Lielais četrinieks

Lielais četrinieks

Vakar Everts sēdēja man klēpī un mēs runājām par viņa dzimšanas dienu, kas straujiem soļiem tuvojas. Jau pēc 9 dienām viņam būs 4! Magic 4!

4 gadi ir vecums, kad laikam būtu pieklājīgi atviegloti nopūsties par to vien, ka esat izdzīvojuši izaicinājumiem pilnu pirmo, “briesmīgo” otro un “problemātisko” trīs gadu vecumu (uztvert šo ar ironiju). Jā, jā, jā – been there done that. Bet, izrādās, 4 gadus mēdz saukt arī par fuc**ng four, tā kā spriediet paši, kas aiz tā slēpjas, un arī es to drīz uzzināšu :) Izklausās, ka viegli nebūs nekad? Nu ja… katram bērna vecumam ir savi izaicinājumi, un tā tas būs vienmēr. Katram bērna vecumam var piedēvēt kādu briesmīgi izaicinošu nosaukumu, krīzes, attīstības lēcienus utt. Sauciet kā gribiet! Bet nu nav jau arī tā dzīve ar bērniem viens vienīgs briesmu stāsts. (Citādāk mums diez vai būtu jau  divi bērni :)).

Reizēm draugi vaicā -” vai tagad ir vieglāk, kā sākumā?”, “vai tagad ir vieglāk, kā bija pirms gada?” utt. Uz  šiem jautājumuiem ir grūti atbildēt. Es drīzāk teiktu, ka ir beigušies mazo bērnu joki, bet ir sākušies lielo bērnu joki. Protams, ir vieglāk, ka bērns nav bēbītis, māk aiziet uz podiņa, pats prot ēst, un prot pateikt visu, ko domā. Bet, vai ir viegli to visu uzklausīt, saprast un pieņemt, un,  ja tā ir problēma – atrast risinājumu? Nu tas jau  ir cits stāsts. Aug bērns un aug prasības. Zīdainītim pietiek ar pilnu punci, sausu pamperu un mammas tuvumu, bet trīs gados – vai, vai vai… Man liekas, tas ir vecums, kad bērns beidzot sāk saprast, cik pasaule ir plaša, un cik daudz tajā ir visa kā, ko tā kā gribētos, bet līdz galam nesaproti, kas un kādas tās lietas un vietas ir… 

Tas, ka bērns prot izteikties, nebēg prom uz ielas nezināmā virzienā, izguļ visu nakti savā istabā, sakarīgi rotaļājas ar citiem bērniem utt. – jā, nu tas ir vieglāk. Bet lai teiktu, ka nu tagad var atsēsties dīvānā un atslābt – diez vai. Un, kad skatos uz abiem dēliem, no kuram vienam ir gads, un otram – tūliņ 4, es nevarētu teikt, ka kādu no viņiem audzināt ir vieglāk konkrētā vecuma dēļ. Bet vispār es zinu, kad ir vieglāk – kad viņi ir atsevišķi!!  Tad ar katru no viņiem šķiet  tīri viegli.

PAR TO CETURTO GADU…

Īsi pirms trīs gadu jubilejas Everts kļuva par lielo brāli, līdz ar to ceturtā dzīves gada sākums pagāja tādā adaptēšanās zīmē – aprašana ar jauno lomu “lielais brālis” nenotika vienā dienā. Tagad mums iet kā pa viļņiem – vienubrīd brālis ir mīļš un smieklīgs, bet nākamajā jau konkurents, kurš aizticis kādu iemīļoto mantu. Lielais izmanto savu vecākā brāļa statusu un bieži tēlo bosu. Bet tas jau laikam normāli. ( Vai ne?!). Mūsu lielais brālis nav no saudzīgākajiem, viņš, pirmkārt, iestājas pats par sevi. Bet ir bijušas reizes, kad sabiedriskās vietās sāk tomēr aizstāvēt  arī to mazo.

