Aizkaitinājums

Aizkaitinājums

Teiksim tā. Pirms biju mamma, man šķita, ka esmu ļoti mierīgs un harmonisks cilvēks. Uz cilvēkiem dusmojos ļoti reti, un lai kāds mani nokaitinātu vai sadusmotu, bija jāizdara kaut kas patiešām iespaidīgs. Līdz galam neatceros nevienu reizi, kad būtu bijusi uz kādu šausmīgi dusmīga. Gan jau tāda reize bija, bet nekas tāds, lai atcerētos. Bet tagad… tagad no pacietības tieku izvesta bieži. Tagad ir sajūta, ka esmu sastapusi savu īsto es, kas ir mazliet citādāks, kāds bija pirms bērniem. Es joprojām uzskatu, ka esmu pacietīga un iecietīga, un tomēr,  ir reizes, kad dusmas no manis izsprāgst ārā tā, kā spalvas no saplēsta spilvena. Ir reizes, kad pieķeru – esmu tā dusmīgā mamma, kāda es nemaz negribēju būt! Kādēļ tā?

Nu, protams, ka pēc bērnu piedzimšanas šis tas manā dzīvē ir mainījies (lai neteiktu, ka viss). Šo 4 + gadu laikā, kopš man piedzima pirmais bērns, es mācos ne tikai audzināt viņus, bet mācos arī dusmoties, mācos tikt galā ar ikdienas aizkaitinājumu, kas tiešām bija viena no lietām, par ko pirms bērniem neaizdomājos – ka reizēm no pacietības spēs izvest sīkumi.

Tās aizkaitinājuma un dusmu izjūtas gan ir viļņveidīgas. Ir dažādas dienas. Ir tādas, kad mani nespēj nokaitināt izlijis piens bērna gultā tieši pirms gulētiešanas,  vai trīs vecie tramvaji pēc kārtas (nu tad, kad es ar ratiem, protams).  Bet ir dienas, kad pat rīta čīksts par nepareizi uzvilkto šalli liek skaļi norūkties (es uz bērniem vairs īpaši nebļauju, bet esmu pamatīgi atstrādājusi tādu kā lauvas rūcienu un nikno skatienu – lūdzu, sakiet, ka arī jums tāds ir!).

Par  šo pat nebūtu jēgas runāt (rakstīt), ja tajās dienās, kad pārņem nemitīgs aizkaitinājums, es justos labi. Bet es nejūtos. Man riebjas tās dienas, kad dusmas zaudē savaldībai.

Tiesa gan, es ar prātu un sirdi apzinos, ka :

  1. Man ir tiesības justies, kā es jūtos – aizkaitinātai, dusmīgai, nepacietīgai – visas sajūtas ir normālas, un arī bērniem jāzina, ka gan es, gan viņi,gan tētis, reizēm tā var justies.
  2. Visu laiku būt dusmīgai arī īsti nav OK. Kurš gan vēlas, lai bērni un vīrs atcerētos savu mammu / sievu kā sievieti, kas mūždien staigā pārgrieztu ģīmi vai rūc? Nu es noteikti nē.

Man jau liekas, ka katra mamma vienā brīdī jūt lielu aizkaitinājumu – attiecības ar sevi, bērnu, partneri. Varbūt ir ģimenes, kurās viens uz otru nekad nepadusmojas, un kāds uz kādu nav bijis pat mazliet apvainojies, bet savā draugu un paziņu lokā par tādām pat neesmu dzirdējusi! Bet esmu dzirdējusi tos stāstus, kad aizkaitinājums ierūsē tik ļoti, ka grauž arvien dziļāk un dziļāk, un ir grūti nodzīvot dienu bez tā.

Kad šīs sajūtas rodas? Es varu runāt tikai par sevi, un man tas ir  :

  • pārguruma brīžos;
  • kad kaut kas netiek izdarīts atbilstoši manām ekspektācijām, vai pēc iedomātā plāna;
  • kad netieku galā ar mājas pienākumiem – kārtošanu, ēst gatavošanu;
  • kad trūkst laika savam hobijam.

