Pa krūstbarošanas kalniem un lejām

Pa krūstbarošanas kalniem un lejām

Ir kāds raksts, kurš bloga melnrakstos stāv ļoti ilgu laiku. Stāv un stāv – ar daudz informāciju, bet nepabeigts. Un stāvēs vēl kādu laiku, jo tēma, par kuru rakstā ir informācija, ir ļoti jūtīga – krūtsbarošana.

Man par šo tēmu runāt ir viegli, jo nekādu lielu problēmu ar šo visu nav bijis. Jā, man sanāca savus bērnus barot pašai, cik ilgi to vēlējos (vienu joprojām), bet nedomāju, ka tas ir kaut kas tāds, ar ko dikti lepoties. Man nav bijis uzstādījums, kad, kā, cik ilgi, un cik bieži barošu savu bērnu. Baroju pēc pieprasījuma. Kad apnika – izbeidzu!

Krūstbarošana. Tas ir process, aiz kura slēpjas daudz, daudz emociju – ne vienmēr tikai pozitīvas. Krūtsbarošana var būt skaista pieredze un smags darbs vienlaikus. Un, lai cik dabīga šī padarīšana nebūtu, krūtsbarošana bieži vien rada stresu…

Lai gan pašai, kā jau sākumā minēju, lielas problēmas nav bijušas, esmu un joprojām jūtu līdzi draudzenēm, kurām tas nav tik vienkārši, kā tik vien – pielikt bērnu pie krūts, un barot viņu pēc pieprasījuma. Ir mammas, kurām krūtsbarošana ir liela cīņa. Ir mammas, kuras ir pārliecinātas, ka krūtsbarošana ir vislabākais, ko bērna labā var darīt, bet.. kā nesanāk, tā nesanāk. Rodas mazvērtības sajūta, satraukums, stress.. Un ja vēl kāds no malas pajautā – vai pieniņš pietiek? Vai tad vēl mazo baro? Ja šis temats ir jūtīgs, tad asaras mammai krīt pār vaigiem kā pupas. Un viņa jūtas vāja… neizdevusies kā mamma. Ir jābūt ļoti spēcīgam pašvērtējumam, lai brīdī, kad saproti – jums ar krūtsbarošanu nav pa ceļam, būtu stipra, un nenobirdinātu kādu asaru par to.

Es zinu mammas, kas ir ar visiem 100% par krūtsbarošanu, zina Pasaules Veselības organizācijas ieteikumus, zina maisījuma cenas, ir satikušas krūtsbarošanas konsultantus, bet joprojām – līdz galam kaut kas neizdodas, un krūstbarošana no dabīga procesa kļūst par stresainu riņķa danci. Vai tiešām šīs dabīgās padarīšanas  – krūstbarošanas – dēļ, mammai būtu jāraud?

Krūstbarošanas procesā patiesībā var saskarties ar tik daudz problēmām! Sākot ar to, ka tavi krūts gali var izrādīties nepiemēroti bērna mutītei, zīdīšana ir sāpīga, mazulim bez mitas sāp puncis, šķiet, ka pietrūkst pieniņa utt.

Arī tad, ja mammai ir izdevies pārvarēt pirmās grūtības, nekāda paradīze neiestājas. Stresu var radīt bērna svara pieaugums, barošanas biežums, “karāšanās pupā” 24 h/7 utt. utjp.

Te kā piemēru varu minēt kaut sevi – viss it kā ir ok, bet tad vienā brīdī uznāk sajūta, ka mans ķermenis nepieder man! Kad mazuļa pirmais gads tuvojas beigām, es sāku no šī skaistā, dabīgā procesa nogurt. Vēlos atgūt savu ķermeni, un nedomāt par to, kādu kleitu vilkt, lai būtu ērti pabarot mazo. Tāpat man riebjas barot publiskās vietās. Tāpat esmu saskārusies ar organisma vājums un vispārēju vitamīnu trūkumu. Arī šobrīd – tie visi ir signāli, kas liecina, ka es vairs nevaru! Ak – un tad vēl tā apziņa, ka tu no mājas vari iziet uz max. 3 h, jo maziņajam pienācis barošanas laiks! Tas viss ir OK, tas ir normāli, bet, šķiet, mums katrai ir savs “limits”, cik ilgi spējam tādu režīmu noturēt.

Bet kā tad ar piena atslaukšanu? Nē.. tas nav man. Nepatīk man tie aparāti… 1) svešķermenis pie krūtīm; 2) nav jau arī gluži lēti…  Bet ko tik bērna dēļ nedarīsi – zinu mammas, kas ir gatavas atslaukt pienu 24h / 7, lai tikai mazulim nebūtu jādod maisījums. Upurējas.

Tik daudz un dažādi tie bēbīšu barošanas modeļi. Vai mamma, kas baro ar krūti, bet ir pamatīgi izbesījusies un nogurusi no šī procesa, ir labāka par mammu, kas baro mazo ar maisījumu? NAV.

