Beidz čīkstēt!

Beidz čīkstēt!

Nezinu, kā jūs, bet es ik pa laikam pieķeru sevi uzdodot jautājumu : “vai esmu pietiekami laba mamma?” Kas ir tas, ko es varētu darīt labāk, kas ir manas stiprās un vājās puses? Kāds noteikti lasīs un domās – nu bāc, atkal tā pati tēma? Es zinu, es zinu…dažreiz pati sev apnīku, tomēr, lai cik bieži es nedzirdētu to, ka esmu pietiekami laba mamma saviem bērniem, sitiet mani nost, bet man tomēr ir tendence domāt un analizēt savu rīcību kontekstā ar bērnu uzvedību, jo vēlos lai viņi izaugtu laimīgi cilvēki, lai mums būtu labas attiecības tagad un nākotnē.

Pirms kļuvu par mammu, man šķita, ka esmu ļoti pacietīgs un savaldīgs cilvēks. Reti kad uz kādu dusmojos, kur nu vēl pacēlu balsi. Bet tagad…tagad šīs īpašības vairs nespēju uz sevi attiecināt. Man to nav viegli atzīt, bet esmu mainījusies. Vai varbūt vienkārši līdz šim nebiju piedzīvojusi tādu pacietības pārbaudi. Pilnīgi cits līmenis! Man likās, ka esmu savā ziņā perfekts cilvēks, jo nedusmojos! (Tagad domāju – kaut kāds stulbs pieņēmums!). Tomēr, ja agrāk pacietību un savaldību uzskatīju par savām spēcīgākajām īpašībām, tad nu tās ir kļuvušas par manu vājo vietu. Iemesls? Čīkstēšana!

Katru dienu attiecībās ar bērniem atkal un atkal apņemos vienu un to pašu –  notūrēt mājās pozitīvu gaisotni, iztikt bez balss pacelšanas. Dienu pa dienai. Dusmoties drīkst, bet savaldīgi. Ir nedēļas, kad šī apņemšanās nav aktuāla. Tās ir dienas vai (ja paveicas) nedēļas, kad nav aktuāla robežu pārbaude, un viss +/- tiešām paiet pozitīvā gaisotnē. Bet tad ir vakari, kad 3,5 gadniekam sagribas konču (darbadienu vakaros tas nepienākas), iemīļotākais ēdiens pēkšņi kļuvis par neēdamu, tētis nepareizi saliek lego, gribas visu un negribas neko vienlaikus. Grūti mazam. Un ja vēl viens no vecākiem ir saguris, nedod Dievs – abi, un nav kas pārņem savaldīguma stafeti… Tad viss tik saulaini, kā pozitīvās ģimenes fotosesijās un žurnālos nav…

Saprotu, ka bērna čīkstēšana ik pāris vakarus ir normāla, viņš mums uzticas, atbrīvojas no dienā uzkrātā stresa. Speciālisti saka, ka šādai uzvedībai vienmēr ir kāds pamatojums – nogurums, vēlme pēc uzmanības, kārtējā robežu pārbaude vai vēl kaut kas cits (starp citu, jaunajā “Ievā” ir ļoti labs raksts par šo tēmu). Savā ziņā sanāk, ka mums ir jāuzņemas atbildība par bērna čīkstēšanu? Nu kurš tad ir sajūsmā, ja dienā, kad esi tā jau noguris, nāk miegs, un atnākot mājās no darba / bērnudārza secini, ka šodien iekritis “čīkstošais vakars”.

