Mamma pašapziņas slazdā…

Mamma pašapziņas slazdā…

Būt par vecāku ir nenormāls izaicinājums pašapziņai. Katru dienu, katru mīļu dienu…

Apziņa, ka tev ir bērns, savā ziņā liek justies vērtīgākam – pat ne tāpēc, ka radot bērnu esi izpildījis kaut kādas mistiski pieņemtās sabiedrības normas, bet tādēļ, ka pats process, lai arī dabīgs, ir kaut kas unikāls. Bērns ir brīnums un brīnuma esamība tavā dzīvē ir labs iemesls augstākai pašapziņai. Tāpat, vismaz pirmos gadus, tu esi bērna pasaule un ideāls!  Viņš tevi pieņem un mīl tādu, kāds tu esi – ar visiem taviem (it kā) trūkumiem. Viņam ir vienalga, cik tu pelni, vai tev ir šķībs priekšējais zobs, vai celulīts uz kreisās kājas. Beznosacījuma mīlestība no bērna puses ir vēl viens iemesls fantastiskai pašapziņai! Ja vien…

…līdz ar bērna ienākšanu dzīvē, viņš būtu vienīgais, kurš vērtēs. Jaunā – mammas pašapziņas veidošanās sākas jau grūtniecības  laikā, kad tevi un tavu bēbīti vērtē ārsti – cik ļoti viss atbilst normām – sākot ar bērniņa sirdspukstiem un beidzot ar tavu pieņemšanos svarā. Ja viss atbilst normām un saņem uzslavas no dakteriem, un radiem, draugiem, paziņām – ka grūtniecības laikā izskaties lieliski – pašapziņa gavilē! Bet kāds aizrādījums, komentārs no apkārtējiem,  vai mazākā novirze no perfektā grūtniecības scenārija, var ātri tevi nolikt pie zemes, vai vēl nedaudz zem tās.

Pēc tam ir dzemdības, kurām arī ir simtiem dažādu scenāriju. Lai gan visiem procesiem dzemdībās ir savi iemesli, vienmēr pie kāda var “piekasīties”. Ar laiku tu iemācies izvērtēt savu dzemdību pieredzi un nerunāt par to, aizstāvēt to, nožēlot kaut ko, dusmoties par kaut ko… Bet dzemdības gan, manuprāt, ir tā lieta, tas process, kuram, lai ko teiktu apkārtējie, vajadzētu stiprināt mūsu – sieviešu pašapziņu. Vienalga, kādas tās bija – tu izturēji! Arī tad, ja piespiedu kārtā saskāries ar Kristellera paņēmienu, izmantoji epidurālo, piedzīvoji 100% dabīgas dzemdības, ķeizargriezienu vai gan – gan – visas mēs esam varones! Mums visām, mammām, būtu jāstaigā augsti paceltu galvu – kaut vai tāpēc, ka esam to piedzīvojušas – jo dzemdības nav ikdiena. Manuprāt, tas tomēr ir viens no sievietes varoņdarbiem! “Uztaisīt” bērnu varbūt arī ir viegli, bet ne piedzemdēt.

Pēc tam, kad esam dzemdējušas, (pēc manām domām) mums būtu jāstaigā augsti paceltu galvu un augstu pašapziņu ar saviem bēbīšiem rokās, kaut tāpēc vien, ka esam parakstījušās uz ilgtermiņa attiecībām, kur visa atbildība gulstas uz mūsu pleciem, prātiem un sirdīm. Sākas grūtākais (un jā, jā – arī skaistākais).

Es tiešām nezinu kā jums, bet man teju katra diena ir maza cīņa ar savu pašapziņu. Varbūt tāpēc, ka šobrīd vienkārši ir tāds periods (kārtējais!), varbūt mana pašapziņa nekad nav bijusi baigi spīdoša – nezinu, bet sajūtas ir tādas, ka, nejau pats bērns, bet apkārtējie nemitīgi mēģina to samīdīt un pierādīt, ka es vēl neko nemāku un man nav ar ko lepoties!

