Brāļu un māsu “smukbildīšu” aizkulises

Brāļu un māsu “smukbildīšu” aizkulises

Domāju, domāju, domāju… vai uzrakstīt mūsu pieredzi,un atkal, iespējams, savas domas palaist daudzus “share” par tālu. Kā grūdiens šo visu tomēr uzrakstīt, bija kādas bloga lasītājas vēstule. Kā tad īsti ir ar to otra bērna ienākšanu ģimenē? Vai ir normāli justies vainīgai?

Atceraties, bija tāds raksts – “Instagram mammas melo?” (piedod, Agij ;). Toreiz, būdama stāvoklī, to lasīju, un, iespējams, uztvēru nedaudz citādāk, kā vajadzēja. Patiesībā raksts bija / ir feins, un es savā blogā gribētu paturpināt šo “instagram mammu” rakstu sēriju. Šoreiz par smukbildīšu  – to, kurās redzams vecākais (vai vecākie) bērni kopā ar jaunizcepto ģimenes locekli – bēbīti.

Savā ziņā, šie mīļie māsu un brāļu foto, kurus katru dienu redzēju savā instagram feedā, pamudināja mani atkal un atkal domāt par ģimenes pieaugumu. Divi mazi cilvēciņi, mīlestības pilnām acīm, vēro viens otru. Foto, kur lielais dod buču mazajam, un mīļi tur rociņu. Foto, kurā vecākais brālis savā otrajā dzimšanas dienā kā dāvanu sagaidījis māsiņu. Aizkustinoši, vai ne?

Ja nu kāds joprojām domā, ka dzīvē viss notiek tikai kā “instagramā”- tā nav. Atgādināšu to vēlreiz un vēlreiz, ka visām bildēm ir aizkadri! Dodu pieci tām mammām, kuras, apzinoties, ka viņām ir daudzum daudz sekotāju, ik pa laikam tomēr atklāj kaut ko no smuko bilžu aizkulisēm. Nevienam jau nav pienākums to darīt, bet, būsim atzīsimies, ka reizēm varam atviegloti nopūsties, ja mamma (vai tētis), kura ar savu glīto māju un smukajiem bērniem mums savā ziņā kļuvusi par autoritāti, pa retam atklāj, ka arī viņas bērni raud, arī viņai tā māja reizēm ir netīra. Mēs sajūtamies labi apzinoties, ka arī citiem iet slikti…

Tā es kādu vakaru, atlaidusies dīvānā, ielūkojos instagramā. Vienā video es redzu, kā divi vecākie brāļi ar lielu maigumu mīļo un bučo maziņo. Pāris bildes tālāk – kādas citas mammas foto ar parakstu, ka vecākais bērns paziņojis – “Tu mani laikam vairs nemīli…”.  Nav jau tā, ka kāda no šīm mammām melotu, tomēr viena no viņām ļauj ieskatīties arī aizkulisēs, ar kurām nelepojas. Sirdi plosošs teikums no trīsgadnieka.

Kad kļuvu par mammu Evertam, es sāku citādāk skatīties uz bēbīšu foto, tāpat, tagad es citādāk raugos uz brāļu un māsu foto. It īpaši, ja viņiem ir maza gadu starpība. Es mazliet vairāk zinu par to, ko nozīmē greizsirdība, un vajadzība spēt savu uzmanību sadalīt diviem bērniem.

Pastāstīšu, kā kopš  brāļa piedzimšanas ir gājis mums. Es melotu, ja teiktu, ka Everta uzvedība nav mainījusies. Ir bijis visādi. Apmēram pirmās divas nedēļas man šķita, ka viņš mazajā brālī ir diez gan ļoti iemīlējies. Viņš mazo netraucēja, bet regulāri par viņu apvaicājās, un maigi samīļoja. Man likās, ka viss ir tik skaisti, cik vien var būt!

