No trīs par četriem

No trīs par četriem

Šodien augusta blogošanas izaicinājuma ietvaros atbildēšu uz jautājumu, kā tas bija – no viena bērna mammas kļūt par mammu diviem. Kā ar greizsirdību un vispār jauno sadzīvi?

Vispirms jau laikam jāsāk ar klasisko atkāpi – šī ir tikai mūsu pieredze (loģiski). Nav divu vienādu bērnu un attiecību starp viņiem. Nav divu vienādu vecāku. Nav divu vienādu stāstu, bet lai būtu – te ir mūsējais. Tiem, kam interesē īsā atbilde – tas bija vieglāk, kā kļūt par mammu vienam bērnam. Bet…

PIRMS

Brāļa ienākšanai ģimenē ļoti gatavojāmies. Pat apmeklēju kursu “Otrā bērna ienākšana ģimenē” Ģimenes psiholoģijas centrā “Līna”. Stāstīju par gaidāmo brāli reālistiski, lai Evertam neveidotos cerības par to, ka nu tik ar brāli uzreiz varēs spēlēties. Pašķirstījām viņa bērnības bildes, lai atminas, kā arī pats ir bijis bēbis. Apciemojām paziņu bēbīšus, lai saprastu dzīvē, kādi tad tie bēbīši ir. Lasījām bērnu grāmatas par tēmu. Un jāsaka, ka tas viss arī palīdzēja veidot izpratni par to, kādi ir mazi bērniņi, un kāds būs viņa brālis. Bet ir viens  bet – tas, ko līdz galam bērns pirms otra bērna piedzimšanas nevarēja saprast – cik daudz uzmanības mazais “nozags”. Protams – arī es to nesapratu! Tas ir kā izlasīt grāmatu par dzemdībām – tu it kā visu zini, bet tāpat, piedzīvot dzemdības, ir kas jau pavisam cits.

Dažus ieteikumus, kā iepazīstināt vecāko bērnu ar jaunāko vari atrast bloga rakstā “Pirmās dienas”.

Pirms brāļa piedzimšanas, Everta uzvedība bija tāda pati kā ierasts, izņemot pēdējās pāris nedēļas. Bērns ļoti labi juta, ka drīz viņam nāksies vecāku, jo īpaši mammas, uzmanību dalīt ar vēl kādu. Gribējās biežāk mammai opā, un tuvāk blakus. Bet arī tas viss bija tik paredzami…

PIRMĀS DIENAS

Sākumā jau mēs sadzīvojām labi. Arī par to jau esmu rakstījusi blogā ( “Pirmās dienas”). Tā laikam ir tā pēcdzemdību eiforija – kaut kādā brīdī jūties tik pacilāti, un šķiet, ar visu tiec galā. Sākumā visiem bija interesanti – iepazīt vienam otru, iziet pirmajā kopīgajā pastaigā, un mēģināt saprast, kā mēs tagad būsim. Ar lepnumu sagremot apziņu, ka nu jau esam četri! Vēl nesen es neticēju, ka man varētu būt divi dēli!

Mūsu pirmās dienas “iekrita” pateicīgā gadalaikā – siltā vasarā. Tas noteikti arī daudz ko atviegloja, jo es mīlu vasaru un siltumu. Iespēja pagalmā nolikt gulēt bēbi, kamēr lielākais ar ričuku braukāja ap māju. Protams, sākums pagāja arī mācoties žonglēt starp diviem bērniem, mācoties saprast, cik daudz uzmanības tagad katram pienākas. Pie kura pirmā jāskrien, ja raud? Kuru pirmo samīļot, izlasīt grāmatu, un kurš var mazliet pagaidīt? Pēc loģikas jau šķiet, ka lielākais ir tas, kurš var pagaidīt. Protams, ka zīdaiņa vajadzības ir jāapmierina uzreiz, bet tas tā nav ilgstoši. Jau 3 mēnešos bēbītis var mazliet pagaidīt, un ar katru dienu, nedēļu un mēnesi, šis gaidīšanas laiks kļūst ilgāks, līdz beidzot kādā brīdī tas izlīdzināsies pavisam.

