A B C : draudzēties ar burtiņiem!

A B C : draudzēties ar burtiņiem!

Vispirms sākšu ar to, ka neuzskatu, ka man aktīvi jāmāca rakstīt un lasīt dēlam, kuram vasaras beigās apritēs 4 gadi. Lai gan viņa tētis šajā vecumā lasīt jau mācēja, neesam uzstādījuši mērķi, ka bērnam arī tas jau būtu jāprot. Tomēr atzīšos, ka saņemot bērnudārznieku ielūgumus, kur paši ar roku jau uzrakstījuši draugu vārdus, domāju – wow, paga, vai tiešām jau manam trīsgadniekam būtu jāmāk rakstīt? (Protams, apzinos, ka vecāki palīdzējuši ielūgumiem tapt, un tas ir forši!).

Burtus Everts ir apguvis, un tas pilnīgi noteikti nav noticis mērķtiecīgi. Protams, daļa “vainas” jāuzņemas bērnudārzam, bet vērīgāk paskatoties apkārt, burtus patiesībā var redzēt visur! Tāpēc nav brīnums, ka viņš tos ir iemācījies. Lēnām, bez steigas, bet ir!

Teju 4 gadu laikā,  mums ir uzdāvinātas diez gan daudz un dažādas burtu spēles, arī grāmatas. Lai gan tās netiek spēlētas katru dienu, arī tās noteikti ir radījušas un spējušas saglabāt interesi par burtiem.

Šis raksts ir tapis sadarbībā ar interneta veikalu “Mācētprieks”, kas šomēnes svin savu dzimšanas dienu! https://macetprieks.lv vari atrast Latvijā ražotas, kvalitatīvas attīstošās rotaļlietas bērniem! Daudz ko tieši arī burtu un ciparu apgūšanai. No rītdienas Viens + Viens Facebook lapā varēsi piedalīties arī konkursā, kura balvā būs 50 EUR dāvanu karte no “Mācētprieka” :)!

Mūsu mazie “knifiņi” burtu apgūšanā bija :

  • iemācīties atpazīt savu vārda un uzvārda burtu. Pēc tam – mammas, tēta, brāļa, vecmāmiņas, un vēlāk arī labāko draugu vārda burtiņus;
  • mutvārdu spēle – saukt, kādus vārdus zinām uz attiecīgā burta, piemēram, S – saule, E – ezis utt.;
  • kopā lasīt grāmatas – vienkāršas ābeces, bet der arī parastas grāmatas. Pāris reizes liku Evertam nosaukt burtus uz grāmatu, kuras lasīju pirms gulētiešanas, vākiem. Tagad viņš to dara pats. Viena no mīļākajām Everta “burtu grāmatām” joprojām ir  “Mini, burto un mācies”.
  • pētīt alfabēta kartītes – tās var izmantot arī spēlējot spēli – “tagad atrodi burtu T” utt. Un vēlāk jau no kartītēm var mācīties kopā salikt vārdus. Mums ir iepatikušās arī “Burtu bildes” kartītes – līdz šim nebiju dēlam piedāvājusi pazīmēt burtus,tāpēc biju pārsteigta, ka viņam patika;
  • alfabēta plakāts – sākotnēji kā interjera elements, bet ik pa laikam Everts “garāmejot” to pēta, meklē savu un draugu vārdu burtus. Mums ir divi plakāti – viens ar latviešu, otrs ar angļu alfabētu. Angļu alfabētam tumsā spīd burti, tāpēc tas stāv pie gultiņas.
  • burtu trafareti – tas noderēs jau mācoties burtus rakstīt. Lai gan arī pirms tam. Mums mājās ir VAGA trafareti, kurus Everts sākotnēji lika kā puzli! Un tikai tagad ir sācis tos lietot “kā pienākas” – mācoties apvilkt burtiņus. Šo viņš nedara bieži, bet reizēm no “pužļu plaukta” izvēlas tieši šos;
  • ledusskapja magnētiņi burtu formā – esmu ievērojusi, ka burtu magnēti patīk ne tikai bērniem. Ir bijušas reizes, kad ciemiņi mūsu mājās uz ledusskapja astāj kādu vēstījumu, kas vēl ilgi liek pasmaidīt.

Patiesībā jau tiešām burti ir visur. Mājās nav bērns jāapsēdina kā skolas solā, lai sāktu apgūt lasīt  un rakstīt prasmi. Bet šad tad uzspēlēt kādu buru spēli, kāpēc ne? Būt vērīgiem, un ieinteresēt bērnu aizraujošajā burtu pasaulē!

Padalies, kā Tavam mazajam veicas ar burtu apgūšanu? Varbūt ir kādas interesanti ieteikumi vai burtu spēles?

10 komentāri

  1. Avatar

    Divarpus gadi meitai – pagaidām šad un tad ledusskapja magnētiņus – burtiņus liekam lietā. Dažus – ģimenes locekļu burtiņus meklējam. Ar lielu vecāku entuziasmu varētu jau vairāk iemācīt, bet vai to vajag šajā vecumā?
    Ir mums arī Burtu bildes, bet tās tagad noliktas malā, jo meita vēl nesaudzīgi ar tām rīkojas un izmantoja tikai kā kartiņas, kuru saturam nav nozīmes.

