Vēstule mammai, kura nebaro(ja) ar krūti

Vēstule mammai, kura nebaro(ja) ar krūti

Zinu, zinu – internetā klīst daudz šādu “vēstules tipa” rakstu. Kad pieķēru sevi pie domas tādu uzrakstīt, no sākuma tas šķita pastulbi, bet, stulbi vai netulbi, te nu tā ir. Vēstule mammai, kurai kaut kādu iemeslu dēļ nav izdevies mazo barot ar krūti – vispār,vai tik ilgi, cik gribētos.

Iespējams, esi pamanījusi, ka šonedēļ visā pasaulē tiek atzīmēta World Breastfeeding Week – tas arī ir iemesls, kādēļ sociālie tīkli tiek pārpludināti ar kailu krūšu un tām piezīdušos bērnu fotogrāfijām. Kā mamma, kurai pagaidām abus mazos izdevies barot ar krūti, esmu novērojusi, ka, bieži vien, mammas, kuras mazos baro ar pudeli, mokās sirdsapziņas pārmetumos. Nereti esmu pieredzējusi, ka, knapi pasakot “Čau!”, mamma jau sāk attaisnoties,  cik ilgi un kāpēc viņa baro mazo ar piena maisījumu. Tā vietā,lai klausītos, vienīgais, ko man viņai gribas pavaicāt, ir – “kāpēc tu man to stāsti?”.

Es saprotu, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā IT KĀ pastāv spiediens barot mazuli ar krūti – jo ilgāk, jo labāk. Pieļauju, ka nezutveru informāciju par krūtsbarošanu kā spiedienu, jo neesmu jūtīga attiecībā uz šo tematu. Tomēr, visas diskusijas un sarunas starp mammām un speciālistiem, mani mudina lieliem burtiem uzrakstīt “WHATS THE BIG DEAL?”*.

Es ceru, ka mans sakāmais Tev liks kaut uz brīdi sajusties labāk un NEATTAISNOTIES

  • Es nekad neuzdotu jautājumu mammai – kā un kāpēc viņa baro mazuli, jo es redzu, ka mazais aug – tātad, viņš ir paēdis! Un, vai nav vienalga, kā viņš to dara?
  • Es nejūtos labāka mamma tāpēc, ka baroju mazo ar krūti.
  • Es neskatos ar nosodošu skatienu, ja mamma baro mazo ar pudeli. (Esmu dzirdējusi ar pudeli barojošas māmiņas sakām kaut ko par “nosodošajiem skatieniem” no mammām, kas baro ar krūti. Man gribētos domāt, ka tas viss ir iedomas. Vismaz man nav zināmas mammas, kas nosoda).
  • Tu varbūt domā, ka tad, ja barotu mazuli ar krūti, būsi labāka mammas, draudzenes un vīramātes acīs, bet zini, tā gluži nav. Kad baro mazo ar krūti, rodas citas “problēmas” – kādam var šķist, ka dari to pārāk ilgi, pārāk bieži, pārāk atkailināti, un tā tālāk. “No malas’ nevienam nekad nebūs labi. Skaidrs, ka vienalga, ko viņi domā, bet, visticamāk, arī tu zini to sajūtu, kad “it kā vienalga,bet tomēr- kaitina”.
  • Tu varbūt apskaud mammu, kura baro mazuli ar savu pieniņu, bet, zini, piemēram, es, reizēm mēdzu apskaust jūs. Pudelīte (vismaz no malas) šķiet lielāka brīvība mammai, iespēju tētim iesaistīties barošanā, iespēju mierīgi aiziet pie friziera, un tā tālāk. Krūstbarošana tomēr savā ziņā ir stāvoklis, kad mazulītis ir no tevis atkarīgs – arī dienās, kad jūties pagalam sūdīgi, un gribas izvēdināt galvu (protams, vienmēr jau var atslaukt pieniņu, bet ne visi bērni iemācās ēst no pudelītes – piemēram, Everts neēda).
  • Galu galā – mēs varam būt labas draudzenes, un mūsu bērni var būt labi draugi arī tad, ja viens savā pirmajā dzīves gadā būs ēdis tikai mammas pienu, bet otrs – tikai maisījumu. Barošana (jebkāda)ir pārspīlēta!
  • ….nevis “BREAST IS BEST”, bet “FED IS BEST”** .

Mammas – lai jums mierīgs prāts un paēduši bērni!

 

*Par ko tāda brēka?
**Labākais ir nevis krūtsbarošana, bet, lai bērns ir paēdis.

FOTO: rosiepope.com

 

34 komentāri

  1. Avatar

    Laura- ja vien zīdīšana būtu tikai ēšana….
    Šoreiz nepiekrītu tēmas pozicionējumam. Piena pudele gan aizstāj tikai šo – ēšanas- funkciju.
    Nevienu mammu nenosodu, bet motivēju, iedrošinu un palīdzu sadzīvot ar bērniņu un sevi pašu.