Sākās rudens un sākās mazliet grūtāks laiks, bet kamēr vien mājās bijām divi pieaugušie, viss bija izdarāms. Grūtāk man bija brīžos, kad vienai bija jāuzņemas rūpes par abiem, tad gan mazliet vairāk jau gāja ciet, īpaši jau garajos ziemas vakaros un slimošanas laikā, bet arī “sliktajām”emocijām un grūtākiem brīžiem vienkārši jāļauj vaļa. Tādos bīžos gan ļoti svarīga ir atbalsta komanda, kas aizrādīja man ik brīdi, kad sāku mocīties vainas apziņā par laika un uzmanības sadali bērniem, mājas pienākumu neizpildīšanu un tā tālāk.

Tas, ko man ieteica psiholoģe, pie kuras apmulsusi vērsos ar dažiem jautājumiem saskaroties ar jauno dzīvi, bija – nevajag justies vainīgiem, ka ģimenē ir piedzimis vēl viens bērns. Protams, ka mainīsies lielā bērna dzīve, viņš piedzīvos jaunas emocijas. Bet tas ir normāli! Bērna ienākšanai ģimenē adaptācijas laiks ir 1 – 1,5 gads. Man šķiet, ka mēs tā pa īstam adaptējušies jutāmies ap Edvīna 10 mēnešu vecumu, kad viņš iemācījās staigāt, un viņam bija pilnīgi skaidrs režīms – tas visu atviegloja.  Bet, vai adaptācija nozīmē harmonisku bērnu sadzīvi? Nu mums – īsti nē!

TAGAD

Arī par to, kā pagājis pirmais gads, esmu jau rakstījusi blogā (“Pirmais gads ar diviem”). Nu jau brāļi sadzīvo zem viena jumta veselus 14 mēnešus. Atceros, ka pirms gada gatavojos Everta trešajai dzimšanas dienai ar mazo Edvīnu slingā, bet nu jau viņš skraida apkārt un “asistē”. Pa vienu gadu ir izaudzis cilvēks!

Situāciju, kas mūsu mājās ir šobrīd, es varētu nosaukt – “ķīvējas un mīlējas”, bet ar uzsvaru uz  “ķīvējas”. Mazajiem ir savi joki, un, kad abiem ir laba oma, viņi viens ar otru dauzās. “Dauzīties” noteikti ir piemērotāks vārds par “spēlējas”. Viens paslēpjas zem paklāja un liek otram kāpt virsū. Viens iekāpj ceļojuma gultiņā, un liek otram no ārpuses viņu bakstīt. Viens skrien otram pakaļ. Un tā tas ir PĀRIS minūtes līdz brīdim, kad kāds kādam spēlējoties neiebaksta par sāpīgu, neieķeras matos,  un tā tālāk. Lai gan man tas īpaši nepatīk, un zinu, ka ar vienu aci vienmēr viņi jāuzrauga, jo bērni ir bērni, un, zinot savu bērnu temperamentu, man tiešām bail, ka kāds kādam netīšām neizbaksta aci!

Nu, protams, kā gan bez ķīviņiem par dažādām mantām. Kad kaut kas rokās mazajam, tad to vajag arī lielajam. Šobrīd gan mums ir izveidojies paradums, ka tad, kad Evertam apnīk, ka mazais spēlējas tajā pat perimetrā, kur viņš ( :D), tad viņš iet uz savu istabu un aiztaisa durvis. Ja ir noskaņojums, tad diezgan ilgi viens pats tā arī spēlejas, un mājās ir salīdzinoši mierīgs. Bet tiklīdz viņi ir vienā istabā, tad, garantēju, reizi piecās minūtēs (vabūt arī biežāk), viens otram mēģinās kaut ko nodarīt. Un, ja sākotnēji lielākais pāri darītājs bija Everts, tad Edvīns jau arī labi prot brāli izaicināt, bet lielākoties viņš tā mēģina parādīt  : “eu, brāli, nāc spēlēties!”.

Šos 14 mēnešus, kopš esam visi kopā, daudz esam nodarbojušies ar runāšanu un skaidrošanu. Katru dienu, reizēm šķiet, maļam vienu un to pašu uz riņķi. Bet tas, ko esmu sapratusi, paliek vieglāk tad, kad tu pieņem – šādi tas būs līdz gadiem 18 (ja ne ilgāk). Laikam pat jābauda šis laiks, kad tie brāļu ķīviņi vēl ir tik mazi. Kas būs tad, kad paši pieņemsies spēkā? Atceroties, kā ikdienā “ņēmās” mani brālēni un māsīcas (man pašai brāļu / māsu nav), es tikai aptuveni nojaušu, kas mūs vēl sagaida. Var jau būt, ka būs arī tādi miera laiki, bet, zinot savus bērnus, labāk naivi uz to necerēšu :).

