Par blogošanu

Par blogošanu

Blogi Latvijā šobrīd aug kā sēnes pēc lietus. Arī šis blogs ir viens no tām “sēnēm”, kas izauga 2015. gada pavasarī. Vakar man bija tas gods piedalīties diskusijā par blogošanu kopā ar Lauru Arnicāni no “Seek the simple” un Ingu Kalniņu no “Le petit pot” jaunrades festivāla “iNOVUSS” ietvaros, kas, līdzās vairāku cilvēku lūgumiem, mudināja mani vēlreiz uzlikt savas domas par blogošanu uz “digitālā papīra”.

Skaidrs ir viens – tas, ka par to diskutē, nozīmē, ka tas ir aktuāli, un, kamēr vieni joprojām ir skeptiski pret blogošanu, kā jēgpilnu nodarbi, citi paši kāro kļūt par atpazīstamiem blogeriem. Par blogeri var kļūt ikviens – jā, tā ir. Tomēr ir atšķirība, vai blogošana ir tikai tavs hobijs, vai  vari jau sevi saukt par profesionālu blogeri. Augstskolas diplomus blogošanā gan neviens vēl neizsniedz, tādēļ tas ir diezgan relatīvi. Tomēr olnine apmācības, kursi, konferences, pasākumi blogeriem – tas viss ir!

SĀKUMS

Pati savu pirmo blogu izveidoju pirms 6 gadiem, bet “Viens + Viens” noteikti ir tas blogs, kurš sākotnēji no hobija ir kļuvis par manu galveno ikdienas darbu, protams, uzreiz pec rūpēm par bērniem. Ļoti bieži blogeriem intervijās vaicā : “kāpēc tu sāki rakstīt blogu?”

Nu vispirms jau tādēļ, ka man patīk rakstīt un pētīt. Ja neskaita bērnībā sacerētos dzejoļus, savu “karjeru” uzsāku skolas avīzē, pēc tam rakstīju kādā žurnālā jauniešiem, vēlāk – kulinārijas žurnālā. Kad piedzima Everts, mana mīlestība pret rakstīšanu nekur nebija pazudusi. Tikai tā transformējās mūsdienīgā formā  – blogā. Tāpat man vienmēr ir interesējuši dažādi sabiedrībā notiekošie procesi no socioloģiskās perspektīvas (studēju socioloģiju).  Tie blogi, kuru autori raksta ar piespiešanos, ilgi neizdzīvo. Tā tas vienkārši nestrādā. Kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ, tev ir jāmīl rakstīt, jāmīl dalīties un saņemt atgriezenisko saiti!

Otrkārt, mani pamudināja apziņa, ka ir lietas, kuras piedzīvo visas mammas ar maziem bērniem, bet baidās par tām runāt skaļi, jo īpaši par sievietes psihoemiconālo stāvokli grūtniecības laikā, pēcdzemdību periodā, un vispār audzinot bērnus. Par to, ka ir OK dažreiz justies kā sliktai mammai, bet, ka patiesībā tu tāda neesi. Es noteikti nevēlējos uzrunāt pilnīgi visas mammas, bet tās, kuras jutās līdzīgi man – dažreiz izmisušas, ar par daudz vainas apziņu dzīvē, nogurušas, bet laimīgas. Mammas, kuras no sirds cenšas būt labas, bet reizēm apjūk gan savās, gan bērna emocijās.

Treškārt, pēc lielās intereses instagramā, ar prieku blogā sāku dalīties arī mūsu pieredzē ar bērnu ēdināšanu un vienkāršām receptēm.

Vai es kaut kā apzināti plānoju, kā veicināt bloga popularitāti? Nē. Es biju aktīva instagramā, kur man jau bija ievērojams sekotāju skaits, bija mammas, ar kurām komunicēju caur komentāriem. Blogu izveidoju tādēļ, ka zināju – vismaz pāris lasītāju man būs! Pāris mēnešus pirms bloga palaišanas tautās, tapa pāris raksti, lai blogs nebūtu pilnīgi tukšs. Kad tajā bija jau 6 -7 raksti, “Viens + Viens” oficiāli bija pieejams visiem. Ar bloga rakstiem sākotnēji sāku dalīties “Viens + Viens” instagram kontā un pēc kāda laika arī ” Viens + Viens” Facebook lapā. Jāatzīst, ka Facebook blogerim Latvijā, man šķiet, tomēr ir svarīgāks, bet arī instagramā var sasniegt lielu auditoriju, jo īpaši, ja esi modes, kulinārijas vai foto blogeris.

