Stiprā griba

Stiprā griba

Maza atkāpe par vasaru. Kopā ar bērniem katra vasara nāk ar jauniem pārsteigumiem. Lai gan šī jau ir otrā vasara, kurā esam divu bērnu vecāku lomā, šķiet, ka šovasar TAS VISS IR PA ĪSTAM! Mums vairs nav viens maziņš ratos gulētājs, un viens gandrīz trīsgadnieks. Mums ir viengadnieks un bez viena mēneša četrgadnieks. Uhh. Lai gan par saules un siltuma daudzumu vidējais latvietis šovasar sūdzas, mums iet karsti, Ļoooti karsti. Šī nu ir vasara, kad atslābt nevar ne mirkli. Intensīvais periods, kas jāizdzīvo un jāpārdzīvo. Karstas diskusijas ar vienu, skraidīšana pakaļ otram. Protams, uzreiz jātēlo pašai savs advokāts, un jāsaka, ka es par to nesūdzos, un, radot bērnus, ar to arī rēķinājos, bet tomēr, ceru, ka ar šo ierakstu atradīšu kādu domubiedru. Apzināšos, ka tā ir vēl kādam, un tas, kāda ikdiena ir mums, ir pilnīgi normāli. Es tik daudz ko gribētu blogā uzrakstīt, bet vasara ir laiks ģimenei, kā arī – man top grāmata. Bet re, vienu ierakstu beidzot esmu pabeigusi. Priecāšos par komentāriem!

Mums bieži saka, ka mūsu bērni ir ļoti aktīvi, un tā tas tiešām ir. Nevienam ar 2 maziem bērniem nav super viegla ikdiena, bet bērnu un vecāku temperamenti, ģimenes ritms un noteikumi tomēr ietekmē to, kāda tā ir. Ir vecāki, kuri teiks, ka viņiem iet trakāk, kā mums, bet citi tikmēr apgalvos, ka viņiem gan ir vieglāk. Nu ja, katram ir citādāk, un tā nav nekāda sacensība – kā mēs katrs ar saviem bērniem sadzīvojam. Katrs pielājogamies viens otram, kā protam, vēloties tikai to labāko.

Jo vairāk par saviem bērniem domāju, jo vairāk ar viņiem pavadu laiku, es redzu, ka mums aug bērni ar izteikti stipru gribu. Par māzāko gan vēl tikai nojaušu, viņam ir tikai viens, bet par vecāko to varu teikt 100%. Angliski teiktu – “strong willed child“, latviski teiktu – “bērns ar stipru gribu”, “stūrgalvīgs bērns”, bet vecākās paaudzes pārstāvji, ļoti iespējams teiktu – izlutināts, vēl kāds, ka hiperaktīvs, kas vispār jau ir medicīniska diagnoze, ko var noteikt tikai ārsts. Es gan domāju, ka man ir pilnīgi normāli bērni! Bet jā – vismaz vecākais, ar stipru un izteiktu gribu. Viņš audzina mūs, un mēs viņu.

Ko tas vispār nozīmē? Bērnam ar izteikti stipru gribu raksturīgs :

  • dusmoties īpaši intensīvi. Tie nav parasti “tantrums” jeb dusmu lēkmes, kas raksturīgas visiem bērniem. Tas ir kā vulkāna izvirdums!;
  • pastiprināta interese par to, kāpēc kaut ko drīkst / nedrīkst darīt. Viņš neapstāsies pie vienkārša “nedrīkst”;
  • nepārtraukta viedokļu apstrīdēšana un noteikumu apšaubīšana – viņi spēj strīdēties daudz un dikti, ir izteikti demagogi, kas par sava viedokļa pareizumu spēj pārliecināt pat pieaugušos;
  • viņi vēlas būt noteicēji it visā – kā uzvesties mammai un tētim, ko un kā darīt citiem bērniem, ko ēst un neēst vakariņās utt.;
  • nepacietība – ja kaut ko vajag, tad vajag tagad! Un prasīs to, kamēr tiks sadzirdēts!;
  • nevēlas darīt lietas, ko viņiem liek darīt – spilgts piemērs ir tas, ka, ja pateikšu dēlam, ka pirms miega jāmazgā zobi, viņš teiks NĒ. Ja neteikšu neko, aizies pats un tos izmazgās;
  • vēlas izgudrot paši savus noteikumus;
  • ir ļoti uzstājīgi – ja viņš vēlēsies ēst konfekti, tad viņš darīs visu, lai to panāktu;
  • ignorē aizrādījumus, ja tie traucē viņam sasniegt mērķi;
  • bieži apzināti darīs pretējo teiktajam, piemēram, teiksi viņam, ka jādodas uz bērnu laukumu, ļoti iespējams, ka viņš teiks NĒ, lai gan to vēlas;
  • u.c.