    Atbildēt
  2. Avatar

    Puspajokam: kamēr 1-2 bērni, tikmēr ar visu to ‘figņu’ var ņemties. Slinkāki vecāki – neņemas arī, kad 1-2 bērni. :)
    Galu galā lasīt iemācās visi. Tāpat kā staigāt. Nu, tā sacīt, apkārtējās vides (kaitīgā) ietekme. Visi staigā – bērns arī; visi lasa – bērns arī.. augtu ka’Mauglis – skrietu uz 4 un ‘lasītu’ pēdas mežā. :)
    Un ir taču izpētīts, ka ‘speciāli staidzināt’ nav nepieciešams. Kā slinko vecāk ‘sugas’ pārstāvji, izvēlamies ticēt, ka ‘speciāli burtināt’ arī nav vajadzīgs.
    Ja bērns pats interesējas – atbildam; ja nē – nepiedāvājam.

    Rezultāti… viens bērns burtus un ciparus apguva īsi pēc 3 gadu sliekšņa pārkāpšanas pilnīgi neizprotamā veidā – nevienam nejautājot visādā ziņā; arī lasītprasmi tāpat. Vēl nebija 4 gadi, kad lasīja 2-4 burtu vārdiņus; 4 gados – praktiski visus, kuriem saprot jēgu.. un dažus arī, kas ‘jaunvārdi’.
    Cits bērns burtus pilnīgi ignorēja līdz gandrīz 5 gadu vecumam, zināja tikai dažus, bērnudārza audzinātājas jau palaikam mudināja ‘pievērst vecāku uzmanību’, jo taču sagatavošanās skolai utt.. bet tad burtiski pāris nedēļu laikā – bez kādas ‘pastiprinātas ārējās ietekmes’ – sāka lasīt. Klusi, ātri, daudz un ar interesi.
    Vēl cits burtus (gan lielos, gan mazos) prata jau gada un dažu mēnešu vecumā. Vienkārši, cilvēkam grāmatās interesēja nevis bildes (zaķi, kaķi, koki utt), bet paši burti. Bakstīja ar pirkstu- ‘Tas?’ Un, ko padarīsi, ja prasa, tad jau jāatbild…
    Lasīt šis pats bērns iemācījās kaut kur starp 5 un 6 gadu vecumu. Burtus kā tādus neaizmirsa, bet par lasīšanu intereses nebija. Arī pēc lasītprasmes apgūšanas necik daudz ar šo nodarbi neaizraujas. Klausīties citu lasīto gan patika; un patīk joprojām.

    Tas gan tiesa, ka priekšā lasīts ticis visiem. T.i., ‘standarts’ – vakara pasaciņa. Bieži – vairākas.
    Tāpat visi (ir spiesti :) ) iet bērnudārzā, kur arī zināms ‘burtu kultūrslānis’ tiek piedāvāts.
    Kā jau augstākminēts – ir viņiem visiem ‘vide’ ar savu (kaitīgo :) ) ietekmi.

    Atbildēt
  3. Avatar

    Diemžēl daudzi vecāki uzskata, ka tas ir bērnu dārza pienākums- iemācīt burtus un lasīt. Manuprāt, nav gan. Vecāki ļoti bieži vienkārši negrib nodarboties ar bērniem un gaida, ka dārziņš tos pats izskolos. Burtus mācīju pati mājās, bērnam bija interese kā lasīt, tā ņemt rokās pildspalvu. Protams, ir jābūt pacietībai miljons reizes atkārtot un stāstīt. 4 gados mācēja uzrakstīt savu vārdu un visus ģimenes locekļus. Bieži pati ņēma un vienkārši uz lapas no grāmatas norakstīja piemēram dzīvnieku nosaukumus.

    Atbildēt
  4. Avatar

    Tūlīt jau četrgadniece pati māk uzrakstīt savu vārdu. Aktuāli ir burti, kuri ir draugu vārdu pirmie burti, piemēram, E burts -Emmas burtiņš. Izmantojam lapas, kur alfabēta burtus un lietas, kas sākas ar to burtu var krāsot, kā arī rakstā minētās lietas tiek izmantotas!

