Kā nedusmoties līdzi bērnam…

Kā nedusmoties līdzi bērnam…

No rīta Tu pamosties, sakutini bērnu, un jūs abi kopā mīļi smejaties. Dažreiz rīts tā arī turpinās, bet citreiz 2,6 gadnieka izdarības sākas jau no paša rīta. Piemēram, šodien. Pa vidu rīta smaidiem – pēkšņas asaras un dusmas:

Negribu iet uz bērnudārzu!
Negribu braukt ar jauno tramvaju! Gribu veco tramvaju!
[Pienāk jaunais tramvajs.]
Vecais tramvajs, vecais tramvajs! Gribu kāpt iekšā vecajā tramvajā!
[Pieturā visi atskatās. Iekāpjam tramvajā.]
[Krīt gar zemi] Gribu konču! Konču, konču, konču! Everts raud! [Neraud, bet saka, ka raud.]
[Mazliet miers. Ieejam bērnudārzā.]
Autobusu! Gribu autobusu! [Izrādās, tas šodien jāņem līdzi iekšā – lai notiek.]
Neiešu bērnudārzā! [Pusgadu skrēja neatvadoties un tagad neiešot – ok…Asaras.]

Ja vēl pirms pusgada jau šāds rīts vien būtu mani novedis līdz bļaušanai, vai es vismaz iekšēji vārītos dusmās, un mani kaitinātu apkārtējo tantīšu skatieni un neizpratne, tad šodien piefiksēju, ka tā vairs nav. Esmu pieradusi. Esmu pieradusi, ka no rīta bērnam var nekas nepatikt, un vakarā viņš uzvedīsies kā zelta gabaliņš. Vai arī otrādi. Vai arī – 2 dienas būs emocionāli grūtas, bet trešajā jau viss būs aizmirsies. Vienvārdsakot – tas pāries. Galvenais izturēt. Lai gan likās, ka grūtniecība padarīs visu grūtāk izturamu, man šķiet, ka emocionāli patiesībā esmu stabilāka, kā pirms tam.

Pirms piedzima bērns, man šķita, ka esmu ļoti pacietīga un mierīga. Un lielākoties tāda esmu arī tagad. Lielākoties. Ir izņēmumi. Ir izņēmumi, kad sabļauju, ir izņēmumi, kad aizcērtu durvis, un ir izņēmumi, kad vienkāršākais ir raudāt. Bet cik labi es jūtos tad, kad kādu no dusmu vai gribulīšu lēkmēm es izturu mierīgi runājot ar bērnu, samīļojot viņu. Tad domās uzsitu sev pa plecu, un apsolu sevi kā palutināt.

Kā nelikt savām dusmu lēkmēm pieaugt proporcionāli bērna dusmu lēkmēm? Ir daži veidi, kas man palīdz saglabāt mieru situācijā, kad mazais nepavisam nav mierīgs. Situācijās, kad man gribētos sākt uzvesties kā viņš, bet saprotu, ka tas būtu stulbākais, ko darīt! Tātad:

  • uztver situāciju spēli, kura Tev jāiztur līdz galam – pēc tam varēsi darīt, ko vēlējies;
  • par katru mierīgi uztverto bērna izgājienu, apsolu sev kādu bonusu – kino vienatnē, labu kafju utt. Arī bērnam apsolu, ka, piemēram, brīvdienās izbrauksim ar vilcienu, ja šodien neprotestēsi pret diendusu!;
  • lai cik grūti būtu, padomā, kādās lietās bērns šodien / šonedēļ / šomēness ir progresējis. Nebūtu brīnums, ja līdz ar kaut ko labu, piedevās saņemam arī kādu nejauku rakstura / uzvedības iezīmi. Piemēram, Everts šobrīd katru dienu apgūst jaunus vārdus, runā arvien skaidrākos teikumos. Tomēr viņam tas nav pats par sevi saprotami – pļāpāt viena laidā. Viņam tas nozīmē apgūt jaunu prasmi – izdomāt, kā pareizi salikt vārdus teikumā kopā, kā izrunāt sarežģītākos tā, lai pieaugušie saprastu – nav nemaz tik viegli, ne?;
  • kopā ar bērnu paskaties fotogrāfijas, kurās viņš ir priecīgs. Savukārt pēc dusmu lēkmes vari parādīt arī kādu foto, kurā viņš dusmojas un pajautā, kāpēc tā darīja. Dusmu lēkmes var novērst arī ar humoru – mums šobrīd palīdz snapchat video smieklīgās sejas :);
  • tantes tramvajā pa nerviem nu jau uzdod daudz, daudz mazāk kā pirms kāda gada. Ai, manis pēc, lai domā, ka man ir nepaklausīgākais bērns pasaulē un esmu “nepaklausīgākā” mamma pasaulē! Tā vietā koncentrējos uz bērnu un runāju ar viņu, vienalga, cik reizes vēl būs jāatkārto, ka likt mēli tramvajā pie stikla nedrīkst, vai, ka nedrīkst ēst konču, kas nokritusi zemē, lai cik garšīga tā nebūtu. Mierīgā balsī, kaut 100 reizes dienā;
  • padomā par to, kā jutīsies, ja sāksi bļaut, vai vēl sliktāk – iesitīsi bērnam. Tu jutīsies vēl sliktāk kā tad, kad viņš dusmojās / bļāva / sita;
  • padomā, kāpēc bērns tā uzvedas. Lai arī vairumā gadījumu šķiet, ka attiecīgajai uzvedībai nav nekāda racionāla pamata, pieņem to, ka ne vienmēr jāuzvedas racionāli! Kur nu vēl mazam bērnam! Bet arī pamatu ir vērts pameklēt. Lai cik ļoti to negribas atzīt, reizēm bērns tā uzvedas mūsu vainas dēļ (bet noteikti ne vienmēr). Piemēram, nemitīgi rausta aiz rokas – Mammu, mammu! Lai arī varbūt visu dienu esi it kā bijusi viņam blakus, varbūt tieši šodien viņam tas bija par maz. Lai cik ļoti gribētos pabūt vienai, zini, ka drīz pienāks gulētiešanas laiks un Tu būsi viena. Un visticamāk, tāpat kā es, pa nakti paspēsi pēc bērna sailgoties… :);
  • nekad nepieņem kādu situāciju kā pašu par sevi saprotamu. Reiz kāds bērnu audzināšanas speciālists man teica – tiklīdz būsiet pieraduši pie noteikta dienas ritma / bērna uzvedības, tas viss mainīsies. Tā tas vienkārši notiek, jo bērni aug – strauji! Viņš var pusgadu iet gulēt 20:30, bet pēc tam protestēt pret to. Viņš var mēnesi no vietas pusdienās ēst makaronus un pēc tam paziņot, ka viņam tie negaršo!;
  • nekad nepieņem bērna labu uzvedību kā pašsaprotamu! Jo jēdziens “laba uzvedība” aptver tikai tādus uzvedības modeļus, kādus par labiem esam atzinuši mēs – pieaugušie. Ko divgadīgam / trīsgadīgam bērnam nozīmē laba uzvedība? Ja vien viņi varētu mums to pateikt….:) Tas gan nenozīmē, ka mums nav jāmāca tas, ko uzskatām par labu – būt pieklājīgiem, nepiesārņot apkārtējo vidi, nedarīt dzīvībai bīstamas lietas utt. Bet – neaizmirstam viņus paslavēt.;
  • ja es jūtu, ka mērs ir pilns – daru pašu vienkāršāko, ko var izdarīt (ja tas notiek mājās) – aizeju prom. Jā, parasti bērns skrien pakaļ. Un tad es pasaku – esmu dusmīga. Man nepatīk, ja Tu “…..”. Un ziniet, kas parasti notiek tālāk – bērns samīļo…;
  • ja bērns dusmojas tad, kad es nostājos pie plīts un sāku gatavot ēst, tad piedāvāju viņam palīdzēt. Saku – vai nu Tu palīdzi man, vai ej spēlēties. Un vienu no darbībām arī parasti bērns izvēlas. Ja mājās ir tētis – super, jo kopīga bumbas paspēlēšana nostrādā vienmēr. Vispār vienmēr cenšos piedāvāt kādu alternatīvu dusmām. Mums ir trīs izvēles – dusmoties, vai, piemēram, pazīmēt, iziet ārā;
  • ja dusmu lēkme notiek publiskā vietā un citas metodes nestrādā, tad skaidrs – jādodas prom. Mierīgi jāpaņem bērns rokās un jānes prom – lai cik skaļi viņš bļautu, lai cik dīvaini skatītos apkārtējie. Prom! Parasti šajās situācijās man asaras šķīst pa gaisu, jo liekos tik bezspēcīga, bet pēc stundas ir jau miers.. ir atpakaļ mans mīļais bērns un mierīgais mammas prāts…;
  • dažreiz piekāpies! Ja zini, ka tā viena multene, ko viņš pieprasa, bērnu nomierinās, uzliec to. Vienalga, cik ļoti tevi tā kaitina, un cik reizes pēdējā mēneša laikā ir redzēta…Vai tā viena končiņa. Nu lai. Tikai neaizmirsti paskaidrot, ka to var paprasīt arī mierīgi, bez bļaušanas, pasakot – lūdzu. Un arī tad, ne vienmēr to varēs dabūt. 2 – 3 gadnieki to jau ļoti labi saprot!