Tomēr pēc tam sākās robežu pārbaude – ko ar brāli drīkst darīt, un ko nē. Cik stipri drīkst mazo paijāt un bakstīt, kas notiks, ja brālim iesitīs? Kas notiks, ja iekāps brāļa ratos un krēsliņā, iespējams, saplēsīs tos? Šis bija arī laiks, kad Everts atgriezās bērnudārzā. Pēcpusdienā, mājās viņš bija diez gan nervozs. Nedarīja pāri brālim, bet šķita, ka netiek galā ar savām emocijām. Sapratu, ka šis laiks, kad viņš pārnāk mājās no bērnudārza, man jācenšas vienmēr veltīt viņam. Vismaz 20 – 30 minūtes, aci pret aci, brāli nododot tētim. Ļoti centos to darīt, bet, protams, kad bēbītis bija vēl pavisam maziņš, bija dienas, kad Evertam pārnākot mājās, mazais raudāja,vai bija jābaro, vai tētis nebija mājās. Tajos brīžos jutos ļoti vainīga par to, ka mani vienlaikus vajag abiem bērniem. Sirds plīsa pušu, jo regulāri uztraucos par to, lai tikai kāds no maniem bērniem netiktu apdalīts. Kopā ar vīru devāmies arī pie psiholoģes, kura mani nomierināja, sakot, ka abiem bērniem ir jāiemācās pagaidīt, un tas nav nekas traks, ja, Evertam pārrodoties mājās, es,piemēram, baroju mazo. Lai cik skarbi tas nebūtu, arī trīsgadniekam ir jāiemācās aprast ar jauno situāciju un pieņemt, ka šādi brīži var būt, ka būs jāiemācās pagaidīt. Jo ātrāk tas notiks, jo labāk. Nav jācenšas lielajam bērnam saglabāt “veco dzīvi” par visiem 100%.  Protams, ir svarīgi saglabāt viņa rituālus, bet šī viena pārmaiņa – vēl viens bērns ģimenē – viņam ir jāpalīdz pieņemt, jo tā nekur nepazudīs. Lai cik ļoti vecākajam bērnam patiktu / nepatiktu mazais, vecākiem nevajag justies vainīgiem par ģimenes pieaugumu. 

Nu jau Edvīnam ir trīs mēneši, un kopumā es domāju, ka par brāli Everts ir tīri priecīgs. Vienīgi arī nedaudz nešpetns. Atstāt viņus divatā, drošības apsvērumu dēļ, nedrīkst. Everts var spēlēties savā nodabā, bet, ja izdomāšu aiziet līdz tualetei, jau nākamajā brīdī viņš var būt blakus, un “jokojoties” bakstīt mazajam galvu, vai braukāt pa viņu ar mašīnām. Un to es varu tikai minēt, vai tās skrāpējuma pēdas mazajam uz galvas uzradušās netīšām,vai tomēr speciāli. Viens gan – ja situāciju neesmu redzējusi, tad Evertu arī nevainoju.

Esmu apzinājusies, ka mūsu trīsgadnieks savu mīļumu izpauž jokojoties ar brāli. Viņš nav no tiem, kas pienesīs pamperus (viņam tas ļoti nepatīk!), bet viņš labprāt ieliks mazajam rokās rotaļlietas, un, paijājot galvu, viņu mēģinās nomierināt. Es domāju, ka viņš ir labs lielais brālis, arī tad, ja reizēm apzināti grib mazajam izdarīt kaut ko sāpīgāk… Sev un vīram atgādinu, ka mums ir ļoti grūti iedomāties, kā tas ir – pēkšņi savu pasauli, savus dārgākos cilvēkus – mammu un tēti – dalīt ar vēl kādu. Tās ir milzīgas pārmaiņas!

Joprojām man ik pa laikam iesāpas sirds par to, ka kādam no bērniem tiek nodarīts pāri, un šķiet, ka vienīgais vainīgais esmu es. Todien, kad pirmoreiz Everta acīs ieraudzīju greizsirdību, es jutos drausmīgi. Es nekad nebiju savā “lielajā mazajā” pamanījusi tādu acu skatienu. Lai gan zināju, ka greizsirdība būs, un tas ir veselīgi, ar to pirmoreiz sastopoties, tas tāpat bija sāpīgi. Viņš skatījās, kā baroju mazo, un lūdza, lai nāku pie viņa. Tagad un tulīt. Es nevarēju.

