Jaunā realitāte

Jaunā realitāte

Sākšu šo ierakstu ar klasisku, tikko dzimušas divbērnu mammas, retorisku jautājumu: “Ko es darīju, kad mums bija tikai viens bērns?”. Ar to domājot – “bāc, cik tas bija viegli!”. Tāpat, droši vien, trīs bērnu mammas domā par diviem – “tas taču vēl ir viegli – katram vecākam savs bērns”, četru bērnu mammas par trijiem, un tā tālāk. Bet es ar savu pieredzi esmu tur, kur esmu tagad.

Kā jau vienmēr – izsapņotais mazliet atšķiras no realitātes. Nē, es par to nesūdzos, tas ir tikai normāli, un patiesībā apzināti neveidoju daudz ekspektāciju par to, kā tas būs – tikt galā ar diviem. Esmu gatava, ka ikdiena sagādā daudz jaunu pavērsienu, un cenšos tām ļauties. Es biju gatava, ka bēbis var visu dienu gribēt dzīvoties pa rokām, bet topošais trīsgadnieks piedzīvos jaunas emocijas – greizsirdību. Morāli es biju gatava, bet, protams, piedzīvot to visu, kad gulēts tā pamazāk, un, gribot negribot, lielākas vai mazākas pakāpes nogurums ir katru dienu, ir pavisam kas cits.

Tomēr, ir dažas lietas, kuras es nepazināti iedomājos, pirms sagaidījām mazo brāli – par to, ko darīšu, kā tas būs, atkal būt mājās ar zīdaini, kuram gan šoreiz kompānijā ir arī trīsgadnieks. It kā kaut kas zināms, bet pilnīgi kaut kas cits.

LIETAS, KAS MAN IZDODAS

Es biju diez gan droša, ka paliekot mājās ar diviem, es mazlietiņ nojūgšos. Tie, kuri pazīst Evertu, zina, ka viņš nav no mierā sēdētājiem un paklausīgākajiem bērniem. Nemitīgs dzinējs, kuram gribas skriet, skriet, skriet! Un blakus tam, kā kontrasts, ir bēbītis. Man likās, ka ilgi nepienāks diena, kad paliksim mājās trijatā, bet, protams, tā pienāca. Pienāca vairākas dienas – bez tēta izpalīdzīgās rokas. Pirmā diena trijatā tiešām bija liels haoss. Nezināju, kuram atsaukties pirmajam – raudošam bēbim vai Evertam, kurš tieši tajā brīdī ļoti grib, lai mamma paņem viņu opā. Grūta izvēle, ne? Ātri vien atklāju, ka manā klēpī tomēr ir vieta diviem. Varbūt mazāk vietas, kā tas bija iepriekš, bet ir! Starp citu, tieši pirmajā mūsu kopīgajā dienā bez tēta, Evertam bija slikta dūša un viņš vēma… Mērfija likums :).

Otrajā dienā jau gāja labāk, trešajā jau rodas “jaunizcepts” rūdījums. Izrādās, esmu spējīga nolikt gulēt arī divus bērnus vienlaicīgi – gan diendusā, gan vakarā – tā bija lieta, kas man pirms tam šķita, ka būs visgrūtākā. Protams, pagaidām vienu reizi gulētiešana ir piedzīvojusi arī totālu fiasko, un tādas reizes noteikti būs vēl.

Mazliet samazinot savu miegu, izdodas pagatavot visiem ēst, ieiet dušā katru dienu, un uzvilkt kleitu. Bet ne visas dienas. Ja nedēļā ir septiņas dienas, tad šis viss izdodas piecās no septiņām. Pārējās divas – atkal – fiasko! Tad mēs pasūtām picu, un es cenšos neskatīties spogulī. Tādās dienās gaidu brīdi, kad visi gulēs, un padomāju par to, ka rītdiena būs labāka.

