Bērnudārzs, bērnudārzs!

Bērnudārzs, bērnudārzs!

Bērnudārza gaitas Everts uzsāka 2015. gada rudenī – kad viņš tikko bija nosvinējis divu gadu jubileju. Lai gan parasti dārziņa gaitu uzsākšana tiek plānota laicīgi, mums tas nācās diez gan spontāni. Vēl īsi pirms viņš sasniedza 2 gadu vecumu, nedomāju, ka laidīšu viņu bērnudārzā ātrāk, kā 3 gadu vecumā,  jo, kā apzinīga mamma zināju, ka tā iesaka psihologi. Protams, dzīvē viss nenotiek tā, kā to esi paredzējis, jo īpaši dzīvē ar maziem bērniem.

LĒMUMA PIEŅEMŠANA

Jo tuvāk nāca rudens un dēla 2 gadi, jo vairāk es sāku izjust vēlmi piepildīt sevi, un darīt kaut ko arī ārpus mājas dzīves. Mani ļoti nomāca apziņa, ka esmu tik ļoti atkarīga no dēla, kurš dien dienā mani fiziski un emocionāli izsmēla, jo bija sasniedzis ļoti aktīvu vecumu. Bieži devos gulēt ar pārguruma sajūtu un pārmetumiem, ka atkal neesmu izdarījusi lietas sev (nevis bērnam). Pārāk bieži es jutos dusmīga, satraukta, nervoza. Man nebija iedvesmas radošām rotaļām mājās vai ārā, es mēdzu justies kā iesprostota mājās. Lai gan es ļoti, ļoti mīlu savu mazo, un vēlos viņam tikai to labāko – neierobežotu mammas tuvumu katru dienu, vislabākās un attīstošākās rotaļllietas, visdrošāko vidi, es vēlējos arī strādāt, ļauties izaicinājumiem. Ieklausījos sevī, savā bērnā, kurš bija (un joprojām ir) ļoti sabiedrisks un drošs, un nonācu pie lēmuma, ka man par visām varītēm nav jāklausa padomi no citiem, par to, kā tad īsti būtu pareizāk. Nolēmu klausīt sevi, un sākām bērnudārza meklējumus.

AUKLĪTE VAI BĒRNUDĀRZS?

Pirms divu gadu vecuma Evertu šad tad uzticēju auklītei,  bet līdz galam mums šis variants nenostrādāja. Auklīte bija forša, bet Everts viņu satika diez gan reti. Tāpat, mammas un tēti noteikti zinās, ka gatavošanās auklītes atnākšanai bieži vien ir ilgāka par pašu brīvbrīdi bez bērna, kad aukle ar viņu paliek. Nu vismaz es vēlējos aukli uzņemt gan tīrā mājā, gan iepriekš centos pati pagatavot bērnam ēst. Mums bija gados jauna auklīte, kas ir super, bet vienīgais mīnuss, ko es teiktu – parasti jaunām auklītēm ir pašām savas darīšanas un aktivitātes, piepildītas brīvdienas. Vismaz man radies tāds priekšstats. Protams, galvenais laicīgi visu sarunāt, vienoties par nosacījumiem. Tagad mūsu ģimenē arī ik pa laikam palīdz (cita) auklīte – aizved kādu no bērniem uz spēļu laukumiņu u.tml. Man šķiet, ar auklītēm ir tā – vai nu ir klikšķis, vai nav. Bērna pieskatīšanai ikdienā gan izvēlos bērnudārzu, jo tas man rada drošības sajūtu, kā arī zinu, ka tur būs padomāts par vecumam atbilstošām izglītojošām aktivitātēm.