Šīs situācijas, un “vainīgas mammas izjūtas”, laikam ejot uz priekšu, kļūst arvien mazāk. Es saprotu, ka es jau tā cenšos, lai labi ir abiem bērniem, bet es nevaru par visiem 100% garantēt, ka viņi vienmēr būs tikai priecīgi, un neizjutīs greizsirdību. Un kur gan citur, ja ne ģimenē, vislabāk viņi iemācīsies izprast to, ka ir jāiemācās pagaidīt, ka reizēm var nākties vilties, ka cilvēks (mamma/tētis) nevar vienmēr būt blakus ar savu 100% uzmanību. Nevar un nevajag. Savā ziņā arī sliktās emocijas ir labas. Nav viegli tās izprast, bet cik svarīgi ir to tomēr darīt… Galu galā, brīžos, kad es domāju par to, kā neapdalīt vienu vai otru bērnu, kur palieku es? Sevi taču arī nevajag apdalīt. Tāpēc iesaku visgrūtākajos brīžos izvēlēties uzmanību pievērst SEV! Tas, ja viens bērns ir greizsirdīgs uz otru, nenozīmē, ka esi slikta mamma!

Es zinu, ka priekšā ir vēl daudz “emocionālu piedzīvojumu”, bet es tikai gribēju nomierināt kādu mammu, kura šobrīd jūtas vainīga, ja kāds no bērniem ir greizsirdīgs, dusmīgs, vai aiz sajūsmas nelēkā apkārt, ka ģimenē ir ienācis vēl kāds cilvēks… Sākums ir grūts, bet ar laiku kļūs vieglāk!

Priecāšos, ja komentāros padalīsies ar savu pieredzi, kad jūsu ģimenei pievienojās vēl kāds bērniņš!

21 komentāri

  1. Paldies par rakstu..Mums vēl viss priekšā. Bet savā ziņā Tava pieredze nomierina…. :)

    Atbildēt
    • Iesakaam jau laikus vecaako sagatavot tai dziivei, kas sagaida peec jaunaakaa beerninja ienaaksanas (starpiiba 1g4m):
      * ja guljamrati jaatbrivo jaunaakajam, dariet to pirms piedzimsanas
      * ja vecakajam beerninjam buus jaagulj citaa istabaa, lai beebis netrauceetu vecaakajam mieedzinju, arii to dariet kaadu laiku pirms piedzimsanas
      * mums ari mainiijaas auto kreslins, un ari to izdariijaam vismaz 1-2 meen pirms maasinjas naaksanas pasaulee
      * arii mammas uzmaniiba samazinaajaas veel pirms dzemdiibaam, nevareeja opaa panjemt un zinot to, ka peec dzemdiibaam mammai buus gruuti likt guleet vecaako, to daudz biezhaak saaku dariit es..

      Rezultaataa, peec dzemdiibaam vecaakajai maasai nebija gandriiz nekaadu izmainju dziivee, atskaitot protams pašas maasas ienāksanu dziivee!!

      Atbildēt
      • Laura

        Ļoti labi padomi! Mums tàdu citu lielu pārmaiņu nebija. Manu uzmanību pirms dzemdībām pakāpeniski saņēma mazāk, jo uz grūtniecības beigām bija mazāk spēka tīri fiziski..

        Atbildēt
      • Šis ir ļoti pareizi! Žēl, ka neienaca prātā pirms mazākais ienāca ģimenē. Jo īpaši par opā ņemšanu un gulēt likšanu. Jo līdz pedējai dienai vecāko pa rokām nēsaju un opā aijāju līdz iemiga… mana vaina :-(

        Atbildēt
  2. Man gāja līdzīgi sākumā.. tieši šī pati emociju gamma. Tagad meitai tūlīt būs četri gadi, dēlam 8 mēneši. Un atskatoties uz pašu sākumu – tā neizmērojamā vainas sajūta un asaras par to, ka esmu nodevusi savu meitu, ka viņai ir grūti, ka viņa cieš un ko lai tagad iesāk, manuprāt ir tikai hormonu vētra pēc dzemdībām. Jo ar laiku šo domu un asaru paliek mazāk un līdz trim mēnešiem Tu esi pilnīgi nomierinājusies un tiec ar visu galā un sāc pamanīt mazos prieciņus! Runājot par māsu/brāļu bildēm – tie mirkļi brīžos taču ir īsti, tās emocijas ir patiesas! Nekādu melu. Nekas, ka citreiz kašķītis un besis vienam uz otru. Bet brīdī, kad top bilde, kreņķi aizmirsušies. :) No manas meitas tagad bieži var dzirdēt dusmīgā tonī: “nu braaaaaaaaaliiiiiiiiii!” Tā ir, kad brālis jau rāpo, ceļas kājās, visur tiek un labākā viņa rotaļlieta ir māsa. :)