    Inese no http://www.zidisana.com

    Atbildēt
    • Laura

      Zinu, zinu! Arī raksts par to, kur meklēt atbalstu un kāpēc, būs blogā (rudenī). Bet šonedēļ,zinot, cik daudz mammas jūt sirdsaziņas pārmetumus šīs tēmas dēļ, gribēju tieši šādi!

      Atbildēt
      • Avatar

        Paldies par šo rakstu un tieši par skatu punktu! Kā man riebjas, ka visur kur paskaties ir tādas Ineses un pat šeit ielien..tā kā no sektas. LIELS PALDIES, Laura!!!! Un ar nepacietību gaidu rakstu, ko pieminēji rudenī. Tas cik daudz Inešu šeit uzradās uzreiz liecina par to kā vajag atbalstu un rakstus otras nometnes mammām…

        Atbildēt
    • Avatar

      Barošana ar krūti nav tikai ēdiens… tieši šīs attieksmes dēļ mans bērns un es savas pirmās trīs nedēļas kopā pavadījām asarās. Viņš, jo bija izsalcis! Es, jo pumpēju pienu katru stundu un katras 2h naktī, jo dzēru katru iespējamo tēju un darīju VISU iespējamo, lai tikai būtu tas piens. Beigu galā ir izsalcis bērns, kurš nepieņemas svarā, mamma, kas ir pārgurusi, noraudājusies un neko citu, izņemot piena pumpēšanu, pirmās nedēļas vispār nav darījusi. Un ar visām manām pūlēm tāpat nebija nekāda rezultāta un bērns beigās krūti neņēma.
      Barosana nav tikai ēšana, tāpēc, ja es varētu atgriezties atpakaļ laikā, nemocītu sevi un savu bērnu aizspriedumainu principu un svešas ideoloğijas dēļ, bet baudītu mūsu laiku kopā ar mieru un mazajam ar pilnu vēderiņu.

      Atbildēt
  2. Avatar

    Cik labi, ka par šo uzrakstīji! Man šķiet, ka šobrīd krūtsbarošana tiek tik ļoti glorificēta, ka māmiņas, kurām kādu iemeslu dēļ ir jābaro mazais ar maisījumu (vai to izvēlas pašas) tiešām uzrodas vainas sajūta. Man pašai tāda bija, kad 5 mēnešu vecumā pie piena krīzes izvēlējos nevis mazo mocīt, bet iedot pudeli. Tagad baroju jaukti, bet nopietni apsveru pārtraukt krūtsbarošanu, jo mazā alerģiju dēļ mana diēta ir diezgan ierobežota. Un jā, es gribētu pārtraukt sevis dēļ, bet nedaru to galvenokārt sabiedrības dēļ.. Kaut kā šausmīgi muļķīgi sanāk.

    Atbildēt
  3. Avatar

    Es ka tikai 4 menesus ilga ziditaja (attaisnosos, ka pati buti gribejusi ilgak) esmu sajutusi spiedienu. Un Ineses teksts, ka zidisana nav tikai esana, vispar man griezh ausis ta, ka nelabi metas.
    Ja cilveki ieklausitos aari citos objektivos tekstos, tad iespejams iedomatos, ka to nevajag bazt acis neziditajam un neseetu vinas apzinu, ka ir slikta mate, jo neveido piesaisti, jo NEBARO AR KRUTI.
    Tiesa teksta, protams, nevienu par sliktu nesauc, bet spiediens no sabiedribas ir milzigs jau ar to tekstu vien, ka KRUTS NAV TIKAI EDIENS!

    Atbildēt
  4. Avatar

    Man sanāca barot tikai 2,5 mēnešus.. un jau pati, šo te rakstot, sāku prātā meklēt kaudzēm attaisnojumu.. :/ un Ineses komentārs – nu skaidrs, ka visas to zinām, bet vai tas ir tas, ko teiksi mammai, kura (varbūt jā, varbūt nē) pārdzīvo..? Bija pietiekami skumji saprast, ka piena vienkārši vairs nav. Prātā nāk viena Simpsonu sērija, kur Mārdža lielā piena mammu pūlī slepus ar pudelīti baroja mazo Megiju. :D Patiesībā jutu šādu spiedienu, bet ne no mammu puses, bet gan visu internetā peldošu rakstu dēļ, no tēmas – ko tu atņem bērnam, nebarojot to ar krūti.