Tie ir tie vakari, kad tik ļoti gribas pateikt : “vienkārši BEIDZ ČĪKSTĒT!” Nedomājot par tiem entajiem iemesliem, neanalizējot neko, nemeklējot vainu apstākļos. Eh, reizēm jau tā arī pasaku, reizēm noraujos no visiem ieteikumiem, kas uzklausīti kursos un izlasīti grāmatās. Lai gan pēc sekundes jau apzinos – nu ko tas deva, ka es tā uzbļāvu? Vai čīkstēšana beidzās? Diez vai. Vai viņš tā nekad vairs nedarīs? Diez vai. Atvainojos un saku : “es tevi mīlu arī tad, ja tu čīksti. Bet čīkstēšana gan man īpaši nepatīk.” Dažreiz pati patēloju, ka čīkstu – vai kā dēlam tas nepatīk! Bet tad es saku : “ja tu drīksti čīkstēt, es arī drīkstu!”, uz ko kā atbilde ir skaļš “NĒ!”. Un pēc brīža (atkal – ja paveicas), čīkstēšana nav aktuāla.

Tas, ko esmu novērojusi, ka čīkstēšana visātrāk pāriet, ja pie vainas ir garlaicība. Atrodam nodarbi, kopā paspēlējamies, un viss kļūst mierīgāk. Turpretī visvairāk čīkstēšana ievelkas tad, ja pie vainas ir kāds dienas notikums, kas mazajam radījis kādu pārdzīvojumu. Ne vienmēr to var uzminēt, un dažkārt šķiet, ka bērns tiešām čīkst un dara palaidnības tāpat vien. Un dažreiz tiešām atmetu ar roku, apsēdinu dēlu uz krēsla un saku – lūdzu, čīksti, bet es tikmēr darīšu to un to. Ja gribi – pievienojies. Ja gribi – paliec čīkstēt. Izvēle ir!

Eh. No domas par to, ka bērns čīkst, jo nesaņem pietiekami daudz uzmanības ( = “sliktā mamma”?) līdz domai, ka par daudz vispār šo analizēju ( = “helicopter parenting”?) viens solis, tāpēc dienas beigās saku pati sev : “Beidz čīkstēt!”

Rakstot šo, parents.com izlasīju 4 veidus, kā novērst čīkstēšanu. Tie esot : 

  • neļaut čīkstēšanai tev traucēt. Pasaki bērnam, ka tad, ja viņš čīkstēs, tu neatbildēsi;
  • pārliecinies, vai bērns zina, ka to, ko viņš vēlas, var pajautāt arī pieklājīgi (nečīkstot);
  • uzslavēt, ja bērns nečīkst! (nevis tikai nosodīt, ja čīkst);
  • ja pie vainas ir robežas, atceries, ka vienā dienā viss nemainīsies! Paliec pie sava.

Padalies! Kā ir ar čīkstēšanu jūsu mājās? Vai pievēršat tam uzmanību? Kā to pieņemat vai apejat? 

18 komentāri

  1. Avatar

    No citas mammas aizguvu ideju par niķu krēsliņu. Kad pienāk brīdis, kad bērnam (2g4m) nekas mav labi – lieku iet pasēdēt un niķu krēsliņa un pievienoties pārējiem, kad niķis beidzies. Manai meitai darbojas labi. Niķis beidzas pirms sēšanās, tikai pieminot krēsliņu. Kopumā cenšos nebūt pielaidīga attiecībā uz čīkstešanu, jo daudz laika ar 2 bērniem (2g4m un 3m) esmu mājās, un nevaru atļauties tikt dancināta. Tētis ir vai nu pacietīgāks, vai pielaidīgāks – reaģē vairāk uz lielā bērna niķiem.