Protams, ka šie padomi arī man nestrādā 100% gadījumu. Labākajā gadījumā – 70 – 80%…

Ko jūs darāt situācijās, kad bērnam ir dusmu , vai, kā es saku, “gribulīšu” lēkmes? Ir kāds lielsks veids, kā tikt  ar tām galā mierīgi? :)

FOTO: Līga Vītola

RAKSTS PIRMOREIZ PUBLICĒTS 2016. GADA MARTĀ.

25 komentāri

  1. Avatar

    Tieši vakar mums arī bija situācija, kad bērns vārtās pa zemi ar brēkšanu :D Ienācu ar iepirkuma maisu bd un Sibilla palūrēja, kas tur iekšā un ieraudzīja saldējumu. Un paziņoja, ka viņai to vajag tieši tagad. Un es neļāvu. Un nokrita zemē un brēca. Un es mierīgā tonī paskaidroju, kad mēs viņu ēdīsim un nereaģēju uz brēkšanu, tikai teicu, lai nomierinās, ka saldējumu viņa noteikti dabūs, tikai mājās, kad būs paēdusi zupu. Nepagāja ne minūte un bija miers. Iznāca bd vadītāja no kabineta un slavēja mani, cik ļoti mierīgi es to visu esmu uztvērusi ;] Taču tagad arī viņai būšot jāpērk saldējums mazdēlam Adrianam :D

    Atbildēt
  2. Avatar

    Bet vispār mājās, lai man neplīstu nervs, esmu vilkusi bērna festivāla austiņas, lai nedzirdētu to brēkšanu. Pabrēc, pabrēc, nomierinās un tad mierīgi var izrunāties :]

    Atbildēt
  3. Avatar

    Es skaitu mantru – viņi izaugs un es to vairs neatcerēšos. Jo tā arī būs. Un vēl – šīs dusmu lēkmes ir visīstākais “šeit un tagad” brīdis. Nekādā meditācijā sevi tik ļoti sajust neizdodas :D

    Atbildēt
  4. Laura

    Es ienākot bd vienmēr noslēpju iepirkumu maisiņu priekštelpā :D

    Atbildēt
  5. Avatar

    Sveiki.Man gan ir puika kuram ir 3,6gadi bet uhh ir ko turēt.Trakākais ja sāk psihot sabiedriskajā vai pa ceļam no bd.Cenšos sarunāt,bet ne vienmēr sanāk. jo izdomā kad ies uz otru pusi,skrien prom.Grūtāku to visu padara ratos guļošā meita.Nevaru tak pamest ratus un skriet viņam pakaļ.Sabiedriskās vietas vispār ir neiespējama misija.Visu laiku ceru kad kādā jaukā dienā šis viss pāries.

