Tēva diena bez tēta

Tēva diena bez tēta

Jau rītdien Latvijā atzīmēsim Tēvu dienu. Un tas ir fantastiski, ka tāda diena ir, jo tētis taču ir tikpat svarīgs, cik mamma.  Lai kāds arī katram tas stāsts būtu, bērnam tomēr ir divi vecāki. Bet būs bērni, kuri savus tētus šajā dienā nesatiks un neapsveiks (es tajā skaitā, lai gan neesmu jau vairs bērns). Man negribētos, lai kāds pārmet, ka es ar savām pārdomām gribu sabojāt šos svētkus. Nebūt ne, arī mēs tos svinēsim. Es tikai gribu aicināt jūs novērtēt dubultā, ka tēti šajā dienā ir blakus! Un nevis vienkārši ir blakus, bet pilnvērtīgi rūpējas par bērniem.  Vēl pirms gadiem 20 tas nebija tik pašsaprotami, kā tagad.

Atminos, ka tad, kad es mācījos skolā, nemaz nebija tā, ka vairākumam bērnu vecāki būtu kopā. Nu vismaz manā klasē. Par sākumskolu es tik labi neatminos, bet pamatskolu un vidusskolu gan. Pilna ģimene šķita kaut kas ļoti vērtīgs un pat apbrīnas vērts. Liela daļa bērnu dzīvoja kopā ar mammu, vai mammu un vecmāmiņu. Arī es. Savukārt no tuvākajiem draugiem, kam tētis un mamma tomēr bija kopā, nereti nācās dzirdēt par viņu strīdiem, ķīviņiem, pat kāda vecāka atkarībām, no kurām bija lieli pārdzīvojumi bērnam. Tādos brīžos pat priecājos, ka man tā tēta ikdienā blakus nemaz nebija. Jo, kas zina, kā būtu bijis ar? Varbūt labāk, bet varbūt gluži pretēji?

Bet nu laiki ir mainījušies. Par to runā daudz, piemēram, “Mammamuntetiem.lv” ir apkopojuši, “Kāds ir mūsdienu tētis?”.  Un nejau bez iemesla Tēva diena jau 9 gadus ir ierakstīta arī kalendārā. Reizēm, kad Toms devies kādā komandējumā, vai iekritusi garā nedēļas nogale, kad viņš mājās ir vien uz pāris stundām naktī, man jau iet ciet! Protams, es saņemos, un ar laiku esmu atradusi labākos variantus, kā ar mazajiem tās dienas tikt galā vienai.  Un tomēr, būt īslaicīgi prom no bērnu tēva, ir kaut kas pavisam cits, kā ilglaicīgi.  Tu vari izdomāt dažādas izklaides, palutināt ar ēdiena piegādi uz mājām, aizbraukt ciemos utt. Bet, ja tas ir uz ilgu, ja tā ir vienmēr – šīs lietas ir daudz vairāk jāplāno. Un, protams, tas par ko negribas runāt skaļi, bet fakts paliek fakts – ja mammai ģimene jāuztur vienai, tad ir divreiz jāpārdomā, ko no “dzīves atvieglotājiem” var atļauties – aukli, auto, pārtikas piegādi uz mājām, vai vēl ko citu. Gan emocionālā, gan finansiālā puse bieži ir stipri citādāka, kā pilnā ģimenē. (Ne vienmēr labāka vai sliktāka).

Kas attiecas uz svētkiem – vienmēr būs kāds, kas tajos aizdomāsies par to, kas kādam citam ir, bet viņam nē. Nu skaidrs, ka nav viegli saglabāt pozitīvismu, kamēr citi blakus priecājas un gatavo apsveikumus, bet Tavam bērnam nav īsti kam.. Ir normāli izjust bēdas, ir normāli, ka svētkos vairāk ilgojamies pēc tā, kas mums nav. Un no tā nevajag kaunēties. Vienam būs skumji Ziemassētkos, citam Mātes vai Tēva dienā.

Kad Tēvu diena vēl tikai tuvojās, aprunājos ar mammām, kuras ar bērniem dzīvo šķirti no bērnu tēviem.  (Lai piedod tēti, ka šoreiz tikai ar mammām). Patiesībā mans galvenais secinājums ir tāds, ka problēmas un izaicinājumi mums visiem ir līdzīgi – vienalga, kādā sastāvā bērnus audzinām, jo katrs ļoti pierodam pie savas situācijas. Iemācāmies dzīvot tā, kā situācija ļauj. Būvējam to pasauli ap sevi, kā mākam.

Tie ģimenes modeļi mūsdienās ir tik dažādi, ka mēs katrs ar savu modeli sabiedrībā varam justies normāli, ja vien paši sevi tā uztveram. Un arī šķirtās ģimenes ir dažādas – vienā pienākumi sadalīti vienlīdzīgi arī pēc šķiršanās, citās bērni paliek pie viena vecāka, un otru satiek reti, vai nesatiek nemaz. Manis aptaujātās mammas gan minēja, ka sākumā pēc šķiršanās kontakts ir biežs, bet pamazām tas kļūst arvien retāks, un reizēm izzūd pavisam, jo sievietei apnīk būt iniciatorei un pieņemt biežus atteikumus. (Bet tas ir ļoti subjektīvi, jo atvērtā veidā aptaujāju tikai 12 mammas. Piemēri noteikti ir dažādi.). Protams, cita situācija ir tad, kad tētis nav ar bērniem citu iemeslu dēļ (diemžēl varbūt arī miris).

