Pirmās dienas…

Pirmās dienas…

Kā laiks skrien.. tas ir ārprāts. Mūsu mazākajam ģimenes loceklim rīt jau divas nedēļas! Joprojām maziņš, bet šķiet jau krietni paaudzies kopš brīža, kad mēs 26. jūnija rītā satikāmies.

Pirmās dienas, loģiski, pagājušas iepazīstot vienam otru, un mācoties saprast bēbīša vajadzības. Un ne mazāk svarīgi – mācoties godīgi veltīt laiku diviem bērniem. Vienam lielākam, otram – pavisam maziņam.

Visticamāk, mammas, kurām ir vismaz divi bērni, droši vien mās ar galvu, šo lasot. Visgrūtākais pašā sākumā ir nejusties vainīgai par to, ka vecākais bērniņš mammu, gribot negribot, šobrīd saņem mazāk. Lai cik daudz būtu stāstīts lielajam brālim par un ap bēbīti, viņam nāksies izjust dažādas emocijas. Un arī mammai. Greizsirdībai ir jābūt! Tā ir bērna veselīga aizsargreakcija uz pārmaiņām. Un arī bez asarām, visticamāk, neiztikt. Gan aiz aizkustinājuma, gan pārdzīvojuma. Emocijas ir jāizdzīvo un tās, manuprāt, noteikti nevajag apslāpēt. Tajās dienās, kad vīrs saka : “nu neraudi!”, es atbildu: “raudāt pēc dzemdībām ir normāli!”.

Everta “greizsirdības sprādzienu” mēs vēl gaidām. Pagaidām sākums ir labāks kā gaidīju – pirmoreiz, kad Everts ieraudzīja brāli, viņš atplauka lielā smaidā. Beidzot mamma no vēdera izņēmusi brāli, par ko tik daudz viņam ir stāstīts! Everts ar sajūsmu uztvēra katru mazā kustību, un joprojām sajūsminās katru reizi, kad Edvīns atver vaļā acis. Nes brālim grabuļus un bučo galviņu. Tik mīļi, ka asaras birst, un ir nenormāls lepnums par to, ka mans “lielais mazais” ir tik labs lielais brālis. Lepnums par to, kā viņš bučo un saprot, ka brālim vajag ēst, ka vajag opā mazliet vairāk… Pirmās dienas šķita, ka Everts ir ticis pie labākās dāvanas pasaulē – brāļa. Un pirmās dienas vakarā viņš atzina: “brāli, tu vari te palikt dzīvot!”.

Dienām ritot uz priekšu, pirmā sajūsma ir pārgājusi, un brāļa raudas jau tiek uztvertas kā neitrāls fona troksnis. Brālis joprojām ir foršs, bet, tai pat laikā, Everts jau ir paspējis paziņot, ka dosies ar tēti uz futbolu, bet brāli atstās mājās :). Vēl, piemēram, kādu vakaru vēlējāmies ielikt Edvīnu vannā. Everts, kurš pēdējos mēnešus vannā atsakās iet (tā vietā izvēloties dušu), pēkšņi paziņo – es iešu vannā! Un tagad to dara katru vakaru… :)

Protams, ir grūti pieņemt, ka es šobrīd mazāk varu iesaistīties Evertam aktuālās nodarbēs. Ļoti jau cenšos, bet, ja mazais grib ēst, tad grib ēst, un, lai gan grāmatu Evertam varu izlasīt ar mazo pie krūts, tomēr tā diez vai skaitās 100% nedalīta uzmanības veltīšana viņam. Kad mazais apvelsies, un viņu kaut uz stundiņu varēs atstāt ar tēti vien, vēlos, lai man un Evertam būtu kāda nodarbe tikai mums abiem. Šobrīd cenšos ar viņu paspēlēties un parunāties “aci pret aci” pēcpusdienā, kad viņš pārnāk mājās no dārziņa. Ja mazais čuc, tad, protams, tas ir viegli, bet, ja nē… vēl mācāmies. Tās dienas, kad no dārziņa paņemam brīvu, šobrīd ir nedaudz “crazy”, tāpēc pagaidām, ja mājās nav Toma, daudz tādas dienas neuzdrīkstamies… Cepuri nost tām mammām, kuras spēj dzīvoties vienas pa mājām ar diviem un vairāk maziem bērniem!