Kāds šo izlasīs un teiks – nu nepaklausīgs, izlaists bērns! Visas augstāk minētās lietas, protams, var būt raksturīgas dažādiem bērniem, īpaši attiecīgos vecuma posmos. Ja 2 – 3 gadu vecumā to visu vēl var norakstīt uz attiecīgā vecuma “krīzēm”, tad ar stiprās gribas bērnu šķiet, ka atslābuma nav ne mirkli, un “krīžu / attīstības” periodos tas viss ir vēl izteiktāk. Tad, kad šķietami grūtais 2 – 3 gadu vecums ir pārdzīvots, spēja apstrīdēt dažādus viedokļus un noteikumus tikai pieaug – līdz ar spēju labāk izteikties un būt patstāvīgam. Ir jārēķinās ar bērnu, un jāatrod pareizais veids, kā ar viņu komunicēt.

Visgrūtākais ar šādiem bērniem ir viņus nesalauzt. Ļaut būt tādiem, kādi viņi ir, kādi viņi vēlas būt. Nepakļauties sabiedrības spiedienam, un neļaut, lai apkārtējo komentāri vai skatieni sāpina (ja tādi ir). Tas gan noteiktos laika periodos attiecas uz visiem bērniem. Nesalauzt bērnu, un tajā pat laikā iemācīt viņam, kā ir pieklājīgi uzvesties sabiedrībā un mājās, iemācīt respektēt  citus cilvēkus un viņa viedokli. Tas ir lielākais izaicinājums. Man personīgi ir visgrūtāk likt citiem saprast, ka viņu ieteikumi, kā vajadzētu izturēties pret bērnu, ja viņam uznākusi dusmošanās vai “nepaklausības lēkme”, vienkārši nestrādā. Un viņi neticēs, iekams paši nepamēģinās, nepadzīvos ar viņu ikdienā. Bet tāpēc jau ir vecāki, kuri vislabāk zina, ko un kā darīt, lai mazais pats neapjuktu savā vēlmē visu kontrolēt. Ir jāpalīdz bērnam izprast savas emocijas.

Tāpat grūti ir nesākt pašam uzvesties, kā bērnam. Izklausās tik vienkārši, kad uzrakstīts, bet, kad tev diezgan bieži ir darīšana ar dusmīgu un kontrolēt gribošu trīsgadnieku, savaldība ierindojas superspēju sarakstā. Ja viņš pēkšņi ir izdomājis, ka sist ir ok, mēs nevaram tā darīt pretī. Ja viņš ir izdomājis, kliegt, kad kaut kas nepatīk, ir ok, mēs nevaram sākt darīt tāpat. Ir jābūt maksimāli pacietīgiem un savaldīgiem.

Kad dodamies kaut kur kopā ar abiem bērniem, mums reizēm saka : “Jums gan ir ko turēt!”. Bet tā jau arī īsti nevar teikt, jo katrs jau pats pierod  pie tā, kādi tavi bērni ir. Nav tāds grūti vai viegli. Ir tā, kā ir, un ir jāmēģina atrast labākais modelis, kā visiem kopā sadzīvot, nesalaužot nevienu. Mierīgam  bērnam jāļauj tādam būt, un kautrīgo nevajag spiest uzstāties publikas priekšā. Aktīvajam jāļauj skriet, un drosmīgajam – uzdrīkstēties!

Labā ziņa ir tā, ka bērniem ar izteiktu gribu ir daudz pozitīvu īpašību, daudz superspēju. Tās ir :

  • drosme ;
  • bezbailība – viņu nebiedē augstums, nebiedē skaļums, nebiedē nekas, kas ir pa ceļam uz mērķa sasniegšanu;
  • mērķtiecība – ja kaut ko ir ieņēmis galvā, darīs visu, lai to sasniegtu. Vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs, un cik grūti tas būs;
  • sabiedriskums – ja viņš otrā laukumiņa galā ieraudzīs kādu, ar ko vēlas iepazīties, tad droši soļos klāt un pirmais uzsāks sarunu;
  • zinātkāre – izpētīs visu līdz pēdējam, iztaujās par visiem sīkumiem;
  • spēja izteikties – spēj labi pamatot, ko un kāpēc vēlas;
  • uzstājība;
  • vērīgums – ievēro lietas, kuras vēlāk var izmantot savu darbību pamatošanā;
    ar ļoti labu atmiņu;
  • izturība – viņi mēdz būt nenogurdināmi;
  • piedzīvojumu kāre;
  • utt.

Vai es būtu gatava atteikties no šīm viņa īpašībām, lai citi teiktu, ka mans dēls ir paklausīgs? Nē. Ar tādām īpašībām viņam ir vaļā visi ceļi, pa kuriem viņš vēlas iet. Tādiem bērniem ir visas iespējas kļūt par spēcīgiem līderiem. Viņi ir kaislīgi pret lietām, ko dara, un, pieaugot viņu gudrībai, spēj sasniegt neiespējamo. Es tik ļoti ticu, ka pēc gadiem 20 es raudzīšos uz pieaugušu vīrieti, par kura sasniegumiem es lepošos.

