Toms sapņo par Spānijas gardumiem

Toms sapņo par Spānijas gardumiem

Jau kopš gadsimta sākuma (pirmo reizi pirms četrpadsmit gadiem) Spānijā vienmēr sanācis būt mūzikas sarīkojumu dēļ, tāpēc kultūras īpatnības un tradīcijas palikušas fonā – sākumā tām pat nepievērsu uzmanību, taču sākot interesēties par kulinārijas tendencēm un vīnzinību, Spānija uzreiz sāka ieņemt svarīgu un saprotamu pozīciju. Par spāņu virtuvi šodien moderni runāt tieši pievēršot uzmanību jaunradei – sākot ar “El Bulli” molekulārās gastronomijas eksperimentiem, beidzot ar jaunu formu piešķiršanu vakariņu tradīcijai. Pastāv uzskats, ka arī gastronomiskie tirdziņi radušies tieši Spānijā. Pat bez iedziļināšanās spāņu gastronomijā, varu droši teikt, ka man radies iespaids par tās neticamo dažādību. Nomainot pilsētu, vai pat tās rajonu, uz šķīvja iespējams ieraudzīt atkal kaut ko tādu, kas nekad iepriekš pat nebūtu ienācis prātā. Pie tam bieži vien pavisam jaunā veidā tiek atklāts kāds mums jau labi zināms, bet citādāk izmantots produkts. Reiz Barselonas nomalē strādnieku kafejnīcas pusdienu piedāvājumā ēdu grilētu trusi – ik reizi kad šo paņēmienu atkārtoju kādā Latvijas dārzā, saņemu daudzus izbrīnītus skatienus… Bet, cik garšīgi!

Spāņu tradicionālā virtuve ir ļoti vienkārša, bez liekiem traucēkļiem tā simtiem gadu garumā attīstījusies un pilnveidojusies, lai šodien, kļūstot par Eiropas tūrisma epicentru, Spānija ikvienu sagaidītu ar izcilām un laimes sajūtu raisošām garšām. Un, ja vien kāds vietējais Tev neieteiks “Trip Advisor” neatrodamu pagrīdes krodziņu, diez vai tās izdosies sagaršot leģendārajā “paeljā”, kura kļuvusi par spaņu virtuves izplatītāko “tūristu slazdu”.

Kopā ar bērniem pirmo reizi mūžā Lieldienu brīvdienās dosimies uz kādu no Baleāru salām – uz Maljorku. Skaidrs, ka tur pagaršosim atkal daudz kā jauna, iepriekš nepieredzēta, un gan jau tai piemīt lokālas virtuves īpatnības, taču ir daži spāņu gardumi par kuriem, gaidot ceļojumu, jāsapņo jau nedēļām ilgi. Stiepies vai raujies, bet tik labi tie garšo tikai pašā Spānijā.

Patatas Bravas

Domājot, par ceptiem kartupeļiem, kas ir neatņemama rietumu pasaules uzkoda, man prātā tie automātiski sadalās četrās lielās grupās. Pirmā ir mūsu, Ziemeļeiropas kārtībā, kas paredz nomizot tupeni, sagriezt šķēlēs un cept tās eļļā vai sviestā uz pannas. Ļoti trāpīgi Ķirsona kungs tos nosaucis par “vecmāmiņas kartupeļiem” – Ūve Zviedrijā tos cepa katru dienu ar desu (Bakmana Frēdrika romānā “Vīrs, vārdā Ūve”), arī Bavārijā šādi cepti kartupeļi tiks vienmēr pasniegti duetā ar štovētiem kāpostiem un vurstiem. Otrā un pasaulē zināmākā grupa būtu beļģu fritēšana – oriģināli gan kartupeļu salmiņiem būtu jābūt fritētiem zoss taukos, bet tas vairs nevienam nešķiet būtiski. Trešā grupa ir britu fritētāji, kas, tāpat kā beļģi, pēckara periodā fritēja pilnīgi visu, kas ienāca prātā, un kartupeļus grieza lielos pamatīgos taisnstūru gabalos. Neskaitot virkni strādnieku kafejnīcas, mūsdienu Londonā galvenokārt uzdursies “Fish & Chips” bodītēm, kuras jau pakļāvušās tūrisma diktātam un īstie “chips” nemaz vairs nav tik īsti. Reiz, Anglijas vidienē, tiku pie tādiem avīzē ietītiem “chips”, kuru kvalitatīvu pārstrādi spējīgs veikt tikai britu vēdērs savienojumā ar britu identitātes kodu.

