Būt par mammu. Grūtākais un foršākais.

Būt par mammu. Grūtākais un foršākais.

Tuvojas viena no emocionālākajām dienām gadā – Mātes diena. Nu vismaz mums, mammām, noteikti. Lai gan līdz 14. maijam vēl mazliet jāpaciešas, gribot negribot, šajā laikā sanāk domāt par to, ko tas nozīmē – būt mammai. Skaidrs ir viens – tas ir gan skaisti, gan grūti. Tas ir milzīgs darbs, kura labākais atalgojums ir bērna mīlestība un smaids.

Pavaicāju arī vairākām sev zināmām mammām, kas, viņuprāt, ir grūtākais un foršākais “mammu būšanā”.

GRŪTĀKAIS:

  • Nolikt kaut kur plauktā savu princeses ego un pieņemt, ka mans laiks vairs nepieder tikai man pašai, bet ir jārēķinās ar mazajiem, viņu vēlmēm un vajadzībām. Iemācīties pacietību un mieru. Izturēt krīzes un prast prātā paturēt domu, ka labās dienas pilnībā atsver sliktās.
  • Tas, ka tas ir darbs bez pauzēm, bez brīvdienām. Visu laiku 100%. Un vēl laikam vainas apziņa – vai visu dari pareizi, vai visu paspēj, vai nekas nepaliek neizdarīts, vai/cik/kā pavadām kopā laiku.
  • Nakts barošanas un mazuļa raudāšana, kas uzvelk nervu stīgas līdz maksimumam, jo nevar saprast, ko bērns tev grib pateikt.
  • Savaldīt savu nervu sistēmu, saglabāt vēsu mieru brīžos, kad bērns nokaitina.
  • Mammām nav brīvdienu – no bērniņa dzimšanas brīža, tu uz visu mūžu kļūsti par mammu. Bērnam, mazam esot, tas nozīmē vairāk fizisku rūpju, bet mīlestība un atbildības sajūta nebeidzas nekad. Tāpēc mammas arī ir pelnījušas brīvdienas no ikdienas – dažreiz uz pāris stundām, dažreiz iespēju pabaudīt vienatni vai draudzeņu kompāniju pāris dienu vai nedēļas garumā.
  • Iemācīties un pieņemt savas vēlmes, reizēm atlikt malā  egoismu. Saprast, ka nekad, nekad vairs dzīve nebūs tāda pati, kā iepriekš (bet būs tikai labāka, lai arī dažreiz tā nešķiet:).
  • Spēt līdzsvarot savas vajadības ar bērna vajadzībām.
  • Savaldīties, kad bērnam ir niķis. Nepārmest un aizmirst tās reizes, kad tomēr tas nav izdevies. Nejusties visu mūžu vainīgai par to, ka ir sanācis sakliegt.
  • Tu vairs nevarēsi būt par 100% tikai sev – darīt kaut ko tieši tagad un tūlīt, kā to varētu tad, ja bērnu nav.
  • Grūtākais ir SLIMOT. Skatīties, kā bērns cīnās, un just to nelielo bezspēcību pat pie visparastākajām iesnām. Saglabāt pacietību, nepacelt balsi, kad liekas, ka pa ausīm nāk dūmi.
  • Pacietība…
  • Izaudzināt bērnu par labu cilvēku pēc savas filozofijas. Tas, ka nekas nenotiek pēc tava plāna.
  • Sajūta, ka gribas dot vislabāko – savu klātbūtni un atbalstu, kad vien iespējams. Iekšējā cīņa ar sevi, lai atļautos paņemt kādu brīvu dienu, vakaru bez bērna.
  • Pieņemt apkārtējo pieredzi un komentārus savai zināšanai, bet ieklausīties savā sirdsbalsī un sajūtās.
  • Būt par mammu – tas iemāca apslāpēt savu ego. Iemāca tik ļoti daudz, ko nevarētu iemācīties tad, ja es nebūtu mamma, un tas nebūt nenāk viegli. Tādas lietas, kas pirms bērna piedzimšanas pat neienāktu prātā. Tas ir nenormāls pacietības treniņš, bet tai pat laikā arī paša personības izaugsme.
  • Brīvdienu nebūs. Arī tad, ja pati būsi slima un nogurusi. Brīvdienu var paņemt fiziski, bet emocionāli daļa tevis tāpat būs domās par bērnu. Ir ilgi jātrenējais, lai spētu atslēgties par visiem 100%, vai kaut par 70%.
  • Būt par labu paraugu dažādās dzīves situācijās, tādējādi pašam kļūt labākam, jo bērni ir mūsu spogulis!
  • Tikt galā ar aizkaitinājumu. Savaldīties situācijās, kad bērnam ir dusmu lēkme vai kāds spīts. Pie katras tādas izdarības nevainot sevi un nedomāt, ka esi slikta mamma.
  • Piedzīvot bērna sāpes – kā fiziskas, tā emocionālas. Tas ir daudz, daudz sāpīgāk kā tad, ja sāp pašam.
  • Nepārmest sev, ja kaut kas izdarīts ne tā, ja bijusi slikta diena gan bērnam, gan pašai.