Kuri? Nu tie paši – ārsti, radinieki, skolotāji, kaimiņi, citas mammas, garāmgājēji, sabiedriskā transporta pasažieri, pircēji veikalā un tā tālāk. Teju visi, visi, visi, grib audzināt, grib kaut ko ieteikt, grib pamācīt, grib paskaidrot. Dažreiz – grib kā labāk! Dažreiz – vienkārši bez iemesla! Bet tā visa reizēm ir tik daudz, ka dažreiz – LABĀK PAKLUSĒT.

Pirms kļuvu par mammu, es neaizdomājos, ka tas reizē nozīmē izjust baigo spiedienu no visām pusēm. Es gribētu, lai mana pašapziņa būtu tāda, ka man par to būtu vienalga, vai es “spiedienu” izjustu tikai kā kaut kur gaisā eksistējošu blakusparādību. Bet tā nav. Es to izjūtu ikdienā un jūtu, ka dienās, kad par kaut ko pamācīt pamanās gan kāds sabiedriskā transporta pasažieris, mamma parkā un anonīms bloga komentāra autors, mana pašapziņa tiek brutāli samīdīta, un nākamajā dienā tā atkal jābūvē no jauna. Tādās dienās man ir grūti saņemties un domāt, ka es taču tāpat esmu labākā mamma savam bērnam! Un ja nu nē? Varbūt tiešām esmu tik sūdīga, kā to mēģina iegalvot apkārtējā sabiedrība? Varbūt es ne tā baroju, ne tā potēju, ne tā mācu savam bērnam iet uz podiņa, ne tā pavadu ar viņu laiku brīvdienās, ne tādu foto ieliku soc. tīklos? Varbūt es neesmu tāda paraugmamma, kā viedās dāmas un kungi twitterī?

Labi.. visi šie jautājumi mani tiešām nomāc un traucē. Šad tad. Ne katru dienu, varbūt ne visi uzreiz. Es zinu, ka neesmu tāda vienīgā. Nav viegli būt mammai ar augstu pašapziņu – līdz tam laikam ir jānonāk. Es gribētu līdz tam nonākt. Pagaidām man tikai ir žēl – nevis sevi, bet vispār sievietes – mammas, kurām sabiedrība  tikai kāpj un kāpj uz galvas, gremdējot viņu pašapziņu. OK – izņemot to vienu reizi gadā – Mātes dienu – kad mēs esam tās labākās un mīļākās, bez kurām cilvēce nevar! Tā it kā mīļums būtu vienīgā īpašība, kurai būtu jāpiemīt mammai. Ak. Tāpēc beigšu sakot : PALĪDZI VAI PAKLUSĒ. Nesamīdi mammas pašapziņu. Jo augstāka tā būs mammai, jo labāk bērnam. Tici man – viņa raud un pārdzīvo, iespējams, pārāk dauz analizē tavu it kā nejaušo padomu par to, kā dzīvot un audzināt bērnus. Kam tas viss?!

FOTO: Krista Kudore

21 komentāri

  1. Avatar

    Nesen mans trīsgadnieks, pa ausu galam dzirdējis manas telefonsarunā izteiktās bažas par brīžiem, kad nervi uzdod un pasaku vai izdaru ko tādu, ko pēc tam nožēloju, un uzmācīgām domām, ka neesmu visai laba mamma, mierinoši noteica: “Mammu, tu esi vislabākā”. Īstā vietā, īstā laikā. Un šo paturu prātā arī tad, kad kāds gudrais nelūgts steidz pamācīt, – savam bērnam esmu vislabākā! Un tieši tāpēc Dievs mūs ir salicis kopā šādā komplektiņā :)