Sanāca tādas garas manas pārdomas. Bet patiesībā galvenais, ko gribēju ar šo rakstu teikt – ir OK barot dažādi. Ja vēlies cīnīties par krūtsbarošanu – cīnies! Bet pasaudzē sevi. Drastiska diēta gada garumā, negulētas naktis, piena pumpis dienu un nakti – ko tikai mammas nedara, lai izcīnītu krūtsbarošanas cīņu. Un tajā pašā laikā, blakus dzīvoklī (instagramā un twitterī) kādai citai mammai viss iet kā pa diedziņu. Nemeklē vainu sevī, ja nesanāk. Normāli, mūsdienīgi domājoši cilvēki nenosodīs, lai ko tu izvēlēties, lai kā tev sanāktu. (Un kāda starpība, ko domā pārējie).

Galu galā – problēmas ir visām! Lai kā tu savu bērniņu barotu! Un NEVIENS Tev nevar noteikt, kad un kā Tev jābaro savs bērniņš. Tikai Tu pati.

FOTO: Krista Kudore

37 komentāri

  1. Avatar

    Uzmundrinoši vārdi, taču tāpat rodas vainas apziņa, ja iedomājos par krūts barošanas izbeigšanu. Mazo baroju 4 mēnešus, pa to laiku bijis mastīts ar drudzi un visu pārējo, un sešas reizes nosprostots piena kanāls vienai krūtij. Problēma tā,ka ražojas vairāk kā bērns var apēst, it īpaši, ja bieži vien aizmieg pie krūts, tā arī īsti to neiztukšojis. Mūžīgā atslaukšana,lai nerastos problēmas, taču tāpat no tām neesmu izbēgusi. Tagad sēžu un mēģinu ārstēt kārtējo nosprostojumu, kas ir sāpīgi un stresaini, pa to laiku jūtu, ka arī otrai krūtij sākušās problēmas. Šādās situācijās nolaižas rokas, gribas sevi pažēlot un nāk raudiens, it īpaši,ka tas notiek tik bieži, taču, arī rodas vainas apziņa par to,ka esmu tik egoistiska,jo bērnam taču mātes piens vissvarīgākais!

    Atbildēt
    • Laura

      Ehh… zinot sevi – šķiet, nespētu es tā cīnīties, ja vajadzētu. Bērna pirmais gads jau tā ir grūts.

      Atbildēt
      • Avatar

        Spētu , spētu…..es ar otro bērnu ar domaju, ka, ja bus alerģijas, tad nebarosu un nemocīšos. Bet nekā. Piens bija un ka sāku barot, ta baroju ( 1 gads un 1men). Cīņa nebija, tik ierobežojumi, jo nevarēju est piena produktus , ko bērns nepanesa un bija alerģija. Un vel so to. Maza man, starp citu, celas katru nakti ik pa 2h(; tā, ka plusi un mīnusi ir gan krūts barošanai, gan maisījumam.

        Atbildēt
    • Avatar

      Mīļās mammas! Apslaucot pienu, piena sastrēguma gadījumā jums piens tikai veidosies vairāk. Tas ir apburtais loks. Ja piens ir vairāk kā mazais spēj apēst un jūs vēl atslaucat, smadzenes saņem signālu, ka jāražo vēl. Tā mana pieredze un zīdīsanas konsultsnta ieteikums. Vecā labā metode ar sadauzītu aukstu kāpostu katru reizi pēc zīšanas palīdz, atvieglo. Piens ar laiku samazinās.

      Atbildēt
      • Avatar

        Pilnībā piekrītu arī no savas pieredzes!!! Nekāda atsalukšana – kāpostu lapas un viss būs labi!

        Atbildēt
    • Avatar

      Man arī ir bijuši neskaitāmi nosprostojumi, un no sāpēm cik reizes nav raudāts 😞 Vieglāk palika tikai ap 7o mēnesi 😞 Tagad brīnos kā vispār izturēju. Turies un galvenais padomā arī par sevi! Bērnam vajag laimīgu mammu! 😘

      Atbildēt
    • Avatar

      Iesaku sazināties ar konsultantu. Ja piens ražojas vairāk nekā bērns var apēst, tad ar atsaukšanu jābūt ļoooti uzmanīgam. Iespējams, ka labs speciālists var palīdzēt sakārtot šo jautājumu. Jāpārskata arī cik tiek izdzerts..

      Atbildēt
    • Avatar

      Man ar piens ražojās vairāk kā meitiņa spēja apēst, mocijos sirdsapziņas pārmetumos, ka mazā aizrijās, ka netiek pie dziļā piena, jo es netieku ar saviem baloniem galā… saņēmos un sazvaniju konsultantu- konsultants ieteica pagarināt krūšu dežūras – tā arī dariju 6 h (2 barošanas reizes) liku pie vienas, tad otras… tad vēl pagarināju uz 9 stundām… paralēli siltā dušā cietumus izspaidiju, kas krūtī bija izveidojušies un kāpostu lapas liku- nezinu, kas no tā visa bija, tas, kas palīdzēja, bet man izdevās tikt galā!