    Atbildēt
  5. Avatar

    Visdrīzāk es ar savu viedokli atšķiršos no kopējā pieņemtā, bet es noteikti nedomāju, ka ir kas pareizi vai nepareizi, vienkārši dažādi uzskati.. Es domāju, ka šajā vecumā vienīgais ko var nokavēt ir bērnība. :) Spēlēties, zīmēt, dzīvoties ārā, izpētīt, izzināt dabu utt. Rakstīt un lasīt varēs mācīties sagatavošanā, kad arī būs vairāk smadzenes nobriedušas un tiešām gatavas uztvert šādu informāciju. Protams, tas nenozīmē, ka es neatbildu uz bērnu jautājumiem par burtiem un cipariem, nepalīdzu uzrakstīt kādu burtu, ja ko pajautā. Mums pat mājās ir viena uzdevumu grāmata, kura stāv plauktā, un, ja paprasa mēs kopīgi papildam. Bet gan to, ka es šādas aktivitātes nelieku kā prioritāti un labāk motivēju, lai iet ārā uztaisīt dubļu kūkas :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Liene, piekrītu Jūsu viedoklim. Savam 3.5gadniekam pāris reizes esmu mēģinājusi radīt interesi par burtiem, cipariem, bet tas ir izsaucis tikai pretreakciju, kādēļ atmetu ar roku. Gan pienāks laiks un lasīt, rakstīt iemācīsies. Ja bērns pats izrāda interesi, tad super, ka ir šādas attīstošās spēles, ko izmantot, bet mūsējais pat nezīmē, kur nu vēl burtus vilkt, skriet un dauzīties šķiet aktuālāk un kad tad to darīt, ja ne tagad? :)

      Atbildēt
  6. Avatar

    Piekrītu, ka burti, lasīšana un rakstīšana atnāks pati, kad tai jāatnāk. Mūsu audzinātājas pat pašas piesaka, lai nepārcenšamies un ļaujam bērniem vakaros un brīvdienās būt bērniem, to ko vajadzēs, to bd iemācīs! Bērnība tak! :) Viņas pat ir ievērojušas pretējo, tie bērni, kas mājās jau samācīti, garlaikojas un zaudē interesi brīdī, kad citiem vēl tikai sāk mācīt attiecīgās lietas
    Protams, ja bērns pats izrāda interesi, tad tam jāatbild un jādarbojas kopā, bet, manuprāt, visu ar mēru. Pati vienmēr ar interesi noskatos uz visām skaistajām, attīstošajām burtu spēlēm, bet manējam vēl galīgi nav interese (3.5gadi) Man kaut kā šķiet, ka trīsgadnieks tomēr nav paredzēts lasīšanai un rakstīšanai :)

    Atbildēt
    • Avatar

      Varu jums tikai un vienigi piekrist. Dažbrīd paskatoties ko citi 4- gadnieki dara darziņā gribot negribot mēdzu nosarkt jo kauns, redz, ka cits māk. Bet tad es domāju- pirmsskolas vecuma bērniem lielu atšķirību rada kaut vai 1 mēnesis vecuma starpībā. Citiem ir lielaki brāļi un māsas, tas ar dod savu artavu. Esmu pazinusi meitenīti kurai tētis bija liels rakstītājs- kamēr tolaik mans knapi 3 gadnieks negribēja pat apli uzzīmēt uz papīra lapas, tikmēr meitenīte skricelē itkā rakstītu. Daudz un dikti.
      Mans 4 gadnieks jr bezgala spītīgs, zinu, ka dzīvē tā viņu tālu aizvedīs bet tagad gan ar to man grūti sadzīvot jo nesanāk ka gribētu es. Burtiņi interesē visai maz, savus zin, jā visur un vienmēr saka- tas ir mans burtiņš. Bet tagad jau 2 nedēļas aktuāli viņam ir dzejolīši. Lasām ik vakaru no māra čaklā bērnu grāmatiņas iz sendienām- Minkuparks, muļķu spēles, Durvis un citus. Iepriekš minētos skaita jau pats no galvas.
      Takā viss nāks ar laiku. Katram savā laikā

      Atbildēt
  7. Avatar

    Montessori pedagoģijā ir tāds lielisks termins kā ”sensitīvais periods”, kas lielā mērā nosaka to, kad katrs bērns vispār VAR iemācīties lasīt, rakstīt, rēķināt un darīt miljons citu lietu. Būtībā tas nozīmē aktīvi pievērsties, piem., burtiem, kad pats bērns par to izrāda interesi (protams, kādu iniciatīvu jau vajag, jo neba burti paši iepeldēs ikdienā, ja neapmeklē b/d un mājās ir tik vakars ar planšeti – pārspīlēju, bet nu ideja skaidra); un no otras puses – būt pacietīgam un gaidīt, ja tieši šobrīd, un pat ja ir 4 vai 5 gadi, tās intereses par burtiem vēl nav! (Nu, diemžēl valsts b/d ar to varētu būt problēmas, jo programma ir stingros rāmjos.) Atvasinot no “sensitīvā perioda” idejas, es teiktu, ka manam dēlam (vasarā būs 5) ir pat “sensitīvie dienas laiki” :D proti, dažkārt tajās dažās minūtes pirms dārziņa vai arī jau esot vakarā gultā, man jāatbild uz jautājumiem par to, kāds izskatās D burtiņš, vai ”slieka” sākas ar S, cik ir 5 un 5 kopā un vai visiem dzīvniekiem ir astes? :)) Un es cenšos atbildēt šajos mirkļos un neķert stresu, ka kavējam/neguļam utt.
    Mūsdienās dažkārt ir par daudz info par visādām pedagoģijām un brīnumbērniem, un rezultātā salīdzināšana sit augstu vilni. Bet es sliecos piekrist viedoklim, ka, ja ir bērnam apkārt ir attīstoša vide un mīloši vecāki, viss notiks un savā laikā!

    Atbildēt

Komentē