f2c77ec4b4cfe8b9f385d25329cacc6c

FORŠĀKAIS:

  • Redzēt laimīgu, smaidīgu un veselu bērnu – ar netīru muti, jo pa kluso no kaut kurienes izķeksēta un apēsta šokolāde. No rīta sajust bērna matu smaržu, jo pa nakti viņš ir atnācis un pamanījies ievelties vecāku gultā, un tur arī palicis. Sajust, samīļot. Apzināties, ka esmu MAMMA.
  • Lai cik banāli tas neizklausītos –  beznosacījuma mīlestība.
  • Bērna skaļie smiekli un prieks + visas tās “pirmās reizes” kopā ar bērnu.
  • Izjust vēl nekad nepiedzīvotu mīlestību, kas ir īsta no pirmā iepazīšanās brīža.
  • Foršākās ir divas lietas – piedzimstot bērnam un viņu audzinot, tu uzzini, kas ir beznosacījuma mīlestība. Tāda, kas nekad nebeidzas, tāda, kuru var iepazīt, tikai esot vecāku statusā. Un otrais – būšana šajā mirklī. Mazais, pats dzīvodams tikai “šobrīd”, iemāca to arī lielajiem: apzinātību un laimes sajūtas meklēšanu nevis pagātnē un nākotnē, bet tagadnes mirklī. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ mammas un tēvi sajūtas tik labi, dzīvodamies kopā ar bērnu – jo pastāv tikai “šeit un tagad”. Un mazākās lietas nes lielāko laimi! Esmu pārliecināta, ka bērni mums iemāca vairāk nekā mēs viņiem.
  • Beznosacījumu mīlestība, ko iepazīsti, ne tikai tā, ko pati sāc just, bet arī redzēt un piedzīvot – cik ļoti viena būtne spēj mīlēt tevi, un sajūta, ka šī ir viena vieta dzīvē, kur esi pilnīgi neaizstājama.
  • Tas mīļums augstākajā pakāpē, ko bērns izstaro.
  • Beznosacījuma mīlestība un personības attīstība, kuru var iegūt tikai esot mammai.
  • Mazās rociņas ap kaklu, bērna smaids ieraugot mammu.
  • Mazajam cilvēkam tu esi visa pasaule. Tā ir neizmērojama mīlestība. Viss labais, kas ar bērnu notiek pirmoreiz.
  • Izdzīvot bērnību atkal. Skatīties, kā cilvēks iemācās visu jauno, un ir tik bezbailīgs un zinātkārs. Priecāties par katru ēdienreizi, kad ir sanācis tā, ka bērnam garšo! Atkal lasīt bērnības grāmatas. Veselīgāk un pareizāk ēst, jo bērnam gribi sniegt to labāko, tāpēc pašam sanāk “aplipt”. Priecāties par sīkumiem kopā ar viņu. Redzēt, kā mīlestība nekautrējas. Redzēt īstas un tīras emocijas- tas ir tas VISS!
  • Katra buča un apskāviens.
  • Tie brīži, kad gribas skatīties uz bērnu un muļķīgi smaidīt ar vienu domu galvā – “cik viņš ir foršs, kā es viņu mīlu!”. To pašu smaidu redzēt arī bērna tēva sejā un saprast, ka domājam vienu un to pašu.
  • Tas, kā bērns spēj tevi mīlēt, un cik ļoti tu viņam esi vajadzīga – gan tad, ja smaidi, gan tad, ja raudi, gan tad, ja esi dusmīga. Viņam ir vienalga, jo viņš tevi mīl! Bērni ir vienīgie, kas pieņem mūs par 100% tādus, kādi mēs patiešām esam. Viņu priekšā nav jāizliekas.
  • Redzēt, ka bērns ir izaudzis par sirsnīgu, patiesu un mērķtiecīgu cilvēku.
  • Vienkārši būt blakus.
  • Būt kopā ar bērnu, kad viņš atklāj pasauli. Redzēt, kādu prieku var sagādāt mājā ierāpojusi skudriņa, ar kādu sajūsmu stacijā tiek vērots vilciens. Redzēt, kā bērns “uzsūc” ģimenes vērtības un vērot, kā, dienām ejot, viņš aug, attīstās un mācās.
  • Bērns ir tas, kas vislabāk ļauj aizmirst sliktos brīžus dzīvē ārpus mājām, jo dienas beigās pats svarīgākais tomēr ir nevis priekšnieka saņemtais brāziens vai uzslavas, bet tieši bērna smaids un apskāviens.