      Atbildēt
  2. Avatar

    Man ar 1.bernu viss negaja tik gludi. Sakuma nozida jelus kruts galus lidz asinim, pec tam vel pus gadu piens nekontrolejami teceja(necas valkat ieliknisus),nosprostojumi un bumbumi ari bijusi vairakkart.

    Atbildēt
  3. Avatar

    Pirmo bērnu diemžēl nesanāca pašai barot. Dēlam bija nopietna sirds operācija 10 dienās. Līdz tam laikam baroju 10 dienas. Tad no stresa piens beidzās. Atsuknëju bet palika mazāk un mazāk. Tad bija galvenais lai mazais paliek vesels. Viss bija labi.
    Tagat pec 11 gadiem ir meitiņa. 100% domāju pati barošu. Izsturēju visus jelos krūtsgalus bet 2 nedēļās kopš piedzima ëdot manu pienu tikkai svars kritās . Es gan atslaucu un devu klāt un eda visu dienu um nekā nenāca klāt. Piens kā ūdens mazā atgrūda visu pienu… beigās ar dakteri nonācām pie tā ka sāku piebarot ar maisijumu . Un mazā săka ņemties un neatgrūda pienu. Un es laimīga ka bērnam aug vaidziņi :) ar krūti turpinu barot plusd maisijums.
    Teikšu goodìgi mani mulsina kad dodu pudeli citu klātbūtnē, man tāda sajùta ka man katram ir jāpaskaidro kapēc dodu klāt lai nepadomātu ka es negribu barot pati (mazajai 2 mēneši) un visu laiku gribas attaisnot savu rīcību.
    Es nekad neko sliktu nepateikšu par mammam kas izvēlās maisījumu ,jo neviens nezin cik sāpīgi ir nācies pieņemt tādu lēmumu.
    Raksts riktīgi foršs :)

    Atbildēt
  4. Avatar

    Paldies par rakstu! Mums sākuma stress un apjukums ievilkās 5 mēnešus, kad beidzot padevos. Un tieši tad viss sāka notikt kā nākas! Nu jau otrā grāvī – bērnam gads un 4mēneši un netiekam vaļā no mammas pupa! Tās situācijas tiešām ir tik dažādas un apkārtējo vēlme iejaukties pārāk liela, kas bieži vien rada vēl lielākus pārdzīvojumus.

    Atbildēt
  5. Avatar

    Man ar pirmo bērniņu arī neizdevās krūts barošana. Man bija visas tās negatīvās sajūtas un pārdzīvojumi , par kuriem Laura raksta. Es pat savām draudzenēm baidījos teikt, ka pārejam uz maisījumu… Internetā peroties un meklējot atbildes uz visiem kāpēc un ko man tagad darīt, es neatradu nevienu atbalstošu rakstu, kurā būtu teikts kaut kas līdzigs, kā šajā rakstā. Mana pieredze man deva to, ka ar otro bērniņu es vienkārši “neiespringu”. Paļāvos- kā būs, tā būs! Lai vai kas- viss būs labi!

    Atbildēt
  6. Avatar

    Visām piens līst aumaļām- man bija pretējais. Meitēns paliels- mana piena bija par maz, raud, brēc, neguļ, neziņa.. līdz ĢĀ apskaidroja, ka bērnam vajagot vairāk. Tā nu mēs uz pusēm ar Aptamil. Bet kad tagad cenšos pārtraukt krūtsbarošanu (1,2g), ir mazliet žēl.. tā ir maģiska saikne. Bet no otras puses- jau jūtu savu ķermeni piederam tikai man vien! :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Es gan gribētu teikt, ka raudāt ir daudz labāk, nekā būt “stiprai”. Manuprāt, tieši stiprās mammas raud, meklē idejas, risinājumus, domā, mēģina. Ja nesanāk, kā iecerēts, tas taču ir normāli būt bēdīgam, jebkurā gadījumā, lai vai kas tas būtu.
    Es esmu pateicīga, ka man izdevās zīdīt manus bērnus. Bet es zinu, ka tajā visā ir maza daļiņa manas neatlaidības un spīta un 99% veiksmes. Jo vispār bija visi apstākļi, lai nesanāktu, bet sanāca.

    Atbildēt
    • Laura

      Noteikti piekrītu, ka stiprs nenozīmē tāds, kurš neraud :)

      Atbildēt
  8. Avatar

    Pilnīgi piekrītu Laurai. Esmu no tām mammām, kurai krūtsbarošana “gāja kā pa diedziņu.” Bet es nenosodu un neskatos šķībi uz tām mammām, kam tā nav un kas dara citādāk. Galu galā – mēs taču nezinām, kas slēpjas “aizkadrā” aiz lēmuma barot ar maisījumu. Katra mamma (nu labi, 99%) taču cenšas, lai mazajam viss ir tik labi, cik vien iespējams!

