Randiņš Helsinkos

Randiņš Helsinkos

Vai atceries to sajūtu, kāda bija pirmo reizi dodoties uz randiņu ar savu vīru (dzīvesbiedru)? Tas bija pirms gadiem 7 (jau!), bet joprojām atceros to jūlija nakti, kad braucām uz jūru peldēties. Kopš esam vecāki, nu jau gadus četrus, ar randiņiem ir kā ir. No sākta gala gan esam domājuši par to, ka ģimenes pamatā esam mēs divi – pāris, un tikai pēc tam arī vecāki. Bet būsim atklāti – lai kā mēs gribētu doties uz randiņiem reizi nedēļā, esot 2 mazu bērnu vecākiem, tas nav tik viegli kā izklausās. Kur nu vēl izbrauciens divatā ārpus Latvijas…

Mums jau sen bija sapnis atkal doties uz kādu mūzikas festivālu ārzemēs. Tomam agrāk tā bija teju ikdiena, vai vismaz daļa no profesionālās dzīves. Pirms bērnu piedzimšanas kopā paspējām doties vien uz diviem mūzikas festivāliem ārzemēs – “Hurricane” Vācijā un “Popaganda” Stokholmā. Ilgi briedām, ilgi menedžējāmies, un, galu galā, pierunājām manu mammu atlikt savus darbus, un palikt ar mūsu dēliem 3 diennaktis.

Pirmajā dienā, protams, satraukums par to, kas un kā mājās notiek, bet saņemot ziņu, ka mazie guļ, beidzot iestājās atslābums. Būs labi. Mēs varam atpūsties! Galu galā tās ir tikai 3 dienas – tas laiks mājas paskrien ārprātā ātri. Esot projām, protams, ir mazliet cita laika izjūta.

3 dienas Helsinkos divatā pilnīgi noteikti bija liels ieguldījums mūsu abu attiecībās. Nav jau arī baigi bieži tādas izskriešanas divatā bez bērniem tepat Rīgā, biežāk to daram pa vienam (jo tad otrs paliek ar bērniem), bet, kad kādu reizi samenedžējam, vienmēr ir tā sajūta, ka tepat vien esam  – pēc “randiņa” jau būsim mājās, par ātru atpakaļ ikdienas pienākumos. Lai būtu tā feinā sajūta, randiņam ir jābūt ilgam! Vai vismaz nostāk no sabiedrības, neviena netraucētiem. Vismaz man tā škiet…

Helsinkos nebijām pirmoreiz. Interesanti, ka pirmoreiz Helsinku apmeklējuma iemesls bija Moriseja koncerts kādā vēsā novembra dienā (izrādās, pat blogā esmu rakstījusi). Tolaik tas bija mūsu pirmais mini izbrauciens bez bērna (Everta). Helsinkus dienas gaismā toreiz pat īsti neredzējām, tādēļ šoreiz mums pavērās nedaudz cita aina.

Helsinki noteikti nav vieta, par kuru mēs teiktu, ka vēlamies te dzīvot – augstas cenas, un pēc arhitektūras un vides – šķita diez gan tumša un smagnēja pilsēta. Palasot Helsinku vēsturi, tam visam var rast izskaidrojumu, bet vispār, te iederas teiciens  – “neskati vīru pēc cepures” jeb pilsētu pēc tās mājām. Tas, kas tajās slēpjas, ir fantastika! Par spīti aukstajām ziemām un mazo dienas gaismu, somi tiek uzskatīti par vienu no laimīgākajām nācijām pasaulē (5. vietā pasaulē).

Ir dažas lietas, ko pamanījām apmeklējot Flow festivālu (par to blogā uzrakstīja Toms), dodoties izbraucienos pa Helsinkiem ar velo (tos var ļoti ērti noīrēt piereģistrējoties internetā hsl.fi), un apmeklējot pāris hipsterīgas ēstuves. Tās visas izskaidro somu, kā laimīgas nācijas statusu.

Uzreiz teikšu, ka nevēlos vispārināt. Protams, ir dažādi somi, bet kopumā Helsinku iedzīvotāji atstāja ļoti patīkamas un tolerantas sabiedrības iespaidu. Somijā :

