Pirmais gads ar diviem

Pirmais gads ar diviem

Te nu es esmu – veselu gadu divu bērnu mammas lomā. Un, lai gan par četru cilvēku ģimeni mūs sāku uzskatīt tiklīdz uzzināju, ka esmu stāvoklī, ir pagājis gads, kopš Edvīns ir ārpus punča. Mans mazais pēcjāņu brīnums. Piedzimis 26. jūnija 4:44. Vienā no 2016. gada karstākajām naktīm. Tā nakts bija tiešām ļoti, ļoti karsta. Iespējams, prāta darbs būtu bijis laist bērnu pasaulē nevis kādā siltā vannā ( “Harmonijā”), bet vēsā baseinā. Tomēr noteikumi ir noteikumi. Īpaši jau dzemdībās.

Šis foto 9 dienas pirms Edvīna dzimšanas. Foto: Marta Logina

EDVĪNS

Edvīns vairs nav nekāds maz – maz – mazulītis. Jau mēnesi staigā, cenšas turēt līdzi brāļa aktivitātēm. Ir ļoti vērīgs un mīļš. Atdarina mūs visus. Slauka ar slotu, ber kaķīšiem barību un cenšas ieskrūvēt skrūves. Mācās dusmoties, kad kaut kas netiek atļauts. Ir jau sācis arī pārbaudīt robežas. Un uz mani viņš skatās ar TĀDU mīlestības pilnu skatienu, kā uz nevienu (piedod, Tom). Es jūtu – viņš jūtas droši kopā ar mani. Esmu viņa mamma. Esmu viņam viss.

Šis pirmais gads ir pagājis diez gan labi. Ar Edvīnu nav bijušas lielas grūtības, kolikas vai negulētas naktis. Sākotnēji visu apguva līdzīgos tempos kā brālis, pēcāk jau kļuva mazliet steidzīgāks. Ir ļoti atvērts spēlēm un komunikācijai ar citiem bērniem. Ir līdzīgs brālim vizuāli, bet tajā pat laikā – citādāks pēc temperamenta.

Pirmos mēnešus mazais šķita jūtīgāks, kā brālis. Viņam nepatika pārģērbties un vannoties. Tagad gan ir liels, liels ūdensmīlis. Ja viņam saka, ka ir beidzies vannošanās vai peldēšanās laiks – sadusmojas. Tāpat kā tad, ja neļauj aiztikt kaķu smiltis, vai neiedod kādu kārumu. Man tiešām bija piemirsies, ka tas viss (lasīt – robežu pārbaude) sākās jau tik ārti!

Edvīnam 3 nedēļas. Foto: Krista Kudore

SADZĪVE

Psihologi apgalvo, ka adaptācijas laiks, kurā ģimene pielāgojas katra bērna ienākšanai tajā,  ir 1-1,5 gads. Bērns – tās ir milzīgas pārmaiņas. Vispirms jau vecākiem, bet šoreiz – arī brālim.

Edvīns ieradās pie mums, kad Everts bija 2 gadus un 10 mēnešus vecs. Ne ļoti liels, bet arī ne ļoti maziņš. Jau bija sācis apmeklēt bērnudārzu. Tajā vasarā gan viņš to darīja saraustīti. Kad brālis piedzima, viņam bija brīvdienas. Ar augustu viņš atsāka dārziņa gaitas, bet no rītiem, neierasti sev, bieži bija bēdīgs. Un sirds sāpēja arī man, ka nevarēju viņu uz dārziņu aizvest pati, kā biju to darījusi vienmēr iepriekš. Savukārt visu septembri Everts dārziņu neapmeklēja slimības dēļ. Mans izsapņotais miers ar bēbi mājās bija kaput…

Septembris bija ļoti grūts mēnesis. Ļoti. Man nebija depresija, bet es tuvojos tai. Bieži nespēju savaldīt emocijas. Katru dienu cēlos ar domu, ka būšu laba mamma abiem bērniem, bet katru dienu devos gulēt ar domu, ka esmu izgāzusies. Mani kaitināja viss. Mani kaitināja, ka man nav dotas tās mierīgās dienas mājās. Tā vietā – pilnas slodzes žonglēšana starp diviem bērniem un sevi. Vīru vispār atstājot tālākajā ģimenes plauktiņā…

Ar abiem ārā viena garās pastaigās arī vēl baidījos doties, jo Everts tolaik bez teikšanas vēl mēdza vienkārši aizskriet kaut kur prom. Man bija bail, ka mazais ratos saraudāsies, būs jāpabaro, bet vecākais dēls tikmēr kaut kur nozudīs. Goda vārds likās, ka šis drosmīgais bēgšanas posms nekad nebeigsies. Bet beidzās. Un tagad, gadu vēlāk, es beidzot nebaidos doties kaut kur viena ar viņiem abiem. Man vajadzēja gadu, lai adaptētos tādai normālai iziešanai no mājas ar diviem. Redzēju, kā citas mammas ar tikko dzimušajiem bēbīšiem agri vien devās ar abiem mazuļiem gan uz kafejnīcām, gan spēļu laukumiem, bet man bija citādāk. Bet nu jau tās ir atmiņas, un arī man nav bail.

