā tieši būs,bet zini ka būs super! Un tā arī ir-tiklīdz satiec to mazo jaunpienācēju ğimenei, tā tai pat mirklī tā mīlestība ir vairāk. Un nekas nav jādala ar lielajiem bērniem,jo vienkārši IR vairāk- vairāk ğimenes un vairāk mīlestības!

    Atbildēt

Komentē