    Atbildēt
  9. Avatar

    Es tik ļoti gaidīju, ka kāds vēl tā domā. Es nu jau pusgadu vairs nebaroju..beidzu, kad mazulim bija 11 mēneši. Tagad uz to atskatoties, nāk raudiens gan par sevi, gan visām citām māmiņām, kurām tas nav bijis tik viegli, kā no malas izskatās. Man mazulis naktī cēlās un ēda ik pa 40 min. Un nesakiet, ka bija risinājums..es visu izmēģināju. Sāku gulēt tikai, kad atradināju no krūts. Un bērniņš guļ. Bet es biju pazaudējusi daudz kg un veselo saprātu. Biju emocionāli nestabila. Visvairāk izbrīna visi gudrie dakteri, pie kuriem Tu vērsies pēc palīdzības ar asarām un izmisumu acīs un prasi – vai es varu dot maisījumu? Bet viņi visi taču iestājas par krūtsbarošanu.. Un bērns ir liels kā kāmis un var redzēt, ka piena man pietiek! Mierina, ka drīz taču varēs piebarot. Bet ko, ja bērns negrib to brokoli? Pašam tajā brīdī nav spēka pieņemt lēmumu. Un nav pieredzes. Viss beidzas ar to, ka sāc krist ģībonī. Un vairs nav spēka pat raudāt. Esmu laimīga, ka ar mani viss beidzās labi. Diemžēl manai draudzenei nācās piedzīvot smagu pēcdzemdību psihozi un viņa pazaudēja bērniņu. Vēlāk atzinās, ka tieši problēma ar krūtsbarošanu un negulētās naktis, kad bērniņš raudāja, jo bija izsalcis bija viens no iemesliem. Ne visiem psihe ir tik stabila..neļaušana gulēt kā zināms ir sena spīdzināšanas metode – cilvēks vnk. Sajūk prātā. Un šī pati draudzene man atklāja, ka bija meklējusi palīdzību..bet ģimenes dakteri un māsiņas, visi viedie krūtsbarošanas spečuki saka- liec pie krūts, viss būs labi, redzēsi. Nu lūk…un secinam paši..”briesmīgais” piena maisījums var izglābt māmiņu no stresa, bērniņu no stresainas mammas un galu galā arī mazās sirsniņas dzīvību. Žēl, ka mūsdienu speciālisti savā gudrībā ir kļuvuši tik iedomīgi, ka vairs neuzklausa un necenšas palīdzēt..tikai pierādīt savu taisnību. Un kas tur ko pierādīt..visi tāpat zina, ka mātes piens ir bērnam vislabākais..

    Atbildēt
    • Avatar

      Ak tad Latvijā arī ir šādi gadījumi, žēl :( UK bija gadījums, kad mammai slimnīcā visi uzstāja uz krūtsbarošanu, kas nebija savietojama ar viņas pretšizofrēnijas zālēm; beidzās ar to, ka viņa kopā ar mazo nolēca no klints. Patiesību sakot, krūtsbarošanas sektantisms mūsu veselības aprūpes sistēmā ir visai briesmīgs, jo nav pilnīgi NEKĀDAS oficiālas, VM izdotas informācijas par barošanu ar maisījumu, tikai tik, cik pediatri var (un grib) pastāstīt. No otras puses, daudzas mammas sūdzas, ka slimnīcā tiek spiests dot maisījumu un nav konsultāciju par zīdīšanu, kas atkal – kā paveicās ar slimnīcu un personālu.

      Atbildēt
  10. Avatar

    Visu mūžu sapņoju par meitiņu, kā pati dzemdēšu, barošu. Bet kāds tur augšā saldi smējās! Labi, ir meitiņa-superīga! Bet… Nācās veikt plānotu ķeizaru un kategorisks NĒ krūts barošanai, jo mēnesi pirms dzemdībām atklāja man labdabīgu audzēju galvā. Ak, cik emocionāli sāpīgi. Tagad meitiņai 10mēneši, bet man sāp joprojām. Laikam vajag laiku… Bet savas domās “iemaucu” katram, kurš pajautā par krūts barošanu un gribas atbildēt tik vienu-kas tev par daļu?