    Atbildēt
  6. Avatar

    Runāšana mierīgā balsī + paskaidrošana + uzmanības novēršana. Kautkā kopā tas viss nostrādā. Piemēram, ja veikalā sākas tracis, ka nevar taisīt vaļā uzreiz visas kinderolas, tad mierīgi aprunājos, ka uzvilksim jaku, iesim uz mašīnu, tad attaisīsim oliņu un varēs apēst. “Tu taču gribi braukt ar mašīnu? – Jā (caur asarām šņukstoši skan atbilde), Nu re, tad uzvelkam jaku, lai nav auksti un iesim uz mašīnu, pa ceļam paskatīsimies to automātu ar podziņām”. Kautkā parasti nostrādā. Vai arī pašai divgadniecei ir šoks, ka nokrīt zemē, a tur kāds slapjums – un tad ak, vai vai – rokas slapjas, uzreiz ceļas augšā :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Mani nomierini jau fakts, ka Reinolds nav vienīgais ar šādu uzvedību :) kaimiņi noteikti jau sen domā, ka es to bērnu situ un visādi citādi spīdzinu :D un publiskā vietā mani, diemžēl, vēl uzvelkt apkārtējo pārmetošie skatieni.. cenšos neskatīties, jo citādi uzvelkos arī par to :D
    Mums šorīt baseins, visu vīkendu par to vien runāja, šorīt uztaisīja skandālu, ka neğērbsies un neies nekur, izvandīja visas mantas no plauktiem un spītīgi apsēdās istabas tālākajā stūrī!!! Man no rīta nebija enerğija cīnīties. Teicu, ka mamma gan ies peldēt. Jautāju vēlreiz vai nenāks tomēr līdzi, atbilde bija skaidrs “nē”, tad nu es sağērbos un teicu “atā”, uz ko es saņēmu rokas māšanu un skaidru “atā”. Nu ko, vilku zābakus, slēdzu durvis un gāju treptelpā stāvēt. Sākumā bija klusums, jo viņš ir super spītīgs. Uzņēmu laiku. Pēc 7min bija jau pie durvīm, ap 11min jau skaļā balsī sauca mani un sāka klapēt pa durvīm. Taisīju vaļā un jautāju vai tomēr pārdomāja. Sparīgi māja galvu un pats jau vilka zābakus :D
    Liela pacietībai ir jābūt katrai mammai!

    Atbildēt
  8. Laura

    cepums Tev, ka šādi reaģēji! :)

    Atbildēt
  9. Avatar

    man bail, kas būs, kad sasniegsim šo vecumu, jo jau tagad to radziņu netrūkst :) es it kā neesmu pēc dabas nepacietīgs cilvēks, bet ir dienas un apstākļi, kad vienkārši nespēju saņemt sevi rokās un paceļu balsi..spiegšana, dusmas un krišana zemē arī jau sākusies! bet visgrūtākais laikam ir tas pirmais šoks, kamēr pierodi, ka jābūt pieaugušajam un jāparāda, ka tiec galā ar savām emocijām un spēj būt mierīgs bērna labad. un, lai gan ilgi tam neticēju, sarunāšana tiešām strādā :D

    Atbildēt
  10. Avatar

    Lasu un domāju, šis viss par mani. Manai dāmai tikko palika 4 gadi un mazajam brālim tikko 4 mēneši. It kā jau niķi, stiķi palikuši mazāk, bet, ja uznāk, tad nāk tāds brēciens, par godu visiem nebijušajiem niķiem kopā.
    Pēc lielās niķu lēmes es vienkāršu eju uz balkona, vai eju ārā viena pati, kaut uz 10 min, ieelpoju svaigu gaisu, noskaitu līdz 100 vai 1000 un eju mājās. Pēdējo reizi mums veikalā bija ragu cīņas, kas beidzās ar brēcošu 4ganieces vilkšanu laukā no veikala. Tanī brīdī sapratu, kad ar nogurušu bērnu doties nekur nevar. Un ar nogurušu mammu tāpat… Viss veikals, man liekas, uz mums skatījās, bet nu, ko nu vairs… Saņēmu visu savu duku un stiepāmies ārā uz mašīnu. Pēc tam mājās, zelta bērniņš, bet man, nervi nostiepti līdz pēdējam. Atsāju bērnus vīram un ga’ju stāvēt uz balkona, stāvēju kādas 15 min. Lieka, kad izskatījos pēc buļļa, kuram pa nāsīm nāk ārā tvaiks. :D
    Bet teikšu to, kad piedzimstot otram bērnam, vairāk sāk disciplinēt pirmo bērnu.
    Manai dāmai bija topā skriešana prom, un man jāskrien pakaļ viņa ķert aiz rokas brrr…. bet tagad mums ir brāļa rati, pie kuriem māsa lepni pieķeras un ejam kopā. Otrais bērns daudz ko saliek pa plauktiņiem. Tas no savas pieredzes. BET.. :D ir arī otra puse, kad baro mazo bebi, lielā māsa ar padušu rullīti nosmērē visu sānu kaķim utml brīnumi, bet tas laikam pieder pie lietas, viss jau nevar būt ideāli. :)

    Atbildēt
  11. Avatar

    Mani mierina sen izlasīta doma – katram vecākam ir tieši tādi bērni, kādus viņi spēj izturēt. Nekad nebūs tāda uzvedība, ka mēs padosimies.