    Atbildēt
  3. Kā jūtas bērns kad ğimenē ienāk bēbītis? Ja nemaldos tas bija Diānas Zandes salīdzinājyms-viņš jūtas tā kā tu justos ja Toms ierastos ar jaunu draudzeni un teiktu-samierinies,viņa tagad te arī dzīvos. Es mīlu jūs abas! :)

    Atbildēt
  4. Labs rakstiņš, Laura. :-) Lai gan man grūti to izprast, jo nebija nekādu greizsirdības brīžu no vecākā pret jaunāko. Vienmēr bija mīļuma brīži, vecākais dēls savu māsiņu vnm mīļoja, palīdzēja pamperi mainīt, ģērbt… Laikam paveicās. Nezinu… Skatīsimies kā būs tagad. Kad abiem bērniem paziņoju, ka nebūšu mājās kādu laiku, jo būšu Dzemdību namā ar bēbīti, acīs sariesās asaras mums visiem trīs. Kaut vai tās pāris dienas šķirti? It kā nekas, ciemos taču nāks, bet tomēr… Kkā savādi sajutos, teju kā nodevēja… Tāpēc promejot atstāju abiem pārsteigumu dāvaniņas uz spilveniem, lai kaut nedaudz iepriecinātu viņus… Ceru, ka tālāk viss būs labi, jo ar trīs bērniem nav tas pats, kas ar diviem…

    Atbildēt
  5. Es laikam esmu slikta mamma… neesmu jutusies vainīga, ka piedzima otrs mazais (vai tas varētu būt tāpēc, ka pati esmu vecākā un piedzīvoju brāļu, māsu parādīšanos?) vai ka nav laika abu vēlmes apmierināt tūliņ un tagad. Stingrāk pasaku, ka nevaru un pievērsīšos, kad pabarošu, pārtīšu vai saģērbšu mazo. Ierosinu ko viņš tikmēr varētu padarīt.
    Un arī vecākais (trīsgadnieks) par mazo pa lielam baigi neinteresējas- ne greizsirdības, ne lielas mīlestības. Nekā. Var jau būt, ka tūliņ (bebim pusgads) ieslēgsies! Vai varbūt paveicies ar to, ka vecākajam šobrīd izteikts tēta periods. Mammu (kur nu vēl bebi) gandrīz nevajag vispār. Un tētis ļoti labprāt velta savu laiku un uzmanību.

    Atbildēt
    • Pareizi, vecaaki ir divi! Vecaakaa meita par “teeta meitinju” kluva tiesi peedeejos mammas gruutnieciibas meeneshos, kad saakaam gatavoties maasas ienaaksanai muusu dziive!

      Atbildēt
    • Sveiki. Mums iet diezgan līdzīgi. Biju iztēlojusies, ka būs nu nez kāda greizsirdība utt(laikam jau dēļ citu cilvēku šausmu stāstiem ar kuriem ir obligāti jāiepazīstina grūtniece), bet nekā. Ir savādāk, mazāk uzmanības, jāmācas pagaidīt un reizēm pieņemt, ka klēpis ir jādala ar divi, bet kopumā nav nekas traks.

      Atbildēt
  6. Domāju, ka greizsirdības izpausmes ir atkarīgas no tā, kāda ir vecuma starpība, jo lielāka, jo mazāk problēmu ar greizsirdību! Man pirmajam ar otro ir 1 gads un 4 mēn. starpība- nu bija ļoti jautri aptuveni tad, kad bija mēnesis pagājis un meita saprata, ka brālis nekur nepazudīs un tas nav ļauns murgs no kura pamodīsies!

