Ko man iemācīja Everts (par zīdaiņu lietām)

Ko man iemācīja Everts (par zīdaiņu lietām)

Everts, lai arī nepilnus trīs gadus vecs, ir viens no maniem dzīves lielākajiem skolotājiem. “Skološana” notiek katru dienu, un sākās brīdī, kad uzzināju par viņa eksistenci. Patiesībā mācīties no bērniem sāku jau tad, kad par viņu ienākšanu ģimenē vēl domājām…

Lai cik ļoti to negribētos atzīt, protams, ka pirmais bērns tiek audzināts citādāk, kā otrs. No tā nevar izbēgt – viņš labu laiku ir vienīgais ģimenē (cits stāsts ir par dvīņiem). Un, lai cik gudri mēs sev neliktos audzinot pirmo, lai cik grāmatas neizlasītu, lai cik padomus no radiem, draugiem, psihologiem un dažādiem bērnu audzināšanas speciālistiem neuzklausītu, pieredze ir kas cits. Manā paziņu lokā gan ir mammas, par kurām gribas teikt, ka viņas pirmos bērnus uzreiz pratušas audzināt “tik viegli”, kā otros. Šķiet, es gan tā nemācēju. Dažreiz par to nokaunos, dažreiz tā kā žēl, ka tā… Lai gan virspusīgu padomu bērnu audzināšanā no malas netrūkst, tomēr, tagad secinu, ka tad, kad kļuvu par mammu pirmoreiz, man pietrūka ĪSTU padomu. Kaut kas vairāk par “iedod bērnam padzerties saldu tējiņu”. Iespējams, ka es tos vienkārši nemācēju saklausīt.

Lai kā arī būtu, ir dažas lietas, ko par zīdaiņa periodu es iemācījos tikai no savas pirmās pieredzes ar Evertu. Diemžēl savā ziņā viņš ir mūsu “izmēģinājuma trusītis”, bet, nešaubos, ka viņam, kā pirmajam bērnam, ir arī daudz priekšrocību.