    Atbildēt
    • Avatar

      Īsti ne par tēmu varbūt, bet vairāk par “pietiekami laba mamma” sajūtām. Linda, kā tiekat galā viena ar 2mazajiem mājās? Vai 2gadnieks apmeklē dārziņu? Man vienam 1mēnesis, otram 2gadi un 2 mēneši, bet bez palīgiem nevaru praktiski ne mirkli, jo vecākais greizsirdīgs- katru brīdi, kad zīdainītis guļ, cenšos viņu mīļot un būt blakus, bet tomēr sajūta, ka neesmu laba mamma+vecākajam katru nakti mošanās ar kliegšanu un mēģinājumi brāli izstumt no klēpja turpinās. Ticu, ka viss ar laiku, bet, redzot, ka citas tiek galā vienas, bet es arī ar aukli pārdzīvoju (zinot, ka nevajag salīdzināt),pārņem izmisums. Kāds Jums bija sākums? Kā mainās, laikam ejot? Vai vecākā sūtīšana uz bērnudārziņu(kaut uz dažām h) nav tāda kā mātes nodevība. Ai, nezināju, ka būs tik grūti- gan par 2gadnieka attieksmi(cerēju, ka 2gadnieki krīze mums pagājusi garām), gan par pašas sajūtām. Lai laba diena! Paldies, Laura, par rakstu! Btw es niķuiem cenšos novērst uzmanību, bet šajā laikā, kad mazais- pastiprināti mīļoju arī, ja vecākajam niķumaiss. Cenšos pati koncentrēties uz savu elpošanu, jo patiešām 2gadnieks ir atradis “frekvenci”, kas mani ātri varētu aizkaitināt. Tad atceros Zandes lekciju, ka pati tad par 2gadnieku kļūtu un saņemos:)

      Atbildēt
      • Avatar

        Uzdrošinos iespraukties. Maniem 8 mēneši un 2 gadi, 4 mēneši, tagad jau atskatoties varu teikt, ka šitas pāries. Būs cits. Pirmie 2 mēneši bija smagi visiem, arī man, jo kā lai pažēlo reizē divus, kam vajag visu mammu. Savā kamolā var paņemt tikai vienu. Vecākais kā ezis, raujas ārā no klēpja, bet mammy vajag kā ēst, jaunākais labprāt saplūstu ar mani, ēstu un gulētu reizē, vēlams, visu laiku. Bija sajūta – ko es esmu izdarījusi… Kaut kā gāja laiks, viss sakārtojās. Pirmdzimtais ir pirmdzimtais, viņam tiek daudz mana nesadalītā laika, kamēr mazajam tieku es 100% pa nakti. Esmu mājās ar abiem, aukles nav, vīrs strādā, vecvecāku faktiski nav, jo tālu, slimi, neinteresē. Pagaidām abi satiek labi. Lielais respektē, kad mazais zīž. Ja grib mazo bižot, žēloju lielo. Mazais nemaz tā neļaujas, uzrūc, uzbļauj un dara savu.

        Atbildēt
  2. Avatar

    Jā, tieši tos pēdējos 3 ieteikumus es praktizēju ikdienā, un darbojas perfekti. Jo nav jēgas teikt, beidz čīkstēt. Bērnam ir jāsaka tas, kas viņam jādara, jo viņš nav tik pieaudzis, lai spētu visu tā racionāli izanalizēt. Bet, ja pasaki, runā normāli, lai es tevi varu saprast un palīdzēt, izslēdzas čīkstēšana pati par sevi. Jo ko gan citu kā uzmanību un sapratni grib bērns :) par robežām, protams, ka tās izsauc pietiekami bieži neapmierinātību, bet arī šeit es izrādu sapratni, bet palieku pie sava. 😊

    Atbildēt
  3. Avatar

    Ak jā,šī čīkstēšana arī maniem nerviem ir īsts pārbaudījums. Parasti sāk čīkstēt mūsu 4gadnieks un parauj līdzi arī mūsu 5gadnieci. Dubultā čīkstēšana!!!
    Pēdējās 2 nedēļas 4gadnieks mani pārbauda nepajokam. Mums ir čīkstēšana veikalā,tad tā pāraug pieprasījumā un beigās skaļā bļaušanā un šo divu nedēļu laikā neatminos sevi izejam no veikala ar iepirkumiem, es vienkārši eju ar mazo čìkstētāju àrā tā arī NENOPĒRKOT NEKO. Ceru,ka šis periods beigsies un viņš sapratīs ka šī šantāźa mūsu starpā nestrādā. Puika ir ļoti pacietīgs,viņš var čīkstēt visu vakaru,lai tikai panāktu savu,neviens viņa čìkstēšanai nepakļaujas,reizēm liekas,ka viņš pats uzdod mums jautājumu ar savām darbībām ‘un ko jūs vecāki teiksiet tagad? Paskatīsimies cik ilgi izturēsiet,jo es varu turēt ļooti ilgi!!!’ esmu pieķērusi sev sakām:’ielpo,izelpo,pacietību,saņemies,vēl tikai mazliet un būsim mājās
    Man palīdz karsta vanna iedvesmai!