Ja esi blogeris – iesācējs, un netiec gudrs, kā panākt, lai kāds Tavu blogu lasa, es teiktu, ka var palīdzēt citi blogeri. Vismaz Latvijā, man gribētos domāt, mums ir draudzīgas attiecības un nereti viens mēdz “nošērot” cita blogera ierakstu. Draudzējies un nekautrējies!

PA KURU LAIKU?

Lai gan ar prieku veltītu blogošanai pilnu darba dienu, šobrīd laiks blogam ierindojas uzreiz pēc laika bērniem. Oficiāli ar otro bērnu es neesmu gājusi ne dekrētā, ne bērna kopšanas atvaļinājumā. Vadu savu uzņēmumu ( kas ietver arī bloga pakalpojumus), strādāju un rūpējos par mazajiem. Sanāk, ka esmu strādājoša mamma mājās, nevis mamma, kura blogo tikai aiz gara laika, kāds ir visklasiskākais stereoptips.

Kad Everts tikko sāka apmeklēt dārziņu (pirms 2 gadiem), un es biju stāvoklī ar Edvīnu, bija mans blogošanas “zelta laikmets”, jo varēju brīvi ieplānot laiku rakstīšanai (vienīgi jāņem vērā, ka tad, kad grūtniecei nāk miegs, vai ir slikta dūša – baigā rakstīšana nevedas). Tagad no pilnas dienas laiks rakstīšanai un citām ārpusbloga aktivitātēm ir vien 2 -3 stundas dienā, kamēr mazais guļ diendusu. Šajā laikā, protams, ir jāuzkopj arī māja, jāpagatavo bērniem ēst un varbūt jāpaņem 10 minūšu kafijas pauze sev pašai. Paralēli vēl pavārskoliņa, pasākumi un citi projekti. Šobrīd arī darbs pie grāmatas. Bet saka  taču – jo vairāk jādara, jo vairāk var izdarīt, vai ne? Tiklīdz arī otrs mazais sāks apmeklēt bērnudārzu, laika menedžments atkal mazliet pamainīsies.

VAI AR BLOGU VAR NOPELNĪT?

Tas ir atkarīgs no tā, vai vispār ir vēlme ar blogu nopelnīt. Ja blogs ir hobijs, tad tas arī var palikt hobijs. Blogošana vispirms ir aicinājums, un tikai pēc tam – darbs. Lai gan mans blogs sākumā bija hobijs vien, bet, nemanot, tas ir kļuvis par darbu. Lai varētu izdarīt visu, ko savā blogā, un ārpus tā (diskusijas, pasākumi, meistarklases) vēlos izdarīt, tas aizņem ne mazāk laika kā tad, ja es dien dienā sēdētu ofisā. Protams, man šobrīd viss notiek 10 x lēnāk, jo mājās dien dienā ir arī mans viengadnieks, un pēcpusdienā pārrodas četrgadnieks.

Latvijā ar blogošanu nav tik viegli nopelnīt, kā ārzemēs, kad ieliekot blogā kādu “google ads” nopelnīsi tūkstošus ar klikšķiem vien. Honorāri blogeriem Latvijā ir daudzkārt mazāki, kā blogeriem ar to pašu auditoriju Skandināvijā, UK, USA u.c. Bet nu, kā zināms  – tā jau tas ir ne tikai blogosfērā. Līdzīgi ir arī mana vīra – radio DJ – profesijā. Dzirdot, cik par savu darbu saņem citi, protams, ir balta skaudība, bet mēs dzīvojam, kur dzīvojam – auditorija Latvijā nav tik milzīga, tāpat arī maksātspēja. Blogerim ir diezgan viegli nopelnīt sev “graudā”, bet ne visi vēlas maksāt arī naudā. Galu galā, izvēloties sadarbības partnerus, ir svarīgi saprast, vai tas vispār atbilst tavām vērtībām, un daudzkārt atbilde ir – nē.

Tikai ar bloga rakstiem vien uzturēt ģimeni nevar, tomēr blogs paver iespējas nopelnīt arī ārpus bloga, kaut vai ar dalību pasākumos, kļūstot par kādas kampaņas vēstnesi, varbūt piedaloties reklāmās. Jo populārāks kļūst blogs, jo plašākas iespējas paveras ārpus tā. Katram blogam parasti ir sava, kaut kāda nebūt niša, un, ja blogeris būs aktīvs, viņu pamanīs! Un, kā teiktu labākajās twittera tradīcijās – blogeris var tikt pie “īsta darba” :) (Es gan uzskatu, ka termins “īsts darbs” vairs neatbilst mūsdienām).