Bet, kamēr vēl nākotne nav pienākusi, ir jādzīvo te un tagad. Esmu no tiem, kas tic, ka bērna spējas ir pamanāmas jau agrā bērnībā, un mūsu pienākums ir tās saglabāt un attīstīt. Nesalauzt. Nepazaudēt.

Lai bērnam ar stipru gribu būtu mierīga ikdiena, var palīdzēt :

  • stingras robežas – jā, viņš tās apstrīdēs katru dienu, katru. Bet tām joprojām jābūt. Tomēr tās nevar būt miljons. Tām jābūt skaidri saprotamām, bet tik daudz, lai bērns nejustos tā, ka viņam nekas netiek atļauts;
  • viņa emociju pieņemšana un sarunas par tām – mēs tiešām ļoti daudz runājam par emocijām, ko piedzīvojam ikdienā. Tas palīdz bērnam saprast, kas ar viņu notiek;
  • pozitīvo īpašību un uzvedības modeļu izcelšana – lai dzīve nebūtu nemitīgs “nedrīkst”, “nedari”, “nē”, atceries uzslavēt tos brīžus, kad bērns dara ko labu;
  • (ierobežotas) izvēles iespējas – šiem bērniem ir ļoti grūti, ja vecāki ir noteicēji it visā. Bērnam jārada sajūta, ka arī viņam ir balss tiesības;
  • ļauj viņam eksperimentēt un pieļaut pašam savas kļūdas – nav jēgas 100 x dienā aizrādīt, ka bērns kaut ko nedrīkst darīt. Ļauj viņam darboties – ja vien tas neapdraud viņa veselību;
  • runā ar viņu kā ar pieaugušo – izskaidro, ko un kāpēc nedrīkst darīt, pamato to ar patiesajiem iemesliem, ne meliem;
  • respektē bērnu – tāpat, kā tu gribētu, lai respektē tevi;
  • jāļauj būt maksimāli patstāvīgiem – vislabāk nepieciešamās lietas un pienākumus bērni veic tad, ja viņiem to neviens neliek darīt, pēc pašu iniciatīvas;
  • iedomājies sevi viņa vietā – kad ir ļoti grūti, pamēģini iedomāties sevi bērna vietā. Visticamāk – viņš nedara kaut ko tāpēc, lai tev, vai kādam citam ieriebtu…

Sveiciens visiem, kuri piedzīvo intensīvu ikdienu, un kuriem mazie rakari neļauj atslābt – tas viss, mīļie, nākotnes vārdā! ;)

42 komentāri

  1. Avatar

    Paldies! Forši, kad kāds pasaka skaļi (uzraksta) to, ko pati sev galvā bieži atkārto mēģinot dažreiz savaldīties!

    Atbildēt
    • Laura

      Savaldība ar katru dienu pēc tāda treniņa aug :) :D

      Atbildēt
      • Avatar

        Arī es mācos sadzīvot ar savu stipras gribas puiku, kuram tuvojas 3gadi. Viņš mums ir otrais bērns, pa vidu starp 4gadnieci māsu un 10m brāli. Varu teikt, ka šiem bērniem patīk, ja ar viņiem sadarbojas, nevis liek kaut ko darīt. Šādi izbēgām no gandrīz jau katastrofāliem tantrumiem, kas ilga 10-20min un dienā vismaz 3x. Šobrīd redzu, ka puikam ļoti palīdz tas, ka nevis saku nē, bet aicinu darīt kaut ko citu, ideālā variantā-kopā. Vārds NĒ viņā izprovicē tikai negatīvas emocijas, kas eskalējas histērijās. Iesaku grāmatu-“Bērni ir no debesīm”. Kaut arī ne visam tur piekrītu, taču tas man bija labs atspēriens manā izmisumā..

        Atbildēt
  2. Avatar

    Paldies, fantastisks raksts 😍

    Atbildēt
  3. Avatar

    Izklausās,ka tavējais dēliņš pēc personības tipa ir rubīns. Ir daudzi veidi,kā iedala personības,man vislabāk pie sirds gāja D.Džonsones “GEMS”,kur katram tipam atbilst kāds dārgakmens. Un rubīni ir tie,kurus audzinot jābūt vislielâkajai gudrībai,viņi ir tie,kas ir gatavi likt pasaulei griezties un sasniegt to,ko vēlas. Brīžiem tikai tā vēlme ir tik stipra,ka viņus neinteresē citu cilvēku domas un jūtas..Taču tieši tam ir domāti tevis pieminētie punkti par audzināšanu šīm īpašajām personībām :) Lai tev izdodas!:)

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies par komentāru. Tieši meklēju literatūru, kas palīdzētu vēl vairāk izprast savu bērnu :)

      Atbildēt
  4. Avatar

    Lasīju ar lielu interesi, jo savu trīsgadnieku pagaidām varu attiecināt pie vairākām Evertam raksturīgām īpašībām. Protams, daudz kas ir pieskaitāms pie vecuma un gan jau mazās māsas nesena parādīšanās arī ir nospēlējusi savu lomu, bet jebkurā gadījumā arī mēs katru mīļu brīdi “apstrīdam” visu, ko saka mamma vai tētis, kā arī ļoti stingri pieturas pie sava un tikai sava viedokļa un vēlmēm. :)