  • Miegs –  par zīdaiņa miega ciklu it kā biju lasījusi. Tomēr, arī pēc gudru grāmatu izlasīšanas, mūsu mājās pirmos mēnešus bija populārās 40 min garuma snaudas. Vēlāk jau sāku saprast, ka bērnam tomēr būtu jāguļ arī garāki miegi, un Everta miega ciklu sakārtojām, bet sākums… Sākumā man šķita, ka katru reizi, kad mazais atvēra acis, viņš ir pamodies – jāņem rokās, jāizklaidē. Nu tagad es zinu, ka kļūdījos. Edvīna miedziņš šobrīd ir ļoti labs, viņam jau izveidojies savs ritms, kuram es pakļaujos (1 mazāka snauda no rīta, ilgs un garš miegs pa dienu, 1 mazāka snauda vakarā). Iespējams, arī Evertam miega ritms būtu sakārtots jau no pirmās dienas, ja es pati nesteigtos ar viņa netīšu atmodināšanu.
  • Nomoda laiks – pirmoreiz man nebija ne jausmas, cik ilgi ir normāli, ja mazulis ir nomodā. Vienu stundu, divas, varbūt piecas? Nu esmu sapratusi, ka ar stundu, maksimums – pusotru – ir pietiekami, lai zīdainis justos noguris. Šim es ļoti sekoju līdzi, lai izvairītos no grūtas iemigšanas un asarām, kas būtu tad, ja nomodā mazulis būtu bijis ilgāku laiku. Parasti jau mazulītis pats parāda, kad vēlas gulēt – mums tikai jāiemācās viņa zīmes nolasīt. Bet mūsu gadījumā –  “1,5 stundas nomoda likums” strādā. Katrs bērns ir citādāks, tomēr es neieteiktu cerēt, ka, jo ilgāk mazais būs nomodā, jo labāk un ilgāk gulēs pēc tam.
  • Izklaide – vēl tagad atceros, ka tad, kad Everts bija bēbītis, ar citām mammām pļāpājām par to, kā mazo izklaidēt. Tagad par to nāk smiekli. Nu kā izklaidēt mēnesi vecu zīdaini? Nekā! Viņam taču visa pasaule ir jauna. Viņa labākā izklaide ir mammas, tēta, brāļa un ciemiņu sejas! Ar to pietiek,un dažkārt pat ir par daudz.
  • Pārliecības  – ļoti labi atceros, kā ierodoties mājās pēc pirmajām dzemdībām, es noliku Evertu čucēt viņa gultiņā, kas atradās otrā mūsu istabas galā. Likās – nolikšu te viņu, lai smuki naktī čuč. Protams, nepagāja ne stunda, kad viņš sāka raudāt, un pēcāk atradās man blakus gultā. Jau nākamajā dienā sapratu, ka vieglāk būs noņemt gultiņai redeli, un piebīdīt to pie mūsējās. Gaidot Edvīnu, guļvietas plānošana zīdainim, man šķita viena no mazsvarīgākajām lietām, jo zināju, ka vienmēr varēšu viņu paņemt sev blakus. Nekādas pārliecības par to, kā un kur bērnam būtu jāguļ – ļaujamies sajūtām! Šobrīd viņš čuč savā “ligzdiņā” blakus mūsu gultai. Atkāpšanās no pārliecības attiecas uz vēl ļoti daudzām lietām, kaut vai to pašu bērnudārzu, kurā biju nolēmusi Evertu sūtīt no 3 gadu vecuma, tomēr savas bērnudārza gaitas viņš pamazām uzsāka divos gados.
  • Mierināšana – kas ir labākais mums? SLINGS! Ne krūts, ne knupis, ne vēl kas cits.Kad šķiet, ka rokas nolaižas, tad velku ārā slingu, un ir miers. Sliktākajā gadījumā – slings un bumba :). Brīvas rokas, un bērnam mammas tuvums. Atkal noteikti “nestrādās” visiem bērniem, bet mums – o jā…:) Un vēl slings mums ir ērtākais pārvietošanās līdzeklis! To, ka slings mums ir svarīgāks pirkums par ratiem, man iemācīja Everts, jo nebija baigais ratu mīlis :).
  • Elastība – ne vienmēr viss notiek pēc plāna. Tieši tāpēc man šobrīd labākais šķiet neplānot vispār, vai ieplānot vismaz 3 iespējamos variantus. Lai nav dusmu un vilšanās!
  • Intuīcija – galu galā, esmu sapratusi, ka mums par 100% nav jāklausa neviens – ne pediatrs, ne draudzenes, ne kāds speciālists. Nav akli jāklausās visos ieteikumos no malas, tie visi ir jāapstrādā ar labu devu mammas intuīcijas! Varbūt, ka pirmoreiz es klausīju par daudz…

Paldies bērniem, ka mani māca!

FOTO : Krista Kudore

15 komentāri

  1. Avatar

    Piekrītu :) īpaši par elastības punktu. Ja gribi sabojāt visiem plānus-izdomā plānu kurš 99% nojuks :) vislabāk un visvieglāk ir ļauties un atcerēties ka mazajam tu esi ļoti vajadzīga un nekas cits nav tik būtisks.

    Atbildēt
  2. Avatar

    Piekrītu visiem punktiem, it sevišķi par slingu un miegu/nomodu. Ligzdiņa man bija interesants jaunatklājums – varētu noderēt nākamajam mazulim.

    Atbildēt
  3. Avatar

    sveiki! Vai varat padalīties par šon “Vēlāk jau sāku saprast, ka bērnam tomēr būtu jāguļ arī garāki miegi, un Everta miega ciklu sakārtojām..” kā? Kā panācāt ilgāku miedziņu par slavenajām 40-45min? Paldies!

    Atbildēt
    • Laura

      No sākuma pēc tām minūtēm ņēmu rokās un midzināju vēlreiz! Liku gulēt slingā biežāk konkrētos laikos, jo tad gulēja garākus miegus (vēlāk tajos pašos – ārpus slinga). Sakārtojām dienas ritmu!

      Atbildēt
  4. Avatar

    Esot divu bèrnu mammai – varu vairumam tikai piekrist. Galvenais – “Nav akli jāklausās visos ieteikumos no malas, tie visi ir jāapstrādā ar labu devu mammas intuīcijas!”

    Atbildēt
  5. Avatar

    Jap, tiesi ta… Un Ari mazliet zel,ka pirmajam tas ir bijis jaiemaca mums, bet laikam ta jau vecako bernu sutiba.