    Atbildēt
  2. Avatar

    Lauriņ, Tu esi ļoti laba mamma! Skaista, gudra, aktīva, interesanta un pati foršākā nu jau saviem abiem bērniņiem! Nekad nešaubies par to! :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Paldies par rakstu. Lika apdomāt pašas pieredzēto. Visvairāk negatīvu komentāru esmu dzirdējusi par savu izvēli nēsāt savu jaunāko dēliņu slingā. Negatīvās piezīmes cilvēki ir gatavi nevien izteikt blakus stāvot, bet pārsteidzoši ka nav slinkums arī ceļam pārskriet pāri , lai ko sliktu pateiktu. Neviens mūsu bērnus nepazīst labāk par mums. Un ja arī reizēm šķiet ka esam par stingru bērnam pateikuši, tad tikkai mums un vienīgi mums pašām sev ir jāmācās piedot. Atcerēsimies, ka esam tikkai cilvēki un kļūstot par mammām neviens nekļūst par pārcilvēku, kurš nekad nenogurst un zin vienmēr kā pareizi rīkoties. Būsim cilvēcīgāki viens pret otru un piedodošāki paši pret sevi.:)

      Atbildēt
  3. Avatar

    Tikai tagad pamanīju, ko Everts rāda bildē! Tieši tādai jābūt attieksmei pret visiem komentāriem! :)

    Atbildēt
  4. Avatar

    Ļoti labs raksts! Es bieži saskaros ar nosodošu attieksmi pret mani un nosodošiem skatieniem tikai tāpēc, ka esmu jauna. Dēlam ir 3 gadi, piedzima, kad man bija 18. Visu smagumu uzloek sabiedrība un tā pašapziņa visu laiku slīd uz leju un visu laiku par daudz sāku sevi analizēt. Grùti jau “izmest” no galvas visus nosodošos acu skatus. Neviens par manu dzīvi un manām cīņām neko nezina. Spriest jau viegli par visiem.
    Paldies par rakstu! Ļoti patiess!

    Atbildēt
  5. Avatar

    Klēpī snauž mana divus mēnešus jaunā princese un pār vaigu noritēja asara- brīnišķīgs raksts! Mammas, būvēsim pašapziņu, kādam mēs esam viss!

    Atbildēt
  6. Avatar

    Ar bērna piedzimšanu, mana pašapziņa ir tikai augusu un palikusi tikai stiprāka. Nav atķširības, vai Tu esi mamma, vai neesi, vienmēr atradīsies kādam ko pateikt, ieteikt, pamācīt, tādi ir cilvēki. Kā teicienā, es neesmu nauda,kas visiem patīk,Bet es ESMU MAMMA savam dēliņam, trīsgadniekam, kas ir manas dzīves lielākā DĀVANA un DARBS, ko citi saka, man ir pilnīgi vienalga, jo tikai mēs mammas zinām,pazīstam savus bērnus un jūtam, kas un kad viņam ir vajadzīgs. Uz citu domām pamčībām vajag tikai pasmaidīt un kā atbild mans dēliņs…Mammit, man gadījās…un mums katrai kaut kas gadās, atgadās, mēs esam tikai cilvēki, mēs esam MAMMAS, SIEVIETES un mēs esam tik īpašas, bez mums-sievietiem, šie mazie enģelīši nebūtu un nekatrai tas ir lemts izdzīvot…!
    Lauriņ, galvu augšā, neskaties, nedomā,ko saka citi, uzklausīt var un pasmaidīt…bet TIkai Tu esi VISLABĀKĀ, VISSKAISTĀKĀ,VISGUDRĀKĀ uttt mammma, sieviete saviem bērniņiem un vīram. Galvenais, lai mums visiem ir laba veselība….MĒS visas, katra esam tik īpašas.
    lai jauka vasariņa un baudam mirki, vasaru un Milam – ar plašu sirdi

