Divi tūkstoši sešpadsmitais

Divi tūkstoši sešpadsmitais

Zinu, zinu, ka gads vēl nav beidzies. Bet pārdomas par to, kāds tas ir bijis, mani pārņēmušas jau kopš pirmā sniega, kas, ja atmiņa neviļ, bija jau novembrī. Pavisam noteikti šis gads ir pagājis bēbīša gaidīšanas un sagaidīšanas zīmē.

Pirms gada šajā laikā es daudz gulēju, un ēdu siltas zupas, dažreiz uzgraužot sāļus čipsus – tas bija manas grūtniecības “craving” jeb tas, kas tik ļoti kārojās, lai justos labi. Pēc tam, kad no rītiem biju aizvedusi Evertu uz dārziņu, vienmēr devos brokastīs, kas arī nav tipiski man, ja neesmu stāvoklī, jo apetīte parasti ieslēdzas ap pusdienas laiku. Ziemassvētkos arī citiem paziņojām, ka gaidām bēbi,kuram tūliņ būs jau pusgads.

Laiks pēc Ziemassvētkiem paskrēja nemanot, un īsi pēc Līgo svētkiem, vienā no karstākajām vasaras dienām, mazais Edvīns jau bija klāt. Ja vēsturnieki mēdz dalīt laiku “pirms un pēc Kristus dzimšanas”, tad manā dzīvē tas iedalās “pirms un pēc bērnu dzimšanas”. Jo dienas vairāk iet uz priekšu, jo mazāk es atceros to, kāda biju pirms tam. Vakar ar vīru kopā iesmējām – “atceries, kad tu strādāji līdz 22 vakarā, un pēc tam mēs vēl pāris stundas varējām skatīties filmas, un neaizmigt pie tām?” :). Tas bija sen, bet tā tomēr ir taisnība.

Pirms Edvīna es nebiju droša, ka vēlos vairāk par vienu mazuli, bet tagad vairs nesaprotu, kā var apstāties pie viena :). Laikam tāpēc, ka ar otro reizi tas viss nāk vieglāk (vismaz man personīgi) – gan grūtniecība, gan dzemdības. Ja pirmajā reizē par visu vairāk satraucos, bija vairāk neziņas, vairāk ilūziju, tad otroreiz tas viss notiek pašsaprotamāk, arī pati biju drošāka par to, ko vēlos. Un, ja tā pavisam godīgi, ikdiena ar diviem bērniem kopumā jau diži daudz neatšķiras, kā tad, ja ir viens. Protams, vairāk rūpju, mazāk iespēju atkal tikt pie atpūtas, nemitīgi jābūt gatavai pabarot mazo + jāklausās trīsgadnieka čīkstēšanas “lēkmēs”, bet arī  to es tagad uztveru vieglāk, jo zinu, pēc pusgada, gada un diviem – tas viss atkal mainīsies, atkal būs vairāk laika sev. Ar bērniem vispār reti kāds periods ir konstants, viņi aug, un visu laiku kaut kas mainās. Esmu par 100% pārliecināta, ka tad, kad vakaros viņi “nekritīs man uz nerviem”, kad pēc skolas būs aizgājuši savās darīšanās, viņi man pietrūks… Iespējams, nakts miegs būs saraustīts nevis tāpēc, ka kāds no viņiem mani sauks, lai padzertos, vai būs atmodies no slikta sapņa, bet gan tāpēc, ka viņi nebūs mājās, bet es uztraukšos, un viņus gaidīšu…

eg-38-of-101

Neesmu no mammām, kas ikdienu izpušķo skaistāku, kāda tā ir, vai kaut ko noklusē. Tie, kas lasa blogu regulāri, to zinās. Dalos savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, savā emocionālajā karuselī līdz kaulam. (Un ar šo es negribu teikt, ka esmu labāka, kā citas, kas kaut ko noklusē, vai nevēlas ar to dalīties). Dažreiz šķiet, ka “I’m a mess”, bet jau nākamajā dienā, ka “šis ir pats labākais laiks“. Nu tiešām emocionāls karuselis, ne? Vai arī man vienkārši ir tāds raksturs, ka dažreiz viss ir totālā haosā, galvenokārt jau manas domas!

