Trīs!

Trīs!

Edvīna trešais mēnesis bija īpašs ar to, ka to visu viņš ir pavadījis kopā ar brāli (jo brālis bija slims, un bērnudārzu septembrī nav apmeklējis). Mhm. Tas laikam izsaka visu. Šomēness viņš tika īpaši daudz ņurcīts un mīļots. Reizēm (tīšām vai netīšām) lielā brāļa apskāviens bijis ļoti ciešs…

Pagaidām jau mazo brāli vēl uzjautrina situācijas, kad lielais danco apkārt, un ir pielipis mazajam kā dadzītis. Tas, protams, ir arī mīļi, bet nozīmē arī mums, vecākiem, būt īpaši uzmanīgiem un rūpīgiem, jo vienā sekundē mīļā buča var pārvērsties par ieskrāpēšanu galvā ar bumbierīti (patiess stāsts, jā!). Tā kā būšanai kopā ir dažādas dabas. Lielais brāļis joprojām pārbauda robežas, ko tad īsti ar mazo brāli var darīt. Bet, tai pat laikā, viņam patīk ar mazo brāli jokoties. Piemēram, lielie joki ir par to, ka Edvīns ēd rociņu, vai nejauši ir pamanījis televizoru. Tad gan Everts saka, ka to nu gan mazais brālis skatīties nedrīkst! No rīta, kad Everts pamostas, viņš skrien pie mazā brāļa un saka – “vai, Edvīnīti, tu jau pamodies!” / “es tikai paskatīšos” (ja mazais guļ).

Vispār Edvīns ir foršs. Esmu dikti pateicīga, ka mums ir piešķirts tāds dēls! Nu jau daudz smaida un runājas. Šķiet, pasaule, ko viņš redz guļot uz muguras, pamazām viņam kļūst par garlaicīgu. Grib velties, bet pagaidām ir sanācis to izdarīt vien pāris reizes. Ir ļoti apmierināts, ja izdodas kaut ko dabūt mutē.

Saka, ka pirmie trīs mēneši mazulim ir kā ceturtais trimestris. Es tam piekrītu. Tas ir laiks, kad bieži viņam ļāvu čučēt slingā – sev tuvu, it īpaši, ja mājās bija viesi – lai viņš justos drošībā. Nu jau slinga izmantošanas biežums ir samazinājies. Un galu galā, viņš taču kļūst smagāks! Toties iegādājāmies ergosomu, kas (man gribētos domāt) mums būs labs palīgs ceļojumā. Pamazām dzīvošanos pa dīvānu nomainām ar dzīvošanos uz zemes – uz sedziņas blakus brāļa rotaļām.

Šis bija mēnesis, kad es daudz domāju par to, kādas būs brāļu attiecības, kad Edvīns paaugsies. Jau tagad man mājās dažbrīd šķiet maza trakomāja, un es varu tikai minēt, kas mani sagaida, kad viņi abi būs aktīvi – lēkās pa dīvānu, braukās ar ričukiem un, mazliet bail, kur tik viņi neizdomās uzrāpties mūsu pagalmā. Bet līdz tam vēl laiks. Pagaidām turpinām baudīt mūsu trako mieru :).

P.S. Un, goda vārds, otrie bērni izaug vēl ātrāk!

*Edvīnam bodītis un bikses no “Lindex”

1 komentārs

  1. Gaidu un priecājos par katru Tavu rakstu, jo tie vienmēr ir tik dabiski un dzīvi. :)
    Un mūsu galā iet gandrīz tāpat kā jūsu, jo esmu divu bērnu mamma – vecākajai meitiņai 4 gadi un jaunākajai vakar palika 3 mēneši, tāpēc lasīt ir īpaši interesanti :)
    Paldies par šo iespēju palūkoties kā jums iet un kā augat :)

    Atbildēt

Komentē