Šie ir galvenie iemesli, kas liek justies dusmīgai man. Labā ziņa – tos apzinoties, saprotu, kurā virzienā domāt, lai to mazinātu. Kad visu šo uzliek “uz papīra” izklausās pat vienkārši :

  • atrast laiku atpūtai – ar atpūtu es domāju tādu atpūtu, kad domas tiek novirzītas kaut kur citur, ne domās par bērniem vai darbu. Tā var būt filmas skatīšanās, grāmatu lasīšana, reizēm spa vai restorāna apmeklējums, reizēm glāze laba vīna un pašai sava sabiedrība pēc bērnu aiziešanas gulēt;
  • neplānot un samazināt savas ekspektācijas – nu, piemēram, es bieži saceros, ka Everts pēc brīvdienas, kad netiek gulēta diendusa, aizies gulēt laicīgi, bet tā notiek ļoti reti – es to zinu, bet tāpat ceru, un galu galā – sadusmojos. Un vēl ļoti bieži ir tie rīti, kad esmu nolēmusi pamosties agrāk pirms bērniem, ieiet dušā un iedzert kafiju klusumā – lielākajā daļā gadījumu bērni kaut kādā mistiskā veidā jūt, ka esmu to ieplānojusi, un pamostas agrāk, un arī ir kašķīgāki kā parasti. Tik bieži tas notiek, bet es joprojām to plānoju, un joprojām ceru, ka šī būs tā diena, kad izdosies rīts, kurā vismaz 5 minūtes veltīšu sev!;
  • samazināt mantu daudzumu, ieviest tīrīšanas rutīnu, atvieglot ēst gatavošanu – jo mazāk mantu, jo mazāk jākārto. Tāpat nekautrējos reizi – divas nedēļā pasūtīt ēdienu uz mājām, vai palūgt vīram atnest to no kāda bistro / kafejnīcas. Kas attiecas uz tīrīšanas rutīnu – es arī esmu no tām, kam tīra apkārtējā vide liek justies labi pašai, tad nu nekas cits neatliek, kā visu ik pa laikam savākt, lai nav lielas dusmas vakarā, ka jāiet gulēt haosā;
  • atrast laiku hobijam / darbam – šis šobrīd sagādā vislielākās reizes. Jo, kad brīvs laiks atrodas, tad ir lielas pārdomas, vai to tiešām veltīt atpūtai – piemēram, kino, vai tomēr hobijam / darbam – uzrakstīt kaut ko blogā, izmēģināt receptes pavārskoliņai, un plānot projektus. Es joprojām kautrējos savu blogu un nodarbes ārpus tā saukt par darbu, jo tas pamatā ir mans hobijs – lietas, ko es mīlu darīt, un tomēr – tas prasa laiku un plānošanu, kurā ir iesaistīti arī citi cilvēki – ģimene un sadarbības partneri, tādēļ līdz galam tā atpūta gluži nav. Tam ir jākoncentrējas vairāk, kā tikai atpūtai.;
  • dziļi ieelpot un  skaitīt līdz 10…vai 20…vai 30…. – visparastākais padoms. Bet reizēm izdodas. Un tad ar sevi lepojos, ka izturēju, nesabļāvu, spēju savaldīties, un atrisināju dusmu iemeslu. Ja vien tas izdotos vienmēr…

PADALIES, KĀ  TIEC GALĀ AR IKDIENAS AIZKAITINĀJUMU…?  VARBŪT TAVA RECEPTE NODERĒS MAN UN VĒL KĀDAM..:)

