…un atkal par bērnudārzu!

…un atkal par bērnudārzu!

Sākumā uzreiz gribu pateik – es nedziedāšu slavas dziesmu bērnudārzam, bet vēl mazāk – pelšu to. Mīļā miera labad visus, kas ir 100% pārliecināti, ka bērnudārzs ir teju sliktākais,  ko var nodarīt bērnam, un nepieļauj pat iespēju, ka savu bērnu tādā varētu laist, droši soļojiet garām šim rakstam. Šodien es vēlos dalīties mūsu pieredzē ar vecākiem, kuriem tas ir aktuāli. Ar vecākiem, kuri pieļauj iespēju, ka bērns varētu apmeklēt dārziņu, un, iespējams, satraukti gaida pirmo septembri, jo bērnam tūdaļ būs jāuzsāk bērnudārza gaitas. Satraukuma līmeni noteikti ietekmē arī tas, cik vecs ir bērns…

Septembrī apritēs gads, kopš Everts pamazām uzsāka bērnudārza gaitas. Šķiet, ka par to jau daudz un dikti esmu blogā stāstījusi, tomēr no lasītājiem joprojām pienāk jautājumi – kas, kā, kāpēc?

Lai gan dārziņa gaitu uzsākšana ir nopietns lēmums, mums tas sanāca pat diez gan spontāni. Spontāni tādēļ, ka ne 1,5, un pat ne gada un 10 mēn. vecumā, par dārziņa gaitu uzsākšanu rudenī pat neiedomājos. Taču, dienām ritot,un tuvojoties rudenim, Everts kļuva arvien aktīvāks un aktīvāks, savukārt man uzradās arvien vairāk un vairāk darbu. Jutu, ka nespēju sadalīt laiku un novilkt robežu starp strādāšanu mājās, un laika pavadīšanu ar bērnu. Mēģinājām to atrisināt ar auklīti uz pāris stundām nedēļā, bet šis variants tomēr mums līdz galam nenostrādāja. Augusta sākumā pamazām sāku domāt – varbūt atkāpties no saviem principiem, un pamēģināt bērnudārzu?

Everts bija (un joprojām ir) ļoti aktīvs un drošs bērns, kas prot sevi aizstāvēt,tādēļ mana intuīcija teica priekšā, ka mums izdosies! Protams, uzsākot bērnudārza gaitas, sajūtas bija divejādas. No vienas puses, jutos vainīga, ka neesmu nogaidījusi līdz psihologu ieteiktajiem 3 gadiem. Pārņēma sajūta, ka esmu nedaudz izgāzusies “mātes lomā”, jo kura māte gan nevēlas pavadīt 100% laika ar savu bērnu, ja viņai, teorētiski, ir tāda iespēja? Nedaudz jutos vainīga to mammu priekšā, kurām bērnudārzs no 1,5 gada vecuma ir vienīgais variants. No otras puses, jutos vainīga, ka, esot mājās, mana uzmanība ir pamatīgi sadalīta, un, lai gan ļoti centos, bieži vien dienas beigās pārņēma sajūta, ka kopā ar bērnu neko neesmu izdarījusi – ne savus darbus, ne pievērsusi pietiekami  uzmanības bērnam. Kopumā un diez gan lieki – par daudz vainas izjūtas!

Šobrīd gan neuzskatu, ka katrai mammai būtu pienākums 24h/7 auklēties ar bērnu mājās. Tai pat laikā domāju, ka, ja ir pieņemts lēmums būt mājās, tad ir jānodrošina bērnam kaut kas vairāk par nemitīgu “brīvo spēlēšanos”(es domāju bērniem virs 2 gadu vecuma). Man gan nav pedagoga diploma, tāpēc saprotiet, ka tas ir tikai mans pieņēmums par to, kā būtu jābūt. Bērnam jāiemāca socializēties, dalīties, dienas ritms, un jāuzdod vecumam atbilstoši “darbiņi”. Tad mammas lomai šad tad jābūt arī skolotājas lomai. Par to līdzīgas pārdomas vari palasīt Zanes blogā darbotiesmajas.lv. Viņa ir mans labais piemērs! Tiesa – ne visiem tā ir iespējams, un ne visiem vajag.

