Un atkal pavasarī…

Un atkal pavasarī…

Pieķeru sevi sabļaujot uz bērnu pusnaktī,un tulīt pat sajūtos slikti. Nav pat svarīgs iemesls, kāpēc tik vēlu. Tā vienkārši sanāca, ka viens tikai mieg ciet, un otrs pie krūts.

Pēdējo mēnesi, īstenībā jau vairāk (nepiefiksēju dienu, kad tas sākās), mani ikdienā ir pavadījis aizkaitinājums. Aizkaitinājums un raizes. It kā par neko, bet tajā pat laikā – par visu. Tāds fizisks un emocionāls diskomforts. Ne gluži tā, ka visa diena paietu depresīvā noskaņojumā, jo manu dienu bagātina mīloša ģimene un feins darbs, bet ir bijuši daudzi brīži, kad sev nepatīku. Nu tā iekšēji. Nepatīk, ka nepaspēju izdarīt uzņemtos darbus, nepatīk, ka atkal un atkal uz kādu sabļauju, nepatīk, ka bubinu, nepatīk, ka esmu nogurusi, un nepatīk visas no tā izrietošās sekas veselībā.

Šo rakstot,  jūtos jau labāk, tāpēc varu uz ieilgušo ziemu atskatīties jau ar citām emocijām. Man bija kauns, ka ilgstoši nespēju savākties, un kauns rakstīt emociju spilgtākajās izpausmēs, jo likās, ka noraks. Smiesies. Pasaulē, kurā ir stilīgi būt visu varošam. Un tad esmu es, kas reizēm nespēj tikt galā! Ar ko? Ar neko!  Ar visu to, ka miljons reizes esmu teikusi sev saņemies! Bet saņemies! nav frāze, kas palīdz. Gluži pretēji. Tas ir vārds, aiz kura slēpjas jautājumi sev – nu kāpēc tu nevari? Nu kas tur tāds? Nav taču grūti! SAŅEMIES! Visi tiek galā!

Bet tad pienāk rīts, kad stumju divus bērnus uz dārziņu, saku sev saņemies!, bet pastumt nevaru. Ir fiziskas sāpes. Apstājos, bet, kad bērns vaicā – “mamma, kāpēc tu stāvi?”, es nevaru atbildēt. Un tas atkārtojas vēl un vēl, dažādās sadzīves situācijās, un katrā no tām ir kauns par savu nevarēšanu. Acu priekšā nozib instagram bildītes ar varošām mammām (ak, protams, es zinu, ka ne vienmēŗ viņas var visu, bet tomēr).  Kauns no kaimiņiem, kuri dzirdējuši manu skaļo balsi, varbūt pat pārāk bieži. Un tad vēl tā spiedošā apziņa – nē, es tā negribu būt! Vai tiešām esmu tik slinka, ka nemāku vienkārši saņemties? Es gibu būt mierīga, mīloša, gribu priecāties katru dienu, jo man taču ir tas, ko es tik ļoti vēlējos  – ĢIMENE!

Par laimi atnāca pavasaris. Saule. Tajā dienā, kad tā iespīdēja mājā, ar mazo aizstūmos pēc narcisēm. Sāku izmest lieko, noslaucīt putekļus, sakārtot skapi, un darīt visas citas lietas, kurām nevarēju ilgstoši saņemties. Kuras stāvēja un stāvēja. Izvēdināju visu. Atbildēju uz nepieklājīgi ilgi neatvērtiem e – pastiem. Uz tiem pašiem, kurus nevarēju saņemties lasīt ilgi, ilgi…

Pavasaris ir viltīgs gadalaiks. Ne tikai laikapstākļu ziņā. Man – arī emociju, un vispārējā ķermeņa stāvokļa. Ir viegli padoties pelēkajām dienām, tāpēc ceru, ka saule tomēr spīdēs arvien biežāk un biežāk, un raizes būs arvien mazāk un mazāk. Uzrakstīju šo, jo varbūt kādam ir bijis līdzīgi. Ka vienā brīdī viss liekas labi un slikti vienlaikus. Ka nesaproti, kāpēc nevari saņemites. Tas pāriet. Cikliskums emocijās un dabā. Melns un balts. Reizēm – pelēks.