FOTO: Mārtiņš Otto

63 komentāri

  1. Liels paldies par šo rakstu īstajā brīdī. Man ir tieši tas pats, – ik pa laikam jūtu sevī “lauvas” vilni kas gatavs uzrēkt jebkuram pretimnācējam. Kas man palīdz? Laiks sev, protams. Aizbraukt kaut vai truli pastaigāt pa veikaliem. Pirts. Tikšanās ar draudzenēm. Āra darbi- lapu grābšana, ravēšana utt. Palīdz tas, ka mēģinu atjaunot savus spēka pacietības un enerģijas avotus koncentrējoties uz to, kas patīk man

    Atbildēt
  2. Arī es nevēlos būt tā dusmīgā, man palīdz skaitīšana, un atgādināšana sev kad es esmu pieaugušais un viņi ir bērni . Bet kaitina mani tā pārmetuma sajūta, kuru izjūtu kad skaitu līdz desmit , atkal es dusmojos. . .

    Atbildēt
  3. Grib vai nē, dusmas ir daļa no manis. Kamēr uz vienu tās pāriet, otrs jau paspēj izvest, tas diemžēl notiek dēļ tā, ka visu laiku ir pārgurums, miega un laika trūkums sev – es strādāju + mājas+bērni+vīrs. Būtībā mēs visi esam ļoti emocionāli, izvirdumus mīloša ģimene. Esmu iemācījusies dusmas izteikt klusā balsī, ar to hipnotizējošo skatienu, bet gan nu galīgi līst pa malām diemžēl bez aurošanas nekur. Protams, sāp man un bērniem, bet tas notiek tiešām, kad kāds no bērniem ignorē tevi, tavus aizrādījumus. Mana recepte, kā izlādēties – skriet pa mežu (pagaidām gan trauma neļauj), bet skriet, kamēr jau jūties “tīra” un “uzlādēta ar to labo” vai ieslīgt dobēs (ja tādas ir), ja nevar ne skriet, ne ravēt, es sāku intensīvi berzt māju, un iesaistīt arī abus grēkāžus :) Un strādā.

    Atbildēt
  4. Man parasti pietiek vienkārši ieskatīties bērna acīs, atcerēties, ka viņai ir TIKAI 2 gadi un no šīs pasaules vēl maz ko saprot, atcerēties arī to, ka manis pašas bērnība asociējas lielākoties ar mātes dusmām un atkārtot sev, ka es negribu, lai mana meita savos 30 izjūt pret mani to pašu, ko es pret savu māti.

    Atbildēt
    • Laura

      Ouch, tā jau ir. Es no bērnības atceros pāris reizes, kad mamma ļoti sadusmojās, bet visām tām reizēm bija pamatojums. Tāpat atceros, ka vienmēr atvainojās, ja sabļāva – un tas nav maz :)

      Atbildēt
      • Bet vienu elementu gan esmu noreducējusi uz sapratni. To brīdi, kad mazā, nezinot, vai ir dusmīga, priecīga vai vienkārši grib kūku, grasās man kost. Tad es viņai saku – ja tu gribi samīļot mammu, tad samīļo, nevis kod. Un viņa samīļo :) Tad es sev uzsitu pa plecu. :)

        Atbildēt
  5. Raksts tieši laikā!
    Vakar tieši nodomāju – nu kāpēc, nu kāpēc ir tādas dienas, kad es jau vienkārši pamostos dusmīga un jebkas mani kaitina! Vīrs, 3gadnieks, pati sevi kaitinu!!! Esmu stāvoklī, tātad dusmas nododu arī savam punčbēbim, bet tā gribētos būt tai starojošajai un smaidīgajai grūtniecei un mammai! Nezinu, nezinu…
    Laikam tikai atpūta var šo mainīt, pie tam regulāra un kad prasās, nevis kad pagadās…

    Atbildēt
    • Laura

      Saprotu Tevi. Kad biju stāvoklī, ar nepatika tā izjūta, ka dusmojos, sakliedzu, bet puncī tikmēr bēbis. Bet es “smejos” – vismaz mazais jau zināja, kādā ģimenē ienāks, un ka te arī reizēm viens uz otru padusmojas, bet galu galā, vienmēr izlīgstam :).