    Atbildēt
  7. Avatar

    Tiesi aktuali!
    Lasiju labu bloga ierakstu no mammas,kuras bernam ir autisms un vina bija ar vinu un savu grutnieces punci baseina,kad piedzivoja vina “sabrukumu” un histeriju. Kamer vina centas tikt ar to gala un aizvest vinu prom,tikmer parejas mammas noversas un sacukstejas. Vina apraksta,cik drausmigi jutusies. Ka vissliktaka mamma pasaule. Tad viena sieviete piecelusies,sakusi aplaudet un teikusi:”Bravo! Tu daru vienreizeju darbu,esi lieliska mamma un viena gruta diena to nemaina!” Jau cik ilgs laiks pagajis,bet vina vel aizvien to atceras. Atbalsti vai pakluse-lielisks moto!
    *atstastits briva forma

    Atbildēt
  8. Avatar

    Laura, nevar nodalīt kadu mītisku ” mammas” pašapziņu no savas personiskās pašapziņas.Pašvērtības sajūta un augsta pašapziņa veidojas jau bērnībā un mazai meitenei to veido tēvs – cik skaista, cik viereizēja un brīnumaina meitenīte jūtas savam tētim- dzīves Vīrietim nr. 1, tāda viņa pamatā arī būs visu dzivi… ir protams, kāpumi, ir kritumi., bet pamatiņš ir bērnībā – kāds nu kuram ir, ar tādu jādzīvo, tā, ka problēma nav tik virspusēja kā izskatās. Pieļauju, ka kļūstot sabiedrībā atpazīstamam, visādi viedokļi no malas birst kā no pārpilnības raga daudz vairāk un biežāk. Grūtniecības laikā mēs izdzīvojam savus bērna stāstus – priekus un bēdas atkārtoti, tādēļ esam jutīgākias un atsaucam atmiņā arī dažus sen skapī noraktus skeletus, bet nekāda sabiedrība un neviens viedokļu līderis nevar gremdēt un samīdīt to, kurš pats to nepieļauj. Roarrr :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Nevaru nepiekrist!

      Atbildēt
      • Avatar

        Kad biju gaidībās, mans pašas tēvs kārtējo reizi sabradaja manu pašapziņu. Mātes dienā pasakot, ka apsveikumu neesmu pelnījusi, jo par māti vēl neesmu kļuvusi. LIeki piebilst, kā sirds sažņaudzas, jo, protams, ka jutos kā māmiņa.

        Atbildēt
  9. Avatar

    Laura, liels paldies par rakstu, arī man tas nāk īstajā laikā. Šobrīd gaidu savu mazo puisīti un tik nedroša un šaubīga par daudziem lēmumiem neesmu bijusi nekad dzīvē, nevienā darbā, nevienā sadzīviskā situācijā. Laikam jau tā mammu laime neatņemami nāk komplektā ar šaubām un nedrošību un, jā, arī pašapziņas svārstībām. Bet tieši tāpat kā mammas piens ir pats labākais katram konkrētam mazulim, arī mamma viņam ir pati labākā tieši tāda kāda viņa ir! Es tam no sirds ticu! Un lai mums visām izdodas ārējās, negatīvās un nevērtīgās ietekmes atstāt tur, kur tām ir vieta – ārā aiz durvīm!