    Atbildēt
  11. Avatar

    Arī es esmu no mammām, kas ļoti, ļoti gribēja un mēģināja, bet nesanāca ilgāk par 2 mēnešiem barot mazo pašai. Un esmu izgājusi cauri visām iespējamajām emocijām un arī krūšu fiziskajiem stāvokļiem tajos nieka 2 mēnešos. Un, godīgi sakot, sabiedrība kopumā savos vārdos šķiet diezgan saprotoša, vismaz man apkārt. Taču hormonāli nestabilai jaunajai māmiņai pietiek ar vienu komentāru, ar vienu nosodošu skatienu (jā, arī tie tiek uztverti ļoti jūtīgi), lai pēc tam ilgi un dikti gruzītos. Atceros, ka visgūtākais patiesībā tikai sākās pēc tam, kad pārtraucu barot, jo tad sākās lielie pašpārmetumi. Jā, fiziskā pašsajūta uzlabojās, bērns kļuva mierīgāks ar maisījumu, naktis arī ar vairāk miegu..taču emocionāli biju pilnīga nelaimes čupa. Man laikam pagāja pusgads, kamēr tiku ar to galā sevī iekšēji. Šobrīd, kad meitai ir gandrīz pusotrs gads, jau gandrīz pavisam mierīgi par to spēju runāt un domāt, taču manā uztverē manu pēcdzemdību depresiju radīja tieši atradināšana no krūts. Consensus, pie kā esmu nonākusi – nav pareizi un nepareizi, nav vieglāk un grūtāk..ir vienkārši mums katrai savs ceļš bērnkopībā. Atbalstoša ģimene un draugi ir labākais, kas šādos momentos palīdz, taču ir ārkārtīgi žēl, ka medicīnas sistēma nespēj nodrošināt visām mammām visos Latvijas nostūros kvalitatīvu emocionālo atbalstu, iedziļinoties individuālajās situācijās.

    Atbildēt
  12. Avatar

    Si man ari ir sapiga tema. Man ir 3 berni, un ar visiem 3 zidisanas cels bijis sarezgits. Faktiski – pec smaga darba vairaku zidisanas konsultantu vadiba nacas nonakt pie secinajuma, ka kaut kas taja bodite isti nestrada. Respektivi pieprasijuma / piedavajuma princips uz mani ne lidz galam darbojas. Ja, piens ir, bet viena bridi tas sasniedz savu max apjomu un vairak nepaliek, izstiepies vai saraujies, un bernam nepietiek.

    Vistrakak bija ar pirmo bernu – ipasi psihologiski. Jo pirms tam biju apmeklejusi neskaitamas lekcijas, lasijusi daudz literaturas. Biju absoluti parliecinata, ka bernu zidisu tikai pati. Jo “piens tacu ir visam”, “piens ir galva” utt. Realitate tikai pec teju 2 menesu cinas, kad nacas atzit fiasko, zidisanas konsultate paskaidroja, ka musu organisma tomer var but vairaki apstakli, kas var kavet so procesu, piemeram, tas, cik labi funkcione musu hormonala sistema, kas attiecigi tad laikam ir manu problemu celonis (bet skaidras atbildes jau seit nav).
    Kad dazas dienas pirms menesa vecuma kontrolsversana secinaja, ka mazulis joprojam ir zem dzimsanas svara, sapratu, ka nevar jokot un berns ir jabaro. Tad nu saku barot mazuli jaukti- kruts plus maisijums, un sadi man izdevas novilkt procesu 6 men, liela mera manas mezonigas apnemibas del. Tacu, ja godigi, kopuma man sis periods un process absoluti neasociejas ar pozitivam atminam, bondingu u.tml, jo bernam pie kruts nepatika, tas bija tads piespiedu projekts, un man bija daudz negativu atminu no neveiksmiga sakuma, kad biju pargurusi un dzivoju nemitiga stresa. Neraugoties uz to, ka biju tik loti cinijusies, vienalga nemitigi cinijos ar vainas un kauna sajutu, jo jutos mazliet nepilnvertiga mamma. Daleji savas pasas galvas, bet daleji ari sabiedribas spiediena del, kas ipasi darbojas uz apzinigajam mammam.

    Ar otro bernu biju nolemusi cinities par pienu, bet saprata robezas un “nesajukt prata”, zinot, ka var iet visadi, tacu vienalga kaut ka tas stress mani parnema un pirmie 2 menesi atkal pagaja milzu cina. Rezultats- jaukta barosana 10men garuma. Soreiz mazliet pozitivakas atminas, jo piena bija mazliet vairak un berns priecigaks. Pati ari jau biju liela mera pieveikusi savus demonus un jutos jau daudz parliecinataka par sevi. Sapratu, ka dodu savan bernam labako, ko varu un punkts.

    Ar treso- stasts ir sacies lidzigi. Sakums skietami veiksmigs, lidz pirmajai kontrolsversanai, kad secini, ka atkal kaut kas nav. Soreiz nekritu panika un saku piebarot savu mazuli. Ja, baroju jaukti, jo citu variantu nav. Cik ilgi man izdosies- ceru, ka pec iespejas ilgak, tacu ar varu mazuli nespiedisu, jo sim procesam tomer jabut abpuseji patikamam.

    Sobrid es vairs nejutos vainiga, jo esmu darijusi visu, ko vareju. Man ir 3 superigi berni, un tas ir galvenais. Esmu ari sapratusi, ka laimigam mazulim ir nepieciesams ne tikai mammas piens, bet ari pozitiva un lidzsvarota mamma. Un tas ir nepieciesams ari visai parejai gimenei, tadel damas cienisim sevi un nejuksim prata:) Izbaudisim so laiku kopa ar mazuli.

    P.S. Piedodiet par so penteri, bet loti ceru, ka mana pieredze varbut palidzes kadai maminai, kas joprojam cies no sis vainas apzinas, kas mani vajaja vairaku gadu garuma.