Ja man vaicā, kā brāļi saprotas, es saku – tieši tā, kā brāļiem jāsaprotas. Ķīvējas un mīlējas. Ne dienu bez kāda ķīviņa un dēlu apsaukšanas, bet ir arī feinie brīži, kad Everts satraucas, vai brālis ir priecīgs, un sauc viņu mīļvārdiņos. Protams, ka viņam reizēm brālis kaitina – kad jādalās ar mantām, sākumā varbūt tāpēc, ka nozaga mammas uzmanību, bet arī viņa attieksme gada laikā kļuvusi tikai pozitīvāka, un viņš man reizēm runājot stāsta, ka kādreiz gribētu  vēl kādu brāli vai māsu. Un kas man patīk vislabāk – viņam nav nekādu slēpto emociju. Viņš ļoti labi zina, ko domā, un to arī saka. Man nav jāzīlē par kaut kādām bērnam uzvedības pārmaiņām, jo tādu nav. Viņš skaidri pasaka un pārada, ko domā.

Bija brīži, kad man šķita – mans bērns laikam vienīgais reaģē uz pārmaiņām, uz brāļa ienākšanu ģimenē. Bet nē. Bērnam ir jāizdzīvo dažādas emocijas, tāds nu tas adaptācijas laiks ir. Kāds nu kuram, bet ir.

TAGAD

Tagad ir labi. Man šķiet, esam izturējuši šo pārbaudījumu – “Otrā bērna ienākšana ģimenē”. Un, kā jau pārbaudījumi, tas ir padarījis mūs tikai stiprākus. Godīgi – šī gada laikā mēs esam strīdējušies biežāk, kā citus gadus. Esam bijuši apvainojušies un jutušies nogurušāki viens par otru. Bet tajos brīžos palīdz apziņa, ka, bērniem pieaugot, paliek vieglāk (jo esam jau to pieredzējuši ar pirmo bērnu). Bērns kļūst patstāvīgāks, un arī vecākiem ir vairāk laika sev. Tāpēc mēs neesam no tiem, kas pirmajā bērna gadā steidzas izrauties kaut kur divatā. Zinām – tas pāries. Zinām, ka mēs nepazudīsim viens no otra. Mēs esam komanda! Un es domāju, kā mēs esam stipra ģimene.

Ko es līdzīgā rakstā rakstīšu pēc gada – laiks rādīs. Bet tagad es pakoju ballīšu atribūtus, lai šodien godam nosvinētu mūsu jaunākā dēla PIRMO jubileju! Paldies, Edvīn, ka izvēlējies mūs. Tu biji un esi mums vajadzīgs! Mūsu dzīvesprieks!

 

P.S. Starp citu, vari noskatīties / noklausīties manu dzemdību stāstu jaunajā youtube kanālā Dzemdību stāsti! Savukārt Edvīna piedzimšanas stāstu lasi tepat blogā.

Galvenais foto: Mārtiņš Otto.

 

 

10 komentāri

  1. Cik forši no paša rīta izlasīt šo rakstu! Sariesās asaras acīs. Šo blogu atradu pirms gada un viena mēneša, kad biju šokā par dzemdību norisi, kad manas meitas dvīnes bija nošķirtas no manis tikko dzimušas un es meklēju atbalstu, palīdzību un atradu to šeit. Sveiciens dzimšanas dienā! Un jā, manām meitām pēc mazāk kā mēneša būs gads :)

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies! Un laicīgs sveiciens jums :)

      Atbildēt
  2. Sveiciens jubileja!!!

    Un paldies par rakstu.

    Ari vasara busu majas ar diviem..teicu viiram ka no seetas neiziesu viena bez vel kada paliga…ari baidos ka ratos bus raudoss trismenesnieks un skriesu pakal trisgadniekam.
    Bet tad ticesu tev ka tas paries:)

    Atbildēt
  3. Sveicieni jums svetkos!

    Atbildēt
  4. Sveiciens Jūsu svētkos!
    Patīkami lasīt, kā brālīši sadzīvo. Mūsu mājās gan ir lielā māsa (4 gadi) un mazais brālis ( 1.5 gadi) un līdzīgas emocijas.

    Atbildēt
  5. Sveiciens dzimshandiena 😉
    Manai meitinai paliks gads 25.julija. Tavam blogam saku sekot tiesi gadu atpakal, kad maasa ieteica. Un katru reizi atrodu tik daudz ko kopigu. Mums ari meitinja otrais bernins gimene. Jasadzivo ar 5gadnieku brali.
    Laura Jus esat forshi un tapat mes visas parejas mammas un bebuki 🤗
    Lai forshas bernu ballites!!!

    Atbildēt
  6. Sveicieni jubilejā! Un raksts ļoti jauks, tāds patiess un cilvēcīgs, paldies :)

    Atbildēt
  7. Paldies, Tev par atklāto rakstu. Tik daudz kopīgā tām divu bērnu ģimenēm un arī atšķirīgā :) Priecīgu dzimšanas dienu! :)

    Atbildēt
  8. Laura

    Paldies jums visiem :) Un paldies,ka saprotat :)

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. No trīs par četriem | Viens + Viens - […] par to, kā pagājis pirmais gads, esmu jau rakstījusi blogā (“Pirmais gads ar diviem”). Nu jau brāļi sadzīvo zem…

Komentē