    Atbildēt
  4. Avatar

    Cik pazistami…reizem man ari lai tikai beigtu cikstet neizdodas notureties un izdaru/iedodu ko prasa..reizem turos pie sava un nepadodos…teatrim nepieversu uzmanibu un tas beidzas..tad gribas sev uzsist pa plecu un priecajos ka robeza notureta…viss atkarigs no garastavokla un noguruma pakapes gan man gan mazajam gandriz trisgadniekam.

    Atbildēt
  5. Avatar

    Ignorēju čīkstēšanu un lūdzu, lai pajautā pieklājīgi, mierīgi. Tēloju, ka nedzirdu, neskatos. Dažreiz, kad pietrūkst pacietības, pametu istabu.
    Ir arī reizes,kad čīkstu pretī. Tad beigās abas sasmejamies.
    Es ļoti gaidu,kad tas čīkstuļu periods pāries.

    Atbildēt
  6. Avatar

    Laura, Tu šodien nāc kā saulite no aizmākoņa (dīvains teiciens sanāca, bet es nespēju šodien pēc negulētas nakts loģiski domāt). Vakarā lasīšu komentārus un visus ieteikumus. Omg, es nezinu, kas notiks, kad viņam būs 3. Šobrīd es tikai ceru, ka uz to laiku es būšu jau ļoti “atpūtusies” darbā… Sounds crazy? Viņam 1g1m, čikst viņš vakaros, es nezinu kāpēc. Ir sajūta, ka pēc dienas viņam vienkārši vajag mani. Lai gan visu dienu ir ar mani. Tētis neinteresē, tikai mammammmammammmmmm…… Varbūt garlaicīgi, varbūt vienkārši, tiklīdz sāk miegs nākt, es visu mēģinu saprast, bet reizēm netieku galā. Tagad, pēdējās 2 dienas pārspēj visu iepriekšējo,vel arī tāda pati čīkstēšana naktī, jo neļāvu sevi knibināt (guļam co-sleeper gultā, pa nakti viņam gribas man pieskarties, bet reizēm tas aiziet galējībās, ka viņš mani sāk bakstīt un ar nagiem plēst lūpas, piemēram). Ir sākusies riktīga seperacija, riktīga apzināšanās, ka mamma kkur pazūd, bet vēl nav apziņa, ka viņa atgriežas arī, tas jāgaida. Viņš brēc, tiklīdz sāku jau tikai iet uz durvju pusi, kaut nolūks ir viņu ņemt līdzi. Vāks! Visu saprotu, Ok, bet visam klāt ir arī čīkstēšana par katru sīkumu, par katru neiedotu “mantu”, katru sīkumu, kas neapmierina. Cīnos ar sevi un dusmām. Negribu uz viņu gāzt, jo, tieši tā, no tā jau nav jēgas. Bet Tavs raksts dod cerību. Vai motivāciju, drīzāk. Paldies!

    Atbildēt
    • Avatar

      Ieva manad delam bus 4 kops 2.5 gadi vinam vaig vairak teti.. bet cikstesana nekur nav pazudusi tada sajuta ka cikstes vell ilgi.. taka mammas periods pariet.. bet cikstesana gan nee…

      Atbildēt
  7. Avatar

    Es Jus personigi nepazisti,bet jau tagad skiet,ka esiet laba mamma. Un mammas ari ir cilveki,vinas medz sadusmoties,vinas var but nogurusas. Tas piederas pie dzives.