Ceturtais dzīves gads ir zīmīgs arī ar to, ka Everts ir ļoti satuvinājies ar tēti. Šobrīd viņš gribētu ar tēti kopā darīt visu. Nesen viņi divatā aizecļoja uz Londonu, un kopš šī ceļojuma viņš vispār ir kā pielipis tētim. Es par to ļoti priecājos, bet reizēm tas pat ir problemātiski. Viņš pat ir teicis, ka ar mani vairs nedraudzējas, un grib pie mīļā tēta! Grib tētim līdzi uz darbiņu, grib ar tēti to un to. Visu tikai ar tēti! Bet vispār jau dēls labi saprot, kad ir izdevīgi kādu vecāku nosaukt par mīļāku. Mazais gudrinieks.

Trīs gadi ir vecums, kad bērnam joprojām ir vienalga, ko domā apkārtējie. (Nu vismaz manam bērnam). Termins “laba uzvedība” joprojām ir kaut kādas vecāku un sabiedrības ekspektācijas, kuras bērnam ir grūti saprast. Kas tas tāds vispār ir? Ja es jūtos labi, tas nozīmē, ka es labi uzvedos? Vai kā?

Trīs gados bērnam sāk veidoties arī  pirmās draudzības, un pirmās nepatikas. It kā nav svarīgi, ko par tevi domā, bet ir svarīgi, lai tevi pieņem. Tas rada drošību. Un nav jau tā, ka tikai meitenēm tās draudzības ir tik svarīgas, kā reizēm mēdz domāt. Arī puikam ir svarīgi, ka labākais draugs šodien ir dārziņā, un varēs kopā spēlēties robotos un mest spainīšus dusmīgajai tantei aiz sētas (piedodiet mīļās bērnudārza audzinātājas!).

Un tagad mazliet humora deva, jo dzīve ar trīsgadnieku viennozīmīgi ir ļoti smieklīga un amizanta. Kaku joki iet uz urrā! Tipiska saruna pēc bērnudārza. Everts saka : “Mēs ar Kārli redzējām KAKU!”, vai “Mēs nosaucām to un to par kaku!”. Šādos brīžos es tikai pasaku, ka “kaku jociņi” īsti nav smieklīgi, bet klusībā pie sevis nosmejos gan. Vēl mūsu trīsgadnieks ir safanojies par Koreju un izdomā savas valodas, reizēm spēlējoties tēlo, ka runā “kroviski” (korejiski).

Ar trīsgadnieku ir forši, jo bērna autoritāte joprojām ir vecāki, un, lai gan šajā vecumā bērni jau lielākoties ir uzsākuši bērnudārza gaitas, vecākiem joprojām ir liela iespēja kontrolēt un būt informētiem par to, kas notiek bērna dzīvē. Ģimene bērnam joprojām ir vislabākie draugi un piemērs!

Nu ko – gatavojos dēla dzimšanas dienai, un ceru, ka mūsu pagaidām spurainajam trīsgadniekam, kā ierasts, tā būs viena no priecīgākajām dienām gadā! Gaidām tevi, piektais gads!

FOTO : Jānis Škapars

P.S. Dzīvnieciņu tērps Evertam foto no Lindex.

10 komentāri

  1. Avatar

    Labs, “kaku joki” :D manai 2,8 gadīgā meitiņai pašreiz mīļākā dziesma ir “Dipu dapu kaka nāk” un pašai liekas baigi dmieklīgi, tad skaidrs, ka tas raksturīgs trīsgadniekiem

    Atbildēt
  2. Avatar

    KAKU jokus mans 5gadnieks un 3gadnieks pat izdzied-mīļāko dziesmu tekstots vārdus aizvietojot ar KAKA! Abi var smieties pusstundu no vietas un es smejos par to KĀ viņi smejas līdz asarām