    Atbildēt
  5. Avatar

    Es par savu stiprās gribas četrgadnieku esmu dzirdējusi visu: līdzjūtība, izlaists un izlutināts, “vospitanije prosto uzhas!”, “Tu dari kaut ko nepareizi”, “tev nu gan ir, ko turēt”. Man pat ir aizrādījuši, ka es viņam esmu iemācījusi visas tās nebēdnības, piemēram, mēles rādīšanu. Un pati dzīvoju nebeidzamā vainas sajūtā, ka tiešām esmu kaut ko palaidusi garām. Tādēļ svārstīgi un nepārliecināti izmantoju dažādas, pretrunīgas audzināšanas metodes. Paldies, Laura, par šo rakstu. Saskan ar to, ko dziļi sirdī zinu un jūtu par savu gudro un mērķtiecīgo dēlu!

    Atbildēt
    • Laura

      Es jūtos līdzīgi! Ja apkārtējie sāk apšaubīt, tad neviļus sāc apšaubīt arī pats sevi. Bet, tāpat kā tu, dziļi sirdī zinu, kā ir patiesībā – jātic sev un saviem bērniem :)

      Atbildēt
  6. Avatar

    Raksts tiesam loti labs, izsmeloss un godigs! Paldies!

    Man ir tikko piecgadnieks, un dazas lietas no raksta piemineta ari mes piedzivojam sava ikdiena. Ejot gadiem uz prieksu, secinu, ka pagajusa gada bija vieglak. Pieveru jau acis krizem un attistibas lecieniem, jo tas man nedod skaidru atbalstu ikdienas gaitas. Visvairak palidz, ja Tu tiesam velti laiku bernam un sajuti kads vins patiesiba ir un kads vins visdrizak NEKAD nebus. Savaldiba un speja nesalauzt – loti sauras robezas, un kad tad skaitas nesalauzt (neaizradit, nekliegt?)? Tomer ari man galva ienak domas par to, ka berns sad un tad tiesam tiek parak izlutinats un pacelts parak augstu gimenes modeli. Esmu par to, ka stingrakam vardam vai darbibai ir daudzreiz jaaptur berna izgajieni kaa majas, taa sabiedribaa. Neskatoties pat uz to, ko domas apkartejie, ja alesanas sakas publiski, ari man kaa mammai tas neliekas pienemami un es meginu ieturet stingrakas robezas, nedomaju taja mirkli, ka salauzu bernu, berna gribu vai esmu slikta maate. Pirmajos gados tiesam daudzus uzvedibas modelus var novelt uz to, ka berns vel mazs, daudz ko lidz galam neizprot utt., bet 4gadnieki, 5gadnieki… loti labi saprot, spej komandet labak kaa armijas generali, spej ari manipulet un spej saprast ricibas sekas, logiku.

    Lai ari skaidri saku saprast kads manam bernam temperaments, ko vins spej labak, ko ne tik labi, tomer vina ikdiena paies sabiedriba, kura vinam bus ”jaizdzivo” pec dazadiem noteikumiem. Un taja nebus terminu – hiperaktivs, apatisks, stipras gribas berns… tur bus skaudra ikdiena, kad berni medz but loti nezeligi viens pret otru, kad skolotajas prasis, lai stundas netrauce citiem, lai macas labi, pilda kartigi majas darbus un otram ar linealu neklape pa galvu. Tur neviens tik loti neiedzilinasies kaa to dara mammas un teeti. Tapec ir lietderigi saprast kads Tavs berns ir, bet taja pasa laika maksimali ari meginat vinu sagatavot tam, ka tik un ta sabiedriba valda modeli, kaa butu konkretas vietas/situacijas jauzvedas un tas nav NEKAS TADS extra prasits no jau liela berna.

    Viennozimigi to, ko redzu ikdiena – puikam looooooti (!!!!) butiski ir teva klatbutne, kvalitativi veltitais laiks aktivajam nodarbem, speja paradit jaunas lietas. Psihologiskai attistibai tas ir milzigs ieguvums, par to parliecinos katru dienu.

    Atbildēt
    • Avatar

      100% piekrītu. Jo tagat ir mammas un tēti. Bet skolā un starp draugiem var nesaprast un beigās būs grūti iejusties ja nebūs stingras robežas un saprašanas ka citur tā neucinàsies.

      Atbildēt
      • Laura

        Personīgi manam dēlam tā ucināšanās galīgi nav arī vajadzīga, un dārziņā jūtas labi. Bet jā – tavu domu sapratu un piekrītu.