    Atbildēt
  10. Avatar

    Paldies Tev par rakstu, Laura! Ļoti aktuāli, un man šķiet, ka lielākajai daļai latviešu sieviešu! Protams, prieks par baibas komentāru, jo tas ir tas stāvoklis, uz ko es pati tiecos! :)
    Tweety komentārs atsauc atmiņā šo rakstu (protams, viss nav viennozīmīgs, bet interesanta versija) : https://gintafiliasolis.wordpress.com/2016/05/10/dzimtas-energetiskie-likumi/
    Pēdējā laikā vispār ļoti bieži uznāk pārdomas par to, cik liels potenciāls ir mūsdienu mammām pilnībā izmainīt veselu paaudzi, apzināti audzinot bērnus emocionāli inteliģentus jau no pirmās dzīves dienas, bet tas ir milzīgs, milzīgs darbs ar sevi, savu iekšējo pasauli, savu mentālo veselību, savu garu un ķermeni! Darbs visos līmeņos ar sevi, ar vienu mērķi – atvērt sevī lielāku un plašāku mīlestības telpu nekā esi jebkad dzīvē pieredzējis un saņēmis (vai saņēmis pirmajos 0-7 gados, jo tas it kā ir tas būtiskais vecums; atkal links uz rakstu https://m.facebook.com/photo.php?fbid=1208630725814706&id=100000033711474&set=a.200524863291969.53371.100000033711474&source=57 ).
    Varbūt man vajadzētu mazāk lasīt rakstus un vienkārši atslābt, bet kaut kas vienmēr iekšā urda un turpinu meklēt apstiprinājumus savai pārliecībai…
    Es domāju, ka bērni “nāk” kā skolotāji un, iespējams, tavējie Tev māca un mācīs celt savu pašapziņu un uzbūvēt sev to super stingro un sirdsgudro mugurkaulu, jo es uzskatu, ka Tu esi ļoti drosmīga tik atvērti un atklāti rakstot par šīm lietām. Tu pati tieši atver sevi kritikai un esi ievainojama sabiedrības priekšā. Būt tādam ir grūti. Šo to esmu lasījusi no self-help plauktiņa, tāpēc varu ieteikt Brenè Brown grāmatas; ļoti atklāta un sirsnīga sieviete. Šis manifesto ir superīgs, esmu sev pat pārtulkojusi :)
    http://brenebrown.com/wp-content/uploads/2013/09/DaringGreatly-ParentingManifesto-dark-8×10.pdf

    Atbildēt
  11. Avatar

    Beeeidz!😊Laura,Tu esi jauka,drosmīga,interesanta,čakla vislabākā savam bērnam. Tu domā par savu bērnu. Tev ir svarīgi. Viss. Viss,par ko raksti,aizdomājies,vērtē,analizē norāda,ka Tu centies. Un tas ir vissvarīgākais. Ir cilvēki,kas nedomā,bet gudri runā. Viss ar Tevi ir kārtībā!!!

    Atbildēt
  12. Laura

    Paldies jums par komentāriem! Uzrakstīju, palaidu “gaisā” un skatos, ka daudzas tas uzrunājis… mazliet pat žēl, ka arī citas tā mēdz justies… paldies par labajiem vārdiem un domām!

    Ak.. jā, piekrītu, ka pašapziņu nevar atdalīt, tā veidojas jau bērnībā, bet tomēr “mammas būšana” to arī ietekmē.

    Atbildēt
  13. Avatar

    Paldies, ka par šo runā, tas laikam ir vecais labais jautājums par cilvēku iejūtību, empātiju un “es visu zinu labāk” sindromu. Reizēm cilvēki ir vienkārši ļauni, vai nu viņi to apzinās, vai ne. Šo bloga ierakstu atradu nejauši caur citiem avotiem, bet varu piekrist šeit rakstītajam, jo tādu pašu iejaukšanos, uzskatus, komentārus un nosodījumu saņemam par jebkurām citām dzīves izvēlēm (par darbu, dzīvošanu citā valstī, un, piemēram, totāls sociālais tabu ir izvēle nekļūt par mammu). Iespējams, jautājums ir arī par mūsu pašu jūtīguma pakāpi un to pašu pašapziņu, kā raksti.

    No draudzenēm-mammām dzirdu, ka neiejūtīgus padomus un komentārus nākas noklausīties pat no ģimenes un draugiem, nemaz nerunājot par nejaušiem paziņām vai garāmgājējiem. Īpaši jau mazu bērnu mammas tas laikam aizskar vēl vairāk; ja pati kādreiz nezina, kā būtu labāk pašai un bērnam, vai arī ir uztraukusies, bet atbalsta vietā saņem bakstīšanu un nosodījumu, tad tas sāp pamatīgi.