33 komentāri

  1. Avatar

    Paldies par lielisko rakstu.
    Saskatīju ko līdzīgu arī savās pēdējā laika emocijās – bērna smaids un pavasara tuvošanās palīdz to uzveikt vai vismaz apspiest uz kādu laiku.
    Veiksmi meitenes, dzīvosim šodienai un vairāk saules it visā.

    Atbildēt
  2. Avatar

    Ja, saule mums visiem IR vajadziga, es Ari tadas dienas jutos daudz labak un vairak izdaru. Saule bus tagad aizvien vairak!:)

    Atbildēt
  3. Avatar

    Pāāldies!
    Arī mani pārņem tā sajūta! Kāpēc?!? Man taču ir tik daudz!! 😊
    Lai vairāk spīd saule! 🌞

    Atbildēt
  4. Avatar

    Šāda veida raksti ir kā mūzika manām ausīm :) Savādāk liekas, ka tikai tev ir sapņi un idejas, kurus nespēj saņemties sākt īstenotk ka tikai tev neiztur nervi un sakliedz uz bērnu; ka visiem citiem viss ir lieliski un tik tevi piemeklē neveiksmes… Reāli apzinies, ka sociālie tīkli pārsvarā melo, neatklāj aizkadrus, bet vienalga skaties ar nelielu skaudību.

    Paldies un apsveicu ar drosmi atzīties skaļi! :)

    Atbildēt
  5. Avatar

    Liekas,ka uzrakstīts par mani:)!Un vēl-domāju,cik traki,ja “Saņemies!”man jau dažbrīd saka vīrs!Labi,ka tas tomēr ir pārejošs stāvoklis un saulainās dienas palīdz!

    Atbildēt
    • Avatar

      🌺🌺🌺

      Atbildēt
  6. Avatar

    Ir labi, ka kāds skaļi atzīst, ka reizēm kaut ko nevaram. Es arī redzu šīs mammu bildes instagram utt. un visām tik labi, visām tik labi… bet kad satiek viņas dzīvē, tad izrādās, ka arī viņas nevar, arī viņām nāk miegs un ir grūti, bet redz instagaram u.c. soc portāli ir cita pasaule, kurā daudzām patī kilziktes par “ideālajām mammām”. es tomēr esmu par cilvēcīgām mammām ar saviem “+” un “-“.

    Atbildēt
  7. Avatar

    Forši uzrakstīji un pateici, Lauriņ!
    Un jau kopš pagājušā gada beigām starp Jaunā gada novēlējumiem pamēģinu sev paturēt to vienu: “Novēlu Jaunajā gadā NESPĒT visu!”

    Atbildēt
  8. Laura

    Virtuāls samīļojiens no manis visām, kas jūtas / jutās līdzīgi! :)

    Atbildēt
  9. Avatar

    Lasīju rakstu, bet pieķēru sevi pie domas “Laura noteikti pārspīlē, viņa noteikti pat sakliedzot ir jaukāka par mani”, tā ir mana pēdējā laika problēma. :) visus idealizēju, bet sevi “situ un galinu”. Vispār viss, ko raksti liekas tik pazīstams. Katru nedēļu cīnos ar galvas sāpēm, vemšanu, muguras sāpēm.. bērns grib krūti, es vemjot ar vienu roku turu bļodu, ar otru bērnu pie krūts. Tā tagad ir ikdiena. Mēdzu sakliegt, mēdzu nolikt raudošu uz mirklīti, lai sagrupētos, jo ir taču jāvar. Ir jāsmaida, jābūt laimīgai. Bet no otras puses ir iekšā tas mazais ķirmis, kurš grauž aizvien dziļāk par to, ka es visu nevaru, nepaspēju, ka bērns tik daudz nēsājams, ka neguļ savā gultā, ka ar veselību pašai slikti, ka vīru atrauju no darbiem tā dēļ, ka vīram jau tā ir grūti un es tāda nevarīga, bērnam taču esmu tik ļoti vajadzīga. Tādos brīžos es sapotu, kādēļ man būtu vajdzīgas draudzenes, jo vīram šādas lietas izstāstīt nevaru, bail, ka viņam liksies, ka esmu slikta māte-apzinos,kas un kā, bet neko nedaru lietas labā. Bet nav tā, ka nedaru. Es ļoti strādāju ar sevi- tikai viss nenotiek uzreiz. Lai vai kā- visām izturību! Arī Tev! Jo mēs mīlam-un tas ir galvenais!