        Atbildēt
    • Laura

      Par robežām tikai piekrītu – tā ir vieglāk gan vecākiem, gan bērnam. Jābūt konsekventiem un jāiztur tā nemitīgā robežu pārbaude :). Un es arī arvien biežāk domāju par to, kā būs skolā utt. Domāju, neviens vecāks nevēlas, lai bērns neiederētos sabiedrībā… Dažreiz par to baidos, tomēr ticu, ka galu galā viss izdosies “pa labam”! :)

      Atbildēt
      • Avatar

        Robežas vajag noteikti, bet dažreiz redzu, ka tās ir par daudz, ka bērns nespēj ieturēties tajās, nemitīgi jāaizrāda. Un tad es atlaižu, ja tas neskar veselību, drošību…Pagaidīšu, kad paaugsies un pieņemsies gudrībā, tad novilkšu jaunas, jo robežas var būt arī neatbilstošas vecumam, ko novēroju pie saviem bērniem. Ja 4-gadniece tās ievēro pavisam viegli, topošais 3-gadnieks (un vēl puika) tās vienkārši neuztver!

        Atbildēt
  7. Avatar

    Paldies par visa uzlikšanu uz “papīra” ☺️
    Manai dāmai jau ir 5 gadi, nedaudz jau pierimis tas dumpinieciskums, bet ik pa brīdim laužas laukā tāpat.
    Priecājos par to, ka šo visu uztver veselīgi, nevis kā slimību, novirzi no normas, vai tml.
    Veiksmi nebeidzamajā cīņā! 👏🏻🙂

    Atbildēt
  8. Avatar

    Sveiki Laura :)
    Kā man gribas visiem taviem uzskaites punktiem teikt, man ar, man ar tas pats. Meitai 9gadi drīz paliks un vēljoprojām ikreiz, kad kautkur dodamies “izbesamies” pēc pilnas programmas. Ar gadiem esam pieslīpējušies, zinam kas ir kas, bet vienalga ne mirkli nevar atslābt! Jā, kā iepriekš komentāros teica, pasaule griežas ap viņu, viņa ir kāda kompānijas dvēsele.
    Mans vislielākais izaicinājums ir tas, nesalauzt viņi, neiedzīt kompeksos. Atzīstu, ka esmu kautkādā ziņā jau to izdarijusi.
    Vienīgais ko mana meita nedara ir netaisa histēriju scēnas, bet uz visa fona, histērijas man vairs neliekas nekas :D
    tēta klātbūte ir ļoti svarīga, nu tā, ka viņi ir dvēseles radinieki, jau no dzimšanas, tētis ir tas svarīgais, tas stiprais plecs.
    Daudz runāju ar viņu, ka uz pasaules ir citi cilvēki, tai skaitā ģimenē, ka atsevišķi gājieni un izdarības var traucēt un būt nepatīkami. Nereāli piestrādāju pie tā, ka sabiedrībā ir pieņemtas dažādas normas, ka nav pieklājīgi, bez atļaujas kautvai kafejnīcā aizlīst aiz letes. Ka nedrīkst savus pirkstus bāzt koplietošanas ēdienā utt.,
    Bet nu tāpat mans bērns panāks sev vēlamo rezultātu. Ja gribēs tos pirkstus iebāzt kūkā, paslepeno izdarīs. 200000000000x varu teikt kādu lietu, lai nedara, tikuntā izdara, pati “aplaužas” un tad gauži raudādama nāk un saka, ka man esot bijusi taisnība.
    Tagad es saku, tev ir izvēles iespēja to darīt vai nedarīt, ja darīsi tad sekas zini utt.,
    Bet pāri visam mūsu galvenais uzdevums ir vienkārši mīlēt bez nosacijumiem. Jo mums katram ir dots savs īpašais bērns, nu tas mūsu bērniņš un esam viņam vislabākie vecāki.

    Atbildēt
    • Laura

      9 gadi.. skaidrs – tas vēl kādu laiku turpināsies :) Ar interesi gaidu, ko sagaidīsim no viņiem nākotnē :)

      Atbildēt
  9. Avatar

    Taisnība- respektējot bērna temperamentu, personību un vajadzības, brīžiem ir ļoti vientuļi, jo ir tik pierasts bērnu salāgot ar pieaugušo vajadzībām, padarīt ērtu citiem cilvēkiem. Un vecākiem,kas audzina atbildīgi, ieklausoties un respektējot SAVU bērnu ir vajadzīga i gudrība, i drosme, i izturība. Arī noturība pret apkārtni, kurai tik ļoti patīk paklausīgi, klusi, skaisti un saulaini bērni, kuri eksistē tikai pasakās :) Paldies Tev par šīs tēmas kustināšanu!

    Atbildēt
    • Avatar

      Zviedrijā attiecībā uz šādiem bērniem ir termins “Extra krävande barn”, kas to arī nozīmē, ka šādi bērni prasa daudz un mammas jau sapratīs, ka tas daudz attiecas gan uz laiku, gan uzmanību, gan pacietību, gan… gan… Vienvārdsakot, tas paņem daudz enerģijas. No otras puses, tāpat kā to raksti Tu, Laura, šādi bērni ir kā neapstrādāti dimanti, no kuriem var nākotnē sagaidīt lielas lietas. Pie noteikuma, ka audzinām pareizi. Tas arī tas lielākais izaicinājums, saprast, ko pareizi katrā situācijā nozīmē. Un kas vispār ir pareizi, jo laika gaitā tas viss mainās. Bet gan jau katra māmiņa sirds dziļumos to zinās pati. Izturību!