    Atbildēt
  14. Avatar

    Es pat nezinu cik apkārtējo “padomdevēju” komentāri ir saistīti ar pašapziņu, kā to, ka tie cilvēki lielākoties meklē kādu uz kura rēķina “izlādēties”.
    Man jāsaka godīgi, es neesmu dzirdējusi gandrīz nevienu padomu vai komentāru, vismaz neko tādu konkrētu neatceros. Jā, vienreiz tramvajā kontroliere sāka burkšķēt uz mani, jo ar ratiem biju iekāpusi pa nepareizajām durvīm. Bet kā visi apkārtsēdošie metās mani aizstāvēt, ka kontrolierei nācās ātri iet prom :D
    Lai vai kā, varu pateikt, kā es nereti rīkojos, jo man ir divi, kustīgi, skaļi bērni un mēs pavisam nesēžam mājās. Es iesāku sarunu pirmā, atvainojos, vai paskaidroju. Jo man pašai nepatīk situācijas, ka mani bērni varētu traucēt citiem. Jo, man, protams, viņi ir pasaules centrs, bet ne jau visiem. :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Liene, komplimenti, ļoti feina, mierīga un reālistiska pieeja. Domāju, ka pamācītājiem tas kareivīgums pāriet, kad redz, ka mamma ir mierīgi noskaņota un arī negrib neērtības sev vai apkārtējiem. Protams, tas viss arī ir attieksmes jautājums. Mana mamma pensionāres gados mūžīgi dusmojas par jaunajām mammām, kas “domā, ka ir pasaules centrs”, arī visai kosmisks koncepts, manuprāt. Bet tā vietā, lai skandalētu ar divām mammām, kas aizņēmušas trotuāru ar ratiem blakus ejot, es vienkārši pieklājīgi pajautāju, vai, lūdzu, varu paiet garām, viņas palaiž un nevienam nekādu problēmu. Ir cilvēki, kam vienkārši velk uz kašķi un moralizēšanu, laikam raksturs tāds.

      Atbildēt
  15. Avatar

    Ļoti pazīstamas sajūtas. Visvairāk man patika pēdējā rindkopā boldā izceltais – līdz tam jānonāk. Es teiktu- jāizaug. Un tad, kad tas mirklis pienāk, tu saproti, ka tev tiešām ir vienalga, ko citi saka vai domā par tevi. Un, ja ne vienmēr -vienalga (tā, manuprāt, nevajadzētu būt), tad tava pašapziņa ir tik vesela un stipra, ka to nogrūst zemāk par zāli nebūs nemaz iespējams, bet kāds neliels klupiens dažkārt ir pat veselīgs, lai neieslīgtu pašapmierinātībā. Lai viss izdodas 👍

    Atbildēt
  16. Avatar

    Spiediens bija, ir un spriežot pēc tendencēm -būs.

    Es pati kamēr biju viena bērna mamma, ļoti izjutu to visu ko apraksti.
    Izejot cauri pieredzei -divi bērni ar mazu starpību, mana galva pacēlās augšā ievērojami !

    Nezinu vai bērnu skaitam ir ar šo visu kāds sakars bet mana iekšējā sajūta kļuva labāka, uzaudzēju iemaņas darīt kā uzskatu par pareizu un neņemt galvā apkārtējo spiedienu.

    Un kad sāku tā darīt -spiediens sazinājās. .
    Lai Tev izdodas noticēt sev un atrast līdzsvaru!

    Atbildēt
  17. Avatar

    Nejauši,bet laikam vajadzīgi uzdūros šim ierakstam.. paldies! Manai mammas pašapziņai bija jādzird šie vārdi.

    Atbildēt

Komentē