BĒRNUDĀRZA IZVĒLE

Sākšu ar to, ka mums bija jāizvēlas kāds no privātajiem bērnudārziem, jo rindā uz valsts dārziņu stāvam joprojām. Tas laikam (cerams) spīd uz Everta piecu gadu vecumu…

Pirms bērnudārza tēma mums bija aktuāla, biju izdomājusi visādus variantus – tuvākus un tālākus no mājām. Montessori un eko dārziņi vispār likās kā tāds “must do”. Tomēr atkal – dzīvē ne viss notiek tā, kā esi iztēlojies pirms tam. Manā bērnudārzu sarakstā bija pāris dārziņi – gan montessori, gan internacionāli, gan vienkārši tāds, kurā gāja paziņu bērni. Dažos bija sanācis pabūt, kad ar Evertu apemklējām “Yamahas” skoliņu, citi vēl bija jāapskata.

Apskati sākām ar dārziņu, kurā gāja paziņu bērni. Iegājām iekšā, un Everts uzreiz aizskrēja pie bērniem spēlēties. Izrunājāmies ar vadītāju, pamanīju, cik feini bērni draudzējas ar audzinātājām. Dārziņš pats pēc skata – nekas īpašs. Pedagoģijas metodes – visdažādākās, bez usvara uz montessori, Valdora vai vēl kādu citu pedagoģijas metodi. Ikdienā papildus mūzikas nodarbības un tā. Vienvārdsakot – “parasts dārziņš”. Tomēr kaut kas tajā vienkāršībā mūs aizķēra. Izlēmām pamēģināt.

Galu galā mēs tā arī palikām pie šī dārziņa. Sanāk, ka izvēlējāmies to 4 faktoru dēļ:

  • netālu no mājām (lai gan tas neatrodas gluži mūsu rajonā, bet nokļūšana līdz tam ar sabiedrisko transportu ir 15 min jautājums);
  • dārziņā ir laba ēdināšana (šim faktoram es pievērsu lielu uzmanību, jo vēlos, lai dārziņā mazais netiek barots ar klasisko Padomju laiku ēdienkarti. Es gan apzinos, ka arī Everts visticamāk pēc gada dosies uz valsts dārziņu, un tad jau redzēsim, kas tur tiks likts galdā);
  • dārziņā gāja paziņu bērni (un līdz ar to bija labas atsauksmes no citiem vecākiem);
  • dārziņā ir draudzīgas un mīļas audzinātājas – cilvēki, ar kuriem bērns pavadīs ikdienu, pie kuriem vērsīsies pie padoma. Ja man prasītu,kas ir galvenais visā bērnudārzā, es teiktu – nevis telpas vai rotaļlietas, bet pilnīgi noteikti – personāls un tā attieksme. Redzot, kā bērns no rītiem skrēja savu mīļāko audzinātāju samīļot, man vairs nebija jāuzdod sev jautājumi, kāpēc izvēlējāmies tieši šo bērnudārzu.

ADAPTĀCIJAS PERIODS

Par laimi mans darba grafiks nav tik strikts, ka dārziņa gaitas būtu bijis jāuzsāk steidzami.  Biju gatava gan uz pozitīvu, gan negatīvu rezultātu. T.i. – bērnam dārziņš patiks un viņš iedzīvosies labi, vai gluži pretēji. Ja notiktu otrais, tad došanos uz bērnudārzu mēs uz kādu laiku vēl varētu iepauzētu, bet man par prieku viss noritēja veiksmīgi. Es melotu, ja teiktu, ka neuztraucos. Es biju satraukta, bet ne tik ļoti, kā varētu būt, jo zināju, ka man ir atkāpšanās ceļš. Tāpat palīdzēja mana bērna temperaments – drošs, aktīvs, komunikabls, atvērts piedzīvojumiem – .īstās īpašības, lai dārziņa uzsākšana būtu vieglāka viņam pašam.

Kā jau jebkuram bērnam, arī Evertam dārziņš bija milzīgas pārmaiņas ikdienā, un viņš piedzīvoja adaptācijas periodu. Pirmā diena bija viegla – viņš aizskrēja spēleties, jo viss bija jauns un interesants. Nākamajā viņš jau zināja, ka mamma ies prom. Aiznākamajā prom laist īpaši negribēja, bet tiklīdz biju aizgājusi, audzinātājas mierināja, ka viņš jau priecīgs spēlējas.