ĪSUMĀ – KĀ MUMS GĀJA/ IET

Adaptācija bērnudārzā notika veiksmīgi. Pirmās dienas Everts aizskrēja lēkādams, pēc tam, protams, saprata, ka tas viss ir uz palikšanu, un atvadoties raudāja, kas ir vairāk kā normāli! Vairs jau neatceros, cik ilga bija adaptācija, bet pietiekami īsa, lai par grūtākajiem brīžiem jau sen mēs būtu aizmirsuši. Ātri vien uz bērnudārzu devās ar prieku. Ja tā nebūtu, tad es apsvērtu dārziņa pārcelšanu uz nākamo gadu. Galvenais šo lēmumu neizdarīt pāragri, un negaidīt, ka adaptācijas posms būs viegls.

Iešana bērnudārzā mums nenozīmē, ka bērns tur atrodas no 7 rītā līdz 19 vakarā, katru mīļu dienu. Iesākumā bērnudārzā tika pavadītas 3,5 h. Mājās Everts devās pēc pusdienām. Pēc rudens ceļojuma uz Madeiru, Everts sāka palikt arī uz gulēšanu. Joprojām mājās dodas uzreiz pēc diendusas un launadziņa. Tas ir laiks, kad viņš mūs gaida, un ierašanās pēc bērna norunātajā laikā, mums ir svēta lieta.

Iešana bērnudārzā mums nenozīmē, ka neredzam savu bērnu. Pēcpusdienas pavadām kopā, un, kad vien vēlamies, paņemam mammas – dēla brīvdienas. Tādos brīžos vienmēr pasakāmies, ka mums vispār ir tāda iespēja, jo pie darba algu situācijas Latvijā, tā tomēr ir ekstra! Paldies vīram, kas strādā, lai mēs tā varētu. Vasarā vispār ieslēdzām totālu brīvdienu režīmu – uz dārziņu gājām, ja nebija kas labāks, ko sadarīt.

Kas attiecas uz slimošanu, kura, kā visi teica, līdz ar bērnudārza sākšanos, kļūs biežāka – rudenī un ziemā bez tās labi iztikām. Mūs “nogāza” pavasaris, kad Everts no dārziņa pārnesa divas klasiskas bērnu infekcijas slimības. Bet, kā tad bez tām! Ja ne dārziņā, tad, iespējams, būtu saķēris kur citur.

Šogad turpināsim dārziņa gaitas, jo kopumā pirmais gads mums bija liels, pozitīvs piedzīvojums! Lai mierīgs jaunā mācību gada sākums jūsmājās!

FOTO: Anita Austvika, momenti.lv

8 komentāri

  1. Paldies par rakstu. Mums bija līdzīgi. Ja kādreiz domāju, ka būšu mājās ar mazo iespējami ilgāk, tad pēc gada vecuma, kad aktivitāte palielinājās, sapratu, ka nepietiek spēka visai dienai, lai viņu izklaidētu,pieskatītu un mācītu jaunas lietas. Tapēc izlēmām par labu bērnudārzam. Sākumā man arī likās, ka varbūt tomēr palikt ilgāk mājās (sāka iet uz bd 1g 6men un 1,5menesi no ritiem raudāja), bet tad adaptācijas periods pagāja un uz bd gāja ar prieku.Mana sirds bija priecīga, ka viss notiek labi. Un cik liels bija prieks redzēt, ka viņš apgūst jaunas lietas, komunicē ar bērniem u.c…ko mājās nespēju nodrošināt.Tā kā galvenais mammai jāklausa savai sirdij un jābūt pārliecībai,ka dari pareizi. Bērns jūt emocijas.

    Atbildēt
  2. Mēs uzsākām bērnu dārza gaitas 2 gadi un 10 mēneši, sākums bija ļoti emocionāls. Pirmo mēnesi apmeklējām dārziņu līdz pusdienas laikam. Vēlāk mēģinājām paildzināt laiku. Bērns samierinājās, ka šāda nu būs jaunā dienas kārtība. Iet uz dārziņu nelabprāt, bet kad ir iekšā, tad izbauda gan rotaļas, gan nodarbības, utt.

    Atbildēt
  3. Man ne uz brīdi nebija kaut kāda vainas sajūta, ka bērnu uz dārziņu jau vedu 1.6g.v., nevarēju sagaidīt to laiku, jo jutu, ka esmu izpumpējusies un nespēju bērnam dot to, kas viņam vajadzīgs – rotaļas utt. Man vajadzēja laiku sev.
    Un tie psihologi, kas iesaka ar bērnu būt kopā līdz 3.g.v., man jautājums – tas psihologs ies strādāt manā vietā?