    Atbildēt
  5. Avatar

    Bēdīgās mammas, kurām nesanāca barot ar krūti bērniņu tik cik gribējas, – es ar reizēm nosodu, bet tad ja zinu, kāpēc nebaro pati, proti, gribās smēķēt, gribās iedzert alkoholu, gribāt būt brīvai un bizenēt apkārt un tai pat laikā gribās skaļi bļaut, cik dārgi ir maisījumi un prasīt palīdzību sabiedrībai. Tad gan man gribās teikt – tas piens Tavā pupā bija par baltu velti…

    Atbildēt
  6. Avatar

    Meitenes! Piens IR visām! 7 gadu konsultēšanas laikā neesmu saskārusies ne ar vienu mammu, kurai nebūtu piens. Teikšu vairāk – man bija pieredze atgriezt bērnu uz krūti tādos gadījumos, kad bērns 90% ēda maisījumu.
    Ir daudz iemeslu, kādēļ rodas problēmas, bet visām problēmām ir risinājumi. Un galvenā problēma- kad kļūstam par mammām, ir grūti sākt apzināties to, ka vairs nepiederi tikai sev, ka ir kāds, kas grib tavu 100% uzmanību. Grib gulēt blakus, grib zīst nonstopā un arī naktī, grib, lai nēsā klēpī, nevis vizina glaunos ratos, grib, grib… Ja mēs tam pretojamies, meklējam kā atrisināt šīs “problēmas”, rodas mikro plaisiņas tandēmā mamma-bērns un arī zīdīšanas problēmas. Es teiktu, ka zīdīšanas problēmas balstās uz mammas nepārliecību, bažām par neizdošanos un saiknes starp mammu un bērnu vājināšanos. Un ir jāstrādā tieši ar šīm lietām.
    Kā piemērs. Aizbraucu pie māmiņas, kas jau nedēļu nedod bērnam krūti. Iemesls- bērns neņem, nezīž. Mammai piens vēl ir. Aizbraucu- pieliekam pie pupa un bērns kāri zīž krūti un paēdis aizmieg. Es un mamma bijām pārsteigtas. Es – par to, ka būtībā mani tur nemaz nevajadzēja, māmiņai- izrādās bērns tomēr labprāt grib zīst krūti. Problēma nebija tur, kur likās. Bērns nezīda kādu citu iemeslu dēļ, kas nu bija atrisinājušies. Es aizbraucu- abi palika laimīgi. Mans ieteikums bija- izmest mānekli, dot krūti tad, kad bērns grib- pie katra pīkstiena un neapmierinātības, neņemt nost kamēr nav palaidis.
    Viens- ir pateikt – tu slikta mamma, jo nezīdi savu mazuli, bet kas pavisam cits- tu esi lieliska mamma, jo centies savu mazuli zīdīt. Meklējiet palīdzību, kad tā nepieciešama!

    Atbildēt
    • Avatar

      Viss skan loti jauki un pareizi, ja vien man pasai ar 2 berniem un konsultacijam un sadarbibu ar 2 dazadiem zidisanas specialistiem (pieredzejusiem un labiem) tomer nebutu nacies nonakt pie atzinuma, ka ta bodite kaut ka tomer lidz galam nefunkcione. Esmu ar siem jautajumiem izgajusi cauri loti daudz kam vairaku menesu garuma ar abiem berniem. Ar pirmo bernu loti sev parmetu un liela mera tas bija tiesi sada tipa tekstu del. tas, ka piens ir visam- varbut tiesam taisniba, bet jautajums, kada apjoma. Un ne vienmer pieprasijuma-piedavajuma princips strada ka pec gramatas. Medz but maminas, kuras tiesam nevar (nevis negrib vai pietiekami necensas) savus bernus pilnvertigi barot. Es uzskatu, ka si tema (nedaudz lidzigi ka dabiskas dzemdibas) ir nedaudz parspileta musu sabiedriba un rada loti lielu spiedienu uz jaunajam un apzinigajam mammam. Lai ari pilniba atbalstu kruts barosanu, paskatisimies tomer uz statistiku Rietumvalstis, kur maminas biezi spiestas atgriezties darba, kad mazulim ir vien 6 nedelas. Lv uz si fona nemaz tik slikti neizskatas.

      Atbildēt
    • Avatar

      Inese, tieši šādu tekstu dēļ es iedzīvojos pamatīgā depresijā. Mans bērns sākumā raudāja no bada. Nečurāja, nekakāja. BET PIENS IR VISĀM, visas var izbarot bērnu!! Zīdīšanas konsultante nāca vairākas reizes, raustija plecus…bērnu liku pie krūts pēc katra pieprasījuma.. Un tas bija apmēram 22 no 24 stundām dienaktī! Mazulis VISU laiku bija badā!! Un es mocijos ar apziņu- kas snpar māti, jo piens taču ir visām!! Visas var!! Izņemot mani.. Mans pareizākais, labākais lēmums bija iedot pudeli!! Un NEVIENS man neiestāstīs, ka tāpēc eamu mazāk saistīta ar savu bērnu! Ka tāpēc mazulis jūtas mazāk mīlēts!! Visas NEVAR izbarot savus bērniņus! Nevajag tām sievietēm likt justies sliktākām!