    Atbildēt
    • Avatar

      Veca diskusija, bet aktuāla man tagad. Žetons raksta autorei un šim komentāram, varu parakstīties zem katra teikuma. Man ar pirmo līdzīgi – dari ko gribi, piens nevairojas. Knapi jauktā barošanā noturējāmies 2 mēn, tad tikai pudele. Ar otro nozvērējos izlabot vecās kļūdas – šoreiz bija 100% dabiskas mājdzemdības, nekādu medikamentu, iejaukšanās vai stresa. Tūlītējs āda-āda kontakts 2h, zīdīšana, nekādu māneklīšu, barošana nevis pēc grafika, bet pēc pieprasījuma. Zīdīju kā traka, 20x dienā. Bet… piens ir ļoti maz, par strūklu varu nesapņot, tek pa pilītei, tāda vāja sūcīte, kad kārtīgi saapiež. Biju spiesta dot atkal maisījumu, svara dēļ un arī tāpēc, ka bērns jau sāka palikt slābans, necelties. Maisījumu dodu bez pudeles visādi, atalaucu, dodu krūti cik var, ēdu un dzeru visu kas palīdzot, sveru pamperus, sveru mazo ik dienas un sekoju līdzi, laboju satvērienu, konsultējos, ar speciālistiem, lasu, cenšos saglabāt mieru utt. Un ceru reiz atmest maisījumu. Mums tagad 1 mēnesītis. Vai tas palīdz? Grūti spriest, šobrīd neredzy gaismu tuneļa galā. Taču ir kaut kas mainījies – vairs nejūtis TIK vainīga. Daru ko varu un cik ilgi varēšu. Jā, mani tas besī ārā, ka nevaru mierīgi barot un izbaudīt šo procesu, ir tikai cīņa cīņa cīņa bez paredzama iznākuma. Ir skaudība un dusmas, ka citas var bet es – nē. Bet tāda ir dzīve un tā vietā, lai fokusētos uz cīņu un mūžīgajiem kāpēc, es sev atgādinu, ka man ir 2 superīgi bērni un kad viņi izaugs – kuru vairs tas interesēs, ko viņi ēda pirmajā dzīves gadā :) Paldies par rakstu!

      Atbildēt
      • Avatar

        Sveiki Maija, gribēju tikai uzrakstīt, ka ļoti ceru, ka tev viss izdosies.

        Atbildēt
      • Avatar

        Liels paldies, Maija, par komentāru! Esmu tādā pašā situācijā, tikai bērniņš mazāks – pašlaik 9 dienas, piedzima ar ķeizargriezienu pēc 24 h mēģinājumiem dzemdēt dabīgā ceļā. Nekad nebiju domājusi, ka varētu būt problēmas ar pienu, bet diemžēl nekāda krūšu piebriešana nav notikusi, un piena ir maz – ļoti līdzīgi kā Tev, varu izspiest kādas piles, bet ne pārāk daudz. Piebarošanu bez manas ziņas un piekrišanas mediķi uzsāka tūlīt pēc operācijas slimnīcā. Pēc tam centos situācijuu koriģēt. Mazais kopumā ņem krūti un zīž tīri labi. Konsultējos gan ar vecmāti, gan ģimenes ārsti, gan zīdīšanas konsultanti. Cenšos zīdīt ik pa 2 stundām un vispār nepiebarot ar maisījumu. Bet realitāte ir tāda, ka bērns pēc barošanām, īpaši naktī, nevar aizmigt un raud. Un papildus tam ir abu vecmāmiņu viedoklis, ka bērns ir vārgs, novājējis, zaudē spēkus u.t.t. Viena no vecmāmiņām, pensionēta bērnu neiroloģe, izvērš riktīgi emocionālo teroru, kam ir ļoti ļoti grūti turēties pretī. Tad viss rada vēl lielāku spriedzi. Bet esmu noskaņota cīņu turpināt, par spīti tam, ka vakar, pēc 3 dienu barošanas ar krūti, atkal iedevu bērnam maisījumu… Lai mums izdodas!

        Atbildēt
  13. Avatar

    Pašai ar krūts barošanu veicies samērā labi, mazā jau kopš dzimšanas ēda pareizi un kārtīgi ņēmās svarā. Ir bijuši pāris sastrēgumi, bet nekas briesmīgs. Dzīvoju Itālijā un te blogu mammas pa lielam dalās divās daļās, vai nu tās, kas fanātiski – jābaro, kamēr bērns pats neatsakās, arī līdz 7 gadi, ja nu tā grib, vai mammas, kas nemaz īsti nemēģina barot ar krūti. Te jautājums jaunajai māmiņai, vai baro ar krūti ir kā likums. Un tad, protams, vai nu esi baigais malacis, ka baro, vai arī, ko ta tu tur niekojies, tāpat pēc pirmajiem mēnešiem piens taču ūdeņains un bērns neaugs 😂 un tad protams ir mammas, kas cīnās un dara cik labi vien spēj, un nav svarīgi vai ar krūti vai maisījumu.
    Es pati personīgi, lai arī barošana bijusi bez problēmām, vienmēr esmu jutusies nedaudz vainīga.. protams, ir skaisti, ka vari pabarot savu bērnu, tā ir fantastiska saikne.. bet.. pēc astoņiem mēnešiem, kad es jūtos kā staigājoša piena banka, reāli nevaru sagaidīt kad mana mazā būs pietiekoši autonoma ēšanā, lai varētu atradinat no krūts.. skaisti, bet ļooooti nogurdinoši.
    Negribu iedomāties cik traģiski būs atradināt manu mazo krūts fanāti.
    Un paldies par šādiem rakstiem, mēs vismaz nejūtamies vienas.