    Atbildēt
  4. Esam atraduši ļoti jautku mājdārziņu, kas man šķiet, ir kompromiss – ir bērni, ar ko socializēties, bet ne tik daudz, kā dārziņā un kko arī iemācās, bet protams, ne tik daudz, kā dārziņā.. Vecākajai meitai protams, bija adaptācija, raudāšanas un arī slimošanas (bet man šķiet, ka tas bija vairāk dēļ visiem divgadnieka zobiem), savukārt jaunākā, kurai nu pat palika gads, pamazām, pamazām, bet jau 1.g.1.m vecumā ir pastāvīgs apmeklētājs bez nekādām ceremonijām.. (ja nu vienīgi tad, ja šo atstāj mājās, tad pasaka, ko domā :)

    P.S. Kādēļ sadaļa saucās “mammām” nevis “vecākiem”? :) :)

    Atbildēt
  5. hmm, manējie joprojām mājās- 1g un 3g, septembrī uz dārziñu sāksim laist vecāko. Es pavisam godīgi atzīšos, ka tie 3 gadi tomēr mums bija vajadzīgi, jo tagad redzu, ka meitiña sāk būt patstāvīga, spēj izstāstīt notikumus, tā attīstība ir nesalīdzināma ar to, kas bija kaut vai pirms pusgada. Tāpēc es pilnībā saprotu, kāpēc “psihologi iesaka”. Ja godīgi, es jūtu līdzi tiem mazulīšiem, ko aizved jau gada vecumā un es neticu, ka tas viñiem dod ko labu. Es redzu, kāds ir mans jaunākais bērniñš 1g un 2mēn, viñai nepārtraukti vajag opā, mīłoties, runāties un bieži tam pat neder tētis, kgan mēs daudz laika esam kopā. Es pateicos Dievam, ka man ir iespēja audzināt savus bērnus ilgāk par gadu mājās, bet saprotu arī sievietes, kas grib izrauties. Respect visām mammām (un tēviem)!

    Atbildēt
  6. Mums kā reiz aktuāla tēma. Šodien ar vīru iesim uz pirmo vecākus sapulci un līdz ar 1.septembri soļos mana mīļā meita (2,3gadi) uz bērnu dārzu. Ja pirms pāris mēnešiem biju mierīga kā pūpols, tad tagad gribas tvert to mirkli “vēl mazliet ilgāk pabūt ar manu dzīves lielāko dārgumu”.vairs neesmu tik braša mamma un zinu ka arī man sāksies “vainas sajūtu epopeja”, bet domājot ar prātu un izvērtējot savu bērnu, zinu ka viņai nu jau tas IR vajadzīgs, viņa ir aktīva un komunikabla, savukārt man ir daudz iekrājušies darbiņi. Mēs gan mācamies kopā un rotaļājamies daudzveidīgi, bet es nevaru sniegt to ko spēj citi bērni, ja vēl būtu mājās vēl kāds bērniņš tad savādāk varbūt vēl domātu. Man ir bail palaist vaļā meitu, bail līdz asarām, bet laiks iet un viņa aug, ir citas vajadzības galvenokārt viņai. Man jāsaņem visa drisme, kas man ir un ar drebošiem celīšiem, jāparāda ka esmu gatava, jo meita jau sen signalizē ka ir gatava socializēties ☺️ Paldies par rakstu, tieši īstajā brīdī☺️

    Atbildēt
  7. Ir dažādi bērniņi un vecāki, bērna adaptācija bd, atkarīga arī no mammas vecāku gatavības palaist mazo vaļā bez bailēm. Ja mamma paliek garderobē un raud pēc mazuļa ievešanas grupā (manā pieredzē ir bijis gadījums) tad bērniņš ir nervozs un nav vispār nomierināms, tiklīdz ved tētis, kam tā sirds varbūt nesāp tik ļoti vai prot noslēpt to, bērns grupā ir mierīgāks un ātrāk adaptējas. Katrā ziņā katram novēlu sagaidīt to brīdi,kad bērns ir gatavs b.d., cits 1,5gados, cits 3, tas atkarīgs no mazās personības un attīstības. Veiksmi!

    Atbildēt

Komentē