      Atbildēt
  10. Avatar

    Tēma ir lieliska.
    Man abi bērni savā veidā ir stipras gribas un starpība viņiem 1.7 gadi.
    Bija brīži kad likās…wooooo-hooooo nu tagad ar mani ne tikai kaijas runā 😎

    Tieši ap 3 gadu vecumu abiem sapratu. ..Es acīm redzot esmu stipras gribas mamma, jo ir lietas ko vienkārši nespeju pieļaut un pieņemt, tāpēc cītīgi strādāju pie tā lai mani bērni saprastu to .
    Protams -darba zvērīgs,ilgstošs bet paveicams.

    Tagad kad abiem ir 6 un 4.5… Nu ir tā ka it kā ir nost tāda būšana opozīcijā vai ne kontrolētas dusmas vai kas cits.taču vieta jau nevar palikt tukša un diskusiju panelis ir audzis augumā. Un kas pats labākais -pamatoti argumenti. ..Kad tu vienkārši atsēdies un saproti. ..wow,viņiem ir taisnība. 😂

    Paliks vieglāk ,galvenais noturēt savu fronti, to kas Tev ir būtiski un viss izdosies!

    Atbildēt
    • Laura

      Cenšos, cenšos… man arī ir lietas, ko cenšos nepieļaut, lai bērns darītu, bet nu tas prasa daudz, daudz pacietības.

      Atbildēt
  11. Avatar

    Sveika Laura. Lasot mani bija sajūta, ka rakstītais ir par manu videjo meitu. Meitiņai drīz 5 gadi. Dzīvojam visa ģimene Somijā un šādi bērni tur ir mīlēti un pieņemti arī sabiedrībā, jo tiek uzskatīti par stipras gribas spēcīgām personībām. Tāds ir arī bērnudārza raksturojums un tas tiek izteikts kā dāvana mums vecākiem. Grūtākais ir tas, ka brivlaikus pavadam ar radiem Latvijā un tad piekjeru sevi, ka radu un draugu negatīvie komentāri ievieš manī šaubas. Visvairāk mani aizskar- Tu lauj sev kāpt uz galvas, Kas no tā bērna izaugs, utt Cilvēki iesaka – vajag nopērt, ieliec kaktā, noliec pie vietas, atsūti padzīvot pie manis es ātri pārmācīšu utt. Un patiesībā problēma jau nav manā bērnā, kaut arī sabiedrības spiediens dazkārt liek man uzvesties ne tā kā saka mana sirdsbalss. Problēma ir sabiedrībā, Latvijā bērns netiek vērtēts kā līdzvērtīgs sabiedrības loceklis. Tādēlj arī, diemžēl Latvijai trūkst šādu spēcīgu cilvēku, kuri audzināšanas procesā nebūtu samaitāti. Man ir prieks, ka aizvien vairāk vecāki sāk apzināties un iziet no šiem rāmjiem un audzina bērnus savādāk. Ja es ar gjimeni nebūtu nomainijuši vidi atbraucot uz Somiju, iespējams būtu savu meitu salauzusi piespiesdama pakljauties sistēmai. Esam aizvadījuši jaukus 2 mēnešus mīļajā Latvijā, esam apsvēruši domu atgriezties dzimtenē, tomēr, laikam neesmu gatava vēl pagaidām. Kopumā saprotu, ka man vel ir jāstrādā ar sevi, lai es spētu dzīvot pēc sava ritma, pēc saviem uzskatiem. Laura, tu esi drosmīga mamma, ka nelaujies kopējās masas spiedienam un audzini bērnus mīlestībā. Ar interesi lasu un iedvesmojos no tevis.

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies par komentāru. Man līdzīgas sajūtas!

      Atbildēt
  12. Avatar

    Saprotu, par ko ir runa :)
    Šiem bērniem ļoti ļoti palīdz tas, ko es saucu par “darba terapiju” – dot uzdevumus (bet bez pavēles, tas pēc būtības netiek uztverts). Būt atbildīgam, vajadzīgam. Palīdzēt nest galdu, būt galvenajam putras dalītājam, izplānot pastaigas maršrutu, to “smago” miltu paku aiznest no viena skapīšu uz otru utml. Un viņi ļoti labi tiek galā ar sarežģītu uzdevumu veikšanu, organizēšanu – šie cilvēki diez vai kļūs par izpildītājiem, viņi būs vadītāji.

    Tāpat domāju, ka skolā un sabiedrībā viņi noteikti nepazudīs, ātri sapratīs noteikumus, pēc kuriem spēlēt.

    Un vecākiem laikam vienkārši jāpieņem, ka ir jārunā tās miljons reizes par vienu lietu un “jāmodina” bērnā tā sirdsapziņa, jo viņš spēj rīkoties tikai tad, kad sevī sajūt vajadzību, nevis kad mamma saka nebāzt pirkstus bļodā (pavēl kaut ko).