      Atbildēt
    • Avatar

      Seit gan nepiekritu, ka piens ir visam mammam. Man vina praktiski nebija zemaa dzelzs limena del. Es vienalga centos vinu barot gan pec palidzibas griezos , gan visadas pozicijas izmeginaju un lai ka es censtos mazulis vnk kruti nenema. Bet sis ir labs raksts nav nozimes ka tu baro savu berninu galvenais lai mazais ir paedis. :)

      Atbildēt
  7. Avatar

    Šī ir diezgan kutelīga tēma! Man sanāca barot ar savu pienu tikai mēnesi! Ļoti,ļoti pārdzīvoju! Tā kā jau ļoti,ļoti pārdzīvoju,ka man bija ķeizergrieziens,tad iedzīvojos pēcdzemdību depresijā! Un katru nieku par krūtsbarošanu vai barošanu ar pudeli uztvēru kā uzbrukumu un spiedienu! Un jautājums “kāpēc necenties vairāk?” man bija kā dūriens ar nazi sirdī! Pirmos 4 mēnešus domāju,ka nav sliktākas mātes uz pasaules! Tā kā,jā, ir spiediens no sabiedrības! Un ne jau tikai no nepazīstamiem cilvēkiem,bet arī no tuvākajiem! Un galu galā, man ar manu turpat vai 3gadnieku ir ļoti tuvas un ciešas attiecības!

    Atbildēt
  8. Avatar

    Varbūt maldos, bet man šķiet, ka procentuāli šādu mammu, kas nebaroja ar krūti un to pārdzīvo, ir salīdzinoši maz. Un tās, kuras patiešām vēlējās un centās, būs izmēģinājušas visu un neteiks “man beidzās piens”. Es biežāk esmu satikusi mammas, kuras nejūtas par to vainīgas, izbauda tā priekšrocības un uzskata, ka krūts barošanas nozīme ir pārspīlēta un sabiedrības uzspiesta.

    Tomēr šķiet, ka Latvijā aktuālāka problēma ir pretējā. Bērna zīdīšana pēc bērna 6 mēneša vecuma, kur nu vēl gada netiek saprasta, bieži nosodīta, uzskatīta par nenormālu.

    Izskatās, ka nav iespējams atbalstīt ar krūti barotājas vai ar maisījumu barotājas, nesaceļot gaisā otru pusi 😃

    Informācijai par krūts barošanu būtu jāizsniedz daudz plašāks topošo mammu loks. Tām, kas interesējas, informācijas netrūkst, taču tām, kas paļaujas uz ģimenes ārsta vai radinieku

    Atbildēt
    • Avatar

      ieteikumiem un pāragro secinājumu, ka piena nav, bieži vien nav absolūti nekādas sapratnes par to, kā un kad veidojas piens, kas to ietekmē.

      Atbildēt
  9. Avatar

    Es uz šo jautājumu skatos caur citu prizmu, jo jau grūtniecības laikā biju nolēmusi, ka nebarošu bērnu ar krūti. Bet viņš pats izlēma, ka to grib, jo jau ar pirmo mēģinājumu Dzemdību namā tā lieta aizgāja kā smērēta :D Bija pat iekšēji tāds – bet kur gan tie visu briesmu stāsti par sāpīgiem krūts galiem, bērna negribēšanu ēsts un citām problēmām. Tā arī nepiedzīvoju nevienu piena krīzi un pārtraucu barot, kad mazajam bija 10,5 mēneši.
    Tagad, atskatoties atpakaļ, varu secināt, ka man palīdzēja mana attieksme, ka es biju pieņēmusi faktu, ka var arī nesanākt, ka var negribēties barot ar krūti un tas ir NORMĀLI!! Tā ir sievietes izvēle un viņas komforts, jo barot ar krūti ne vienmēr ir forši. Es esmu to darījusi arī tualetē un tas nav patīkamākais variants. Un ir vienalga kā bērns tiek barots, galvenais, ka viņš ir paēdis :)

    Atbildēt
  10. Avatar

    Tikai viens sakāms. Varbūt parupji,bet tā nu tas ir ka piens ir pupos ne galvā. Ja viņš būtu galvā tad abus savus bērnus būtu barojusi pati. Pudele nav slikta,slikta ir “inešu” uzstājīgā pārliecināšana un pudeļmammu dzīšana nevajadzīgos sevis pārmetumos. Bērnu ar pudelīti var barot vienaldzīgi,bet var arī pagatavot maisījumu ar mīlestību un turēt mazulīti ar mīlestību rokās barošanas laikā.