    Atbildēt
  7. Sveika! Rakstu komentāru pirmo reiz. Bet lasījusi esmu ne reizi vien. Šo rakstu izlasot, jo īpaši pie beigām, nesavaldīju asaras. Tik pazīstami! Mums abiem brāļiem starpība 1 g un 10 men. Mazākajam šobrīd sešas nedēļas. Vecākajā dēlā esmu tagad gandrīz vai vīlusies, jo no viņa nāk tādi niķi, kādi nekad vēl nebija bijuši. Pret brālīti viņš it kā izturas labi un saka mīļš, bet ja uz viņu pasaku mīļš tad sāk kratīties un bieži teikt pietiek. Šķiet viņam šis vārds mainījis nozīmi. Kad baroju mazāko, vecākais velk prom aiz rokas un saka “pietiek” un rāda uz brāļa gultiņu “čučēt”. Tik bieži pēdējā laikā esmu sevi saukusi par sliktu mammu. :-( jo tāda jūtos! Mana sirds ir kā salauzta, jo gribēju kā labāk. Vēlējos jau sen lai ar vecāko varu palikt ilgāk mājās, lai nav viņš jāsūta uz dārziņu. Tagad šķiet ka varbūt tas būtu bijis labāk par mazo brālīti. Bet pamazām pieņemu situāciju un cenšos atrast spēku abiem, pozitīvām domām un ticībai, ka būs labi! ^_^ taču tik ļoti mīlu visus savus vīriešus, gan lielo, gan mazos <3

    Atbildēt
  8. Cik pazīstama tā vainas sajūta…. No Žanetes nebija tādu greizsirdības scēnu,bet es arvien vairāk jutu,ka kļūstu pret viņu neiecietīga,bieži baru…ka man sāk zust tas tuvums,kas ir…un tad mocījos vainas sajūtās.Un tad,kad par šo neiecietību arī vīrs saāka aizrādīt,tad vēl vainīgāka sajutos…. Es izanalizēju savas sajūtas un sāku ar to,ka apzināti pieprasīju laiku tikai sev,kaut ilgāj pabūt dušā,kā agrāj ar skrubjiem,maskām utt….un jā atpūta,neliela atslēgšanās no visa ir ļoti svarīga.Lasīju pacietības drumslas kopā palēnām.Sanāca.Jo kad pati biju atpūtusies arī pacietība ir daudz lielāka un saproti,ka viss taču ir kārtībā.:)Protams,ar mazu zīdainīti ir grūtāk to saorganizēt….bet nekas nav mūžīgs.Novēlu atrast sev laiku NEKAM:)

    Atbildēt
  9. Laikam jau noteicoša ir gadu starpība un, protams, arī bērnu raksturi, intereses, citu cilvēku attieksme. Tā kā dzīvoju vidē, kur ir traki liels bēbju kults un starp visiem bērniem ir 4 gadu starpība, tad abi vecākie bērni ir ļoti priecīgi par ģimenes bēbi un pārsvarā arī saudzīgi. Līdz šim arī esmu varējusi viņiem uzticēties, īpaši vecākajam puikam kuram drīz būs 8 gadi. Pateicoties tieši viņam esmu varējusi ieiet dušā katru rītu.
    Par tām skaistajām fotogrāfijām domāju, ka man patīk iedvesmoties no skaistā un labā, jo tāpat zinu, ka visiem iet “jautri”. Perfektas pasaules nav, nemaz nerunājot par perfektiem bērniem un ģimenēm, un tomēr ir tik skaisti redzēt, ka var arī tā pa skaisto, tas palīdz nākamajā rītā celties augšā un ar enerģiju mesties iekšā kārtējā trakumā.

    Atbildēt
  10. Oi, man nupat bij tīk sāpīga situācija.. (mazā māsa 2 mēn., brālis 2,2g). Brālim vēl 2gadnieka krīze un māsas piedzimšana.. kopā katliņš pāri malām. Baroju mazo un brālim vajag opā. Šeit un tagad. Es lūdzu, lai pagaida, bet viņam vajag tagad! Tad nu sākās histērija, no kuras nobijās mazā māsa un arī sāka bļaut kā nekad. Un es jutos bezspēcīga… Blakus viņš nebija pierunājams apsēsties. Man nācās mukt un vecāko atgrūst (par to es jūtos ļoooti vainīga) lai mazā nomierinās, bet tas nenotika, tik vēl lielāka bļaušana no abu puses. Labi, ka vīrs bij netālu dārzā, izglāba mūs. Bet vienvārdsakot, man tagad ir bail palikt ar abiem divatā… Ar vecāko brāli (tagad 7g) nekad nav bijušas greizsirdības scēnas ne pirms 2 gadiem, ne tagad. Izrādās pat ar 3 bērniem var nezināt kā rīkoties…