      Atbildēt
  6. Arvien vairāk sevī modinot pateicības jūtas par to, ka ir kur dzīvot, par to, ka vīram labs darbs, par to, ka Tev ir bērni, par to, ka ir ēdiens, par to, ka ir nauda, lai nopirktu labu ēdienu, par to, ka ir prasmes gardi pagatavot, par to un to.. un dusmu brīžos saprast, par ko dusmas, un lūgt piedošanu (klusu, pie sevis) saviem berniem, vīram un galvenais sev, ka “es savā nogurumā nevarēju savaldīties, un ielaidu savā ķermenī dusmas, aizvainojumu”. Bet šīs emocijas dabīgas, galvenais saprast, ka to var atrisināt :)

    Atbildēt
  7. Parasti šādās situācijas aizeju uz vannas istabu,noskaloju seju un elpoju. Vai vienkārši aizeju uz citu istabu un izslēdzu smadzenes un 1min,restartējos un eju atpakļ darbos.

    Atbildēt
  8. Tas pats, kas palīdzēja Evertam tikt galā ar vēlmi iesist, ļaus Tev tikt galā ar dusmām.. tā pat, kā Evertam ir brīvdiena no dārziņa, Tev vajag brīvdienu no bērniem un tad vari darīt visu to, ko pati sarakstīji tajos bulletpoints..

    Atbildēt
    • Laura

      O jā. Man tiešām vajadzētu tādu brīvdienu :)). Visiem vajadzētu! Pagaidām jau nevaru arī sūdzēties, jo reizi – divas nedēļā pāris stundas man izdodas kaut kur izsprukt :)

      Atbildēt
    • O! Viens absolūti racionāls, vīrišķīgs komentārs! Ļoti uzrunāja! :)

      Atbildēt
  9. Fantastisks raksts.. :) netikai muskuļus un atmiņu var trennēt.. pacietību arī var trennēt.. es to trenneju caur jogu.. un tik un tā sanāk dažreiz dusmoties ( godīgi sakot katru reizi aiz vien retāk) un viennozīmīgi atceros, ka bērni ir mūsu lielākie skolotāji… nesen uzrakstīju ar ekspektācijām saustītu rakstu https://costasolyoga.com/lv/jogiskais-skatiens/
    tas varētu varbūt palīdzēt dzīvot un skatīties uz lietām vienkāršāk.. :)

    Atbildēt
  10. Paldies, ka padalies ar savām dusmām. Cik tas ir pazīstami. Es nesen vīram teicu, ka dīvaini, ka es varu tik daudz dusmoties, agrāk taču tā nebija….man pašai tas ļoti nepatīk un liek slikti justies. Pēc katra dusmu izvirduma cenšos sev teikt, ka es saņemšos, tas neatkārtosies, bet, realitāti mēs jau zinam. Domāju, ka mans dusmu cēlonis ir sagurums un mūžīgais laika trūkums, un šie apstākļi tuvākā laikā šķiet nemainīsies :) tapēc atliek kārtējo reizi saņemties, pieņemt apstākļus un būt labai mammai saviem bērniem un labai sievai. Mēs neesam perfektas (un nebūsim), ja kāds var iziet cauti dzīvei bez dusmām, tas ir lieliski, bet es cenšos sadzīvot ar to, mācīties pacietību un savaldību un turpinu mīlēt savas meitenes. Domāju, ka labākā recepte mierīgām mammām ir laiks sev!!!

    Atbildēt
  11. Mans vīrs saka, ka visas manas nelaimes rodas no nākotnes prognozēšanas (“ja bērns aizmigs 11:00, gulēs stundu, ja novilkšu līdz vieniem, gulēs divas stundas”). Un kad noprognozēju nepareizi, (“esmu nomocījusies ar pusguļošu līdz vieniem, sagaidot, ka par to man pienākas balva 2h klusuma, bet bērns vienalga guļ tikai vienu stundu”), es sadusmojos pati uz sevi. Bet tuvākie dabon šo dusmu augļus. Izklausās tev līdzīgi. Tāpēc varbūt jāpamēģina NEPLĀNOT NĀKOTNI. Es arī to mācos.