LIETA, KAS MAN GANDRĪZ IZDODAS

Saglabāt mieru. Saglabāt mieru un nekrist izmisumā, kad abiem bērniem vajag mani vienlaicīgi, kaut gan patiesībā biju ieplānojusi brīdi sev (piemēram, iedzert kafiju). Saglabāt mieru, ja piedeg vakariņas. Saprast, ka bļaušana neko neatrisinās, tikai padarīs visu sliktāku, un es nožēlošu, ja to darīšu (bērna klātbūtnē. Izbļauties / izraudāties mežā, pagalmā vai citā istabā – to gan var). Saglabāt mieru šobrīd izdodas lielākajā daļā situāciju, bet ir viens izņēmums… kad manam bez viena mēneša trīsgadniekam sākas.. krīze…  kad gribas šito, šito un šito, bet to un to un to – negribas ne pa kam. Vai – kad gribas mazliet sāpīgāk pabakstīt brāli…

Prasīt un pieņemt palīdzību – šobrīd visbiežāk prasu palīdzību reizēs, kad esmu mājās viena ar bērniem. Tad es priecājos, ja kāds izlemj, piemēram, aizvest  Evertu uz tuvējo bērnu laukumiņu kārtīgi izskraidīties. Tas, patiesībā, ir svarīgākais, jo viņam vajadzīga tāda aktivitāte, kādu šobrīd vēl nespēju nodrošināt. Priecājos arī reizēs, kad mamma, it kā uz īsu mirkli ciemojoties, paspēj nomazgāt traukus un izmazgāt grīdas.

LIETAS, KAS MAN VĒL NEIZDODAS

Iziet pastaigā ar diviem – vēl nezinu, cik ciešs miegs mazajam kundziņam ir ratos / slingā. It kā jau ir laiki, kad viņš tajos čuc, bet vēl ir grūti paredzēt, vai tad, ja dosimies garākā pastaigā trijatā (bez tēta), mazais nepamodīsies, un neprasīs ēst. Es mazliet raustos. Jo Everts nav pacietīgs. Ja man būs jāapstājas, un kaut kur jāpabaro mazais, visticamāk, tas beigtos ar to, ka pazaudēšu savu vecāko bērnu, kurš ir pamanījies zibens ātrumā, bez atskatīšanās uz vecākiem, aizskriet līdz sev kārotam galamērķim. Pastaiga ar diviem – līdz tam es vēl nonākšu. Vēl neesmu uzdrošinājusies ar abiem zēniem iziet tālāk par mūsu pagalmu…

Saudzēt sevi – piemēram, pagulēt diendusu kopā ar mazo (kā, protams, visi iesaka jaunajām māmiņām darīt). Godīgi, man šķiet, ka šajā laikā es taču varu izdarīt tik daudz ko citu! Man patīk, ka varu apvienot blogošanu ar bēbīti, tāpēc viņa gulēšanas laiki ir mani darba laiki. Vismaz pagaidām, kamēr mani spēki vēl nav izsmelti. Tāpat, zinu, vairāk jāpadomā par ērtākām barošanas un bērna mierināšanas pozām, lai neciestu mana spranda un mugura. Cenšos to atcerēties, bet bieži tas šķiet mazsvarīgākais… Negribu sagaidīt brīdi, kad kaut kas sāpēs! (Kā tas bija auklējot mazo Evertu).

Aizmirst netīros traukus – lai cik vēls arī nebūtu, man nepatīk pamosties ar netīriem traukiem izlietnē, nepatīk pamosties, ja kaut kur istabā mētājas drēbes, vai no veļas mašīnas nav izņemta un izkarināta veļa. Mazi sīkumi, kas nozog miegu. Tomēr, tie ir jāizdara. Un tas, ka šīs lietas ir izdarītas, man palīdz justies labāk nākamajā dienā – palīdz sākt dienu pozitīvāk, tīrā un sakoptā vidē.

 

Ir vēl daudz kas, kas man neizdodas – visu es neuzskaitīšu, un arī nevajag. Es mācos pieņemt jauno realitāti un atklāt veidus, kā taja dzīvot vislabāk. Šīs ir piezīmes man pašai, lai salīdzinātu, kas būs mainījies pēc laika.

19 komentāri

  1. Avatar

    Laura, man tā patīk lasīt Tavus rakstus! Man reizēm šķiet, ka ar tiem es morāli “gatavojos” :D Izturību Tev :*

    Atbildēt
  2. Avatar

    Sākums nav viegls, kad mazais paarsniegs 6men vecumu paliks ieverojami vieglaak.. Liidz tam galvenie ieteikumi:
    * veesu praatu – jo mierigaki vecaki, jo mierigaki beerni! Beerns diezvai kers krenjki par netiriem traukiem, par uzvilktoem vecakiem gan..
    * ejot pastaigat panjem izslaukto pienu! Ja jaabaro vai jaamaina pampers, vecaakajam vajadzetu buut ieintereseetam tajaa iesaistiities (vismaz mums vecaakaa ari ir aktiiva un maz klausa, bet kad piedavaa kko masai izdariit, tad ir interesanti)
    * un overall komentars, vairaak teetiem, straadaat mazaak, bet par lielaakaam likmeem, lai ja no kkaa dziivee ir jaatsakaas, tad lai tas ir darbs, nevis hobiji vai gjimene (tas ari palidzes abiem vecakiem sasniegt pirmo punktu).