Un kā tev šķiet? Kas ir grūtākais? Kas ir foršākais? Tas viss taču ir tā vērts, vai ne? 

FOTO: Līga Vītola

13 komentāri

  1. Avatar

    Paldies, Laura! Ļoti jauks raksts. Pirmo daļu lasīju ar atvieglojumu, ka neesmu viena, otru – ar miklām acīm :)

    Atbildēt
  2. Avatar

    Mani tik ļoti uzrunāja šis raksts, ka pat nav ko piebilst! Parasti man ir ko teikt :)
    Patiesi, tīri, cilvēcīgi un sirsnīgi uzrakstīts! Viss tiešām tā arī ir! Paldies!

    Atbildēt
  3. Laura

    :) Paldies mammām, kas palīdzēja rakstam tapt:)

    Atbildēt
  4. Avatar

    Intesanti, cik mēs dažādas. Es nevaru pievienoties nevienam no teikumiem par grūtībām, jo tos uztvēru un uztveru kā izaicinājumus, un tas tieši ir pie plusiem..
    Vienīgais, ka nevar tā divatā ar vīru iziet paēst vakariņas, kad ienāk prātā.. Tas man pietrūkst, bet diez vai sauktu to par grūtībām..

    Atbildēt
    • Laura

      Neviens jau nesaka, ka grūtības ir sliktas.. savā ziņā tie vienkārši ir izaicinājumi, ar kuriem jātiek galā

      Atbildēt
  5. Avatar

    Man pats foršākais šķiet – apziņa,ka es tam mazajam esmu visa pasaule, neko citu viņam nemaz nevajag (it īpaši pirmos mēnešus) un tad arī pāriet tā sāpe,ka bijām divi vien. :)

    Atbildēt
  6. Avatar

    Tik patiesi. Šobrīd no maniem pleciem un sirds novēļas lielais vainas apziņas kamols. Viss šķiet pilnīgi savādāks, kad vari savas sajūtas un domas izlasīt skaļi. Un doma, ka neesi tāda viena, ļoti motivē turpināt saņemt visu šo emociju buķeti. Paldies Tev Laura!

    Atbildēt
  7. Avatar

    Foršs apkopojums. Paldies, Laura!

    Atbildēt
  8. Avatar

    Vienlaikus grūti un forši ir saprast,ka esi tā mazā cilvēciņa VISA pasaule,pats dārgākais,kas viņam ir,vienīgais,kas mīlēs viņu tā,kā neviens neviens neviens cits!❤

    Atbildēt
  9. Avatar

    Tā kā man bēbis, vēl maziņš (bet 2 minūtēm 8 mēneši) tad liekas,ka visgrūtākais ir savaldīties, kad kaut kas ir jāpadara, bet bērns karājas manā kājā un čīkst mamamamama. Un tad tik ņem opiņā un cep kotletes ar vienu roku, vai sūc grīdas ar vienu roku.

    Piekrītu pie foršākā, ir tā beznosacījuma mīlestība. Es tiešām jūtu, ka esmu vissvarīgākais cilvēks visa pasaulē. Un tikai tad nāk tētis… bez mammas nu nekā! Un vēl man liekas ļoti forši, ka pavērojot tik mazu bērniņu es redzu, ko viņa domā. Kā appēta visādas lietiņas, kas nonāk mutē, kā mazā galviņa domā, kā aiznest 3 mantas vienlaicīgi uz citu istabu.

    Šī būs mana pirmā māmiņdiena. Ļoti, ļoti gaidu!

    Paldies, Lauriņ, pa jauko rakstu!

    Atbildēt
  10. Avatar

    Ikdienas izaicinājums- pieņemt jauno mājas ‘kārtību’ un samierināties, ka kādu laiku viss būs tādā lielākā vai mazākā pusbardakā :) un nepārmest sev par mājas uzkopšanas darbu atlikšanu, ja kādā vakarā ir spēka tik vien kā pacelt kājas uz dīvāna un skatīties kaut ko pa tv, īsti nespējot izsekot līdzi sižetam :)

    Atbildēt
  11. Avatar

    Un foršais- katra diena!!
    katrs rīts, kad mazā rociņa mani vēl guļošu biksta, un lielais smaids uz mazās sejas, atverot acis!
    katrs vakars, kad bērniņš jau guļ, un, neskatoties uz ikdienas sagurumu, tā vien gribas, lai atkal ātrāk klāt ir rīts un mazās rokas nāk mani bikstīt :)

    Atbildēt

Komentē