    Atbildēt
    • Laura

      O jā! Bet dažreiz tā gribas tomēr paplānot.. :D

      Atbildēt
  12. No manis arī- paldies par rakstu. :) Nav tik liela ”mommy guit” sajūta, kad apzinies, ka ne tev vienīgai tā ir.. :) :D
    Arī pēdējā laikā domāju par šo tēmu.. Tāpēc, ka bērni ļoti ņem no mums piemēru, īpaši vecākajā dēlā ļoti atspoguļojas manas emocijas, tāpēc es arī mēģinu izanalizēt, kas mani sakaitina un laicīgi mēģinu sagatavoties, ja tāda situācija pienāk (vislabākajā gadījumā jau ja situāciju var novērst, bet bieži tas nesanāk).

    Man palīdz tas, ka saku dēlam jau laicīgi, kad jūtu, ka varētu veidoties kāda situācija “Tas, ko tu dari, mammu sadusmo, vai tu gribi, lai esmu dusmīga?” parasti ir “Nē, negribu.” Tad lieku pagaidīt vai atrast kādu darbiņu līdz varēšu pievērsties, tas gan brīžos, ja daru kaut ko citu, bet viņš grib palīdzību vai kompāniju.

    Zinu, ka ir simtiem situāciju variācijas, bet man ļoti palīdz tas, ka runāju ar vecāko un novirzu uz kādu citu darbību. Analizejot savas emocijas, sapratu, ka bieži sagaidu ( no 3,5 gadnieka :D ) un gribas, lai viņš pats saprot un pamana, ka tagad nevaru pievērsties un “ļauju” viņam čīkstēt apkārt kamēr esmu uzvilkusies, tāpēc man “sagatavošana” situācijām ļoti palīdz. :) Protams saprotu, ka visas situācijas nevar paredzēt un ka ir gadījumi, kad loģiska sarunāšana, ļoti aktīvam bērnam neder, bet manā gadījumā bieži palīdz.

    Ar maziem bērniem gan citādāk, un arī tad, kad ir vienkārši kašķīgs rīts vai diena, tad man palīdz lasīšana (kaut vai neilgi) un domu novēršana no visiem pienākumiem uz kādu man interesējošu tēmu (nesaistītu ar audzināšanu). :)
    Un arī bieži, kad sakrājies stress un ir tā “overwhelmed” sajūta, es nevis klausos mūziku, bet dziedu! Izklausās savādi, bet man tas tiešām palīdz, un tieši tajos brīžos, kad 100 lietas un dēlam 100 jautājumi, un šķiet, ka nevari vairs saprast, pie kā ķerties pirmā..

    Paldies, ka dalies ar praktiskām tēmām un savu pieredzi, tas iedrošina! :)

    Atbildēt
    • Laura

      Lai kā man nepatiktu tas teiciens “tavs bērns – tavs spogulis”, bet, kas attiecas uz emocijām – ja esmu dusmīga un aizkaitināta, arī viņi ir nemierīgi, tā kā daļa taisnības tur ir. Es arī (kad atceros) skaidroju (vecākajam) dēlam – tu taču zini, ja tā darīsi, es būšu dusmīga. Un viņam tas ļoti nepatīk – ja esmu dusmīga, vienmēr pārprasa, vai dusmojos uz viņu, Edvīnu vai tēti :D

      Atbildēt
      • Vēl vērtīgi padomāt , kāpēc kāda situācija vai bērna attiecīga rīcība mūs sadusmo. Kāpēc mēs nevaram vienkarši pieņemt situāciju un mēģināt saprast no kurienes nāk dusmas. Pavērot no malas. Parasti dusmojamies uz sevi,jo kaut ko sevī nepieņemam. Un tie ārējie faktori-darbības, situācijas ir tikai šo iekšējo dusmu izprovocētāji.Patiesībā bērna rīcībai vai jebkurāi citai ārējai situācijai nav nekāda sakara ar patiesajām dusmām. Protams, tas nav vienkārši aizrakties līdz saviem dziļumiem. Vajag ļoti saņemties. Es mēģinu , bet bieži arī noraujos un vainoju apkārtējās situācijas :)Liels darbs ar sevi.