    Atbildēt
  11. Avatar

    Visvairāk sāpina/aizvaino un reizē līdz baltkvēlei nokaitina šie “Tev piens bija un tu varēji barot, bet visticamāk neprati iedot krūti. Vajadzēja meklēt palīdzību, visas sievietes var barot” utt. Es arī biju izsapņojusi, ka pa māju staigāšu ar bērnu pie krūts, viss būs harmonijā un drošības pēc nopirkto pudeli varēšu izmest. Bet kad meita pirmajā nedēļā 3 dienas histēriski kliedza un negulēja, un ārsta apmeklējuma laikā atklājās, ka meita strauji krītas svarā, es savas ilūzijas metu pie malas un rīkojos tā kā bija tajā brīdī svarīgāk. Respektīvi bija jārīkojas un jādod maisījums. Paralēli atslaucu savu pienu, bet nu aptuveni mēnesi viņa saņēma manu pienu. Pārmetumus no citiem nedzirdēju, bet vainīga jutos pati. Vai es varēju šo cīņu uzvarēt? Jā! Vai es to vēlējos? Pēc pirmajām praktiski negulētajām nedēļām sapratu, ka pats pats galvenais ir paēdusi meita, nevis pierādīt citiem, ka jā, es varu izcīnīt krūts barošanu. Es uzskatu, ka brīdī, kad sieviete pasaka, ka ir devusi bērnam maisījumu, negribās dzirdēt šos spriedelējumus par to, ka vajadzēja palīdzību un analizēt kāpēc neizdevās barot ar krūti. Katram savs stāsts, cienīsim viena otru!

    Atbildēt
  12. Avatar

    Pati baroju mazo līdz 1.4 gadiem, bet uiii cik daudz reizes no dažādiem ārstiem dzirdēju mudinājumus pārslēgties uz maisījumu! Jāmin, ka lielu problēmu, kas nopietni apdraud veselību nebija, bet katrā mazākajā “piena krīzē” pirmais ieteikums no pediatriem bija ņemt maisījumu, nevis risināt problēmu citādāk. Un tādus scenārijus dzirdu ļoti daudz arī no draudzenēm. Tas ļoti atņem mammai pārliecību, ka viss ir atrisināms un tikai pastiprina bailes par to, ka mamma nedara pareizi. Ja pediatri palīdzētu līdzīgi kā zīdīšanas konsultanti, nevis reklamētu kkādus konkrētus maisījumu ražotājus, mammai būtu daudz drošāk risināt jebkādas zīdīšanas problēmas!

    Atbildēt
  13. Avatar

    Mēs visi zinam, cik krūts barošana ir svarīga, bet mēs nedrīkstam, nē mums nav tiesības nosodīt māminas, kurām neizdodas vai nav izdevies mazo barot ar krūti… Reizēm ir vēlēšanās tām gudrajām mammām iesist plikji, nebāz savu degunu, kur nevajag… Ja palasa internetu, tad liekas, ka visas šīs māminas ir tik ideālas, bet es… Savu mazo nobaroju līdz 6 m, bet no 2 m piebaroju. Kāpēc? Tāpēc, ka mazais nenjēmās svarā… Jūs droši domājam, ka vajadzēja biežāk likt pie krūts… Vai var vēl biežāk, kā ik pēc stundas? Piens tecēja nepārtraukti. Un ja turētu bērnu pie krūts 24h vai tas palīdzētu? Man paveicies ar gjimenes, jo neviens mani nenosodīja, bet tieši otrādi- atbalstīja manu lēmumu…Nosoda tikai tās māminjas, kuras nav saskārušās ar krūts barošanas problēmām? Kuras netiek noliktas izvēles priekšā-spītīgi barošu ar krūti vai mazliet piebarošu (barošu ar pudeli), lai tik mans mazais ir paēdis un aug, attīstās… Un tā lielīšanās- es baroju līdz gadam, es līdz 1,5, bet es līdz 3… Bet kāpēc tu tikai līdz 6m? Tāpēc, mīljās meitenes, ka nevisās valstīs var sēdēt mājās līdz pusotram gadam, ir valstis, kur dekrēts ir tikai 6m…. Un man vienalga, jūsu domas par to, ka neturpinu barot mazo ar krūti… Mans bērns ir paēdis un laimīgs! Un vinja mīlestība vai tuvība pret mani nav mazinājusies…
    Meitenes izbaudat katru mirkli ar savu mazo un pilnīgi vienalga vai tu baro ar krūti vai pudeli, mazais tevi mīl tā pat…