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies par padomiem. Tas trešais tiešām arī tiek īstenots :)

      Atbildēt
  3. Avatar

    Laura, paldies par to, cik esi patiesa! Gribu tikai iedrošināt, ka šis brīdis ir pārejošs. Man, šķiet, ka tas mani uzmundrinātu, kad kāds to teiktu, kad biju tajā pašā “laivā”. Vēl tagad atceros brīžus pirmajā laikā – ir vakars, vīrs vēl nav mājās, mēs visi trīs raudam, jo bēbītis raud, vecākais bērns nevar aizmigt. Tagad, kad nu jau man ir trīs un vēl joprojām 6 mēnešu laikā tikai mācos būt mamma trijiem, no sirds iesaku iemācīties atrast (vismaz) 2h laiku sev vienai, 2h – ar vīru. Izturību, turpināt iesākto!

    Atbildēt
  4. Avatar

    Laura, izturību Tev! Baigais malacis! Par to, kas vēl neizdodas – lai! Pienāks laiks arī tām lietām. :) This too shall pass!

    Atbildēt
  5. Avatar

    Reiz tu rakstīji, kā visi ‘biedē” grūtnieces. Kopš tā raksta es ļoti piedomāju, rakstot komentārus internetā vai izsakot tos draudzenēm. Un tāpēc arī šoreiz cenšos uzrakstīt iedrošinājumu. Pirmkārt, ar diviem (gadu starpība apmēram kā tev) bija grūtāk kā tagad ar trim. Nopietni. Otrkārt, man toreiz ļoti palīdzēja tēta piedalīšanās, šad un tad aizvedot lielāko uz kādu spēļu laukumu. Bet tai laikā nevis mazgāju traukus vai gludināju drēbes, bet samīļoju bēbīti, dziedāju, sarunājos un vienkārši biju blakus. Tā izveidoju ļoti ciešu saiti ar maziņo. Un līdz ar to viņš mazāk raud un ir pacietīgāks tajās reizēs, kad tavs atbalsts (vai brīvas rokas) ir nepieciešamas lielākajam. Treškārt, man ratos vienmēr ir hemotogēns. Arī maniem spēku uzkrājumiem, ja nu vajag. Bet galvenokārt – ja jābaro bēbītis, tad arī lielajiem par pacietību tiek našķītis.

    Atbildēt
  6. Avatar

    Punkts par traukiem un tīrību no rīta – man šis bija līdz “sviestam”, ka arī nespēju aiziet gulēt, ja nav izdarīts. Mazais pedants sēdēja iekšā un deva pa galvu. Jau kādu laiku esmu viņam aizbāzusi muti, jo sapratu, ka man ir vieglāk, ja neesmu tik uzvilkta par traukiem.
    Malacis, ka visu paspēj.. Vai vismaz mēģini (un ar vēsu prātu). Lasu un priecājos. Lai arī esmu mamma tikai Gustavam, varu savilkt daudzas paralēles.
    Lai viss izdodas! :)

    Atbildēt
    • Laura

      Tas sākums jau ir līdzīgs – vienalga – viens / divi / trīs bērni… :) jo jebkurā gadījumā ģimene adaptējas jauniem apstākļiem :)

      Atbildēt
  7. Avatar

    Pirmā diena ar abiem (divu gadu starpība) man bija tāds maratona noskrējiens! Jo, protams, diendusas nesakrita – kad viens gulēja, otrs nē, un otrādi. Līdz ar to ne mirkli miers, jo puika arī skrējējs aktīvists. Pirmo reizi izejot vienai ar abiem, protams, izgāziens- vecākais skrienot nokrīt un raud, māsa ratos raud, jo rati ir apstājušies, atliek tikai pašai sākt raudāt :D
    Bet to pārdzīvojot un izturot ir tāds gandarījums! Neviens nespēj tā māsiņu (5mēneši) sasmīdināt kā lielais brālis! Tā saikne, kas izveidojas starp viņiem… Eh tas ir tā vērts!
    Izturību!
    P.s. No visām sadzīves tehnikām man vismīļākā ir trauku mazgājamā mašīna :D iesaku, nav jādomā par traukiem vispār! :)

    Atbildēt
    • Laura

      :D man pirmā reize arī tāda varētu būt :D bet gan jau… :))

      Atbildēt
  8. Avatar

    Pēc laika šīs atziņas papildināsies….
    mans ieteikums no pieredzes -a priori izvirzīt un ar zvaigznīti atzīmēt SAUDZĒT SEVI un tikai tad viss pārējais.