    P.s. būtu interesanti palasīt arī par krūts atradināšanas pieredzi.

    Atbildēt
  14. Avatar

    Tik jauki,ka ir tāda platforma,kur māmiņas var apspriesties. Un ne tikai skaisto,bet galvenais-grūtības! Paldies par šo rakstu Laurai un ieteikumiem no meitenēm komentāros par sastrēgumiem! Pat šāds atbalsts liek justies daudz,daudz labāk!

    Atbildēt
  15. Laura

    Paldies arī visām komentāru autorēm par dalīšanos pieredzē!
    Par to atradināšanu – nav jau man nekādas īpašas tehnikas :) Daru tā, ka, ja izlemju – viss, jāsāk tā lieta beigt, tad stundu pa stundiņai cenšos novilcināt ēšanas laikus. Galu galā tā, ka beigās paliek tikai ēšana vakarā (tāda pati taktika arī naktī – un ēšana paliek tikai no rīta). Un tad, kad palikusi tikai ēšana pirms miega, tad kādu vakaru dodos ārpus mājas un uzticu nolikt gulēt mazo tētim – lai pamēģina, vai izdosies arī bez ēšanas. Pagaidām mums tā ir strādājis!

    Atbildēt
  16. Avatar

    Varu teikt tikai no savas 1 bērniņa pieredzes. Man arī sākumā gāja kā pa kalniem. Svarā neņēmās pa 1kg mēnesī un vēl daudzie padomdevēji par to, ka noteikti nav piena un vai nu jādzer vairāk ķimeņu tēja, vai arī jāmet miers un jādod mazulim tik maisījums, lai bērns paēdis. Es klausījos savā sirdsbalsī un zināju, ka man šis cīniņš ir jāizcīna. Jāsāk ar to, ka mūsu galvās ir ļoti daudz stereotipu, par to, kādai jābūt ideālai krūtsbarošanai (cik bieži jābaro, kā ņemas svarā, kādēļ mazais raud, utt.). No tiem jātiek vaļā, jo tieši tie arī ir tie, kas rada zīdīšanas problēmas un nekas cits. Jo tīrāka galva, jo labāk. Stereotipus palīdz izdzenāt zīdīšanas konsultantes. Vispieredzējušākās, manuprāt, ir no KKM apvienības. Vēl mūsdienu mammas ļoti cenšas būt ļoti mobilas, visur izskraidīt, visur pabūt, arī ar ļoti maziem bērniņiem. Mazajiem pirmajos mēnešos nevajag nekāda veida stresus, arī pastaigas, utt. To visu paspēs. Tas arī var veicināt nepietiekamu ņemšanos svarā. Vēl jāatceras, ka katrs mazulis ir individuāls. Esmu saskārusies ar ļoooti lielu pediatru nezināšanu zīdīšanas jautājumos, tādēļ sava bērna ārstu ir jāizvēlas ļoti rūpīgi. Un vienmēr arī jāatceras, ka galvenie ir vecāki, kas pieņem lēmumus. Man pašai prieks, ka es savu stereotipu cīņu izcīnīju un pierādījās savu iekšējo sajūtu patiesums – ka es savu bērniņu varu zīdīt. Man arī labāk patīk termins zīdīšana nevis krūtsbarošana, jo tie patiešām ir 2 dažādi jēdzieni. Katra sieviete, ieklausoties savās iekšējās sajūtās, atradīs pareizo risinājumu, lai kāds tas arī būtu. Jo arī mēs esam dažādas.

    Atbildēt
  17. Avatar

    Paldies par rakstu tik sensitīvai tēmai.
    Kad pirmo bērnu neizdevās barot ilgāk kā 2 mēnešus, ar otro biju nolēmusi cīnīties ar visām metodēm. Un man tā abās reizēs bija milzīga cīņa. Taču otrajā reizē barot ilgāk par 4,5 mēnešiem neļāva veselība. Es nepārdzīvoju. Mazulim ir daudz labāk, ka ir vesela un nesamocīta mamma blakām.
    Pirmais bērniņš praktiski uzauga ar piena maisījumu un nevarētu teikt, ka būtu ļoti slimīgs.
    Veiksmi mammām. Lai arī kā, jūs visas darāt lielisku darbu.