    Atbildēt
  6. Avatar

    Par to miegu runājot – iespējams, ka Everts gulētu tikai tās 40min arī ja Jūs neiejauktos. Mans puika sāka gulēt ilgāk šķiet tikai ap gada vecumu. Un mēs viņu nemodinājām ne tīši ne netīši. Gluži otrādi par visām varēm vienmēr centāmies panākt, lai guļ vēl. Izlasīju ntos rakstus un veselu grāmatu par miega sakārtošanu, bet tā arī neizdevās bērnu iemācīt čučēt ilgāk. Vienīgais veids bija pastaiga slingā ārā, bet arī tas bija tikai 1h un arī ne garantēti. Arī savos 2.10 puika joprojām ir salīdzinošs diendusas mazgulis 45min-1.5h. Ja gadās vairāk, man ir lielie brīnumi. Tagad esmu pieņēmusi, ka tā vienkārši ir un daži bērni neiekļaujas grāmatu standartos. :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Paldies par jauko rakstu. Piekritīšu par Intuīciju. Es varēju noklausīties padomus, bet galu galā beigās tomēr ņēmu vērā savu iekšējo sajūtu – intuīciju. Protams pie pirmā bērniņa intuīcija ne vienmēr uzvarēja.

    Atbildēt
  8. Laura

    Protams, ar varu jau neviens gulēt ilgāk nepiespiedīs :) Bet “attinot filmu atpakaļ” šķiet, ka es totāli neizpratu bērna miega ciklus (naktī gan gulēja labi). Tagad, ja pēc 40 min acis ir vaļā, tad neskrienu uzreiz klāt, ļauju paņerkšķēt, mazliet paraudāt, un lielākoties čuč tālāk. Ar pirmo bērnu es pārāk daudz pie visādām bēbīša skaņām “raustījos”.

    Atbildēt
  9. Avatar

    ar pirmo bėrnu kāda mēn vecumā aizskrėjām pie pārkrutā pediatra, jo likās, ka meitińa nepareizi liecas atpakał, gułot uz sāna vai kkas tāds, katrā ziñā pilnīgi nekā, par ko satraukties. atceros tik, ka ārsts noprasīja, vai 1. bērns un zīmīgi nosmaidīja.

    Atbildēt
  10. Avatar

    Kā tris bērnu mamma varu teikt tā-lai arī katra punktā atradu kko līdzīgu un pieredzētu, visprecīzākais priekš manis ir punkts par intuīciju-tikai pati māte jūt,kas,kad,kā un kāpēc.Arī es šad tad esmu klausījusies par daudz, jo ši nemitīgā apkārtējā bērnu salīdzināšana “mans tā, kaimiņam šitā, kāpēc tev tā un nekā” dažu brīdi ir radījis domstarpības pašai ar sevi.un brīdī, kad ļāvos savām izjūtām attiecībā pret konkrēto bērnu (jo pat 3 bērni vienā ģimenē ir katrs ar savu temperamentu un miega, ēšanas, podiņmācibas un knupja lietošanas īpatnībām), viss kaut kā sāka plūst kā upe, kuras straumes ātrumu varu regulēt neviens cits kā es pati

    Atbildēt
  11. Avatar

    Paldies, Laura, par pārdomām! Viss (nu, labi – gandrīz viss) patiešām slēpjas maģiskajā mammas intuīcijā. Vienīgi sākumā pašai nav īsti nojausmas un pārliecības par to. Bet, kad uztausta to “nervu” – tā lieta aiziet! Katrs Bēbītis ir gudrs, un viņš pats “pateiks” savu vajadzību Savai Mammai. Sev tikai zināmā veidā. BET – ļoti jauki būtu uzzināt pārdomas par bēbju lietām no otra šī bloga autora – divu puiku tēta Toma.

    Atbildēt
  12. Avatar

    Jauks raksts!
    Un smieklīgs – ar to, kā pirms 1.bērna piedzimšsnas iztēlojās, kā bērns gulēs savā istabā savā gultiņā! :) Es arī tā biju iztēlojusies! :D
    Un, protams, pievienojos pārējām mammām par intuīcijas klausīšanu nevis ārstu vai vecāku padomu!

    Atbildēt

Atbildēt uz Laura Atcelt atbildi