9 turp, 9 šurp

9 turp, 9 šurp

9 mēneši. Viena no mazajām, simboliskajām mēneša jubilejām. Simboliska, jo esam sasnieguši robežu, kad mazais ārpus punča ir tik pat ilgi, cik bijis tajā. (Lai gan būsim atklāti – grūtniecība mēdz būt arī ilgāka par 9 mēnešiem. Arī Edvīns puncī bija ilgāk – 41 pilnu nedēļu). Šķiet, ka tad, kad Evertam bija 9 mēneši, es jau sīki un smalki biju izplānojusi viņa gada jubileju (pirmā bērna sindroms). Tagad, protams, ir citādāk – lai gan Edvīns man ir ne mazāk svarīgs.

Es negribu izklausīties banāla, bet, ak Dievs, cik strauji šis laiks ir paskrējis. Nevēlos arī izplūst nostaļģijā. Gribu atbildēt uz jautājumu, nu kā? Kā tad galu galā ir ar tiem diviem bērniem? 

Daži saka, ka ar diviem esot vieglāk, kā ar vienu. Savā ziņā, es varētu piekrist. Domāju, šis teiciens radies tādēļ, ka ar otro bērnu vecāki visam, kas saistīts ar bērnkopību, pieet daudz vieglāk, kā tas ir audzinot pirmdzimto. Gribi to vai nē, bet pirmais vienmēr būs mazs izmēģinājuma trusītis. Pirmā vecāku pieredze, pirmie pārsteigumi, un, visticamāk, arī  pirmās sagrautās ilūzijas par to, kā tad īsti ir audzināt bērnus.

Ja vien pirmais bērns nav par visiem 100% piepildījis jūsu iedomāto par to, “kā būs”, tad, kļūstot par divu bērnu vecākiem, jūs vairs nebūsiet tik naivi. Tāpēc ir vieglāk.

Iespējams, zināsiet, ka ir bērni, kuri ratos neguļ, un būsiet patīkami pārsteigti, ja tomēr gulēs.

Iespējams, zināsiet, ka zīdainim nav jāiemāca aizmigt pašam, jo par visu vairāk viņam ir vajadzīgs mammas tuvums.

Iespējams, zināsiet, ka bērnam var ļaut paraudāt.

Iespējams, būsiet nonākuši līdz secinājumam, ka “less is more”, un zināsiet, kas ir vajadzīgs, un kas ir patiešām lieks, aprūpējot mazuli.

Un vēl un vēl un vēl… Tāpēc jā, ar otro bērnu vairs nav tāds šoka stāvoklis par to visu. Adaptācija norit vieglāk, jo par mammu un tēti jau esat piedzimuši ar pirmo bērnu.

Protams, tas, kā jums ies tālāk, daļēji ir atkarīgs arī no tā, kā otrā bērna ienākšanu ģimenē uztvers pirmais. Lai gan ir dzirdēti visādi šausmu stāsti, jāsaka, ka realitātē tas viss nav tik traki. Greizsirdība ir normāla, un tā var izpausties dažādi. Kādam ar tiešiem tekstiem, citam – iesitot, citam – raudot, citam – pārnākot gulēt uz vecāku gultu, citam – vienkārši klusējot un ieraujoties sevī. Bet reakcija būs, un tie, kas saka, ka nav, es neticu. Iespējams, tā ir bijusi nemanāma, bet bijusi ir. Neticu, jo bērns, šā vai tā, tiek gāzts no sava “vienīgā bērna troņa”, un viņam ir normāli uz to kaut kā reaģēt. Bet, ja esat ar bērnu tuvi, tad, visticamāk, tas nebūs nekas šausmīgs, un jūs turpināsiet dzīvot četratā – nu tā, it kā pa vecam, bet tomēr – pa jaunam. Galvenais, apzināties, ka vecākā bērna reakcija ir dabīga, un nekaunināt viņu. Būs viss labi. Mūsu mājās attieksme pret brāli no Everta puses ir tāda : “nu ok, lai viņš te ir, bet manas mantas gan labāk, lai neaiztiek!”. Nav nekādas savstarpējas bučošanās, bet, manuprāt, ir pilnīgi normālas brāļu attiecības!

Reizēm nākas atbildēt uz jautājumu : nu kad ir vieglāk? Ar bēbi, vai tad, kad bērns jau paaudzies? Nu, es kā 3,5 gadnieka mamma (ko neuzskatu par pietiekami lielu vecumu, lai varētu gudri izteikties)  šobrīd teiktu, ka nav grūti ne ar bēbi, ne ar 3,5 gadnieku, kā tas bija ap to laiku, kad Evertam bija 1,5 – 2,5 gadi. Mūsu gadījumā tas bija “vella vecums”. Bet, protams, viens bērns ir viens, un es nezinu, kāds būs Edvīns attiecīgajā vecumā, bet esmu gatava “ļaunākajam” – protestiem, bēgšanai, nu visam kam. Tas bija vecums, kad došanās kopā uz kafejnīcu bija liels izaicinājums, nemaz nerunājot par citām saniedriskām iestādēm. Un tas bija vecums, kad sapratu – mans bērns dārziņā ies ātrāk par iecerētajiem 3 gadiem.

Bet par Edvīnu. Šos 9 mēnešus viņš man ir atgādinājis to, ka bērni var celties labā omā vienmēr, smaidīt un priecāties par visu bez kaprīzēm. Tad, kad intensīvi tika diskutēts ar 2 – 3 gadnieku, izdabāšana bēbim šķiet tīrais nieks. Šķiet, viņam vajag tikai manu smaidu, un arī viņš smaidīs. Protams, arī bēbīšvecumam ir savas grūtības, visbiežāk jau laikam saistītas ar miegu. Par to gan sūdzēties dikti nevaru, bet, lai neradītu ilūziju, ka no 20:30-7:30 mazais guļ neiepīkstoties, pieminēšu, ka naktī pāris reizes viņam ir jāpieceļas kājās, jo… tā vienkārši vajag. Bet par to man ir 0 pārsteigumu, jo atminos, ka Everts miegā mēdza rāpot, sēdēt utt. – nostabilizēt un “apstrādāt”dienā apgūtās prasmes! Tas viss ir normāli, un zinu, ka beigsies.

Kas attiecas uz mani pašu. Ir jau maza nostaļģija par to, ka pirms gada pavasarī biju ar lielu punci. Izlasot pašai savas pārdomas pirms gada šajā laikā, paliek tā dīvaini. Par to, ka biju stāvoklī, liecina vien strijas :)). Tagad stāvoklī ir citas – vesela māmiņu armija, un kad mazulīši būs piedzimuši viņām, manam mazajam būs jau gads…

Šajā “9 mēnešu ieraksta” noslēgumā gribu iedrošināt (jo man pašai par to pārliecības nebija) – 2 bērni. Tas ir forši. Tiem, kam pagaidām ir viens (vai neviens) – novēlu jums piedzīvot to vieglumu, kas nāk līdzi ar otro bērnu. Varu tikai minēt,kā tas ar trešo, ceturto, un tā tālāk.

 

 

 

2 komentāri

  1. Avatar

    Laura, termins “bērnkopība” ir vienkārši lielisks 😁👌👌👌

    Un jā – paldies par iedrošinājumu! 😊😊

    Atbildēt

Komentē