  • pieņem sevi un citus – somi neskatās ar šķību aci, ja kāds neatbilst perfektajiem skaistuma standartiem. Šķiet, Somijā tādu standartu nemaz nav. Paskaties kaut, uz vienu no Somu populārākajām mūziķēm – Almu.
  • iepērkas second hand – nav noslēpums, ka cenas Somijā ir augstas. Un, lai gan somi izvēlas nēsāt arī kvalitatīvus zīmolus (īpaši populāri te r Adidas, Reima, Lindex), ļoti populiāri ir second hand veikaliņi – ne tikai apģērbu. Vērojot cilvēkus Flow festivālā bija diez gan skaidri redzams, ka stilīgāk tērptie festivāla apmeklētāji, iepirkušies tieši second hand.  Flow festivāla apmeklētāji atstāja tādu tiešām hipsterīgu iespaidu – šī vārda labākajā nozīmē. Nekāda cacisma un lielas pucēšanās. Uzvelc puķaiņu blūzi, izķemmē ūsas un aiziet, festiņā!
  • ir breastfeeding friendly pamanīju, ka daudz biežāk kafejnīcās māmiņas atklāti baro mazuļus, un neviens tam nepievērš uzmanību. Protams, tāpat viņas to dara piesedzoties, bet jebkurā gadījumā – labi integrējas vidē.
  • visi ir vienlīdzīgi – lielisks piemērs, kā integrēt sabiedrības dzīvē visas tās grupas – invalīdus, LGBT kustības indivīdus, imigrantus utt. utjp. Neviens nav sliktāks vai labāks par otru. Šķiet, visi te sadzīvo labi. Kas attiecas uz invalīdiem – festivāls bija fantastiski piemērots viņu vajadzībām, un cilvēku ratiņkrēslos (un ne tikai) bija tiešām daudz. Tāpat jāatzīmē, ka abi dzimumi strādā visdažādākajās profesijās, un neviens nebrīnās, ja sieviete strādā par apsargu vai celtniecībā. Pie kases pārjautā, vai vīrietis tiešām maksās arī par sievieti. Tiek cienīta arī cilvēku izvēle būt veģetārietim, vegānam, tiek respektētas alerģijas, un gan festivālā, gan kafejnīcās strikti tiek norādīts, kādus produktus ēdiens satur.
  • cenšas ēst veselīgi – somi nav veselīgākā nācija pasaulē, lai gan novērojot, ko kafejnīcās ēda bērni un pieaugušie, tāda sajūta rodas. Kā arī festivālā – ūdens patēriņš viennozīmīgi bija lielāks par alkohola patēriņu (te jau arī, protams, vainojama valsts politika attiecībā uz alkohola ierobežojumiem un tā cenām). Somi gan daudz smēķē. Tomēr saprotot, ka pirms 10 gadiem katrs piektais somu bērns cieta no aptaukošanās, valsts rīkojās nekavējoties, liekot skolām un bērnudārziem obligāti nodrošināt veselīgas maltītes bērniem, izņemot no izglītības iestādēm saldinātus dzērienus utt. Aptaukojušos bērnu skaits 5 gadu laikā saruka uz pusi! Ir sajūta, ka par somu veselību tiek aktīvi domāts valsts līmenī.
  • cenšas dzīvot videi draudzīgi – festivālā tika lietoti tikai videi draudzīgi (bambusa) trauki. Dzērieni tiek lieti stikla glāzēs, un par to, kā arī bundžu  atdošanu, saņem atpakaļ 1 EUR. Imigranti pie festivāla piepelnās vācot tukšās pudeles un bundžas, kuras pēcāk nodot. Un festivāla apmeklētāji bez jebkādiem stereotipiem labprātīgi tās paši iemet imigrantu atvērtajos maisiņos. Tāpat somi ir aktīvi velo braucēji – cik nu tā sezona aukstajā zemē ļauj.
  • valsts rūpējas par cilvēku drošību – cik nu esam dzirdējuši no pašiem Somijas iedzīvotājiem, kā arī lasījuši dažādos medijos, soms, iespējams, ir laimīgs ar to, ka dzīvo Somijā,  tieši tādēļ, ka jūtas drošībā. Ja viņš pazaudēs darbu, saslims, viņam piedzims bērns,  vai vienkārši viņš vēlēsies savā dzīvē kaut ko mainīt, valsts garantē diezgan dāsnus  un ilgstošus pabalstus.

Kopumā varu teikt – Somijā dzīvot ir forši, bet es tomēr to negribētu. Mūsu daba un laikapstākļi lutina. Tomēr es noteikti gribētu ik pa laikam uz Somiju aizbraukt. Ir patīkami atrasties sabiedrībā, kura ir saprotoša un nenosodoša. Neskatās ar šķibu aci uz katru invalīdu, bet draudzējas ar viņiem. Pieņem cilvēku dažādību. Mīl bērnus (somu mammas un tēti atstāja ļoti rūpīgu un mīlošu vecāku priekšstatu). Tāpat, protams, Helsinkos ir burvīgi muzeji, kafejnīcas un restorāni, un bagātīga kultūras dzīve.