    Atbildēt
  14. Avatar

    Laura, paldies par šo rakstu. Visu dienu gaidīju, kad varēšu izlasīt. Un gaidīju arī komentārus. Inese, tieši šī ir tā “gruzīšana”. Pilnīga taisnība, ne jau mammas cita citu nosoda. Manas punča (nu jau bebju) draudzenes ar interesi izjautā, jo viņām mazie, tiešām, ne pārāk labprātīgi ēd no pudeles, bet reizēm jau gribās vai vajag kkur aiziet un atslaukto pieniņu lietot. Manam mazajam tūlīt būt 8 mēneši, vēl joprojām baroju pati… Tik daudz, lai noliktu gulēt. Bet, kad runa ir par ēšanu, ir pudele ar maisījumu. Maisījumu mums iedeva vecmāte 2. dienā pēc dzimšanas. Jo bebis piedzima maziņš, man krūtis lielas un viņš vienkārši mocījās. Nu nevarēja to muti tik plati atvērt. Vairākas stundas raudāja, es turpināju mēģināt. Vēl un vēl un vēl… Ienāca vecmāte un iedeva maisījumu. Un bērniņš paēda un čučēja. Vēl turpmākos mēnešus es mēģināju vēl un vēl. Devu krūti, cik bieži vien varēju. Dienām pavadīju gultā barojot, izlasīju visus zīdīšanas speciālistu rakstus. Un tik un tā, tikai pēc pudeles viņš mierīgi gulēja. Pirmos 6 mēnešus mazulis modās ik pa stundai, pa dienu negulēja ilgāk par 30 minūtēm. Un nebija pie vainas ne sāpes, ne knupis, ne vēl kas. Es biju pārgurusi. Piens pamazām palika arvien mazāk un mazāk. Jo, lai gan katru reizi kad pamodās, es centos barot pati, tikai no pudeles viņš varēja paēst. Šobrīd es domāju, protams, labi, ka viņš kko vismaz no manis dabū. No otras puses, iespējams, ja būtu barojusi tikai ar pudeli, viņš būtu labāk paēdis, es būtu mierīgāka un viņš būtu gulējis daudz labāk. Vismaz tagad, kad ēšana ir tikai formula un mans piens ir kā “saldais ēdiens” pirms miedziņa, viņš guļ pilnu nakti un smukas garas diendusas. Bet Inese uzraksta kko par mammas un bērna saiknes mazināšanos? Viss sažņaudzas. Jo šādi izteikumi raisa to nedrošību un skumjas un dusmas. Man dusmas, jo tās ir muļķības. Mamma, kas nebaro pati, nemīl savu bērnu mazāk. Un viņa nav mazāk tuva, mīloša vai piesaistītāka (attached) savām bērnam. Ir iespējams barot ar pudeli, bērniņu pielikt pie plikas ādas, skatīties acīs, ēšanas laikā komunicēt un tas nav mazāk skaisti un jauki. Mans mazais, vienmēr, ēdot pudeli, ar rociņām sniedzas pie sejas. Arī tā var saņemt ādas kontaktu. Vajag censties, bet ja nesanāk, arī tas ir Ok. Labāk veltīt savu enerģiju mazulīša miļošanai, nevis sevis šaustīšanai.

    Atbildēt
  15. Avatar

    Kad man piedzima pirmais bērniņš, bija jāapgūst miljons jaunu lietu un iemaņu. Kā ik vienai no mums. Bet nekad nebiju domājusi,ka visgrūtāk nāks tieši kā pastāvēt par savu bērnu,sevi un savu izvēli. Visur! Veikalā kauns pie malas un japaziņo,ka jūsu jogurtiem termiņš beidzies. Mēs bijām neuzmanīgi ,bet negribu,ka citai māmiņai tā gadās.
    Pie ārsta-kad tiek izrakstītas zāles un sīrupi, uzdrīkstēties pateikt, ka vēlos ārstēt ar dabiskiem līdzekļiem. Ar katru bērnu esmu izgājusi cauri situācijai,kad zīdainis pirmo piebarojumu ēda tuvu 8mēn vecumam. Un citādi nekā. Un nekas, ka ārsts rāda tabuliņu,ka gaļa jau būtu jādod. Un labākais,ka tik un tik ml!! Nekad neesmu mērījusi,svērusi! Un nav bērnam anēmija un kas tik vēl ne.
    Visas šīs situācijas mani izaudzināja kā neviena cita situācija iepriekš.
    Kurš cits pastavēs un aizstāvēs?!
    Jasaglabā sava pārliecība! Sev jāatgādina,ka visnepareizākais ir salīdzināt ar citiem.
    Tātad,jareiz kāda mamma nebaro ar krūti savu maziņo, ja viņa ir darījusi visu iespējamo, lai zīdītu,bet tomēr nav izdevies, tad jābūt nesatricināmai un šī situācija “jāsagremo”!
    Nedrīkst pieļaut,ka svešs cilvēks,reklāma vai raksts izsit no līdzsvara!! Jātiek ar sevi galā un jānovērtē viss labais,kas noticis!! Pats labākais jau ir noticis-mēs esam mammas!!!! Tās,kurām nav savu mazulīšu…kā viņām justies,ka gaužamies par, viņuprāt, niekiem..
    Tāpēc novēlu katram dzīvot savu dzīvi!!

    Atbildēt
  16. Avatar

    Vienalga jau ir ko dara, galvenais ir kā to dara. Var barot bērniņu ar krūti steigā, domās un sajūtās esot citur. Var pagatavot maisījumu pudelītē ar sirds siltumi, rūpēm un neisteidzībā harmonijā izjust ciešu saikni ar sevi un bērniņu un viņu pabarot, bet galvenais – just mīlestību pret sevi, pret bērnu, apstākļiem un dzīvi.