Sākām līdzīgi kā citi – Everts dārziņā palika no 9 – 12:30, izņēmu viņu uzreiz pēc pusdienām. Pagāja vairākas dienas, līdz viņš saprata, ka mamma nevis viņu tikai pametīs bērnudārzā, bet arī atnāks arī pakaļ. Protams, kad tas viss notika, man šķita, ka tas velkas mūžību! Asaras no rīta bija acīs gan man, gan viņam. Labā ziņa – viņam tās pazuda ātrāk, kā man. Vienu dienu aizverot aiz sevis dārziņa durvis es raudāju tā, it kā tikko būtu piedzemdējusi bērnu (ziniet, visas tās emocijas un hormoni).  Tagad, uz to visu atskatoties, saprotu, ka tas patiesībā bija ļoti īss posms. Tās grūtākās bija pirmās 2 nedēļas, un pēc tam jau bijām saraduši ar jauni ritmu.

Tā arī mēs turpinājām vairākas nedēļas, jo no sākuma nebiju plānojusi, ka viņu atstāšu dārziņā arī uz diendusu. Man pašai bija jāaprod ar domu, ka uz pāris stundām esam šķirti. Pēc 2 gadu nepārtrauktas dzīvošanas kopā tas, protams, ir šoks abiem. Bet kad es redzēju (protams, lūrēju pa bērnudārza logu:), ka viņš ir priecīgs būt kopā ar citiem, manī bija liels miers. Un, kad audzinātāja atsūtija bildi ar smaidīgu dēlu – vēl lielāks miers.

Diendusu bērnudārzā viņš sāka gulēt oktobra beigās (tātad tikai 2 mēnešus pēc bērnudārza gaitu uzsākšanas), jo pa vidam mēs devāmies ceļojumā, un izlēmām, ka diendusu mēģinās dārziņā gulēt pēc tam, kad būsim atgriezušies Latvijā.  Arī pie tā bija jāpierod – pirmajā dienā viņš aizgāja gulēt labi, bet nākamās bija grūtākas, jo bija pieradis, ka es nāku pakaļ pēc pusdienām. Pirmo nedēļu dežūrēju pie dārziņa un gaidīju ziņu – ir aizmidzis, vai nav. Un gandrīz katru dienu nedēļas garumā tā bija ziņa – Everts gulēt neiet. Nemocīju bērnu un pēc vajadzības gāju viņam pakaļ. Lai saprot, ka mamma nekur nav pazudusi, un arī diendusa dārziņā viņam nav obligāts pasākums. Tomēr arī tas ātri vien mainījās! Pateicoties audzinātājām, viņu mīļumam, pieredzei un iecietībai, arī mans puika dārziņā sāka gulēt. Piebildīšu tikai, ka arī diendusa mājās man vienmēr likās liels izaicinājums, tāpēc nemaz nebrīnos :).

Piebildīšu, ka adaptācijas periodā es nevienu brīdi nesēdēju kopā ar Evertu grupiņā, vai neslēpos garderobē. Vienīgi darīju zināmu audzinātājām, lai zvana man, ja nu kas  – būšu klāt tiklīdz varēšu. Vecākiem vispār ir jāiemācās uzticēties bērnudārza personālam, jo viņiem tomēr (parasti) ir liela pieredze ar dažādiem bērniem, kas piedzīvo adaptācijas periodu. Uzdod jautājumus, ja šaubies!

Pirmais gads kopumā pagāja ļoti veiksmīgi. Viņš ieskrēja priecīgs, pat neatvadoties no manis. Protams, sliktās dienas ir bijušas – kā jau visiem normāliem bērniem. Bet es centos viņu saprast, un “atkodu”, ka viņam svarīgi ierasties mirkli pirms brokastīm, lai var mazliet paspēlēties, nevis ieskriet pēdējā brīdī un uzreiz jau mutē jāliek putra. No dārziņa mazo izņēmām uzreiz pēc launaga, lai tā diena prom no mājām nav tik gara.  Bet, mieru tikai mieru, ja tev nav tāda iespēja – pēc launaga sākas interesantākās spēles!