Dažas ēstuves, ko varam ieteikt :

Naughty burger
Robert’s Coffee
La Torrefazione
Restaurant Gron
Baba Foods
Social Food Burger Joint
Fat Ramen
A21
Levant

P.S. #BRINGBACKDATING

8 komentāri

  1. Avatar

    Prieks, ka Jums radusies iespēja izrauties. Bet man radās jautājums, kas ne visu ģimeņu kontekstos man ir saprotams. Mums ar vīru ir jau sešgadnieks, bet visus šos sešus gadus esam atraduši laiku ik pa brīdim izrauties kaut kur divatā. Gan tālākos braucienos, gan biežāk tepat vakaros atrast laiku randiņam Rīgā. Mums, protams, ir noveicies, ka ir vecmāmiņas (strādājošas gan) un vēl vesels radu pulks, kas reizēm var izlīdzēt, bet nereti sīci pieskata arī mūsu draugi vai retu reizi kāda auklīte. Es ļoti ticu kolektīvai bērnu audzināšanai, iespējams tādēļ, ka pati bērnībā labprāt daudz ciemojos pa dažādām mājām un ļāvu sevi pieskatīt, kamēr vecāki strādāja vai atpūtās. Un es vienmēr brīnos, ka citiem vecākiem pret šo ir tāds mazliet rezervēts skatījums.
    Es nereti savas meitas draugiem piedāvāju palikt pie mums pa nakti vai izvest apkārt pa Latviju garakās brīvdienās, lai vecākiem dotu nelielu atelpu, tomēr ļoti reti, kad vecāki kam tādam piekrīt. Man nereti ir sajūta, ka nevis bērni nelaiž vecākus atpūsties divatā, bet gan vecāki nelaiž savu bērnus un paši nedod sev to mierpilno brīdi. Protams, ir dažādi bērni, un ne visi ir gatavi palikt kādu laiku pie citiem, bet, manuprāt, randiņu trūkums vecākiem tiešām daļēji ir tādēļ, ka mēs vairs neuzticam savus bērnus citiem. Varbūt Tev ir kāds skatījums par to, kādēļ tas tā?

    Atbildēt
    • Laura

      Hmmm cilvēki ir dažādi. Zinu gan labus, gan ne tik labus piemērus.. mums pašiem bērnu vecvecāki ir strādājoši un sabiedriski aktīvi, savukārt cilvēkam no malas (auklei) bērnus uz vairākām dienām es neuzticētu. Savējie ir savējie. Varbūt citiem ir tā sajūta, ka negribas uzbāsties kādam ar saviem bērniem Vai arī nav tik labas attiecības ar saviem vecākiem. Nezinu..Neesmu novērojusi, ka tie, kas neatstātu bērnus kādam pieskatīt, būtu vairākumā. Man apkārt vairums bērnus sūta vasarās uz laukiem utt. utjp. Bet daļai ir tiešām grūti to visu ‘randiņu lietu” samenedžēt. Protams, visu var, ja ļoti grib.

      Atbildēt
    • Avatar

      Mums ar uguni ir jamekle,kas pieskatitu bernus, jo dzivojam pavisam cita pilseta vieni pasi,vecvecaki strada,dzivo citur. Draugiem pasiem savas gimenes,problemas un berni. Svesiem neuzticos. Nerunajot par randiniem,es ar sausmam domaju ko iesakt ar darbu,kad beigsies bka un tik mazs ir vel par mazu darzinam…

      Atbildēt
  2. Avatar

    Apskaužu tos, kam vecāki tepat Rīgā. Mūsu bērnam vecvecāki 120-200km attālumā, tās retās iziešanas reizes bērnu pieskata maksas auklīte vai krustvecāki. Menedžēšana ir pietiekami sarežģīta, lai biežāk atpūsties dotos katrs atsevišķi. Savukārt draugiem nenāktu prātā lūgt pieskatīt bērnu tieši dēļ nevēlēšanās apgrūtināt. Tā ka situācijas dažādas. Prieks, Laura, ka jūs tik forši izbaudījāt brīvdienas! :)

    Atbildēt
  3. Avatar

    Sveika Laura. Tavi novērojumi par Somiju un tās iedzīvotājiem ir ļoti precīzi. Dzīvoju ar ģimeni Somijā jau 8 gadu. Man kā trīsbērnu mammai šeit ļoti patīk, esmu iemīļojusi Somiju. Jauki ir tas, ka jebkurā laikā varam salekt mašīnā un apraudzīt Latviju, šķērsojot jūru un nobraucot 450km pa sauzzemi esam dzimtas mājās un ēdam omites ceptos biezpiena plācenīšus

    Atbildēt
    • Laura

      Jā, Latvijas tuvums arī ir pateicīgs :)

      Atbildēt
  4. Avatar

    Ideja par draugiem,kam Jūsu vecuma bērni un kuri Jūs satiek un pazīst – vispirms piedāvājiet viņu bērnus paskatīt ar norunu, ka citreiz viņi varētu viņu paskatīties..
    Par vecāku laiku divatā noteikti ir jāraksta vē,l to vajag (nu paprasiet psihologiem, ja neticat).. protams, jo lielāki bērni, jo vieglāk, bet vajag..

    Atbildēt
    • Laura

      :) Tā ir super ideja. Vienīgi mums vēl jāpgaida, lai labākie draugi “apbērnojas” :D. Bet noteikti esam PAR šādu ideju :)

      Atbildēt

Komentē