    Atbildēt
  17. Avatar

    Man liekas, ka šeit jau nav stāsts par krūts barošanu vs barošanu ar maisījumu, bet stāsts ir par VAINAS APZIŅU. Tā jau var justies vainīga par katru no šīm darbībām – zīdainis guļ pie vecākiem/zīdainis guļ savā gultā, bērnu baro ar biezeņiem/dod ēdienu gabaliņos, bērnam dod knupi/nedod knupi utt.utjpr. Katra mamma pati zinās vislabāk, kas bērnam un viņai pašai ir vislabāk. Bet tas jau nemaina krūts barošanas informatīvās dienas labo nodomu, informēt par vitamīniem un citiem labumiem, kas ir mātes pienā, un ieteikt to.

    Atbildēt
  18. Avatar

    …tikai informēšu kādu mammu, kura iespējams lasa komentārus galvu saķērusi.
    Nē, visiem bērniem krūts nav “debesu dāvana”,
    nē, visiem zīdaiņiem mammas piens nav veselīgākā barība,
    nē, emocionālā saikne barojot ar pudelīti nemazinās,
    jā, ir gadījumi, kad barojot bērnu ar savu pienu var sabeigt bērna veselību
    jā, ir gadījumi, kad barojot bērnu ar krūti, mamma var sabeigt savu krūšu veselību,
    un jā, ne vienmēr barots ar krūti nenozīmē paēdis.

    Esmu tam visam gājusi cauri. Es noteikti esmu mazākumā un pārsvarā šādi gadījumi nav, bet tomēr – ir.
    Prieks par tādām mammām kā Laura – kas atbalsta katras mātes lēmumu/iespējas un iedrošina justies ērti ar sevi, nevis ļauties sabiedrības/ģimenes/citu cilvēku spiedienam un sevi šaustīt!

    Atbildēt
  19. Laura

    MĪĻĀS MAMMAS!
    Apstiprināju visus komentārus, bet, godīgi sakot, šī raksta komentāros vēlējos redzēt SAPRATNI. Kāda gan mums daļa, vai mamma, kura baro ar maisījumu, ir ļoti centusies barot ar krūti, vai vienkārši izlēmusi to nedarīt, jo saprot, ka tā būs mierīgāk gan viņai, gan mazulim?
    Šī raksta komentāros nevēlējos ATKAL redzēt padomus un ieteikumus, kāpēc vajag barot ar krūti utt. Tikai SAPRATNI BEZ PADOMIEM.

    P.S. Blogā ir plānots raksts par to, kā “cīnīties par krūtsbarošanu”, pie tā arī padomi tiks laipni gaidīti.

    Atbildēt
  20. Avatar

    Paldies, Laura par rakstu! Tieši tas man šobrīd bija jādzird!!! Tu uzbūri jaunu iedvesmu un sparu un mazliet mieru, kas tik loti vajadzīgs! Un cilvēcisku sapratni! Bez nosodījuma, moralizēšanas, stereotipiem kā pieņemts u.c. Tā cīņa un citu cilvēku viedoklis,ir tik ļoti iedzinuši pašapziņas u.c. kompleksos, ka pamazām var sākt saredzēt jaunu gaismu un saprast, ka ir taču par ko priecāties, arī tad, ja viss nesanāk pavisam perfekti! Paldies, Tev!

    Atbildēt
  21. Avatar

    Laura, sapratne var būt arī citāda. Tavā rakstā ir mierinoši, bet tomēr meli. Ja krūtsbarošana nebūtu svarīga, tad sievietes tā nepārdzīvotu par to, ka nevar barot. Un šo pārdzīvojumu var SAPRAST un sajust un izsāpēt kopā, bet bez meliem, ka tas nav tik būtiski. Kāpēc mēs neļaujam sievietēm paraudāt, kad sāp? Kāpēc jārada TAS spiediens, kurš saka – tev jābūt vienmēr priecīgai un apmierinātai mammai? Mammas cīnās, raud, svīst, krīt izmisumā, depresijā. Un tad atkal ceļas un iet tālāk priecīgākas vai bēdīgākas. Ja nesanāca barot ar savu pienu, nu jā, sāpīgi, bet kas izdarīts – izdarīts. Varbūt nākamreiz sanāks. Saprotam, ka šoreiz tā, bet var pienākt cita – labāka diena.
    Ar prātu jau var sadomāt tādus attaisnojumus (kāpēc ir labāk tā, kā sanācis), ka tik turies, saule cauri nespīdēs. Bet dziļā sajūta tāpat agrāk vai vēlāk uzpeld un liks par sevi manīt. Ko ar to gribēju pateikt – pieņemt un sadzīvot ar savu Sāpi, neatgrūst viņu. Kopā paraudāt un atgriezties dzīvē. Manuprāt, sapratne ir tāda.