BĒRNUDĀRZA MAIŅA

Nevienā brīdī nebiju plānojusi mainīt bērnudārzu. Tomēr dzīve ievieš savas korekcijas – Evertam piedzima brālis, un, tā kā esmu vienīgais cilvēks ģimenē, kurš no rīta var aizvest bērnu uz dārziņu, pagājušā gada rudenī izlēmām mainīt bērnudārzu uz tādu, kurš atrodas maksimāli tuvu mūsu dzīves vietai. Tagad tās ir vien 10 minūtes ar kājām. Šis bijis ļoti labs lēmums, esam nokļuvuši fantastiskā dārziņā.

Everts pats ļoti pozitīvi uztvēra bērnudārza maiņu un gaidīja to brīdi, kad varēs doties uz jauno bērnudārzu. Bija viegli iedzīvoties, jo ritms jau bija līdzīgs, kā vecajā bērnudārzā, un viņš pie tā bija pieradis. Noteikti palīdzēja tas, ka mēs ar viņu daudz runājām par to, kāpēc, kad un kā mainīsim bērnudārzu. Devāmies ciemos pirms viņš oficiāli kļuva par jaunā bērnudārza audzēkni.

Arī šis gads dārziņā ir pagājis veiksmīgi. Dēlam izveidojušās pirmās draudzības, un draugu dēļ viņš ļoti vēlas uz bērnudārzu, jo ir interesanti kopā spēlēties. Un te nu mēs varam atgriezties pie sākuma – es saprotu, kāpēc psihologi iesaka nogaidīt līdz 3 gadu vecumam – bērns jau labāk runā, ir patstāvīgāks. Ir vieglāk, jo nav jāuztraucas par to, kā viņš aizies uz podiņa, kā pats paēdīs, jo viņi to visu jau māk. Viņš daudz labāk prot spēlēties ar citiem bērniem.

Ar prieku gaidām jauno mācību gadu, lai piedzīvotu vēl vienu bagātīgu gadu bērnudārzā!

SECINĀJUMI

Esmu priecīga par to, kā mēs dzīvojam šobrīd, kad vecākais dēls apmeklē bērnudārzu, bet mazais vēl dzīvojas mājās. Kad laidīšu bērnudārzā Edvīnu? Vēl par to nedomāju. Pati sev saku – kad jutīšu, ka to vajag gan man, gan viņam. Varu būt laimīga, ka mums ir izvēles iespēja, un neesam piesieti kādiem termiņiem. Domāju, ka tie paši 2 + gadi sanāks, bet nu redzēsim. Negribu būt pārsteidzīga ar prognozēm.

Katrā ziņā, pieņemot lēmumu par bērnudārzu, ir jāieklausās sajūtās. Var būt forši gan mājās, gan dārziņā. Abās vietās var apgūt dažādas dziesmiņas, ciparus, krāsas, zīmēt un līmēt, vingrot, dejot utt. Ar mammu, auklīti, audzinātāju.

Ne vienmēr ģimenei ir izvēle, un bieži uz dārziņu vienkārši IR jāiet. Bet arī tad ir varianti, ir veidi, kā palīdzēt mazajam iejusties labāk.  Tādā gadījumā ir svarīgi, lai bērnam dārziņā ir kāda uzticības persona – vecākiem jāpalīdz bērnam izveidot kontakts ar kādu audzinātāju, kura sākumā būs tā, kas bērnu paņems klēpī, kad mamma / tētis dosies prom. Jābūt cilvēkam, kuram bērns var uzticēties. Ja viņš pats nav tik drošs, lai šo kontaktu, mamma un tētis ir tie, kas var iet, runāt, darīt visu, lai bērns justos labi savās (nebaidos teikt) otrajās mājās!