Nu, lūk, bet spāņi pa kluso ir no jauna izgudrojuši ceptus kartupeļus. “Bravas” ir neregulāros gabaliņos divu centimetru lielumā griezti kartupeļu kubiņi, kuri tiek fritēti eļļā un pasniegti ar tomātu/etiķa mērci. Tik vienkārši. Un garšīgi.

Croquettes

Spāņiem kroketes ir kaut kas līdzīgs ītāļu “aperativo”. Ap sešiem vakariem pie “korketērijas”, kurā jau vairāk kā simts gadus tirgo iecienītās vakara uzkodas, savācas pūlītis cilvēku un iegādājas mazās fritētās “kūciņas”, kuras tradicionāli Spānijā gatavo ar šķiņķa, vistas vai mencas pildījumu. Nepārzinot spāņu valodu, nebūs gan iespējams atšķirt, kura ir kura, tāpēc no katras parasti izvēlamies pārīti, taču tieši mencas kroketes vienmēr šķiet visgaršīgākās!

Pimientos De Padron

Ik uz stūra eksistējošās “Tapas” bieži vainīgas pie scenārija, ka uz pusdienu šķīvja atradīsi tikai pasūtīto, bez mūsu pusē raksturīgā aizdara, vai tā sauktajām piedevām (salātiem un/vai rīsiem, kartupeļiem). Te talkā nāk dažādas spāņu uzkodas, kuras piestāv jebkuram jūras produktam vai gaļai. Man īpaši pie sirds iet padronpipari – Galīsijas reģionā auguši mazi, 5 cm lieli zaļi pipariņi, kuru aktīvā laistīšana audzēšanas procesā atņem tiem gaidāmo asumu,  un tos garšas ziņā var salīdzināt ar visiem labi zināmo papriku. Spāņi tos pasniedz ceptus eļļā , pārbērtus ar labi daudz jūras sāli.

Jamon Canario

Reiz, kādā vēla pavasara vakarā, no trīs dažādām debespusēm sabraukusi draugu kompānija uz kādas Barselonas ielas stūra piesēda tavernas terasē un pamanīja, ka uz blakus galdiņa ir kāda interesanta uzkoda. Vakara gaitā pasūtījumu atkārtojām vairākkārt, secinot, ka šis nu vienreiz ir kaut kas fantastisks, un perfekti iet klāt spāņu maigajiem alus apiņiem. “Jamon Canario” ir žāvētas cūkgaļas uzkarsētas šķēles, kas tiek pasniegtas ar frī kartupeļiem. Nākamajā dienā nācām atpakaļ uz tavernu, cerot, ka varēsim atkal nobaudīt lielisko uzkodu, bet tās īpašnieks tikai plātīja rokas, un kaut ko murmināja. Kādus sešus gadus meklēju kā šo sauc, jo tas galīgi nav izplatītākais spāņu gardums – paldies manai rīta ziņu dāmai Inesei, kas nesenā Spānijas ceļojumā to beidzot noskaidroja!

Churros

Kad apēsti sāļie gardumi, laiks spāņu saldo ēdienu karalim – vismaz Grēviņu ģimenes pusdienās tas uzvar katalāņu krēmu vai slaveno turronu! “Churros” ir garš fritēts mīklas saldums, kurš apkaisīts ar cukuru un pirms bāšanas mutē vēl jāiemērcē izkarsētā šokolādē. Ar mums raksturīgo vielmaiņu, šādiem “saldajiem” grēkiem diez vai var nodoties biežāk par reizi gadā, taču uz Spāniju sanāk aizbraukt daudz retāk!

FOTO: canva.com

1 komentārs

  1. Avatar

    Tomam labi sanāk rakstīt par ēdienu! Vajag vēl rakstus!

    Atbildēt

Atbildēt uz Grēta Atcelt atbildi