        Atbildēt
  13. Man ari ir lidzigi un tiesi tas pats liek dusmoties..citreiz dusmojos ari par to ka kamer nav berns majas vai kamer vins gul ir jadara majas lietas…jo vislabak uzlade laiks sev…tapec citreiz trauki stav nemazgati un maja nedaudz bardaka..bet vismaz esmu atputusies un nakamaja diena ir priecigaks prats un speks ari maju savakt :)

    Atbildēt
  14. Sasmējos par lauvenes rūcienu!:) Man izstrādāts čūskas šņāciens ŠŠŠ, tā ļoti skaļi, bet tas tikai brīžos, kad NEVIENS mani nedzird:) Dusmas uznāk, jā, un tad jautājums, ko ar tām daru – izdodu uz āru pret bērniem vai vēršos pie Dieva ar lūgšanu, lai Viņš tās paņem prom un varu turpināt audzināšanas stundu ar mieru un nosvērtību. Dievs uzklausa un tiešām dod mieru! Jo vairāk praktizēju otro variantu, jo vairāk arī izdodas savaldīties…Bet, ne vienmēr izdodas, ir vēl daudz jāaug…

    Atbildēt
  15. Es īpaši pēdējā laikā jūtu,ka esmu daudz vieglāk aizkaitināma kā iepriekš. Visdrīzāk tas ir saistīts ar nogurumu, kas sakrājies nemitīgi risinot pārrunas ar divgadnieku un rūpējoties par 2 mēnešus vecā cilvēka iedzīvošanos ģimenē. Esmu sapratusi,ka man vajadzīga fiziska izlādēšanās,tāpēc cenšos atrast laiku mazam skrējienam. Un arī skaitīšana, bet kāds psihologs man ieteica skaitīt no 100 uz atpakaļ,jo šai skaitīšanai ir jānomāc kaitinošās domas, bet no 1 uz priekšu skatīt pieaugušajiem nesagādā grūtības, līdz ar to darbība nepilda vajadzīgo funkciju, smadzenēm ir jāpārslēdzas.

    Atbildēt
  16. Dažkārt gribas, lai “Vēsu prātu” tirgotu kā vitamīnus aptiekā, un, lai manā raksturā nebūtu tā tizlā “es taču esmu dusmīga” apziņa, kas neļauj fiksi sadusmoties un tikpat fiksi atdusmoties.

    Atbildēt
  17. Varbūt izklausīsies muļķīgi, bet man palīdz “dibena saraušana”. Apsēžos (vai stāvus) un 10 x sasprindzinu/atslābinu sēžamvietas muskuļus. Uznāk smiekli un dusmas izgaist. Palīdz pat tikai iedomāties par to (jo publiski to negribas darīt). Turklāt šī metode palīdz uzturēt tvirtu dupsi. 😊

    Atbildēt
  18. Arī man šis raksts ir tieši laikā, jo tieši vakar mans “katliņš” bija pilns un dusmās uzvārījās… un kad viss norimies, šķiet -bet par ko es tā sadusmojos… nekas jau tāds nebija, vnk šoreiz, sagurums uc apstākļi manu pacietību bija izsmēluši un biju nepacietīga mamma. Pirms bērniem sevi šādu nepazinu… paldies, Laura, ka padalies!