    Nu tā, ikdienas gaitā uzkrātas atziņas :) bet varbūt ir kāda laba literatūra par šo tēmu? Jo tā ir ļoti aktuāla visā sabiedrībā, kopš bērnus vairs neaudzina ar pērienu un par akliem izpildītājiem.

    Atbildēt
    • Laura

      O jā. Mēs arī cenšamies dot uzdevumus, lai jūtas svarīgs :)

      Atbildēt
  13. Avatar

    Taas beernu izdariibas katraa gjimenee droshi vien ir savaadaakas un gruuti ir saliidzinaamas! Katram savaa robezhas! Mums sishana, kniebsana un cita veida saapiiga paari dariishana ir robezha, pie kuras jaaiet paseedeet padomaat, jaanoliek malaa visas rotaljas, kameer neatvainojas paari izdariitajam.. tas var turpinaaties stipri vairaak kaa 5min ar neskaitaamaam noliksanaam atpakalj uz padomaashanu, bet savas sakraataas emocijas izraud, atvainojas, kam paari izdariija, samiljojas un iet taalaak savaa dziivee.. ..tas par 3+ gadnieku.. un kas manupraat ir svariigi, nemeeginaat pielabinaaties ar konchaam, multeneem vai citiem labumiem briizos, kad tuvojas robezhaam..bet audzeet savu gribu un notureet savas robezhas! Stipras gribas beerni padara savus vecaakus stiprus savu robezhu sargaasanaa, savukaart stipri robezhu sargi padara beernus veel stipraakus un motiveetaakus robezhu paarkaapsnaa!! Tureshanaas pretii un robezhu sargasana, manupraat, nevis salauzh, bet padara stipraakus, savukaart multene vai koncha “mīljā miera labad” ir taas lietas, kas salauzh, jo labums atnaak viegli (veelaak dziive taa var vairs nebuut, bet buus pieradis)!! P.S. gudras graamataa neesmu lasiijis, nav laika, taa kaa piedodiet, ja muldu galiigi garaam teorijai ☺️

    Atbildēt
    • Laura

      Atvainošanos mūsējais ir labi atstrādājis :D Par robežām, protams, piekrītu. Tas ir skaidrs, ka viņiem jo īpaši tās ir vajadzīgas…

      Atbildēt
      • Avatar

        Jaa jaa, ir atvainoshanaas pa iistam un ir taas, kur peec minuutes atkal notiek kkas taads, kaa deelj ir jaaiet paseedeet, bet nu jaa, musu trisgadniece no Everta par pusgadu atpaliek, taa kaa nezin, kas veel ir sagaidaams!!

        Lai speeks ar Jums!!

        Atbildēt
  14. Avatar

    Lasu un brīnos – noraksturots mans vecākais dēls par 200%! Lai gan viņam ir 6 gadi, šādu “stipro gribu” izbaudam kopš dēla 3 gadu vecuma. Es zinu, ka mans dēls dzīvē gūs panākumus, daudz sasniegs un zinu, ka varēšu beigt dzert balderjāņus… kaut kad… cerams, drīz 🙈 Paldies par šo rakstu! Smēlos spēku! 👍

    Atbildēt
  15. Avatar

    Raksts ļoti labs, paldies. Tagad atskatoties uz sava bērna agro bērnību (tagad viņam 13-uhh), varu secināt, ka arī man aug stipras gribas cilvēks. Arī es esmu dzirdējusi komentārus par izlutinātu bērnu, bet laikam ejot ap bērna 7-8 gadiem sāku pamanīt, ka apkārtējie saka- Cik tev ir gudrs bērns. Kāpēc? Jo ar savu stipro gribu bija izaudzis unikāls cilvēks, kurš skaidri zin ko grib un nelec pārējiem pakaļ. Protams, bērnu dārzā, kad veidojās individualitāte, tad draudzējās ar visiem, bet jo vecāks auga, jo saprata, ka visi viņam nederot par draugiem. Viņš daudz klausās, skatās un lasa, un tik pat daudz runā-demogos, tā ka pieaugušajiem mute ciet. Esmu priecīga, par to ka mans bērns ir tāds kāds ir, jo zinu ka viņš ir Personība ar lielo P. Un viņš tāds nebūtu, ja savos 3-4 gados es viņu presētu, ka vienmēr sabiedrībā jātur mute ciet. Pienāks laiks, kad arī Everts sapratīs, kad jātur un kad ne. Tas saucas, turi roku uz pulsa un ļauj bērnam būt viņam pašam.
    Lai izdodas!

    Atbildēt
    • Laura

      Forši izlasīt viedokli no kāda, kam bērns jau tīņu gados. Paldies!

      Atbildēt
  16. Avatar

    Biju pie ģimenes terapeita, jo arī man viens no bērniem ir “ar grūto temperimentu” (bērns ar stipru gribu un galējs savās izpausmēs – ja raud, tad cik vien “jaudīgi” var un ja smejas tad ar tieši tādu pašu atdevi, utt. Ar trakām raudāšanām un vēl citām izpausmēm).