2016. gads noteikti ir arī gads, kad blogs piedzīvojis lielu izaugsmi. Tas, ko es vēlos saglabāt, vienalga, cik lasītāju, cik sekotāju ir šim blogam, ir PATIESUMS. Goda vārds, man nepatīk melot, nepatīk mānīties. Protams, bloga izaugsmei līdzi nāk sadarbība ar dažādiem zīmoliem. Man tas ir interesanti, pateicoties dažādām sadarbībām, es varu īstenot savas idejas (piemēram, Mazo pavāru skoliņu). Cik tad var tikai dot un dot, tukšot savu emocionālo kausiņu? Man ir liels prieks, ka ir partneri, kas novērtē blogā ieguldīto laiku, domas, darbu. Ar kuriem kopā atrodam tādus sadarbības veidus, kuriem būtu kāda pievienotā vērtība. Es jums nemelošu – blogeriem tiešām sūta daudz mantu, daudz dāvanu, cerot, ka tieši tā būs tā lieta, par kuru blogā dalīšos, kuru “pareklamēšu”. Ir nedēļas, kad katru dienu pie manis paciemojas kurjers, un retu reizi es zinu, ko tieši tas ir atvedis. Sūtījums bieži ir pārsteigums, un daudzi paliek “aiz kadra”. Tas, ko es varu apsolīt jums, lasītāji – blogā nekad nepieminu preces un pakalpojumus, par kuriem neesmu droša, ka tie ir kvalitatīvi, ka tajos ir ieguldīts darbs un darba mīlestība. Man pašai ir azarts atklāt arvien jaunas un jaunas lietas un vietas, kas atvieglo, vai padara interesantāku mammas un bērna dzīvi. Tā ir blogošanas otra puse, kas ir ne mazāk interesanta! Bet ar šo es gribēju teikt, lai vai kāda prece un zīmols blogā neparādītos, manas domas un vārdus nopirkt nevar. Viedoklis ir mans – kādam tas var patikt, kādam nē, kādam tas vispār neinteresē, jo gaumes, loģiski, atšķiras. Bet tas ir godīgs. Un vēl kas – ne viss, kas pārādās blogā, ir man atsūtīts, uzdāvināts, par to ir samaksāts – nē, ir lietas, ar kurām dalos aiz brīvas gribas un savas iniciatīvas! Tāpat, kā bloga pirmsākumos.

Kāds noteikti domā, ka blogoju, lai izrādītos, lai man sadāvinātu visādas dāvanas, un tā tālāk. Bet nu labi, attaisnoties mēs visi mākam. Blogošana laikam ir mana terapija… Iespēja pieņemt sevi, satikt līdzīgi domājošos (un dažreiz pavisam atšķirīgi domājošos :)). Dažreiz man uznāk emocionāls “break down” un liekas – visu es izdzēsīšu! Bet tad, kad kāds no jums (parasti jau mammas, reizēm kāds tētis) atsūta personīgu vēstuli, ka lasa, ka blogā rakstītais ir palīdzējis justies labāk, palīdzējis justies kā labai, kā normālai mammai!, tad domas par izdzēšanu pāriet. Paldies jums, kas nepatur labos vārdus pie sevis (nu labi, arī sliktos, jo kritiku jāmācās pieņemt).

Divi tūkstoši septiņpadsmitajam gadam man ir viens plāns, kas daļēji gan ir, gan nav saistīts ar šo blogu. Par to, protams, kā pēc labākajām tradīcijām pieņemts, klusēšu, kamēr tas nebūs izdarīts vismaz par 70% :). Nu cerams, pēc pusgada varēšu pateikt ko vairāk!

_dsc4308

Un, kā pieņemts pēc citām labākajām tradīcijām, gribu jums kaut ko novēlēt. Novēlu būt tolerantiem pret citu vecāku (un cilvēku) izvēlēm. Nepamācīt bez vajadzības, pieņemt dažādību. Pateikt kādai mammai vai tētim, ka viņi ir labi vecāki saviem bērniem. Paslavēt bērnus! Nebūt īgniem… Nenoniecināt citu darbu… Neuzskatīt savu viedokli un uzskatus par vienīgo pareizo… Mīlēt.