Tas, ko mēs darām ikdienā, kad jāizšķir brāļu ķīviņi : 1) iejaucamies tad, kad tiešām redzam – labi nebūs, un kādam ļoti sāpēs; 2) skaidrojam emocijas un pieņemam tās – bet to jau es te blogā maļu uz riņķi. Palasi kaut vai šo : “Kā runāt, lai mazi bērni klausītos”.

Kā sadzīvo jūsu bērni, ja ģimenē tie ir vairāki?

FOTO: Mārtiņš Otto

10 komentāri

  1. Ļoti aktuāla tēma :) Mums otrs bērniņš pievienosies jaunā gada sākumā, mazliet jau stāstam, ka kļūs par vecāko māsu, bet nu lielākais sagatavošanas darbs jau vēl priekšā, laikam, kad vēders kļūst izteiktāks, tad arī vizuāli vieglāk izskaidrot. Plānojam arī uz Līnu septembra beigās, jo līdz šim ir bijusi ļoti laba pieredze ar tur sanemto informāciju. Varbūt vari ieteikt, kādu no grāmatiņām, ko kopā ar Evertu lasījāt par šo tēmu?

    Atbildēt
    • Laura

      Sveika! Pirmkārt, apsveicu! :) Otrkārt, mēs grāmatiņas pasūtījām amazon.de – bija “I’m a new big brother”, “Nee baby” un vēl kaut kāda.. atkarīgs mo vecuma, kāds lielajam bērniņam :)

      Atbildēt
    • Laura

      Un Līnā noteikti iesaku to kursu, vērtīgi padomi :)

      Atbildēt
  2. Padoms: Intensīvi piesleegties teeviem, dodot savu uzmaniibu jaatslogo mamma (jau labu laiku pirms dzemdiibaam) un tad ienaakot gjimenee +1 esosajiem beerniem nebuus lielaa “kultuurshoka” par uzmaniibas mazinaashanos no mammaam

    Atbildēt
    • Laura

      Tā arī mēs centāmies darīt..:)

      Atbildēt
  3. Tiesi taa, esmu noskanojusies ka ta bus vel ilgi , lidz18 g. un ilgak…. tiesi tads pat scenarijs ari mums. Tagad aktualakais –
    kopesana, sancensiba un konkurence. Vislielakie mani ikdienas sturakmeni!!! Mekleshu rakstus un ieteikumus ari par shiim temam.

    Atbildēt
  4. Mums si bakstisanas nav tik traka, ja lielais ir ar kaut ko nodarbinats. Vai nu zime,kraso,taisa no plastalina vai skatas to pasu multeni. Kolidz gatlaicigi,ta sakas si bakstisanas ar neforsam beigam iznakuma. Speles noteikti bus velak. Tada maza vecuma ir bakstisanas.

    Atbildēt
    • Laura

      Mums ir tā,
      ka tiklīdz lielais kaut ko dara, mazais iet bakstīt! Tad nu krāsot un tml.’jāsūta uz savu istabu aiz aizvērtām durvīm, citādi otrs tās krāsas ātri vien izgāž.
      Bet nu ir jau arī foršie un smieklīgie brīži :)

      Atbildēt
  5. Maniem bērniem ir 1.5gadu starpība. Un greizsirdība, pāri darīšana..Utt..ir gandrīz visu laiku. Vairāk gan no vecākā bērna puses ;) arī zinu ka tas beigsies tik tad kad “ligzda” būs tukša un tad pietrūks visa tā kas šobrīd liekas par daudz.

    Atbildēt
  6. Mūsu ģimenē ir 3 bērni, varu teikt,ka tad,kad piedzima otrs,vecākā meita ļoti iemīlēja māsu,labi izturējās. Viņa arì pēc rakstura ir mierīga un mìļa. Starpìba 2,2g. Kad piedzima trešā meita,vidējā tik labi viņu nepieņēma,arī pēc rakstura viņa diezgan atšķiras no māsas. Bet tagad jau ir pieņēmusi māsu diezgan labi (ir pagājuši 1,5 gadi). Viņām starpība ir 2.4 g. Kad dzims 4.bērniņš,jaunākajai būs 1.10 gadi un redzēs,kā mums ies. Kopumā viņas satiek labi,kašķi rodas (protams) ”vienīgās rotaļlietas mājās” dēļ.:D

    Atbildēt

Komentē