Māksla sadzīvot! Otrais mēnesis.

Māksla sadzīvot! Otrais mēnesis.

Esmu abus mazos nolikusi gulēt, un nu varu uzrakstīt mazu vēstuli no mūsu saulainā pagalma, kurš šobrīd ir piekrauts pilns ar dažādiem Everta dzimšanas dienas atribūtiem. Pēc piecām dienām mūsu lielajam brālim jau trīs! Bet mazajam- rīt jau divi pilni mēneši.

Joprojām mēs mācāmies sadzīvot. Ir situācijas, kuras kāds pārcieš vieglāk, ir, kad visi mazliet padusmojamies viens uz otru,vai paraudam. Bet kopumā, es teiktu, ka sadzīvojam diez gan labi.

Šis mēnesis pagājis šķietam vieglāk, kā pirmais. Iemesls tam ir mazā brāļa adaptācija pasaulei. Arvien labāk viņš pieņem to. Kaut vai tāds “sīkums” kā pamperu maiņa. Ja pirmo mēnesi Edvīnam totāli riebās vannā, nepatika ģērbties un vispār, ja ap viņu kāds grābstās, tad tagad šīs lietas notiek ar smaidu. Dienā, kad viņš pirmoreiz vannā pasmaidīja, nevis bļāva, man bija tāds atvieglojums!

Edvīna pasaule vairs nav tikai ēst un gulēt. Viņš ir sācis daudz smaidīt un runāties. Ļoti patīk vērot lielo brāli darbībā, ir gatavs pieņemt pat to, ka Everts šad tad grib iekliegt mazajam ausī un pamodināt…Trokšņi kopumā nav traucēklis draudzībai pret lielo brāli. Ja labi grib, var aizmigt arī,  kur pagadās, arī, ja fonā tiek izbērta lego kaste.

Mazais raizes nesagādā. Viņam ir glīts dienas ritms. Pa dienu smaida, ēd un guļ! Vairāk jāpiedomā pie tā, kā jūtas lielais brālis. Ļoti, ļoti cenšamies, lai katru dienu viņam būtu savs laiks ar mammu. Viens pret viens. Spēlējam avārijas ar mašīnām, vācam pagalmā ābolus, braukājam ar riteni (= viņš brauc, un man jāskrien līdzi) utt. Un arī tas šomēness ir daudz vieglāk, kā pirmajā mēnesī…

Processed with VSCO with tk preset

Joprojām gan ir mazās krīzes jeb brīži, kad šķiet – manis abiem nepietiek. Šomēness bijām aizgājuši uz konsultāciju ‘Līnā”,un mani nedaudz nomieriāja psiholoģes teiktais – situācijās, kad abiem bērniem mani vajag vienlaikus, līdzās nav tētis, vai no vecākā dēla puses viņš tiek “laipni padzīts prom”, atceries, ka ABI VAR PAGAIDĪT. (Ar piebildi, ja ir apmierinātas bērnu pamatvajadzības). Un, kad sanāk sadusmoties, atcerēties, ka tas ir normāli.Normāli, jo arī mammai ir jāadaptējas… Daudz tiek runāts par zīdaiņa adaptāciju, bet vispār šī bija pirmā reize, kad dzirdēju kādu sakām-“mammas adaptācija”. Adaptācija kā divu bērnu mammai…

…un te nu es pabeigšu. Īsti pat nepabeidzot.

 

L.

 

5 komentāri

  1. Lai izdevusies dzimšanas diena, kā arī saulains un mierpilns kopā (sa)dzīvošanas posms :)

    Atbildēt
  2. Tas tā nav tikai ar 2..tā ir ar 3, 4 un vairāk bērniem. Reizēm sēžu..vidū bērnu- gribu, vajag..tagad, tūlīt..
    Uzplaiksnī doma..kā tad es? ..:D..
    Reizēm esmu virpulī..ka nav pat brīdis domāt..vai es to varu, katra diena kā karuselis! Gribas cilvēcīgā vājuma sabrukt..klusām sev atzīties..ka šobrīd es vismaz 10min vairs nevaru, un tad atkal..-hops, karuselī atpakaļ.

    Atbildēt
  3. Tā kā man arī tikpat maziņš bet trešais.. Vasara bija ļoti viegla. Un šis otrais mēnesis krietni vieglāks kā pirmais. Bet vasara beidzas. Un tūlīt nāks rudens ar pulciņiem mazajiem un mammas (tas ir, manis) vēlmes pasportot šad un tad. Tas mani mazliet stresina. Kā būs. Vai es spēšu saglabāt savu harmoniju…

    Atbildēt
  4. Ar interesi lasu par to, kā citiem sokas ar sadzīvošanu, jo arī mēs esam līdzīgā situācijā, tikai mazākajam tūlīt būs mēnesis, bet lielākajam tikai rudenī divi gadiņi. Bet arī mums vēl ir salīdzinoši veiksmes stāsts, jo caurmērā sadzīvojam diezgan labi.
    Lasot, ka otrajā mēnesī ir vēl vieglāk kā pirmajā, cerīgi raugos uz to, kas mums vēl ir priekšā. Lai gan – ar septembri lielākajam bērnam ir gaidāms svarīgs notikums – pirmās dienas dārziņā. Tad nu skatīsimies, kā mums ies ar vēl vienu adaptēšanos. Ja nu nekā, tad arī nekas traks – turpināsim veiksmīgi dzīvoties trijatā pa māju.

    Atbildēt

Komentē