Vēl viens vienotais faktors, ko sajutu mammu atbildēs, ka bērni, kurus ikdienā audzina tikai mamma, ļoti pieķeras citiem vīriešiem ģimenes vai draugu lokā – tiecās pēc vīriešu sabiedrības. Kāda mamma pat atzina, ka viņai ir kauns, ka bērns kā “pielīmēts” staigā pakaļ viņas vīriešu kārtas draugiem. Un arī šie draugi, krusttēvi vai citi bērnu vīriešu kārtas radinieki, visticamāk būs tie, kas apmeklēs Tēva dienas pasākumu bērnu dārzā vai skolā. Tie, kuriem uzzīmēs apsveikumu, un kurus rīt sabučos, vai vismaz piezvanīs. Tas ir feini! Protams, jautājumi par tēti nekur nepazūd – dažādos vecuma posmos tie uzpeld atkal un atkal citā līmenī. Mammai ir jābūt gudrai, lai uz tiem atbildētu neaizskarot otru cilvēku. Nevar izlikties, ka tēva nav nemaz, jo viņš ir – kādam varbūt jau debesīs, kāds pazudis nezināmās tālēs, vēl kāds tepat kaimiņos, bet nevēlas tikties. Viņš ir.

Un tomēr, ir tas tētis blakus vai nav, mēs visi esam tik līdzīgi. Mums ir svarīgs atbalsts – no vīrieša, no mammas, māsas vai draudzenes. Emocionāls (pat vairāk kā fizisks) atbalsts ikdienā.  Atbalsts – tas laikam ir atslēgas vārds, lai nepazaudētu pats sevi nogurdinošajā ikdienā ar bērniem. Un ne vienmēr dzīve kopā ar tēti nozīmē, ka mamma saņem atbalstu (un otrādi). Diemžēl. Tādēļ arī šeit ģimenes, kur vecāki audzina bērnus vieni, ir diezgan vienlīdzīgā situācija ar pārējām.

Man ļoti patika kādas mammas novēlējums vecākiem, kas audzina bērnus vieni :

“novēlu vientuļajiem vecākiem nezaudēt sevi, neturēt sirdī aizvainojumu, bet dzīvot šodienai kopā ar savu bērnu, un ieaudzināt viņā tādas īpašības, lai pasaule kļūtu labāka.”

Patiesībā tieši tik pozitīvas, cik šīs mammas novēlējums, bija atbildes uz lielāko daļu manu autājumu.  Tas, ko sajutu – viņas ir pilnas mīlestības, ko sniedz saviem bērniem. Jā, viņas atzīst, ka ir bijuši posmi, kad nācies sev pārmest par tēva trūkumu bērnam, ka nav izdevies īstenot to it kā “veiksmīgo ģimenes modeli” (kas ir ļoti abstrakts jēdziens). Bet, vismaz mammas, ar kurām es runāju, nu jau atrodas tajā stāvoklī, kad ir tikušas pāri šīm sajūtām, ir spējušas saprast, ka sava ģimenes modeļa noniecināšana neko labu nedod. Ir jādzīvo pilnvērtīga dzīve šeit un tagad. Var dusmoties un priecāties, skumt un līksmot, kā jebkurā normālā ģimenē. Bet nejau tā diena kalendārā noteiks, cik laimīgi mūsu bērni izaugs. 

Mīlestības pilnu svētdienu jums visiem rīt (un arī citas dienas)! ;)

 

3 komentāri

  1. Avatar

    Paldies Tev par šīm pārdomām. Mani bērni arī aug bez tēva klātbūtnes jau otro gadu. Visdrīzāk, ka bērni piezvanīs un apsveiks, un tas arī būs viss. Jo parasti viņam nav īsti laika un iespēju satikties.

    Atbildēt
    • Avatar

      Tēti, kas nav pie ģimenes apsveiks, bet mammas draugu visticamāk neatcerēsies, lai arī tas ir cilvēks, kas nereti pērk viņiem ēdienu un dod pajumti.

      Atbildēt
  2. Avatar

    Mūsu tētis strādāja ārzemēs, kad mazais tikko bija dzimis. Gan jau ka šodien tāds ģimenes modelis ir visai plaši izplatīts – tētis ir, tikai dzīvo Skype’ā. Un toreiz, kad vīra nebija blakus, es pieradu visu darīt viena! Un tiku galā, jo nebija citu vatiantu. Mūsu stāstam ir laimīgas beigas, tētis tagad strādā Latvijā. Un tagad, ja viņam jāaizbrauc uz dažām dienām, es vairs nezinu, kā tikt galā vienai :) Sievietes un mammas apbrīnijami spēj pielāgoties visām situācijām!
    Tēti ir forši, un mammas ir forši, un laimīgi bērni ir galvenais!

    Atbildēt

Komentē