    Atbildēt
  22. Avatar

    Kopš šī raksta izlasīšanas, es domāju par to. Vai es maz zinu, kā baroja savus bērnus manas tuvākās draudzenes? Un es tiešām nezinu. Tās, kuras prasīja padomus, kā beigt barot ar krūti, vai dalījās pieredzē, jā, tās zinu. Bet tās, kas neko nav teikušas. – Mani nav interesējis. Kur nu vēl attālākas paziņas. Vai vienkārši kāda xxx no interneta. Jo tā tiešām ir mammas-bērna darīšana. Ne mana. Ne vīramātes. Ne vecmāmiņas vai vēl kāda.
    Es baroju ar krūti. Jo man tā ir ērtāk. Bet man, goda vārds, neinteresē, vai tu baroji tā vai šitā. Tāpat kā man neinteresē, vai tu pusdienās apēd pietiekami daudz salātu un vai 3x nedēļā sporto. Tā nav citu darīšana. Tikai tava. Neliecies ne zinis par tiem “sensitīvajiem” jautājumiem.

    Atbildēt
  23. Avatar

    Es pabiju nometnes abās pusēs. Mans puika pirmo mēnesi dzīvoja pusbadā, jo tik ļoti centos turēties pie krūstbarošanas. Raudāju, ka ārste pateica, ka jādod maisījums. Toties, cik laimīga biju, kad pēc maisījuma iedošanas 1x ieraudzīju bērnu laimīgu un apmierinātu. Tāpēc no sirds varu piekrist “FED IS BEST”* Sākumā centos tomēr atgriezties pie krūtsbarošanas, līdz vienā mirklī sapratu, ka nervu patēriņš, ko tam veltu, ir pārāk liels, pieņēmu situāciju un mierīgu prātu baroju jaukti līdz gadam. Pēc tam puika atmeta pudeli un turpināja ēst krūti līdz pat 1.9g. Jāsaka, ka nevienu personisku nosodījumu par barošanu ar maisījumu nesajutu. Pat otrādi, vecvecmamma uzskatīja, ka maisījums ir labāks par pupu un bāra, ka izvēlos bērnam dot krūti maisījuma vietā. Publiskajā telpā gan tiešām krūts barošana tiek pārāk glorificēta, tāpēc arī sākumā tik ļoti pretojos maisījuma domai. Toties barošana pēc gada vecuma atkal tiek nosodīta (lielākoties). Tāpēc jā – sabiedrība nekad nebūs apmierināta, galvenais pašai mammai pieņemt savu situāciju un/vai izvēli un sūtīt sabiedrību dillēs! ;)

    Atbildēt
  24. Avatar

    Paldies Laura par rakstu! Turu rokās savu mazu brīnumu un vēlos pastāstīt savu stāstu! Kad gaidīju savu otru dēlu,biju nobriedusi,nolēmusi,ka nu šoreiz pati barošu savu puisīti,jo pirmo man nesanāca! Aizgāju uz krūtsbarošanas kursiem,zināju,ja kas nesanāks,būs tak kam prasīt padomu utt. Biju gatava sāpēm,kas parasti sākumā ir….lai tikai man nav jātaisnojas citiem kā pirmo reizi,kāpēc nebaroju pati! Tas bija ļoti sāpīgi un noveda mani līdz,varbūt ne depresijai,bet lielai nomāktības sajūtai! Piedzima mans otrs dēliņš…..un pēkšņi diagnoze mazajam- b streptakoks! Mazajam sākās antibiotiku kurss…piens man parādījās 5 dienā,tas bija pirmpiens,līdz tam spied krūti cik gribi- nekā!!! Bet nu kad piens radās,tas bija oij oij oij :) krūtis milzīgas! Slaucu pienu un devu krūti,lai mazais pieņemas svarā! Pēc 8 dienām mūs palaida mājās,mazais pie pupa pavadīja var teikt non stop,pasaucu zīdīšanas konsultanti,viņas skatījums- viss ok,tā ir sākumā,liec klāt kad maziņais grib,kaut visu diennakti! Nu ok,tā darīsim! Pienāca vakars un dēlam atkal kļuva slikti! Nonācām BKUS….diagnoze baisa- meningīts! Barot ar pupu nedrīkstot,lai neveidojas spiediens galvā…..tas bija sāpīgi! Kā tā nebarot???? Slaucu pati,iedzīvojos sastrēgumā…mazajam apetīte laba,tik daudz izslaukt nevarēju,devām maisījumu…tagad esam mājas veseli un praktiski edam tikai maisījumu,pupošanai pienākušas beigas….un es jūtos vainīga,ka atkal nekas nesanāca! Atkal man būs jāpiedod sev :) bet galvenais tomēr ir tas,ka ne vienmēr mammas,kuras nebaro,nevēlas to darīt! Gribam,bet dzīvē viss nav tik skaisti :)

    Atbildēt
    • Laura

      kāds stāsts! Galvenais, ka abi esat veseli!

      Atbildēt

Komentē