Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem

Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem

Pirms 15 gadiem, kad sāku aktīvi ceļot uz dažādiem mūzikas festivāliem ārpus Latvijas robežām, to apmeklēšana bija nepieciešama, lai iegūtu izpratni par mūzikā notiekošo – bieži vienā nedēļas nogalē tika sasmeltas gan emocijas, gan secinājumi, kas strādājot un dzīvojot rietumos vai ziemeļeiropā loģiski piemeklētu lēnām, visa gada garumā. Šodien, it īpaši raugoties visas Baltijas kontekstā, vismaz kaut kāda koncertdzīve jau pie mums ir, un “Positivus” arī katru gadu piedāvā vismaz dažus neaizmirstamus muzikālus piedzīvojumus. Mūsu ģimene kļuvusi arī par rūpīgiem festivālu skatītājiem televizorā un kopš esam visi kopā, neesam laiduši garām nevienu “Coachella” vai Glastonberijas festivālu tiešraidi, kuras ļoti palīdz man arī profesionāli – senāk par šādiem “virtuāliem” festivāliem varējām tikai sapņot. Līdz ar to, tie festivāli, uz kuriem gribētos patiešām vēl kādreiz aizbraukt, nu jau paliek uz abu roku pirkstiem saskaitāmi, un tie drīzāk izceļas ar īpašu atmosfēru, nevis muzikālo pārbagātību. Vienu no šādām ballītēm, kurām pēdējo gadu laikā bieži esmu pievērsis uzmanību, abiem ar Lauru mums izdevās apmeklēt aizvadītajā nedēļas nogalē.

FOTO : Konstantin Kondrukhov

Ja neskaita Džeimija Olivera “The Big Feastival” un jauno Portmeirionas “Festival No. 6”, reti kurš mūzikas festivāls pasaulē pievērš garšai un ēdienu kvalitātei tik rūpīgu uzmanību kā Helsinkos organizētais pilsētas festivāls “Flow”, kurš koncertiem paredzētajā teritorijā ļauj tirgoties tikai izmeklētiem “street food” kiosku īpašniekiem un Helsinku eksperimentālakajiem hipsteru restorāniem. Interesanti, ka pirms gada, respektējot leģēndārā britu mūziķa Moriseja pieprasījumu, “Flow” otrajā dienā festivālā tika aizliegti jebkādi gaļas un zivju ēdieni.

Andrew Taylor, andrewtaylorphoto.com @taylorbenice

“Flow” notiek pašā pilsētas nomalē, urbānā fabriku rajonā, kas uz trīs dienām kļūst par mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi – pelēkā, izteikti rūpnieciskā norises vieta burtiski pārvēršas lielā audiovizuālās mākslas instalācijā. Ar mazu izņēmumu, dažām stundām svētdienā, kas veltītas bērniem, festivālu nedrīkst apmeklēt personas, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu – “Flow” apmeklētājs ir mūzikas klausītājs, nevis nejaušs garāmgājējs. Vēsturiski “Flow” sākusies kā maza džeza un elektroniskās mūzikas entuziastu ballīte, kas aizaugusi līdz vienam no Skandināvijas prestižākajiem festivāliem, kurš programmu daļēji dala ar Gēteborgas “Way Out West” un Oslo “Oya” pilsētfestivāliem, kas notiek tanī pat nedēļas nogalē. Taču “Flow” īpaši izceļas ar spilgtiem muzikālajiem akcentiem – ik uz stūra dzirdama savstarpēji atšķirīga mūzika no visdažādāko žanru pārstāvjiem. Un kopīgais elements ir laikmeta gars, šī brīža ekspresijas un skats nākotnē. Publikas lielumu festivāls nodrošina ar “indie” ikonu koncertiem, nevis “mainstream” radio repertuāru. Zinājām, ka brauksim uz ko īpašu. Bet nokļuvām vienā no foršākajiem festivāliem, kādā jebkad esam bijuši.