    Atbildēt
    • Avatar

      Ļoti žēl, ka nerunā par to ar savu vīru, jo vecāki esat jūs abi un galu galā arī vīrs taču ir draugs kam izstāstīt savas sajūtas. Un sajūtas ir jāstāsta, citādi kļūs arvien sliktāk. Jebkurā gadījumā es uzskatīju un uzskatu, ka vīram darbā ir krietni vieglāk kā tev mājās, īpaši, ja esi bez atbalsta komandas. Arī es biji viena, bez draudzenēm, mammām un tantēm, likās, ka prātā sajukšu. Bet vīram vienmēr teicu kā jūtos un viņš man palīdzēja. Uz maiņām nēsājām mazo līdz vienam piekusa rokas, viņš pēc darba vienmēr pārņēma stafeti, lai varu atslēgties-aizskriet uz veikalu, uztaisīt ēst uttt.

      Atbildēt
      • Avatar

        Pēc komentāra varbūt liekas, ka vīrs nepalīdz, bet nē, tā nav – viņš palīdz visā un pat ļoti, tikai es jūtos par to vainīga un nemitīgi viņam atvainojos, uz ko viņš loģiski atbild, ka tas ir arī viņa dēls un viņš priecājas palīdzēt. Un vīram nav tikai viens darbs, vīrs strādā paralēli vairākās vietās un vēl studē, mēdzu piecelties 4os no rīta, bet vīrs vēl nav iegājis gulēt. Tieši tādēļ veidojas tie pašpārmetumi, jo ko tad es činkstu, man jau tikai bērns jāpieskata. negribas viņam uzkraut savas problēmas. Un vīrs protams ir mans labākais draugs, stāstu viņam visu, bet arī viņam šis ir pirmais bērns un viss ir tik nezināms un mulsinošs… Stress ar darbiem un raudošu bēbīti paralēli universitātes beigšanai.. nevēlos pēdējā laikā viņam uzkraut vēl savus iekšējos tarakānus. Tieši tāpēc iesaku novērtēt draudzeņu plecu :)

        Atbildēt
        • Laura

          Oi, Tu negribētu dzirdēt, kā es māku bļaut! :) Es ticu, ka Tev viss izdodas, jo galvenais ir censties, ko Tu dari. ļoti! Sākums ir traks, īpaši, ja mazais nav “labais gulētājs”, bet viss pāries, un aizmirsīsies :*

          Atbildēt
  10. Avatar

    Cik pazīstama sajūta. Šobrīd arī ļoti bieži pieķeru sevi pie sajūtas, ka man taču ir tas ko es vēlos Ģimene, tomēr esot mājas ar 1.3g un gaidot otru gribot negribot uznāk emocionālas krizites 😉