Mans galvenais  ieteikums visiem būtu – saglabāt mieru, un darīt tā, kā jūsu ģimenei  attiecīgajā situācijā  ir vislabāk. Nesalīdzināt ar citiem!

FOTO : Miks Šēls

23 komentāri

  1. Paldies liels par rakstu.
    Mums dārziņa uzsākšana pēc pāris mēnešiem, gaidu to ar nepacietību, jo gluži tāpat kā tu rakstīji- tas nepieciešams manam veselajam saprātam un pakārtoti arī meitai. Manas rezerves ir izsīkušas, nepieciešams kāds kas prot nodarbināt mazo “ūdenszāli”.
    Protams, gadīties var visādi, bet man ir iekšēja pārliecība, ka viss būs ok.

    Atbildēt
  2. Paldies par šo rakstu. Es vēl aizvien sev pārmetu, ka palaidu mazo (nu jau gandrīz divgadnieku) uz dārziņu, lai gan nu jau ceturto mēnesi vēl aizvien nevaru sadūšoties viņu palaist ilgāk par pusdienlaiku, palaist uz gulēšanu, jo sirdsapziņa moka un moka. Pati esmu ar otru mazo mājās, kuram mana uzmanība ir krietni vien vajadzīgāka, bet tik un tā…ar to mokošo apziņu, ka esmu viņu palaidusi, sadzīvot ir grūti. Un pat tad, kad redzu, cik viņš ir laimīgs dārziņā, tik un tā…Tomēr, zinu vienu, auklītei es uzticētos daudz mazāk, kā dārziņam, jo vismaz tur es zinu – ir noteiktas lietas, ko viņi dara, multenes nav visu cauru dienu, viņi dejo, iet ārā, vingro, līmē, zīmē un skaita pantiņus. un tāpēc vien…saprotu, ka tas bija pareizs lēmums, bet pašai ar sevi kaut kā jāsadzīvo :) Un, kad lasu, ka neesmu vienīgā, kurai rodas tādas pārdomas, kļūst daudz vieglāk. Varbūt saņemšot atstāt uz gulēšanu, jo pēdējās dienas ļooooti grūti man savu mazo vīrietīti dabūt mierīgi mājās :) Paldies :)

    Atbildēt
    • Laura

      Ļaujies sajūtām! Es pilnīgi piekrītu, ka dažkārt mammām viss šis ir daudz lielāks pārdzīvojums, kā pašiem mazajiem :)

      Atbildēt
  3. Jauks raksts.
    Mums puika sāka iet bd rudenī, kad palika 1,5 gads.
    Domāju,kā nu būs….un ir labi!
    Vinam patīk spēlēties ar bērniem, ļoti daudz viņi jaunu iemācās…
    Arī man mierīga sirds, kad zinu,ka viņam bd patīk…
    Ja arī kādreiz domāju,ka ar mazo varēšu būt mājās ilgi, ar laiku domas mainījās…šķiet, ka bd viņš iegūst vairāk…lai cik tas varbūt dīvaini izklausās…mājās es viņu visu dienu nespēju izklaidēt..:)
    Un pēcdienas satikšanās prieks ir dubults :)

    Atbildēt
    • Laura

      Jā, ar laiku domas mainās… jo bērniņš jau arī mainās – nav būšana mājās ar pusgadu vecu bērniņu tāda pati, kā ar 1,5 gadus vecu :)

      Atbildēt
  4. Brīnišķīgs raksts :) arī mana maza ir uzsākusi bērnudārza gaitas, lai arī biju domājusi, ka abas dzīvosimies pa māju līdz nākamajam rudenim, bet tuvojoties ziemai sapratu, ka mums vajag doties uz b/d, jo es nespēju viņu aktīvi nodarbināt, kā arī man nepatika, kāda es paliku….sagaidījāt savu 1.5 gadu un mums tika piedāvāt vieta mūsu izvēlētajā b/d…tagad esam abas priecīgas, jūtos, ka atkal atgūstu sevi un viņai ir iespēja komunicēt ar citiem bērniem :) es domāju, ka katra mamma pati jūt kāds ir viņas bērns un kurš brīdis ir uzsākt b/d gaitas…