© Samuli Pentti

Kamēr biļetes pārdod jau minētie “populārie neformāļi”, “Flow” kodolu veido džezs un elektroniskā mūzika. Mūsu “medusmēnesim” labāk piestāv pirmais, tāpēc jau dažas minūtes pēc ierašanās festivālā dodamies uz mazu džeza amfiteātri, kurā pirms koncertiem laicīgi jāieņem vietas, jo tā ietilpība ir vien daži simti. “Bright Balloon 360°” skatuve atrodas pašā amfiteātra centrā un to skatītāji redz no visām debess pusēm. Vispirms džeza saksofonists jau otrajā paaudzē Džošuā Redmens ar kvartetu “Still Dreaming” interpretē mūziku, ko 70. gadu beigās izpildījis viņa tēva džeza kvartets “Old and New Dreams” – Redmena saksofons šovakar šķiet skan tik viegli un atšķirīgi no virspusēja džeza klausītāja priekšstata, ka šķiet, skatuve līdz ar balto balonu pacelsies gaisā un aizlidos Somijas vējainajās vasaras debesīs. Jau krietni ritmiskāk un uz dejām aicinošāk ar savu kvartetu pēc mirkļa klausītājus turpina priecēt džezfanka pionieris un vibrafonists Rojs Aijerss – 76 gadu vecumā mūziķis šovakar uz skatuves bauda katru mirkli un katru publikas uzslavas saucienu, ļaujot galvenokārt virtuozi džemot pavadošajiem mūziķiem. Mirkļos, kad pats spēlē vai dzied, to dara joprojām apskaužami profesionāli. Divus vakarus vēlāk, “Flow” festivālam kulminējot, šeit pat spēlēs daudzu hiphoperu iecienītie Kanādas džezmeņi “BadBadNotGood” – atliek vien nokavēt dažas pirmās koncerta sekundes un to klausāmies “aiz vārtiem” – Helsinkos tieši svētdiena ir diena, kad festivālā saradies ļoti daudz publikas.

FOTO : Konstantin Kondrukhov

Ik uz soļa, staigājot pa festivāla muzikālajām takām, tieši Laura vērīgi akcentē mūzikas dažādību, reti “Flow” koncertu muzikālajam saturam vispār ir kaut kāds kopsaucējs, taču tas rada ļoti pievilcīgu svaiguma sajūtu. Kamēr vienā milzu koncertu teltī arlīdz šim neredzēti grandiozām super spilgtām videoprojekcijām smagus bītus dārdina 90. gadu kulta reiveris “Aphex Twin”, otrā skaļu “indie” roku spēlē jaunais ASV kulta zēns Vils Toledo ar pavadošajiem draugiem – “Car Seat Headrest” man šķiet ir viens no pirmajiem gadījumiem jau atzītā rokmūzikā, kur plaši dzirdamas agrīno “Arctic Monkeys” ietekmes. Vēlās vakara stundās koncertu teltīs tiek rīkotas lielas diskotēkas – austrāļu producents “Flume” uz skatuves dara (vai nedara) to pašu, ko ikviens “Weekend Baltic” festivāla dīdžejs, taču viņa mūzika jau sen daudz vairāk pildīta ar jaunradi un jaunu skaņu meklējumiem. Vācu kulta elektronikas vīri “Moderat” ar savai tautai raksturīgu precizitāti uzvedas kā īsta grupa un spēlē atsevišķus skaņdarbus – somiem tas dikti patīk. No citas operas, jāakcentē “London Grammar”, kuru izpildījumam jāpiešķir apaļš desmitnieks – par saturu, tāpat kā gaumi, varam strīdēties. Tikmēr negaidīti stīvi “Flow” jūtas ASV kulta rokeris Raiens Ādamss – lai arī dzirdam principā visus viņa grāvējus (izņemot slaveno “Wonderwall” koverversiju), Ādamsam ar publiku neizdodas izveidot atmiņā paliekošu ķīmiju. Bet tas nekas, viņa vietā to paveic visi festivāla galvenie mākslinieki!

FOTO : Konstantin Kondrukhov

Hedlaineru godā trīs dažādi mūsdienu divdesmitgadnieku kulta zīmoli. Vispirms, Lana Del Reja, kas, jāteic, laikam ejot, zaudējusi daļu graciozuma un noslēpumainības, taču turpina drukāt pat teicamas skaņu plates ar vienu un to pašu – nepiepildām ilgām pēc mūža mīlas, ātram mašīnām, vienaldzību pret rītdienu… Ja debijas albuma turnejā Del Reja Rīgā flirtēja ar Baza Lurmena “Great Gatsby” stilistiku gan savā skatuves ampluā, gan scenogrāfijā, tad tagad Lanas koncerts ir pamatīga ložņāšana starp kaut ko hiper-stilīgu un absolūtu bezgaumīgumu. Tērpusies “Adidas” sporta tērpā, par kuru Laura, piemēram, nu jau sapņo kopš pirmās koncerta minūtes, Del Reja savu videoklipu kadru un divu dejotāju pavadībā dzied visus savus lielākos hitus. Koncertā vidū dodas pie faniem, gari sniedz autogrāfus, taisa selfijus. Nekas neliecina, ka mūsdienu zināmākā “femme fatale” kaut nedaudz nojaustu, kur atrodas, pēc industrijas standartiem koncerta sākumā un beigās atgādina, ka viņai iznācis jauns albums un viņa priecātos, ja visi klātesošie to iegādātos. Kādā mirklī uz skatuves uzlaužas vīrs, kuram uz īsu brīdi izdodas apķert Lanu, lai pēcāk to no skatuves ar spēku novestu drošībnieki. Uz dažām sekundēm Del Reja pēkšņi nav vairs svešzemju dīva, bet ikdienišķa, jauna dāma, kas par incidentu pamatīgi sasmejas un uz desmit sekundēm pazaudē savu skatuves masku. Tieši šis mirklis vislabāk paliks atmiņā no šīs mūsu tikšanās reizes, kura no mākslas analīzes viedokļa drīzāk būtu jāvērtē ar mīnusa, ne plusa zīmi.