    Tikko tiku pie lieliskas grāmatas: “Bērns mani NEKLAUSA” I.Filjoza un izlasot pirmo nodaļu jau vairāk sāku saprast savu bērnu (mums ar bērnu ir dažādi temperimenti). Iesaku! Tā ir par bērnu audzināšanu no 1-5gadiem :)

    Atbildēt
  17. Avatar

    Es šodien biju ar savu gandrīz trīsgadnieku lieveikalā, kur mūs pārdevēja skaisti “izlamāja” pasakot, ka cilvēki šeit strādā un ar šādu bērnu esot jāiet uz mežu. Citās dienā noteikti būtu šadai personai veltījusi kādu skarbu vārdu, bet laikam fakts, ka gaidu otro bēbi mani padarīja krietni emocionālāku un beigās sēdēju mašīna un asaras birdināju pati. Labi, ka tieši šodien, pavisam nejauši uzdūros šim rakstam un atkal viss salikās pa plauktiņiem. Paldies!

    Atbildēt
  18. Avatar

    Ir dažādu temperamentu bērni un ar kādu noteiktās situācijās ir vieglāk ar kādu grūtāk. Mani tikai mulsina rakstā un komentāros lietotie apzīmējumi, jo, manuprāt, stipra griba var būt (un ir) arī pavisam klusajiem un ārēji mierīgajiem. Tāpat jebkurš bērns ir Personība (ar lielo P) un dāvana vecākiem. Neesmu novērojusi arī, ka līderiem, gudrajiem un apdāvinātajiem būtu raksturīgs viens temperaments vai rakstura iezīmes. Katram savs!

    Atbildēt
    • Laura

      Taisnība… es vispār spēju runāt tikai par savējiem :)

      Atbildēt
  19. Avatar

    Ļoti jauks un, šķiet, arī aktuāls ieraksts! “Visgrūtākais ar šādiem bērniem ir viņus nesalauzt. Ļaut būt tādiem, kādi viņi ir, kādi viņi vēlas būt. Nepakļauties sabiedrības spiedienam, un neļaut, lai apkārtējo komentāri vai skatieni sāpina” >> JĀ!!! Paturu šo prātā vienmēr. Mans bērns vispirms, apkārtējo viedokļi – pēc tam. ;) Cenšos būt arī objektīvi informēta par temperamentiem, emocionālo audzināšanu utml. štellītēm un tas man dod pārliecību, ka es tiešām pati ZINU labāk par savu bērnu nekā citi. Manējais piecgadnieks arī ir ar raksturiņu, bet, kā jau te kāda mamma raksta – gadiem ejot, jau zini, ko teikt, un darīt, lai visiem izdodas veiksmīga diena. :D

    Atbildēt
  20. Avatar

    Man ir komentārs no savas pieredzes, bet… no bērna skatu punkta, jo aprakstītajā stipras gribas bērnā atpazīstu sevi. Un ticiet man, jūsu pūles sadarboties ar bērnu, nevis viņu salauzt ir kaut kas lielisks. No 3-4 gadu vecuma gan pati neko daudz neatceros, bet no tīņa gadiem gan un gāja traki. Tā rezultātā savos 23 joprojām cīnos ar mazvērtības kompleksiem un tik ļoti vēlētos, lai mana mamma būtu šo izlasījusi mani audzinot. Tāpēc turieties, Jums viss sanāks un bērni to novērtēs :)

    Atbildēt
  21. Avatar

    Mūsu vecākajam tikko 9 gadi,tas pats tipāžs,grūti pat aprakstīt cik ļoti daudz spēka un pacietības ir prasījusi audzināšana un vēl nezinu kā tas būs ietekmējis abas māsas un ko varam sagaidīt tālāk. Bet-augot lielākam,jūtu,ka viss sacītais un ieguldītais tomēr ir “aizķēries”,pamazām rodas sajūta,ka paliek labāk un darbs būs atmaksājies! Tādēļ ir nepagurdamiem jāturpina! Par pozitīvo-dēls ir nolēmis noskriet Stirnubuka 10km distanci,jo grib medaļu.Sāka trennēties un katru dienu vienā piegājienā noskrien 3km ap māju (privātmāju),vienu dienu noskrēja 5,lūdzām piebremzēt.Skrien jau 6 dienas,trennēsies 2 mēnešus,jo tētis teica,ka 10km distancei tā vajag.Raksta arī grāmatas,ir fenomenāla atmiņa un argumentācijas spējas.Neēd mcdonaldu,jo tas ir dranķis…Tā,ka būs viss labi ar mūsu sarežģītajiem bērniem😊Un tiešām ir uzmundrinoši lasīt,ka neesam tādi vienīgie!

    Atbildēt
  22. Laura

    Nesen izlasīju grāmatu par to, kā ar stiprās gribas (un vispār bērniem) labāk runāt. Ceru, uz rītdienu sagatavot apkopojumu blogā :) Ļoti patika.

    Atbildēt

Komentē