Šogad kā blogere esmu akreditējusies vairākos pasākumos Latvijā, kā arī ārzemēs, un ziniet –  – tur attieksme bija fantastiska! Neviens nesmejas un neiedomājas pavaicāt, vai blogošana ir tavs hobijs vien (tas, protams, var būt tikai hobijs). Tevi uztver kā spēcīgu starpnieku starp tevis radīto preci vai ideju un patērētāju. Tas neattiecas tikai uz precēm kā precēm, bet arī dažādām sociālām kapmaņām, jo blogeris ir tas, kurš caur saviem kanāliem var nodot  svarīgu ziņu saprotamā veidā.

BLOGOT  = ZAUDĒT PRIVĀTUMU?

Varētu domāt, ka blogot nozīmē zaudēt jebkādu privātumu. Katram, protams, ir savas robežas, bet es ticu, ka katram blogerim ir sava privātā telpa un lietas, kas tiek paturētas tikai sev, un apspriestas tikai ģimenē. Nav viegli atklāties par visiem 100%, zinot, ka tādējādi esi atvēris savu sirdi ikvienam bloga garāmgājējam un kritikai. Un kritika būs! Blogošanas pamatā noteikti ir patiesums, bet tas nenozīmē, ka visi par tevi zina visu (lai gan viņiem nereti šķiet, ka zina, un labāk par tevi pašu ;)).

Vai mammas – blogeres par saviem bērniem internetā atklāj par daudz? Droši vien, kā nu kura. Protams, ir ētikas normas, kuras jāievēro. Piemēram, esmu kategoriski pret bērnu kailfoto internetā, pret izglītības iestādēm, kas lepni veido bilžu albumus instagramā. Es domāju par to, lai neapkaunotu bērnu, un ticu, ka jebkura mamma pati vislabāk jūt, ko domās viņas bērns pēc 10 gadiem, ieraugot kādu savu bērnības foto sociālajā tiklā. Manuprāt, visa pamatā ir labas attiecības ar bērnu, lai nākotnē vienam otrs nebūtu jāiesūdz tiesā bilžu dēļ. Un tās uzturēt ir daudz grūtāk, kā atturēties no foto publicēšanas internetā. Bet…tas jau ir atsevišķa stāsta vērts.

Nobeigumā vēl tikai piebildīšu, ka, manuprāt, veiksmīga bloga pamatā ir : 1) atklātība; 2) regularitāte (2-3 raksti nedēļā); 3) unikalitāte (savs stils un oriģinālas tēmas). 

Ja Tev ir vēl kādi jautājumi par blogošanu, vaicā komentāros!

 

 

 

2 komentāri

  1. Čau, Laura! 😊

    Vai Tev kādreiz neuznāk besis, ka atkal kaut kas ir jāraksta?! Kur Tu smelies motivāciju?! Un kā Tu sevi iedvesmo rakstīt?!

    Es pati rakstu rakstus par attiecībām, galvenokārt ar partneri, man patīk rakstīt, bet bieži vien šaubas par sevi un to, par ko rakstu, ņem virsroku. Līdz ar to arī visa mana motivācija zūd. Vai arī vienkārši viss apnīk un negribās nekādus rakstus. Bet nerakstīt arī nevaru, ik pa laikam vienkārši tas man ir ļoti nepieciešams. Nezinu, ko vēlējos Tev ar to visu pateikt, laikam jau atbalstu gribējās 😉 Pati tagad gaidu bērniņu, un tāpēc ir kļuvis vairāk laika domāšanai, līdz ar to saprotu, ka vēlos savu blogu vairāk attīstīt! Un rodas jautājumi Tev 🍓

    Paldies un jauku dienu,
    Līva Spurava (FB lapa WomanlyWise)

    Atbildēt
    • Laura

      Piespiest sevi rakstīt, ja to negribas, ir grūti – un to es arī nedaru.. gaidu iedvesmu, jo izmocīts raksts nekad nav labs :) Bet reizēm ir tā, ka galvā ienāk kāda doma – tad arī maksimāli ātri jāpieķeras un jāuzraksta, citādi tā kaut kur pazūd :)
      P.S. Un apsveicu :)

      Atbildēt

Komentē