    Atbildēt
  11. Avatar

    Sajūta tāda, ka Tu esi rakstā ielikusi manas domas un sajūtas! Katru dienu ceļos un eju gulēt ar šo – SAŅEMIES, DARI, TU VARI! Tik daudz, nu TIK DAUDZ ko gribas paveikt un izdarīt un tai pat laikā jāatzīst, ka ne tikai nepietiek spēka (jo arī man ir 2 razbainieki, tik meitenes 3g un 10mēn), bet arī visu laiku tīri viegli atrodas atrunas ko nedarīt. Pēdējās dienas tik tiešām ir vieglāk. Pirmkārt jau pēc mēneša ilgas slimošanas visi daudz maz veseli, otrkārt – saule un siltums, ko var pat saost – tie iedvesmo un liek rīkoties.
    Tas ko es gribu teikt – PALDIES TEV. Tu mani patiešām iedvesmo. Rakstu “Tu”, jo lasot Tavus ierakstus šķiet, ka esam jau sen pazīstamas :) Un lai gan nevienam nav viegli un varbūt Tev šķiet, ka daudz ko nevari, man no malas tiešām šķiet – wow, Laura strādā, Laura raksta, Laura ir lieliska mamma un sieva un Laura NAV 10 cilvēki vienā!!! Tātad varu arī es, tikai JĀSAŅEMAS ;)

    Atbildēt
  12. Avatar

    Viss bus labi Laurin!!!! Tādas ideālas super mammas nemaz nav, bet mes visas saviem berniem esam pasas labākas mammas pasaule! Pat ja sodien sap sirds par kaut kadam epizodēm, tad jāatceras ka mes visi esam tikai cilvēki un kadreiz sakrājas tas pelēkās dienas bet tad es sev parasti atgādinu, ka tulit saksies saulainas dienas un viss atkal bus labi :) Interesanti, ka majas tīrīšana sados brīžos sakrit loti simboliski un pec tam sajuta tiesam ir tik laba!!! Piekritu ari Līvai, ka jārunā ar viru, jo tas tomer ir pats tuvākais cilvēks blakus, lai ari reizem tas skiet gruti un sapratne nenak uzreiz tomer par to ir jārunā un jācenšas tikt gala kopīgiem spēkiem :)

    Atbildēt
  13. Avatar

    Man bija tas pats, bet atrisinājās viss šādi: izrādījās, ka man ir D vitamīna hiperdeficīts – zemākā pieļaujamā robeža ir 20, man bija 7. Lietoju D vtamīna pilienus, ķeru sauli, kad vien varu jau kādu mēnesi un jūtos daudz reizes labāk. Ģimenes ārste atzina, ka pēdējā laikā D vitamīna deficīts esot gandrīz katram pārbaudītajam viņas pacientam. Iesaku meitenes pārbaudīt, jo enerģijas pieplūdums tagad man ir fantastisks. Laura, turies! Es Tev ticu! Tu esi mana visu varošā Instagrama Mamma ;) :*

    Atbildēt
    • Laura

      Man arī ir visādu vitamīnu deficīts, īpaši dzelzs šobrīd, tāpēc nu cenšos uzņemt visu dubultā :) paldies!! :)

      Atbildēt
  14. Laura

    Paldies jums. Negribēju uzprasīties ar šo rakstu uz komplimentiem… bet, protams, patīkami dzirdēt labus un atbalstošus vārdus! Spēku un gaišas domas arī jums!

    Atbildēt
  15. Avatar

    Ļoti patiesi, uzrunājuši, atklāti… Paldies par rakstu! Man arī vajag sauli un ziedus! :-)

    Atbildēt
  16. Avatar

    Arī mana ikdiena ar 3 zem 4g. Tad paņemu savu dziesmu lapiņu un dziedu! Dziedu slavas dziesmas Dievam. Arī ar ģitāru. Lai pagaida netīrie trauki, mantas pa visu māju…Saņemties nevaru tā, pati no sevis, man vajag spēku no ārienes. To lūdzu no Dieva. Un Viņš dod!:) Lai jums katrai izdodas atrast to savu spēka avotu! Neizsmeļamu, no kā pasmelt tad, kad izskan “saņemies!”.