    Atbildēt
  5. Man ar savu puiku palikušas vien 3 nedēļās līdz Viņš būs 1 gadu un 6 mēnešus vecs un man jāatgriežas darbā. Un, jo tuvāk nāk marts, jo nemierīgaka palieku. Tā sajūta, ka it kā viss jau ir kārtībā, bet nē, tomēr nav – ķermenis pats izrāda prāta pretestību. Vēl pirms mēneša man sķita, ka viss ir kārtībā, tagad šķiet, ka nē, man ( jā, varbūt tieši man) vajag vairāk laika. Bērnudārzu atradām – patiesībā, tas bija vienīgais, kurā sagaidījām savu vietu rindā no tiem visiem uz kuriem bijām pieteikušies. Valsts bērnudārza rindā joprojām esam tālā, tālā 600niekā, tāpēc mums būs privātais bērnudārzs, It kā labs, it kā labas atsaukmes internetā, tuvu mājām ( varam aiziet ar kājām 15minūtēs)… Bijām aizgājuši iepazīties, bērns uzreiz aizgāja spēlēties, vadītāja mūs izvadāja pa bernudarzu un ejot mājās, mazais aizvien gribēja palikt un spēlēties. Bet. Manī aizvien nav tā pārliecinošā, apmierinošā sajūta. Vai bernudārzā nav pārāk šauri, vai audzinātaja neizskatījās parāk nogurusi un vienaldzīga, vai tā tiešām ir tā vieta, kur mans bērns augs?! Tik daudz jautājumu, kad iemigt nevar jau kuro nakti pēc kārtas. Tā liekas, ka varbūt pēdējā brīdī tomēr piezvanīs kāds cits bērnudārzs, kurā ieejot pašam gribēsies palikt.

    Atbildēt
  6. Raksts pilnīgi īstajā brīdī – paldies! Es savu meitiņu pirmo reizi aizvedu uz dārziņu, kad viņai bija 1.7 gadi, un mazajai māsai puncī bija atlicis dzīvoties 3 mēnešus. Manī bija sajūta, ko spēju sev godīgi atzīt – es netieku galā, man vajag palīdzību. Grūti bija, esot ar lielu punci, izskraidīt pakaļ manai aktīvajai meitai, kā arī nodrošināt viņu ar kvalitatīvu kopābūšanas laiku. Mums ir brīnišķīgs privātais dārziņš pretējā mājā, ikdienā to apmeklē maksimāli 14 bērni, tos pieskata 4 audzinātājas. Dārziņš tiešām brīnišķīgs! Man nebija un nav šaubu, ka par manu bērnu tur labi rūpējas. Bet jā – arī man bija un joprojām ir mazi sirdsapziņas pārmetumi, ka dodu savu bērnu audzināt citiem cilvēkiem. Bet tad atceros – primāri man jājūtas pašai labi, lai esmu izgulējusies un atpūtusies. Tad arī būšu labāka mamma saviem bērniem. Un īpaši tagad, kad piedzimusi mazā māsa – esmu daudz vairāk piekususi, neizgulējusies, nervoza. Un man ir ļoti žēl par tām dienām, kad jāpavada laiks ar abām manām meitenēm, un vecākā meita (kura vēl arī ir ļoti maziņa 1.10 gadi) bieži nesaņem vajadzīgo uzmanību, bet saņem manas dusmas, kā arī ļoti ilgu laiku ar multenēm. Man patiešām ir žēl. Tāpēc es esmu mierā ar to, ka meita iet dārziņā, spēlējas, ir priecīga. Bet piekrītu, ka tā nav visiem. Šķiet, ka manai meitai mēs esam nodrošinājuši tā saucamo “drošo piesaisti”, un viņa jūtās droši, kad viņai vienmēr atnāks pakaļ. Ak, un vēl viņa ir ekstravertais tips :)
    Bet par dārziņiem – te labs raksts http://lina.lv/bernudarza-izdzivot-vai-veseligi-attistities/