    Atbildēt
  3. Avatar

    Es ta ari aizdomajos,kur tas laiks skrien un ka isti ir ar berniem,kad tad ir bijis visvieglak(musejie ari jusu vecuma).
    Nonacu pie secinajuma,ka publiskas vietas apmeklet ir vieglak ar tadu,kas vel ratos ir,un baigi nelauzas ara no viniem. Ap 2 gadiem kaut kadi publiskie iestadijumi man vispar likas neiespejama misija,nu jau ar teju bez 5minutem 4os gados visa veida pasakumi ir vieglak,bet jarekinas,ka lielakoties laiks tiks pavadita aktivi(nevares viesibas sedet pie galda vislaik), un musu intereses lne vienmer sakritis,tapat ar parliecinasanas spejam un ieakaidrosanu. Bet jutu,ka ,augot lielakam bernam,vins klust sapratigaks(ja ta var izteikties), un klust laikam vieglak.

    Atbildēt
    • Laura

      O jā. Ar Evertu no 1,5-2,5 g. bija ļoti grūti doties uz sabiedriskām vietām :))

      Atbildēt
  4. Avatar

    Un es domaju, kapec manejais ”saslimis” ar vardu kaka!?? Huu.. izradas normals kaku vecums vnk :D Man ir tieshi tadas pashas atbildes uz Tev uzdotajiem jautajumiem! Mammas ir varones. Tikai vienmer shiet, ka kada cita ir lielaka varone par mani!

    Atbildēt
  5. Avatar

    Nu bet protams – kaka, čura un purkšķis ir paši smieklīgākie vārdi pasaulē. Ā, un vēl smirdīgā zeķe.
    Atliek tikai vienam no manējiem pateikt, piemēram, smirdīgā zeķe, vai smirdīgā kaka un viss. Otrs no smiekliem jau apkritis augšpēdus. Un šo tēmu viņi var malt diezgan ilgi un smieties tik gardi, ka mums ar vīru arī pa kluso jāsmejas:) Jo skaļi jau nevar. Mēs taču pieaugušie:)

    Atbildēt
  6. Avatar

    Ko lai es daru..
    Ar mani un manu domāšanu nav normāli un es to apzinos, bet nu tā tas man reiz ir un tur neko nevar darīt..
    Es neesmu stāvoklī, bet domājot par šādu iespējamību, es satraucos. Ļoti. Jo: es gribu meitiņu. Mierīgi pat visus bērnus- meitiņas. Es negribu puiku. Ļoti negribu. Es nezinātu, kur to likt. Pavisam nopietni. Man nepatīk , kā izskatās mazi puikas, man nepatīk viņu drēbes, viss.. un, kad viņi 4 gados sāk stiepties, tas vispār ir āprāts- man tas gandrīz riebumu izsauc.

    Un tāpēc es domāju, ka labāk varbūt izvairīties no palikšanas stāvoklī vispār, lai tikai nebūtu risks dabūt puiku..

    Mani tiešām šis ļoti satrauc.

    Pat līdz tādām domām kā- manam vīrietim jau ir 2 dēli, ja nu vinam dzimst tikai puikas?
    Smieklīgi vai bēdīgi vai stulbi, bet man tā ir..

    Atbildēt
    • Avatar

      Nu ok- ja otrais man buutu puika, tad veel ok, miers :) bet – tiai ne pirmais, pats piemzimtais; pats pats…

      Izteelojos, ka dziedu suupuldziesmas. Kam? Meiteniitei tacu. Puisiits tai bildee nu ne pa kam nelien…

      Draudzene pazino par gruurnieciibu. Meiteniite. .. es baidos, ka visas meiteniites buus beigusaas… ;(:((((

      Atbildēt
  7. Avatar

    Kā labāk reaģēt, ja četrgadnieks saka, ka ar mammu vairs nedraudzējas, grib tikai pie tēta?

    Atbildēt
    • Laura

      Es nemācēšu atbildēt, kā būtu pareizi :) Mums tādas frāzes izskan, kad izdarījis kādu nedarbu un es bišku sadusmojos, vai arī, kad tētis nav mājās. Es tikai saku – man žēl, ka nedraudzējies ar mani, bet ok! Es gan ar tevi draudzējos :)

      Atbildēt

Komentē