    Pēc gada/diviem būsi vēl jaudīgāka mamma kā tagad, grūtības paliks, tikai transformēsies citās 🍀

    Maniem bērniem ir 1.6g starpība. Vecākajai šobrīd 5 un tikai tagad varu pačukstēt klusām -paliek vieglāk.
    Ļoti daudz ko nosaka bērnu raksturs un temperaments.

    Tu tiksi galā ar visu, cik sekoju līdzi – esi superīga mamma.
    Noteikti vajag atmest vēlmi pēc perfekcitas, biežāk fotografēt ar acīm un izbaudīt mirkli. Daudz jau šobrīd pašai neatliks kā tikai mirkļi.

    Un ,a priori -saudzēt sevi!
    Lai izdodas, un es zinu ka izdosies, arī tad kad pirmo mēnešu eiforija būs pagaisusi jeb sapinusies ikdienā🍀

    Atbildēt
  9. Avatar

    Laura, Tev viss sanāk ļoti labi. Un paldies par blogu! Man ar trauku mazgāšanu bija tāpat – nevar aiziet gulēt, ja izlietnē čupa. Bet tad vīram radās ģeniāla ideja – papīra trauki pāris nedēļu garumā. Zinu, ka tas nav eko/bio un tā, bet reizēm ir vērts izdarīt izņēmumus miega un veselā saprāta vārdā. Un tad, kad uzradās brītiņš uztaisīt ēst, es vārīju lielu katlu ar kaut ko, ko var ēst 3 dienas pēc kārtas – jo ar barošanu apetīte man bija kā vilkam :) Un jā, paliks vieglāk.

    Atbildēt
  10. Avatar

    Lielisks raksts. Arī mums drīz pievienosies otrais bērniņš, mūsu gandrīz divgadniecei.
    Gribēju pajautāt vai ir izdevies novērot bola zvaniņa efektu? T.i. vai mazais patiešām atceras šo skaņu un tā viņu mierina.

    Atbildēt
    • Laura

      Šad tad pagrabinu – pasmaida, pasmejas. Bet ja ir raudamais, tad bola zvaniņu uz tā visa fona viņš nedzird :)

      Atbildēt
  11. Avatar

    Paldies par rakstu! Man ar 1 negāja viegli..patiesįbā pirmo gadu burtiskā nozīmē turējos pie kafijas krūzes:) Palīdzēja vingrošana (drīzāk stiepšanās, kamėr mazais gulėja), tas deva tonusu; un atgādināšana: rīt būs jauna un labāka diena:) un dažreiz arī bija:) izturību!

    Atbildēt
  12. Avatar

    Nedaudz vieglāk paliek, palasot, ka neesmu vienīgā. Ka arī šķietami “ideālajām” mammām ir baltās un melnās svītras. Kļūtu vēl vieglāk, ja būtu kāds, kam kaut vai pasūdzēties un kurš saprastu. Jau sen, kopš pirmā dēla dzimšanas un pat pirms tās, ik dienu sabaru pati sevi, ka nespēju pārkāpt pāri savam raksturam un dažkārt lepnumam lai atrastu sev līdzīgi domājošu māmiņu kas nonākusi tādā pat situācijā, kā es- divi dēli, kas katrs pieprasa savu, un vīrs, kura niķi un hobiji dažkārt nokaitina līdz pat baltkvēlei (kādēļ viņam ir laiks un enerģija sev un saviem hobijiem uz mana laika un spēka rēķina). Dažkārt par to visu raudiens nāk, bet kaut kā pat raudāt spēka nav. Pārāk smags akmens nosēdies uz sirds. Uz akmens divi mazi eņģelīši sēž un drupačas bārsta. Pretrunas, pretrunas. Grūti, bet vienlaikus tik skaisti, ka nevaru iedomāties dzīvi bez saviem negantajiem eņģelīšiem. Lai vai kā, iedvesmojuši tomēr šad tad tās zelta vērtās miera minūtes atvēlēt kādam labam rakstam kā sarunai ar labāko draudzeni pie mīļākās kūciņas un saprast, ka pat ideālā dzīve un ideālie bērni un ideālie vīrieši nebūt nav ideāli.

    Atbildēt

Komentē