    Atbildēt
  17. Avatar

    Paldies! Par sajūtām un pārdomām! Kļuva pat mazliet vieglāk :-) Gaidām siltās un saulainās dienas:-)

    Atbildēt
  18. Avatar

    Arī es vienu brīdi piefiksēju, ka man ir aizkaitinājums par lietām un darbībām uz kurām, paskatoties vēsu prātu, saproti, ka nekā tāda jau tur nav. Nedaudz paanalizēju sevi, un sapratu, ka pēdējā laikā man ir bijis visa kā daudz par daudz. Eksāmeni, pārvākšanās, stresā meklēta jauna dzīves vieta, visam pa vidu vēl bērnu slimošanas, kuras ir periodiskas, un zobu nākšana, kad viens pēc otra intensīvi nāk zobi, nedodot atelpu. Sapratu, ka tā nevaru, jo cieš vecākais bērns, kura nevainīgās blēņas un aktivitātes kļūst par aizkaitinājuma novadītāju, tādejādi bojajot mūsu attiecības(patiesībā jau visu attiecības). Ko es sāku darīt> Pēc vīra darba gāju pagulēt, atstājot bērnus iņa ziņā. Rodu nedalītu laiku tikai sev. Apmeklēju kino, teātri.

    Atbildēt
  19. Avatar

    Aiii dzīve kā mammai! Viss vienā kokteilī – smiekli un asaras, dusmas, satraukums un bezgalīgs mīļums, vai to maz var viens cilvēks izdzert vienā rāvienā? Un Latvijas ‘supergarās’ ziemas nebūt nepalīdz. Bezkrāsains skats pa logu un prieks, ja kaut kas nekrīt no gaisa. Arī man ir tādas pašas izjūtas un plaša spektra emocijas tagad, kad pavasaris nemitīgi cenšas uzveikt ziemu. Dažreiz ļoti nepieciešams izlasīt, ka citām mammām ir līdzīgas izjūtas un situācijas un paliek vieglāk, LIELSpaldies Tev par drosmi un atklātību! Sildīsim viena otru un savus mīļos. Ticu, ka mums katrai iekšā ir neaprakstāmi spoža un superīgi silta saulīte, bet gadās taču pa mākonim ar!

    Atbildēt
  20. Avatar

    Meitenes mìļàs, nevajag saņemties. Pieņemiet sevi ar visiem +/-. Jùs esat labas mammas un sievas tàdas, kàdas šobrìd spèjat bùt. Bùs dienas, kad spèsiet vairàk un labàk, bet necentieties bùt ideàlas un nemitìgi salìdzinàt sevi ar citàm sievietèm. Salìdzinàšana un bailes, ko citi par mani nodomàs, nevairo prieku un optimismu. Mìliet un pieņemiet sevi vispirms, tad mìlestìbu un mieru sajutìs arì jùsu ğimene. Jums viss lieliski izdodàs jau tagad.

    Atbildēt
  21. Avatar

    Paldies, Laura, par atklātību, mierinājumu un iedrošinājumu. Iedevu rakstu izlasīt arī vīram, lai viņam vieglāk pieciest manus “burkšķīšus” :) Ļoti gaidu sauli.

    Atbildēt
  22. Avatar

    Tas ir vnk fizisks pārgurums. Arī man tā ir. :) Arī skŗēju bez atelpas, līdz pirms mēneša naktī, kad piecēlos. lai sakārtotu bērniem segas, apsēdos ar aukstiem sviedriem un pāatrinātu, velkošu sirdi.. elementāra pārslodze gada garumā ( mazajam tieši 1 gads). Plus vēl vitamīnu trūkums utt… man jau neērti ģimenes ārstei jautāt visus iespējamos nosūtījumus uz entajām pārbaudēm, bet veselība tomēr ir jāpārbauda. Bērniem vajag mammu. Un pašai arī negribas sevi nodzīt kā suni. Atceros, kā ar pirmo bērnu pārdzīvoju, ja atnāca neplānoti ciemiņi un man māja bardakā, vai virtuvē plīts aiztaukojusies jau mēnesi, vai vannas istaba nav izberzta jau vairāk kā mēnesi utt…. Ar šo mazo vairs par to nestresoju un normāli cilvēki to visu sapratīs. Galu galā – mēs strādājam 24 h diennaktī. Un kad mūsu “atpūtas pilnais” bērnu kopšanas “atvaļinājums beidzas, tad “atpūtušās:” skrienam 5 dienas ned. uz darbu. :D Un par bļaušanu un bļaustīšanos – es arī bļauju – un ļoooooti pat skaļi, kad esmu nikna :D Un arī bērni bļaustās, kad laiž savas emocijas ārā – nu un???? Es iesmeju par tām paraugģimenēm, kuras sarunājas čukstus, lai tikai kaimiņiem rastos labs priekšstats un patur visas emocijas sevī. Vajag laist ārā! Tas reāli palīdz! Un tiešām – dodiet maksimāli mājas darbus arī vīram, jo, jā viņi arī strādā, bet – viņi vienmēr savā darbā var saplānot un ieplānot laiku tā, lai kādā brīdī atsēstos un atpūstos, mums tādas iespējas nav. Ja mazais pusdienas laiku īpaši neguļ, tad visa diena tā arī paiet – ganot mazo un atlikušajā laikā kaut kā apdarot visu citu.