    Atbildēt
  7. Joprojām ir dīvaini aizvest rītos visus 3 rakarus uz dārziņu un atgriezties klusā mājā. Tā tas nebija bijis beidzamos 5 gadus (visi 3 bērni dzima viens aiz otra). Ja ar pirmo bērnu tik tiešām pavadīju mājās pirmos 3 gadus, tad ar otro jau vairs tikai 2. Nu un jaunākais startēja bd jau 1g.6mēn.
    Nejūtos vainīga nemaz. Arī bērniem labi gājis ar bd uzsākšanu, jo vienmēr esmu gājusi ar pārliecību, ka tā ir labāk visiem. Esmu 5 gadus nos sevus devusi, devusi, devusi, tagad lēnu garu sevi atkal piepildu un restartēju.
    Apbrīnoju tās māmiņas, kas bērnus pašas māca mājmācībā pirmajās klasēs.

    Atbildēt
    • Laura

      Cik nu dzirdēts – jaunākie vienmēr aiziet labāk, jo ir piemērs (lielie bērni) :)

      Atbildēt
  8. Ljoti interesanti un paardomas rosinoshi! Vai Everts bd iet katru dienu?

    Atbildēt
  9. Ļoti līdzīgs vai pat identisks stāsts kā mēs ar dēliņu uzsākām bērnu dārza gaitās. Lasīju un atcerējos cik sākums mums arī bija grūts, gan man, gan dēliņam. Šobrīd viss ir lieliski, mazais ar bušu uz vaiga no mammas atvadās un sajūsmā sauc, kad mamma vakarā tiek sagaidīta ;) Sirds kūst, kad redzu kā mans dēls kļūst apzinīgāks un saprot un pielāgojas ikdienas ritmam.

    Atbildēt
  10. Man bija tā iespēja palikt mājās līdz dēla 3,5 gadu vecumam. Tuvojas septembris, kad jāuzsāk bērnudārza gaitas, bet domas tik maļas un maļas.
    Palikšu mājās ar nepilnu gadu veco māsu- pat iedomāties nespēju, kā tas būs, tikai mēs divas! :D

    Atbildēt
    • Laura

      Tā Tev tagad būs kā laba atpūta :D

      Atbildēt
  11. Jauks raksts, paldies! Kā ir ar slimošanu – vai tiešām dārziņa gaitas sākušie bērni sāk bieži slimot un “nest” mājās dažādus vīrusus?

    Atbildēt
    • Laura

      Manuprāt, tas ļoti atkarīgs no bērna imunitātes un emocionalitātes. Jūtīgākie slimo vairāk. Tas, ko esmu pamanījusi (vērojot draudzenes un viņu bērnus) – pirmajā gadā jūtīgāki bērni slimo biežāk, bet pēc pirmā gada dārziņā slimošana samazinās! Mūsējais baigi bieži neslimoja. Rudenī principā vispār ne, šo to saķēra vēlāk pavasarī! Bet tad arī gaidījām brāli un, ticu, ka daļēji tas viss ir saistīts :)