    Atbildēt
  8. Avatar

    Mana mazā gandrīz divgadīgā dāma čīkst, kad kaut kādu iemeslu dēļ ir izmainītas ierstās lietas, darbības, komunikācija…tad viņa pieņem,ka tā turpināsies. Nu, piemēram, slimošanas laikā, viņa varějusi skatīties vairāk multeņu kā ierasts, vai dabūjusi cepumus un jogurtu vairāk kā parasti… Slimība beidzās, bet viņa komandē parādi! Ja nedabū,tad sākas čīkstēšana, raudāšana..protests arvienvārdsakot. Tad paiet pāris dienas,kamēr ieejam vecās sliedēs. Ko měs parasti daram? Ja sāk čīkstēt, sūtam uz savu istabu, reizēm sanāk striktāk pateikt, pat vairākass reizes,lai dodas uz savu istabu. Parasti paiet dażas minūtes, līdz jūtam,ka protests/ raudāšana/ dusmas no viņas puses pāriet…kad vairs nebļauj “mummy”, bet nu jau lûdz “mummy”, tad viņu saucam atpakaļ. Meitai esam iemācījuśi,ka ir bijis iemesls, kāpéc tā notika un viņa iemācīta teikt “sorry” jeb atvainoties.. (kad situācijā ir jāatvainojas mammai, tad mans vīrs meitai atgādina, ka jāatvainojas un otrādi) Parasti samīļojam un izskaidrojam,kā būs, ja né- tad būs jāiet atpakaļ uz istabu. Parasti tās pāris dienas sevi jādiscipliné un visu jādara, kā esam solījuśi, lídz ar to sūtīšana uz istabu ir vairākas reizes dienā. Péc pāris dienām viss noreguléjas…

    Atbildēt
    • Avatar

      Mums ļoti līdzīga stratēģija…un darbojas. Galvenais ka pati tad neuzvelkos..jo kontrole ir manās rokās!:)

      Atbildēt
  9. Avatar

    Paldies par ierakstu! Sekoju blogam nesen. Tēma šķiet aktuāla ikvienam vecākam ar bērniem 1-5g..un ilgāk. Man šobrīd nākas savu pacietību trenēt uz saviem 3,8g meitu un 2,3g puiku. Bebītis (4m) šobrīd ir īsts miera mika:) Šodien piefiksēju,ka čīkst ABI vecākie un VIENLAIKUS! Gatavojāmies iet pastaigā. Bēbītis jau bija ratos iepakots un centos motivēt abus uz ģērbšanos…un tad sākās. Šoreiz galvā pavīdēja doma-viss, nekur neiesim,ja šitā uzvedas: pēkšņi abiem grūti, neko nevar uzvilkt, atrast, nostāvēt…Bet tad stingri pateicu savu KUŠŠŠŠ!!! Un pēc pauzes skaidroju, ka nevarēsim tad iet, ja tik grūti viss..nu tā mierīgi visu. Jo tai čīkstoņā jau mani nedzird. Un priecājos, ka izgājām tomēr laukā. Tas ir tik svarīgi-svaigs gaiss! Tas bērnus izlādē un mani uzlādē. Jo atnākot jau viss atkal no gala sākas:) Nevar noģērbties, grib maizīti..maizīti..maizīti..mamma maizīti..x100. Bet man bēbis jāpabaro. Un to visu stāstu. Tā mierīgi. Un visu secībā. Un maizīti..maizīti..maizīti..tam visam pa starpu:) Nu tā kaut kā mēs tiekam galā. Ja sākas no paša rīta 7:00 jau kādam čīkstēšana, tad skaidroju,ka jāmēra temperatūra,jo šitā liekas,ka slims būs un pieminu visu,ko slimie nevar darīt,kas pa dienu saplānots. Uzreiz čīkstulis pazūd:) Un vakarā ja uznāk, tad norakstu uz nogurumu un ļauju savā gultā čīkstēt, bet ne stāvēt blakus vai staigāt pakaļ. Ja ir ko teikt, lai pasaka bez čīkstēšanas. Principā mācām, ka čīkstēšana nav pieņemama tur kur esam visa ģimene-tas traucē un bojā atmosfēru. Vienmēr norādām uz savu istabu..un ātri tas beidzas. Ja nebūtu atsevišķu ist., labi derētu kāda konkrēta vieta. Bet prom no skata. Lai čīkstulim nav vērotāju:)