    Atbildēt
    • Avatar

      Paldies par raksta “atjauninasanu”. Manam 1 gadniekam jau ar ir pirmie aizmetini visam sim te. Un tagad,ka jau 2 bernu mammai,man pat reizem liekas smiekligi,ka tads mazs sadusmojas un met kluciti dusmas. Ar pirmo tam visam kaut ka nopietnak piegaju klat, tipa nu tagad kaut kas baigi jarisina…:D

      Atbildēt
  12. Avatar

    Mana divgadniece arī māk mūs ar vīru dažkārt novest līdz baltkvēlei, sajūta tāda, ka nu tūliņ viss, tad esam ģimenē vienojušies, ja nespēj nomierināt bērnu un pats savākties, tad ieliec bērnu uz vienu minūti kaktā un pirmstam pasaki, lai pārdomā savu rīcību, pēc minūtes nāc no kakta viņu savākt un mierīgi izstāsti/izskaidro, kāpēc Tu viņu tur ieliki, kas bija jāpārdomā un vai viņš ir sapratis, kāpēc tur ticis ielikts. Bērns pa to minūti daudz maz nomierinās, vecāki arī savācas un nomierinās, tad bērns meklē mammu vai tēti ar ko samīļoties, un parasti vismaz tuvākajā laikā vairs nerīkojas līdzīgi.
    Nezinu vai tas ir pareizi vai nē – bērnu likt kaktā, bet zinu, ka nekad nevēlos pret savu bērnu pacelt balsi vai roku.

    Atbildēt
  13. Avatar

    Nosmējos līdz asarām gan par autores pieredzi, gan komentētāju :) Saprotu, ka man tas vēl priekšā, jo šobrīd meitai 5 mēneši un uzvedas kā velnēns, ne uz ko mierīgu vēlāk laikam nevaru cerēt.

    Atbildēt
  14. Avatar

    Nevienam nenovēlu šos krīzes posmus, bet, palasot komentārus, paliek vieglāk ;)
    Mums tagad 2.9 puika, nu taisa pigorus uz urrā, bd jau iet kopš septembra, un tagad pēkšņi no rītiem paziņo, ka neies uz bd, pats lepni novelk visas drēbes un kā saka “iepūt man ļipā”; esam mēğinājuši visu, pati atbalstu sarunāšanas metodi, nevaru ar varu apğērbt un iestiept mašīnā, nav vairs mazais bērns, rokas un kājas iet pa gaisu, arī tēta iejaukšanās vēlamo rezultātu nedod. Brīžiem nolaižas rokas, pašai asaras birst (zinu, ka jābūt stingrai, bet ne vienmēr sanāk), jo tās dusmu lēkmes pāraug histērijā.
    Savukārt vakarā no bd negrib iet mājās ( tātad tur viss ir kārtībā, ēd un guļ tur ļoti labi).
    Patreiz jau ir mēnesis, kā velkas šī krīzīte, gaidu nākamo :D
    Stiprus nervus un veselo saprātu mums visām ;)

    P.S. Šobrīd doma par otro bērniņu ir pēdējā plānā, kaut gan pieļauju, ka tas varētu kaut ko mainīt, tikai uz kuru pusi?….. :D

    Atbildēt
  15. Laura

    Ak… kas par stāstiem…bet mani tāpat kā jūs mierina doma, ka ne man vienīgajai tā :D

    Atbildēt
  16. Avatar

    Man ļoti patīk šie:

    1. Kā pateikt citādāk-
    https://s-media-cache-ak0.pinimg.com/564x/9f/da/cb/9fdacb91198fbff4a247419df0af4c16.jpg

    2. Uztaisīt šādu easy peasy un līdzi paņemt arī, atliek tikai samest iekšā pazīstamas mazas/lielākas mantiņas un aiziet,lai meklē
    http://www.ladybehindthecurtain.com/wp-content/uploads/2014/08/Calming-Find-It-Game-Lady-Behind-The-Curtain-8.jpg

