Pats labākais laiks!

Pats labākais laiks!

Lai cik reizēm nebūtu grūti, lai cik ļoti dažreiz negribētos kādu stundiņu no mammas pienākumiem aizbēgt, šis ir pats labākais laiks. Manā dzīvē ir pienācis tas laiks, par ko sapņoju jau sen. Atceros, kad biju maza, iztēlojos, kā saukšu savus bērnus, un kāds būs mans vīrs. Nu tas vairs nav jāiztēlojas, jo tas  ir pa īstam! Es nesapņoju!

Tas laiks, kas bērnībā bija tas, ko gaidīt,un uz ko tiekties, ir tagad. TAGAD. Arī es gribētu izdarīt tik banālu lietu, kā apturēt laiku. Uzkavēties šajā mirklī ilgāk – sasmaržot bēbīti, sabučot Evertu, ar vīru kopā sasmīdināt bērnus. Vienam klēpī viens, otram otrs. Visi tuvu viens otram. Kad vēl kāds no viņiem tā ļaus?

Es neticu, ka esmu dzemdējusi jau divreiz, ka man jau ir divi puikas. Ja tajos tālajos bērnības sapņos 2 bērni šķita ideālais ģimenes modelis,tad tagad es saprotu, kāpēc arī pie 2 arvien biežāk ģimenes (man apkārt) neapstājas. Jā, bērni ir liela emocionāla slodze, bet tās ir arī neatkārtojamas sajūtas, ko dzīvē ienes katrs no viņiem – sākot ar grūtniecīu un dzemdībām, pirmajiem mēnešiem un gadiem. Dzīve ar bērniem tik ātri mainās, tik negodīgi ātri steidzas uz priekšu. Es gribētu šajā sapnī uzkavēties mazliet ilgāk. Un tad, kad šī apziņa atnāk, es nepazīstu to savu “es”, kurš pukst par grūtajām dienām, kuru ir nokaitinājis nakts lūgums papaijāt galvu, vai simtupirmais “kāpēcīša” jautājums.

Šajā mirklī, kad tas izsapņotais laiks ir pienācis, esmu apmulsusi. Es saprotu vienu – ir jādzīvo šodienā, šeit un tagad. Nevajag atlikt neko, kas attiecas uz bērniem un mūsu savstarpējām attiecībām. Un šodiena tik ļoti ietekmē to, kādi pieaugušie būs mūsu bērni, par ko sapņos viņi… Šis laiks ir tik īss, bet tik svarīgs.

Kas būs tālāk? Bērni izaugs, es aizmirsīšu visu “Cars” varoņu vārdus, mīļāko “Bikibuku”, vai dienu, kad juniors pirmoreiz apvēlās. Esmu pateicīga, ka varu piedzīvot savu sapni – būt par mammu! Četros naktī barot bēbi un nopaijāt viņa mazo snīpīti, un pamosties uzzinot, ka trīsgadnieks sapnītī redzējis debesis. Tas viss man ir pats, pats svarīgākais.

FOTO : Krista Kudore

11 komentāri

  1. Avatar

    Pati esmu jaunā māmiņa (8 nedēļas) un man šķiet, ka laiks ir jau aizlidojis, un meitiņa man dikti liela un izaugusi jau. Jau dāvā platus smaidus un knibina pirkstiņus. Nesen tak es viņu turēju rokās tikko dzimušu un smaidīdama raudāju, bet tagad jau bēbītis liels. Ah, nevaru iedomāties, kā jutīšos kad būs jau divi bērni… bet nevaru sagaidīt.

    Dikti patīk Tavs blogs. ❤

    Atbildēt
  2. Avatar

    Superīgi uzrakstīts! Varu tikai piekrist, ka ir jābauda šis laiks ar bērniem, jo jau pec nedēļas vai mēneša iespējams būs savādāk nekā šodien! :)

    Atbildēt
  3. Avatar

    Piekrìtu visam 100%. Laiks skrien nemanot. Jà un ir brīži kad gribas aizmukt no viņu skaļuma un pabùt mierà un klusumà. Bet tas viss ir pàrejošs.

    Atbildēt
  4. Avatar

    :) :) :) Tik skaisti! Tik skaistas domas mierīgam svētdienas rītam. Paldies! Ir labi sev to atgādināt. Šobrīd, kad mans mazais tuvojas gada dzimšanas dienai, es vēl neesmu gatava domai par nākamo bērnu. Un nezinu vai būšu. Ja pēc dzemdībām es sev un citiem teicu, ka nebūs otrs, tieši dēļ dzemdībām, tad tagad es par dzemdību sāpēm jau esmu aizmirsusi, bet šo domu vēl atgrūžu, jo nespēju iedomāties, ka šo manu mīlestību saņems kāds cits, ne mans mazais dārgums. Vēl negribu mīlestību dalīt, negribu viņam atņemt visu mīlestību. Bet paies gadi 4-5 un gan jau būšu gatava, jo, jā, bērni ir vislielākā laime pasaulē!

    Atbildēt
    • Laura

      Nav kur steigties.. uz Everta gada jubileju es arī nebiju gatava. Uz divu gan:)

      Atbildēt
  5. Avatar

    Trāpīts 10niekā! Es vēl neapjaušu vai to negribu darīt apzināti, bet manai peciņai jau tūliņ 1 gada jubileja! Kur palika visi šie 12 mēneši?! Neticas! Ir jābūt tagad un te, un tāpēc ņemu mazo susuru rokās un kārtīgi sabučoju; TAGAD :)

    Atbildēt
  6. Avatar

    Ļoti dziļi no sirds. Patīk.

    Atbildēt
  7. Avatar

    Mums ir nedaudz savādāka pieredze. Abi puikas jau no pirmajām nedēļām mokās ar smagām alerģijām un, slimnīcās guļot, nepamet sajūta, ka laiks stāv uz vietas. Vienīgais mūsu glābiņš ir tas, ka laiks iet… solījums, ka viņi no tā izaugs mierina.
    Bet PALDIES par iespēju caur sirdi izsapņot to bērnu dienu sapni. Lai izdodas ‘iepauzēt’ pankūku rītus, skriešanu caur peļķēm, kopīgos smieklus, netīros snīpīšus un to laimes pilno smeldzi, vērojot kā viņi aug :)

    Atbildēt
  8. Avatar

    Paldies, Laura, pilnīgi jūtos uz tāda paša viļņa. Ļoti labs atgādinājums grūtākām dienām❤
    Baudīsim un izdzīvosim tagadni ar katru šūniņu!

    Atbildēt
  9. Avatar

    Skaistāk pateikt nav iespējams. Manas pēdējā laika domas ir tieši par šo pašu.

    Atbildēt
  10. Avatar

    Paldies, Laura, par tik skaistu atgādinājumu. Tie taču ir arī mūsu sapņi! un mūsu ikdiena – iemācīties priecāties par mazajiem rakariem un izbaudīt mirkli te un tagad! :)

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. Divi tūkstoši sešpadsmitais | Viens + Viens - […] līdz kaulam. Dažreiz šķiet, ka “I’m a mess”, bet jau nākamajā dienā, ka “šis ir pats labākais laiks“. Nu…

Komentē