    Atbildēt
  10. Laura

    Paldies par komentāriem un pieredzi :)

    Atbildēt
  11. Avatar

    Markusam martā būs 3 gadi. Arī viņš mēdz čīkstēt periodiski. Viss, tad ir nepareizi un pats nezin ko grib. Ja sarunāt nesanāk, tad saku, ka ies pasēdēt stūri. Tā kā stūrī sēdēt negribas, tad nomierinās. Citeiz tomēr gadās ielikt stūrī pasēdēt, tad gan pēc minūtes pieeju, paskaidroju kas un kā vēlreiz, nevajag daudz runāt, bet konkrēti pateikt par ko un samīļoties beigās. Tad atkal ir miers uz ilgu laiku.

    Atbildēt
  12. Avatar

    Mums galā tikt palīdz šīs lietas/atziņas:
    1) apzināties, kas tas ir dabiski. N-tās reizes esam redzējuši, kā atškirās bērnu uzvedība vecāku un vecvecāku klātbūtnē. Kā diena pret nakti..
    2) dažreiz čīkst, ja ir noguris (esam novērojuši, ka mūsējās čīkst vairāk pirmdienās, jo pa brīvdienām pierasts dzīvot mājas režīmā.. tad dažreiz palīdz arī pajautāšana, par to vai ir noguris, ko darīja dārziņā utt..
    3) dažreiz čīkst tikai tāpēc, ka vecāki ir noguruši vai jūtas slikti.. jā, man ir pārliecība, ka bērni jūt mūsu noskaņojumu un pašsajūtu..
    4) viennozīmigi čīkst, ja kaut viens vecāks atnes darbu uz mājām
    5) palīdz robežu nolikšana arī priekš sevis – mums piemēram ir liela čīkstēšana par to, lai paņemtu opā un panēsātu.. bet vai es esmu sliktāks vecāks, vai dodu mazāk mīlestības, ja paņemu klēpī un pasēžu? tak nē.. bet tā var paiet daudz minūšu klausoties raudās par to, kā es neceļos kājās un nenēsāju opā.. tas arī parāda to, ka liela daļa čīkstēšanas ir tāda principiāla cīņa un jo vieglāk to uztver, jo vieglāk ir.. tiem, kam ir suņi, zinās, ka koku sunim no mutes ir daudz vieglāk izņemt, ja to atslogo (ja gribēsiet ar spēku atņemt, tad nekas nesanāks).
    6) čīkstēšanai ir maz kopīga ar to, cik daudz laika pavada kopā.. kad dārziņā brīvdienas, tad ar bērniem pavada daudz laika
    un nevar teikt, ka tad bērni ir saules stariņi…parasti ir otrādi..

    Kopumā, nevajag krist panikā, vnk jāmācās pacietība!!

    Atbildēt
  13. Avatar

    Gribu papildināt par Jura 3. komentāru – pilnīgi precīzi, ja vecākam nav enerğijas, tad, protams, ka bērns ir neapmierināts, čīkstīgs, jo kā, tad lai bērns iegūst enerğiju, ja viņam nav no kā paņemt, kā tikai iegūstot no priecīgiem, laimīgiem un apmierinātiem vecākiem! Tas tāpat ir ar mums, kad mēs pavadam laiku kopā, piemēram, ar savu otro pusīti, jūtamies labāk, ka otrs cilvēks smaida, ir mierīgs nevis visu laiku dusmīgs, stresains, neapmierināts, jo tas nomāc! Bērns jūt un saprot visu. Vēl laba metode ir brīdī, kad bērns sāk niķoties, klaigāt un būt skaļš, runāt ar viņu čukstus:)

    Atbildēt

Komentē