    Atbildēt
  18. Avatar

    Jāatzīst, pat ja esi pirms tam noskaņojusies, ka “barošu kā sanāks” un labi zini, ka mammas piens nav nekāds maģiskais eliksīrs un maisījums ir pilnīgi OK – vienalga, tai brīdī, kad saproti, ka nesanāks pašai, ir puņķi un asaras. Manuprāt, tie ir hormoni (dabai taču kaut kā jāpanāk, ka sieviete to smago un bieži vien nepatīkamo procesu nepamet pie pirmajām grūtībām :)), jo, tiklīdz biju beigusi vispār barot, vairs nesapratu, par ko bija cepiens. Ja nu kaut ko no tā visa nožēloju, tad to, ka pirmās nedēļas bērns bija puspaēdis, iekams sāku piebarot ar maisījumu (un joprojām esmu dusmīga uz slimnīcas personālu, kam likās, ka labāk ir bērnam laist vēnā glikozes šķīdumu nekā iedot pudeli).

    Atbildēt
  19. Avatar

    Piekrītu 100 %:
    “Teikšu goodìgi mani mulsina kad dodu pudeli citu klātbūtnē, man tāda sajùta ka man katram ir jāpaskaidro kapēc dodu klāt lai nepadomātu ka es negribu barot pati (mazajai 2 mēneši) un visu laiku gribas attaisnot savu rīcību.”

    Mana pieredze arī ir ārkārtīga cīņa par piena pavairošanu, zīdīšanas konsultantu piesaistīšana un milzīga vēlme izcīnīt piena cīņu. Kādus 4 mēnešus atslaucu dienā un naktī, masēju, veidoju konsultanta ieteiktos ēšanas režīmus, ēdu, dzēru visus iespējamos ieteikumus. Līdz konsultante iejūtīgi ieteica: Bet varbūt šī situācija vienkārši jāpalaiž. Nu, ir bērniņi, kuriem vienkārši nepietiek..

    Kaut kas manā galvā mainījās. Piena vairāk nekļuva, bet es beidzot nomierinājos vai samierinājos un sāku baudīt dzīvi ar meitiņu, nevis visu dienu mocīt sevi un viņu, lai tikai spētu pavairot pienu.

    Šodien meitai paliek 6 mēneši, joprojām baroju jaukti, taču nu jau krūts paliek par simbolisku padarīšanu, pieniņa ir maz, bet es zinu, ka izdarīju visu, ko varēju.

    Lai mums, mammām, tā pārliecība par sevi ir lielāka! Un lai mums izdodas baudīt būt par mammām!

    Atbildēt
  20. Avatar

    Kaut kā lasot šos visus komentārus sajutos vainīga, ka baroju ar krūti savu mazo čiksu. Mums ir 9 mēneši un negaršo īpaši biezeņi un putras. Ēd pārsvarā mammas pienu. Teikšu godīgi, es esmu nogurusi no biežās celšanās naktī, bet no otras puses, kādēļ tad man to bērnu vajag? Es uzskatu, ka jābaro ir visām un ja tiešām problēma ir tā, ka cilvēks grib doties ārpus mājas uz ilgāku laiku, tad man jūs ir žēl. Tā nav nekāda first world problem. Dārgās dāmas atgriezieties realitātē un beidziet dzīvot savā egoisma pasaulē.

    Atbildēt
    • Laura

      nuuu… es nedmāju,ka mazulim ir liels labums, ja mamma no barošanas ir izbesījusies, bet turpina to darīt tikai tāpēc, ka “tā vajag”. Protams, ir forši nepadoties pie pirmā apnikuma, bet nedomāju, ka kādam ir pienākums barot “tik un tik ilgi”, lai pārējā pasaule varētu uzslavēt.

      Atbildēt
      • Avatar

        Es saprotu tavu domu, bet vai tad nav tā, ka dienas laikā mēs esam izbesījušās par 100 lietām, un nekas – sadzīvojam. Tas viss ir attieksmes jautājums, ja to “šausmīgo barošanu” uztver kā normālu parādību un netaisa drāmu no nekā, tad tā vairs nav nekāda problēma. Nepiekritīšu arī tam, ka “tā vajag” ir kaut kas slikts, ikdienā mēs bieži darām daudzas lietas tieši tādēļ, ka “tā vajag”. Labi, katram ir tiesības uz savu viedokli.
        Dažreiz man liekas, ka dažas mammas pārāk daudz domā un pašas sevi uzkurina….

        Atbildēt
        • Laura

          Kaut kādā ziņā arī Tev piekrītu – ir lietas, kas vienkārši IR jādara…

          Atbildēt
  21. Avatar

    Pacietība. Pēc 2 mēnešu cīņas barojot jaukti, sapratu, ka biežāk maisījumu izleju izlietnē nekā appēd. Uzvara. Ieteikums – bez stresa, kā būs tā būs. Galvenais pašai būt mierā, vērot bērnu un ievērot, ka vienmēr dodam pirmās krūtis un tikai pēc tam maisījumu. Lai izdodas!

    Atbildēt

Komentē