DIENAS DIVATĀ

Processed with VSCO with 5 preset

Dienās, kad esam ar Edvīnu divatā (kamēr brālis dārziņā), ir pavisam viegli. Šķiet, “nolasīt zīdaini” ir daudz vieglāk kā pirmoreiz. Brīžos, kad mazais raud, mani pārņem nevis mazs izmisums, bet es sāku domāt praktiski, kas varētu būt pie vainas – izsalkums, mitras autiņbiksītes, iesprūdusi atraudziņa, vai kāds emocionāls pārdzīvojums. Nav tāda iespringuma par visu. Netiek skaitītas barošanas reizes, bet pacietīgi novēroju, kādu dienas ritmu mazais pats sev izvēlējies, un cenšos tam pielāgoties. Pagaidām, protams, diena pārsvarā tiek pavadīta guļot. Varbūt, ka esmu to aizmirsusi, bet man šķiet, Everts tik daudz negulēja!

Kad Everts bija bēbītis, man šķita, ka zīdainis viņa niecīgajā nomoda laikā ir kaut kā jāizklaidē. Tagad es zinu – viņam pietiek ieskatīties mammai acīs (vēl, protams, mācās fokusēt skatienu), pietiek, ja nomaina pamperu un viss. Tā arī ir visa nomoda aktivitāte, un var čučēt tālāk. Visu laiku sev atgādinu  – viņam šajā pasaulē jauns ir pilnīgi viss!

Brīvdienās, kad fonā biežāk skan brāļa un tēta balsis, acis gan tiek atvērtas plaši jo plaši, un arī miegs ir varbūt mazliet mazāk, jo brāļa mašīnu avāriju trokšņi un tēta plates fonā dara savu. Viena no lietām, ar ko jāsamierinās otrajam bērnam – jāpierod gulēt nelielā troksnī un haosā no pirmās dienas… :)

DAŽI IETEIKUMI IEPAZĪSTINOT LIELO AR MAZO

Un tagad tīri praktiski padalīšos, kā mēs iepazīstinājām mazos. Ņēmu vērā ģimenes psiholoģijas centra “Līna” kursos sniegto informāciju par otrā bērna ienākšanu ģimenē.

  • Pirms bēbīša ienākšanas ģimenē, stāstīt topošajam “lielajam bērnam” par to, kas viņu sagaida. Par to, kāds būs bēbītis, ka viņš daudz raudās, daudz ēdīs, viņam daudz vajadzēs mammu. Nestāstīt, ka mazais varēs ar viņu spēlēties, jo tas kādu laiku nenotiks. Stāstīt REĀLO situāciju.
  • Izveidot albumu ar vecākā bērna fotogrāfijām zīdaiņa vecumā. Vecākajam bērnam noteikti patiks un palīdzēs atsaukt atmiņā laiku, kad viņš bija maziņš. Evertam, piemēram, rādījām foto ar pirmo vannošanos. Tikmēr blakus vannojām brāli. Evertam ļoti patīk stāstīt, ko viņš darīja, kad bija bēbītis!
  • Pirms bēbīša piedzimšanas, aizved vecāko bērnu ciemos pie kāda mazulīša – lai viņš redz, kāds ir bēbītis. Mēs ar Evertu vērojām bēbīšus arī uz ielas, filmās, grāmatās – runājām par to, ko viņi dara, kāpēc raud. Es iegādājos arī grāmatas par bēbīša ienākšanu ģimenē (lasi te).
  • Izstāsti bērnam, ka kādu dienu mamma un tētis brauks pēc brāļa / māsiņas, un kas ar viņu šajā situācijā paliks. Svarīgi, lai bērns ar šo cilvēku justos droši!
  • Kad ierodies mājās, nesteidzies iepazīstināt mazos. Mēs vispirms atjaunojām kontaktu ar Evertu. Es un tētis viņu samīļojām, pavaicājām, kā iet. Uzdāvinājām kinderoliņu (bet nejau kā dāvanu no brāļa, lai viņš negaida, ka tā būs vienmēr!). Kinderoliņa tāpēc, ka pēc ilgākas prombūtnes vienmēr tādu viņam atnesam, un nevēlējāmies izjaukt šo ikdienišķo padarīšanu :). Tikai pēc tam vaicājām, vai Everts vēlas iepazīties ar brāli. Viņš vēlējās, un bija ļoti satraukts, samulsis un priecīgs! Bet, ja viņš teiktu – NĒ, tad arī to neuzspiestu. Agrāk vai vēlāk viņš taču tāpat brāli pamanītu ;).

Tas īsumā!

Trackbacks/Pingbacks

  1. No trīs par četriem | Viens + Viens - […] Dažus ieteikumus, kā iepazīstināt vecāko bērnu ar jaunāko vari atrast bloga rakstā “Pirmās dienas”. […]

Komentē