    3. Vel, lai nomiernātu-
    https://s-media-cache-ak0.pinimg.com/564x/97/8a/6d/978a6d4d311713daaeceec593c5ee56d.jpg

    Atbildēt
    • Avatar

      Paldies, mēğināsim :) šodien nostrādāja nogaidīšanas un īpašas uzmanības nepievēršanas metode, sākam eksperimentus :D

      Atbildēt
  17. Avatar

    Man jau trešais bērns. Ar katra nākamā ģimenes locekļa ienākšanu, vecākie bērni uz kādu laiku atgriežas tajā trīsgadnieku stadijā ;-P Tā kā ir ko turēt!
    Mums arī palīdz augstāk minētās stratēģijas. Papildus varu ieteikt:
    1. Mājās no ~3 gadiem. Kinētiskās smiltis + Kinder olu mantiņas. Ja kāds no lielajiem psiho, saku “Smilšu laiks!” un pārvietoju vienu bērnu uz palodzi, kur stāv smilšu trauks. Galvenais pa vienam! Otrs varēs dabūt smilšu laiku vēlāk rindas kārtībā. Tagad jau paši iet tur nomierināties.
    2. Mājās. Silta vanna. Tā kā manējie visi mīl ūdeni, tad bieži piedāvāju iet vannā nomierināties. Tur arī savstarpējie kašķi mēdz atrisināties.
    3. Ārpus mājas. Jautāju “Kā es tev šobrīd varu palīdzēt?” tad paskaidroju kādēļ tas, ko bērns grib nav fiziski iespējams. Bet bieži vien bērna atbilde ir vienkārši “Nekā!”, tad to arī pieņemu un nogaidu, kamēr pāries.
    4. Zinu, ka profilaktiski ļoti palīdz individuālais nedalītas uzmanības laiks ar katru bērnu. Diemžēl, ikdienā to laiku neprotu atrast. Ja tētis atnāk laicīgi mājās, tad vēl kaut kā to var noorganizēt.
    5. Padomi no Dr. Karp “Happiest Toddler on the Block” grāmatas man ļoti palīdzēja.

    Lai veicas!

    Atbildēt
  18. Avatar

    Es pati pēc dabas galīgi neesmu pacietīga, tādēļ laikam man ir iedalīts bērns, ar kuru principā 98% var visu sarunāt. Bet tiešām jārunā ir daudz un dikti – tā kā man runāt ļoooti patīk, tad mēs abi divi vārāmies visu laiku. Jau kad bebis bija vēderā, ļoti daudz ar to runāju. Tagad arī stāstu visu un atkārtoju vairākas reizes, bet galvenais ir pietupties un runāt tā, lai mūsu sejas būtu viena pret otru un skatīties actiņās. Protams, puikam arī uznāk dusma, kad gribās kādam iesist vai iespert, nomest mantiņu. Bet es nopirku piepūšamo bērnu boksa maisu ar angry birdiem un tad mums ir sarunāts, kad nāk dusmiņa, tad jāiet ieklapēt boksa maiss. :) Mācu viņu katru emociju vai tās būtu dusmas, bēdas, prieks utt, saukt vārdā un saprast to. Jā, arī bērniņš var dusmoties un tas ir normāli, tik bieži vien viņi nezin, ko darīt ar tām emocijām. Ja man gadās kādreiz pateikt ko skaļāk un pacelt balsi, vienmēr atvainojos un saku, ka mamma bija dumsīga, jo…
    Dažādas situācijas risinām ar izdomātām pasakām un stāstiem, ko man ļoti patīk fantazēt. Mums tagad pēdējā laikā grib gulēt ar ieslēgtu lielo gaismu un dikti raud, ja slēdz ārā. Tad mēs vakar izdomājām pasaku par kaķīšiem un mazo kaķīti, kuram pa dienu dikti sagurušas actiņas un naktī tām ļoti patīk atpūsties tieši tumsā, lai no rīta atkal varētu skatīties un priecāties. Domājām, kādā krāsā ir kaķīts, actiņas un bērns priecīgs ļauj izslēgt gaismu un gulēt tumsā, jo naktī actiņām patīk tumsa. :)
    Ne vienmēr iet tik viegli, bet visu var sarunāt arī caur asarām un kliedzieniem, taču beigās sarunājam, lai gan tas prasa dauuudz laika un pūļu. Nekad neatstāju vienu kliedzošu bērnu, bet gan uzklausu un mācos pacietību.