    Atbildēt
  23. Avatar

    Sveikas visas foršās māmiņas :) Jūs patiešām esiet kolosālas! Esmu sava pirmdzimtā bērniņa gaidībās šobrīd jau pusē 3 trimestris un protams gribot negribot iezogas domas
    Par to kā viss notiks sākot ar dzemdibam un ikdienu kopā ar mazulīti .. Jo emocijas parādās dažādas neizsakāms prieks , neziņa , maziet skumīgs garastāvoklis – karuselis vienvārdsakot . Esmu bijusi uz lekcijām mammiņu cītīgi klausījos kas notiek pirmajās mazuļa un vecāku dienas un dzīvē emocijās , pienākumos) , tāpat runājos ar sev tuvām draudzenēm kam jau mazulisi ir. Un saprotu ka katram tas loti individuāli . Paļaujos uz Augstākajiem spēkiem un sevi mēģinu noskaņot pozitīvi :) jo saprotu , ka priekšā būs amerikāņu kalniņi :)
    Taču vēlos pateikt Laurai tāpat arī pārejām māmmiņam Paldies , ka dalaties ar reālo situàciju māmiņu dzīvē , ikdienā , kas dažreiz nav tik skaisti izkrasota dzeltenā vai roza krāsā , tāpat emocijas . Ir tik forši ka ir tadas māmmiņas kas spēj uzdrīkstēties un paust skaļi savas emocijas. Jo pats svarīgākais dalīties un nebaidīties no apkārtējo viedokļa , jo tā mēs paziņojam , ka mums rūp mūsu dzīve , emocijas un visām kopā ir daudz vieglāk :)

    Atbildēt
  24. Avatar

    Tik labi uzrakstits un pateikts. PALDIES!

    Atbildēt
  25. Avatar

    Sveika, Laura! Kopš manā dzīvē ir uzradies viens brašulis (nu jau astoņus mēnešus), es “sekoju” Tev, lasu Tavus ierakstus (kad vien sanāk) un šī ir pirmā reize, kad sadūšojos arī uzrakstīt, jo Tavs blogs ir mani stiprinājis un iedvesmojis, kad man ir bijis kreņķīgi. Man ļoti patīk, ka tas ir īsts, ka Tu atļaujies ar mums būt patiesa. Man patiesi ir prieks par jums, kad raksti par foršajām un noderīgajām lietām, es pārdzīvoju līdzi, kad ir bēdīgāks vaigs, tai pat laikā savā ziņā jūtos atvieglota, ka ne man vienai reizēm “iet kā iet”. Tavs blogs ir saturīgs un ļoti noderīgs, sevišķi, ja par mammu būts pirmo reizi. Zinu, ka šis raksts vairs nav gluži svaigs (nebija brīva brīža ierakstīt ātrāk), tāpēc es ceru, ka noskaņojums jau ir mainījies un Tu atkal esi virsotnē. Virtuāls samīļojiens ar abām ķepām. Paldies Tev par to, ka raksti un esi :)

    Atbildēt
  26. Avatar

    Paldies Dievam,ka neesmu tāda vienīgā 😂😐

    Atbildēt

Komentē