    Atbildēt
  19. Šis raksts ir 1:1 ar manu ikdienu un to, kā es ar sevi tieku galā. Tādas pašas problēmas, tādi paši risinājumi. Agrāk (līdz bērnam bija 7mēneši) es dusmojos uz sevi, ka es mēdzu sakliegt uz neaizsargātu mazu dzīvībiņu, bet tagad vairs to nedaru.. norūcos pie sevis.. ievelku gaisu un aizmirsu. Man vēl tam visam pa vidu kopš dzemdībām reizi nedēļā ir migrēnas lēkmes ar vemšanu… cīnos jau 11 mēnešus.. vienīgā izeja-atpūta. Ar otru bērnu cerams iztikšu bez bļaustīšanās, lai gan uzskatu, ka pirmos mēnešus tas ir hormonu un visa organisma disbalansa un vispārēja ķermeņa noguruma iespaidā. Galvenais nevajag sevi vainot. Visiem ir sliktas un labas dienas.

    Atbildēt
    • Laura

      Vai..tādas lēkmes noteikti ir signāls, ka vajag mieru un laiku sev!! Lai izdodas!!
      Un ar otru bērnu ar gadās sabļaut, un tas arī ir normāli – šad tad…

      Atbildēt
      • Te komentāros lasīju par to atvainošanos, arī es praktizēju to, ka pēc sabļaušanas atvainojos dēlam – sabučoju un izskaidroju, kādēļ biju dusmīga un kādēļ atvainojos, tas arī palīdzēja. Protams ar otru bērnu arī būs šādas situācijas, bet cerams mazāk un ka pati būšu gudrāka un savaldīgāka līdz tam :) bet viennozīmīgi, ka trigeris numur viens šādās situācijās ir nogurums.

        Atbildēt
        • Laura

          Pēc dusmošanās es arī atvainojos un atjaunoju kontaktu ar bērnu… mācāmies izlīgt!

          Atbildēt
          • Zini – man ir reizes, kad saprotu, ka nu jau tās atvainošanās arir par biežu.. Un bezmaz sajūta, kāda tad tām atvainošanām nozīme, ja es pati nemainos :(

  20. Ai, kā saprotu…. Man ļoti palīdzēja Baha ziedi. Tie palīdz uz visu paskatīties tā vieglāk… Un vairs tik bieži ne uzsprāgst :)

    Atbildēt
    • Laura

      Es izmantoju ēteriskās eļļas, bet grūti pateikt, vai tam ir kāds efekts. Kaut kādā ziņā tas aromāts (vislabāk patīk apelsīnu un mandarīnu) nomierina, bet tas noteikti neatrisina visas problēmas :).

      Atbildēt
  21. Laura

    Paldies arī jums par dalīšanos pieredzē!

    Atbildēt
  22. Paldies par šo rakstu, netišām caur fb. uzgāju! Palasot Tavu rakstu, es sapratu, ka es neesmu vienigā tāda un vel daudzas citas uz šis zemes! Jo es to dusmu lēkmi un aizkaitinājumu izjūtu pēdējo gadu- bet tam ir liels iemesls, jātiek galā ar visu, sakot ar maju, darbiem, bērnu, augstskolu, sevis sakārtošanu, apkārtējo viedokļiem un replikām, tajos brīžos gribas pazust, taču es sabrūku 10 x un ceļos no jauna, tas arī paņem to manu dzīves prieku ikdienā, taču es redzu visam izzeju! Tapēc ir jauki palasīt ko šādu, ka neesmu viena! Tik ļoti izjutu Tava raksta galveno domu un iemeslus! :) Paldies!