      Atbildēt
  12. Savu meitiņu palaidu bērnu dārzā gada un piecu mēnešu vecumā, bet ne tapēc, ka biju spiesta, bet tāpēc, ka redzēju, ka viņai pilnīgi nepieciešama komunikācija un vēlme dzīvoties ar bērniem auga pa minūtēm. Bija jau pieradusi, ka pie mums uz mājām bieži nāca bērni un tos viņa pieprasīja katru mīļu brīdi. Līdz pusdienlaikam vedu pirmās 3 dienas. Pirmajā dienā asaras, bet kā aizvēru durvis, tās uzreiz mitējās. Otrajā un trešā dienā tas pats. Pati aiz durvīm raudāju, staigāju pa rajonu gar dārziņu, ja nu kas lai uzreiz būtu klāt. Ceturtajā dienā vairs pat asaru nebija, audzinātājas iedrošināja atstāt uz pusdienlaiku, jo iejušanās ritēja ļoti labi, daudz labāk kā cerēts. Pēc nedēļas palika uz visu dienu un mājās nākt vairs nevēlējās, tik ļoti patika ar bērniem. Jāpiebilst, ka dārziņa gaitas sākām vasaras vidū un grupiņās pa vasaru bija jaukti vecumi grupiņās un vecākie bērni uzņēmās tādu kā atbildību un rūpes par mazo. Pašai aprasšana ar dārziņu gāja daudz ilgāk, kā meitai. Joprojām meitai nepatīk kad nāk pakaļ agri, jo vēlas kārtīgi izdzīvoties pa rotaļu laukumu. Lai arī mājās darbojāmies aktīvi un daudz arī gājām ārā, tomēr tagad skatoties secinu, ka tomēr darīju pareizi palaižot viņu tik agri, jo bērnu pieprasīšana mums pastāvīgi izvērtās raudāšanā, kapēc nevaru viņus uzreiz sadabūt :)

    Atbildēt
    • Laura

      Forši! Es pirmajā gadā devos pakaļ ātri, bet tagad arī nogaidu, jo tāpat mājās nesteidzas – grib izspēlēties :)

      Atbildēt
  13. Ljoti labs vidusceljs statp daarzinju un buushanu maajas/aukles piesaistisanu liidz triis gadu vecumam ir maajdaarzinjs! 1) nav veel taas burzmas, kas daarzinjaa 2) beerns daudz ko iemaacaas arii tur (kaut vai taadas sadziiviskas lietas, kaa pasam eest, iet uz podinja, apgjeerbties utt) 3) un pats svariigaakais – iemaacaas (sa)dziivot ar citiem beerniem

    Atbildēt
    • Laura

      Jap, tas ir labs variants. Bet ir arī dikti pilni mājdārziņi, tā kā jāskatās. Arī privātajos bd bieži nav lielas grupas.

      Atbildēt
  14. Mana darzina pieredze ir loti preteja. Iemesls kapec aizlaidu savejo (1g11men-privatais)ir tads pats,bet gaja traki. Berns nepartraukti slimoja. Lai ari gaja tikai 3-2 reizes nedela, pedeja diena jau bija slimosana. Vienmer raudaja. Beigas iznemam ara un sarunajam,kas paaukles,jo darbu ta specifikas del nevareju ta peksni pamest.
    Velak palaidu atkal, tikai sorei valsts,jo sagaidijam rindu. Tad jau bija 3g.7men.,un aizgaja ar prieku(sakuma bija nedrosak,bet pec tam ok). Laikam toreiz vienkarsi nebija gatava. Tagad vasara ir 3 menesu brivlaiks. Redzes vai rudeni atkal aizies ar prieku.

    Atbildēt
  15. Priecājos un reizē apskaužu tās mammas, kuru bērni ir komunikabli un uzreiz iedzīvojas dārziņos. Mans dēliņš (1.6) pavadījis laiku principā tikai ar mani divatā pa mājam, netiecas pēc bērniem. Dārziņa gaitas mēģinam uzsakt jau otro mēnesi ( ar 3 nedēļu slimošanām pa vidu) un man jau šķiet, bezcerīgi. Mazais ir jūtīgs, un ja cits bērns izņems mantu no rokas vai uzgrūdīsies virsū, mazais uzreiz sāk skaļi raudāt, krit gar zemi. Audzinātājas nespej nomierināt un tad sauc mani. Arī ar ēšanu pie galda kopigi ir problēmas- visi pārējie bērni paši ness savus traukus uz savu vietiņu, paši sasēžas, protams kliegšana un troksnis tajā telpā ir tads, ka mani nervi knapi tolerē to. Mans mazulis jau to visu ieraugot jau sāk raudāt. Tagad atkal slimojam, pec nedēļas atkal jāmēģina turpināt…

    Atbildēt

Komentē