    Atbildēt
  19. Avatar

    Šis te esot tāpēc, ka ieraugot saldējumu (vai ko citu) bērns jau uzreiz savā prātā atceras tā labo garšu un sāk izdalīties endorfīni un patīkamas sajūtas, it kā viņš jau to ēstu. Un tad mamma pasaka- nē, tagad neēdīsim. Visas tās sajūtas transformējoties dusmās, nepatikā, histērijā. Tīrākā fizioloģija tā viņiem esot.

    Atbildēt
  20. Avatar

    Tas bija domāts Dacei Alpai

    Atbildēt
  21. Avatar

    Laura, lieliska tēma! :) Noteikti līdzās visam Tevis pieminētajam ļoti strādā (un ticu, ka ir svarīga) emociju atspoguļošana jeb nosaukšana vārdos – divgadnieks, arī trīsgadnieks pats tās neatpazīst, neprot par tām pastāstīt. Mēs varam viņam palīdzēt, tā audzinot emocionāli inteliģentu personību. Tā arī saku – es redzu, tu esi dusmīga. Vai – jā, es saprotu, tu gribi to vai to…bet nedrīkst. Bērns, jūtot, ka ir “uztverts” – saprasts, sadzirdēts, bieži atslābst un beidz dusmoties, nereti pieglaužas. Ne vienmēr, kā vienmēr :), bet pietiekami bieži.

    Atbildēt
  22. Avatar

    Man ir liels puika, kuram krīze sākās 4 gadu vecumā, līdz tam varējām vienoties, sarunāt utt. Tikai sasniedzot 6 gadus tā mierīgi beidzās… :D
    Tagad man ir 3-gadniece un arī ar viņu var sarunāt, ir reizes, kad raud un kliedz, spiež asaras un kliedzienus, tad jautāju vai grib paraudāt vai man klēpī. Tad viņa pati izvēlas. Ja grib klēpītī, tad zin, ka jāpārstāj kliegt, bet var turpināt paraudāt. Tad arī izrunājam problēmu. Ja grib paraudāt, tad iet uz savu kaktiņu/stūrīti un izraudas, kad nomierinājusies, tad arī izrunājamies…
    Viss notiek ar runāšanu, ko, kas, kā, kāpēc. Citreiz sasmīdinu, citreiz lieku/piedāvāju malā pastāvēt, citreiz novēršu uzmanību, citreiz piedāvāju kaut ko darīt citu, citreiz ir noteikta kārtība līdz kārotajam utt.
    Nav bērni krituši gar zemi sabiedriskās vietās… vienīgi knīpa mēģinājusi mājās vairākas reizes, bet rezultātu tam neredzēja un īpaši to vairs neizmanto. Arī nav klieguši, histērijas taisījuši… tas viss sarunu ceļā…
    Nu čīkst un pīkst, kad nedabū kāroto un mēs jau atkal pļāpājam, ka mums visiem visu kaut ko gribas, bet tad jāplāno kā to dabūt… utt.

    Atbildēt
  23. Avatar

    Starp citu, teikt es redzu, ka esi dusmīgs, nav līdz galam pareizi. Es agrāk arī tā lietoju, līdz ar bērnu uzvedību saistīta speciāliste paskaidroja, ka tas nav īsti pareizi, jo mēs kā pieaugušie domājam, un tās ir mūsu sajūtas, ne bērna. Varbūt, viņš tajā brīdī jūtas apjucis, aizkustināts utt., bet ne dusmīgs. Es tad pārgāju uz, es redzu, ka tev ir daudz emocijas, jo tad tas var būt jebkas. Protams, lielākiem augot arī ir svarīgi mācīt, kā tās emocijas izrādīt sociāli pieņemamā veidā.
    Bet par bērnu trakošanu. Man pašai vienmēr ir palīdzējusi apziņa, ka es šajā situācijā esmu pieaugušais un man kā pieaugušajam ir jāpieņem atbildīgi lēmumi, un emocijām nav vietas. Protams, es diemžēl, esmu kādreiz pacēlusi balsi, bet tiešām cenšos to nedarīt. Bērni ir pelnījuši cieņpilnu izturēšanos no pieaugušiem. :)

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. SITIENS SĀP. ABIEM. | Viens + Viens - […] Starp citu, blogā pati esmu dalījusies ar savu pieredzi un padomiem, kā tikt galā situācijās, kad pašam gribas dusmoties……

Komentē