Un vēl jāsaka banālais, bet tik ļoti svarīgais PALDIES MANAI ĢIMENEI, jo tikai ar viņiem es jūtos drošībā.

LAIMĪGU 2017.!

L.

FOTO : Marta Logina (titulbilde), Krista Kudore (es un Edvīns), Mārtiņš Otto (ģimenes foto).

12 komentāri

  1. Avatar

    Paldies!!!Raksti ari turpmak!Lai viss piepildas!

    Atbildēt
  2. Avatar

    Paldies, Laura! Es esmu viena no tām mammām, kurām blogā rakstītais ir palīdzējis justies labāk, palīdzējis justies kā labai, kā normālai mammai. Arī man bija līdzīgi kā Tev – pagājušajos Ziemassvētkos- visiem paziņojām par mazulīti. Un nu jau mūsu meitiņai tūlīt būs 6 mēneši. :) Cik ātri tas laiks skrien! Ar nepacietību gaidu nākošos rakstus. Lai izdodas viss iecerētais 2017.gadā!

    Atbildēt
  3. Avatar

    Paldies,Laura, par ikvienu rakstu, kuru esi uzrakstiijusi. Pie domas, ka vari izdzeest jau rakstiito, es pat sabijos, jo pilniigi visus rakstus neesmu izlasiijusi, kadu atstajusi velakam laikam. Novelu, lai ari turpmak Tev butu iedvesma rakstit, jo katru dienu ieskatos vai nav kas jauns. Un mani priece un iedvesmo tiesi Tavs patiesums un atklatums, loti noverteju. Vissirsnigakie laba velejumi Tavai jaukajai, stiprajai gimenitei!

    Atbildēt
    • Laura

      Vēl nekas nav izdzēts..:) Paldies un sveicieni pretī:)

      Atbildēt
  4. Avatar

    ļoti jauks ieraksts. aizķēra sirdi :) Vislabākie vēlējumi nākamajā gadā Grēviņu ģimenei!

    Atbildēt
  5. Avatar

    Arī mani ir pārņēmis pārdomu laiks un gribas uzrakstīt Tev PALDIES par Taviem rakstiem; līdz ko redzu, ka ir tapis jauns ieraksts, atlieku visu malā un ķeros klāt lasīšanai, ja nevaru izlasīt uzreiz, tad atstāju to vakara desertam, kad meitiņa čuč (2.5 g). Es nezinu kā tas ir iespējams, bet es apraudos pie katra Tava ieraksta! Katra! Tas vnm trāpa, tas vnm skaisti iesmledz, tajā visā ir kāda burvība, kas tik ļoti sasilda!

    Atbildēt
    • Laura

      Ai, mīļš paldies! Jauki dzirdēt. Lai jauks Ziemassvētku laiks jūsmājās! :)

      Atbildēt
  6. Avatar

    Paldies, Laura par rakstu! Cenšos sekot līdzi blogam, un lielākā daļa Tavu rakstu mani uzrunā, lai gan ne vienmēr visam piekrītu, kas ir normāli. Tāpēc šī raksta noslēguma vārdi, mani ļoti uzrunāja, jo tiem pilnībā piekrītu: “Novēlu būt tolerantiem pret citu vecāku (un cilvēku) izvēlēm. Nepamācīt bez vajadzības, pieņemt dažādību. Pateikt kādai mammai vai tētim, ka viņi ir labi vecāki saviem bērniem. Paslavēt bērnus! Nebūt īgniem… Nenoniecināt citu darbu… Neuzskatīt savu viedokli un uzskatus par vienīgo pareizo… Mīlēt.”
    Bet vienlaicīgi arī atzīstos, ka arī es šad tad “sagrēkoju” un ir grūti pieņemt kādu savai nostājai šķietami “nepareizu” uzskatu vai rīcību. Tāpēc sev un citiem vēl gribēt novēlēt būs saskaņā ar savu izvēlēto nostāju un neņemt pie sirds, ja kādam citam, ir citāds viedoklis, vai ir vēlme norādīt, ka Tavējais ir nepareizs. :)

    Atbildēt

Komentē