    Atbildēt
  11. Mums vienam 1,5 g un otram 4 gadi, ari abi puikas. Ilgi nevarēja atstāt lielo brāli ar mazo brāli vienus pašus istaba. Pašlaik var, bet tapat jāuzmana, lielais tapat apceļ mazo, iebaksta, iesit utt. Principā jau sākās brāļu strīdi, kas parādījās ap 1 gada vecumu. Un vistrakākā greizsirdība laikam mums ir mazajam brālim, tas sākās arī ap gada vecumu. Raudāja pilnā balsī katru reizi, kā vecāko brāli paņēmu klēpī. Tagad ap pusotru gadu trakākā greizsirdība par laimi ir pārgājusi. Nav viegli kopumā, it īpaši brīžos, kad abi raud. Bet gan izturēsim :)!

    Atbildēt
  12. Ļoti pazīstamas situācijas, jo gadu starpība maniem bērniem līdzīga. Vistrakākais laiks bija mazā brāļa otrais mēnesis, jo tad “iemīlēšanās” posms bija beidzies un greizsirdība sasniedza kulmināciju. Mūsu gadījumā tas izpaudās kā ārprātīgi skaļa (speciāli) brēkšana, kliegšana un aurošana – it īpaši tad, kad mazo mēģināju likt gulēt. Izdzīvojām. Vainas sajūta bija. Arī to ar laiku pārdzīvoju. Starp citu, man ļoti patika tevis minētais psiholoģes ieteikums: ja abiem vajag mammu reizē, tad godīgs variants ir tajā brīdī mammu nedabūt nevienam. Tagad, kad bērni ir lielāki, reizēm tā arī daru.

    Atbildēt
  13. Re, cik daudz līdzību var atrast tik dažādās ğimenēs. Arī mēs tam izgājām un turpinam brist tam cauri. Vecuma starpība lielajam brāllim ar māsu ir 1g10m.
    Nepilnu pusgadu pēc māsas piedzimšanas “uzradās” krīze ar iešanu uz dārziņu, lai gan līdz tam viss bija labi. Mēs to atrisinājām, ieplānojot brīvlaiku no dārziņa uz 1 mēnesi. Jā, ar diviem mājās nebija viegli, bet pēc tam viss sakārtojās. Tas gan noteikti nederētu visiem un visās situācijās.
    Galvenais ir saglabāt mieru un baudīt! Kļūs arvien foršāk!

    Atbildēt
  14. Es ne par brāļiem/māsām. Tas vēl tikai priekšā (pavasarī) tāpēc noderīgi lasīt un lēnām, lēnā gatavoties. Es gan par Instaagram bildēm…no pēdējās smukumfotosesijās, kurā tiešām bija dažas skaistas mīļbildes, manā instagramā parādījās tikai viena – kolāža no aizkadra bildēm, kurā tiek pa gaisu izmētāti visi skaistā sēžamkrēsla spilveni un skaistās pozas vietā ir kājas pa gaisu un niķi smaida vietā :) Nav ko maldināt! :D Smukumbildes lai paliek albumiem :D

    Atbildēt
  15. Ļoti drīz arī to visu izbaudišu pilnā apjomā 😆

    Atbildēt
  16. Māsām ir 3,5 gadu starpība. Mazajai nu jau pieci mēneši. Lielā ir lepna par māsu. Nav bijis brīža, kad apzināti gribētu nodarīt pāri. Ja sastrīdas ar mani un vīru, viņa lien pie māsas meklēt mierinājumu. Un mazā ar tādu sajūsmu uztver māsu!
    Lielā patiešām ir kļuvusi par tēta meitu, un tiklīdz mums sanāk sastrīdēties, tā ir jāraud, ja tētis nav klāt (ļauju piezvanīt viņam). Kļuvusi jūtīgāka.
    Maksimāli cenšamies ar lielo pavadīt laiku divatā, kaut vai tas ir gājiens vakarā līdz veikalam, kad tētis jau mājās un var pievērsties mazajai.
    Cenšos izvairīties no “neaiztiec māsu”, saprāta robežās cenšos neiejaukties viņu spēlēs. Un, jā, viņas spēlējas, jo lielajai šobrīd ir svarīgi klausītāji un skatītāji (vai tas ir teātris, koncerts vai ainiņa no b/d), bet mazajai svarīgi tas, ka māsa ar viņu runā, smaida un bučo :)

    Atbildēt

Komentē