FOTO : Konstantin Kondrukhov

Par “The XX”, kas ir otrā vakara hedlaineri, visiem interesentiem viss ir skaidrs pēc brīnišķīgā šīs nedēļas koncerta Siguldā – vien piebildīšu, ka Londonas trio šobrīd ir brīnišķīgā formā un kļuvuši daudz brīvāki kontaktā ar publiku. Ar Lauru kopā šis ir mūsu trešais “The XX” koncerts – domāju, ka nav labākas grupas, kuru skatīties romantiskā festivāla randiņā, lai arī tematiski varbūt pat īsti neesam viņu mērķauditorija.

FOTO : Jussi Hellsten

Trešajā festivāla vakarā pats savu galveno skatuvi pūļa vidū uzbūvējis “Odd Future” bandas dvēseliskākais vīrs Frenks Oušens, kurš uz Eiropu atlidojis vien uz diviem ekskluzīviem koncertiem par kuriem tiek baumots, ka “Flow” un dienu iepriekš zviedru “Way Out West” organizatori katrs samaksājuši treknu septiņciparu skaitli. No visa, kas nedēļas nogales laikā Helsinkos dzirdēts un redzēts, Oušena izrāde atšķiras ar savu vērienu un mērogu – ļoti skaistas un nostrādātas dzīvās video instalācijas, stīgu orķestris, fantastisks vokāla skanējums… Uz mirkli šķiet, ka Oušens skarbi pelēko Helsinku industriālo ainavu pārvērtis “Coachella” festivāla palmotajā tuksneša oāzē. Ja pieveram acis tam, ka Frenks sačakarē pirmās divas dziesmas un tās tiek atsāktas no jauna, atrast kam piesieties šeit grūti. Man ļoti patīk Oušena debijas plate “Channel Orange”, kas “Flow” koncertā pārstāvēta vien ar trim dziesmām – šajā vakarā pamatā skan jaunā albuma “Blond” mūzika. Ja sākotnēji Frenks trāpīgi dziedāja par veselas paaudzes dvēseles stāvokli, tad šodien viņš ir daudz tiešāks, daudz personiskāk apdziedot tikai savu iekšējo pasauli.

FOTO : © Samuli Pentti

Pēc dažām Helsinkos pavadītajām dienām, somu sabiedrība atstājusi tik cilvēcīgu iespaidu, kādu līdz šim nebijām redzējuši. “Flow” festivāls fantastiski piemērots dažādu invalīdu vajadzībām, kas ar pavadoņiem elektroniskos ratiņkrēslos braukā pa teritoriju un klausās koncertus – un tie nav daži cilvēki, bet vismaz vairāki desmiti. Tāpat nevar nepamanīt, ka Helsinki ir “LGBT” kopienas paradīze – šis fakts īpaši jāņem vērā Oušena sakarā, kurš ir viens no aizvadītās desmitgades spilgtākajiem “no skapja” ārā nācējiem pasaules popkultūrā. Šovakar Somijas galvaspilsēta Oušenu uzņem ar grandiozām ovācijām. Un arī mēs, heteroseksuāls pāris, kurš uz pāris dienām aizmucis no jauno vecāku ikdienas, jūtamies laimīgi, jo izrādās, tepat netālu ļaudis ir iemācījušies aizmirst bailes, pagātnes murgus un sačakarētus stereotipus, lai svinētu svētkus, kuru centrā ir atklāta cilvēcība, cilvēcīgas baudas, cilvēka pašizpausme, jaunrade… Kur hedlaineris ir cilvēks. Ikviens no mums.

P.S. Paldies Positivus Music par iespēju apmeklēt festivālu!

AUTORS : TOMS GRĒVIŅŠ

1 komentārs

  1. Avatar

    Paldies par interesanto festivāla aprakstu!

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. Randiņš Helsinkos | Viens + Viens - […] dažas lietas, ko pamanījām apmeklējot Flow festivālu (par to blogā uzrakstīja Toms), dodoties izbraucienos pa Helsinkiem ar velo (tos…

Komentē