    Atbildēt
  23. Kad vecākā meita ir skolā un vidèjā bérnudārzā, es ielieku mazo délu pie punča ergosomā un eju uz mežu staigāt. Izvēdinu domas. Apvienoju pienākumus ar mazajiem prieciņiem- gatavojot pusdienas es vienlaicīgi malkoju pašgatavoto lati ar piena putiņām un uzkožu melno šokolādi. Kamēr dēliņš ārā čuč eju dušā, kur nesteidzoties varu sakopt ķermeni un atslābināt prātu. Savākties dusmu brīdī un izdusmoties nevienu nesāpinot man palīdz iespēja iziet ar ratiem pie mājas pavizināt mazo, viņš iemieg, es nomierinos, un tā kā esmu piemājas pagalmā meitenes 11 gadi un 5 gadi dzivojas pa māju, ļaudamas man izvēdināt galvu. Tā arī bērniem saku- Viss esmu piekususi vai dusmīga. Kapēc? Jo, piemeram, saplānotais kaut kādu iemeslu dēļ nav sanācis. Esmu dusmīga uz apstākļiem un man vajag “ Izvēdināt galvu” Dažkārt noder termokrūzē pagatavota un līdzpaņemta kafija ar cukuru, tad tā kā silti paliek un vienkārši atlaiž.

    Atbildēt
  24. Ooo lauvas rūciens ir pazīstams. Mazais vēl to nesaprot, bet 11-gadīgais jau saprot manu acu skatienu un noburkšķēšanu! Un pēc tam sajūtos tik vainīga!;(
    Tieši patreiz vēl baudam divvientulību, jo esam sliktie vecāki, kas aizbrauca svētku brīvdienās, lai pabūtu kopā!;)

    Tas iznāk tik reti, bet lai cik patīk ceļot ar bērniem un vienmēr to daram, bet tagad saprotu, ka jābūt arī pārim, citādi palikšu drīz tikai par burkšķošo mammu un arī sievu!
    Un beidzot savu darbaholiķi vīru piedabūju paņemt 1 brīvu darba dienu ar 1 sms! Par to kaut kad blogā!;)

    Atbildēt
  25. Laura, paldies par rakstu! Un paldies par komentāriem. Šo izlasot, mani atlaida tā briesmīgā sajūta, ka esmu dusmīgā mamma. Tomēr paliek vieglāk, kad saprotu, ka man ne vienai tā :)

    Atbildēt
  26. Oj – arī ir gadījies. Tb turpina gadīties – pat pārāk bieži. Man vēl PMS šausmīgi šito ietekmē. Arī, kad neesmu paēdusi laicīgi/pietiekami daudz.. Neizgulēšanās arī protams vai brīdis, kad tā jau drudžainicenties paspēt visu vajadzīgo kkādās noteiktās minūtēs..
    Kad es bērnam (pāris nedēļas vecāka par Tavu mazo) esu 10x mierīgi ar smaidu un visādi mēģinājusi pateikt/izskaidrot kāpēc teiksim nevajag raut kko nost no radiatora, vai tikko salocīto veļas kalnu no dīvāna (nu jau uz atzveltnes ar vairs nav droši) vai tml. un bērns visu saprot, paskatās un turpina to darīt, es ar ne tikai uzrūcu. Pēdējā laika atklājums reizēm, kad bērns mēģina pievērst sev uzmanību ar slikto uzvedību, ir, protams, censties būt atsaucīgākai uz labo uzvedību (kgan vienai audzinot arī nav viegli, jo bieži reāli nav spēka/enerģijas ar viņu tur ņemties), bet par slikto – runa īsa – savā istabā prom, viss. Vai pati pagriežos un aizeju, pasakot, ka pie šitāda rasklada es ar viņu nespēlēšos vai tml.. Ir gadījies arī dusmās uzšaut pa dupsi, kas galīgi nav pareizi, vai nebalsī uzķērkt un stulbākais, ka ar nožēlu pēcāk secinu, ka tieši tad viņa beidzot paklausa un pārstāj attiecīgo lietu darīt.. :(
    Zin kā – it kā saprotu, ka videi jābūt drošai, lai nav vislaik bērnam jāskrien pakaļ ar aizliegumiem, un savu iespēju un 2istabu dzīvokļa robežās esmu to puslīdz arī izdarījusi, bet, kad tikko uzklātai tīrai gultasveļai manā gultā bērns samet virsū zemi no puķupoda (vispirms noraujot gultas pārklāju), tad arī pamostas manī zvērs un dusmas tiešām ir tādas, ka nesaproti ko darīt. It kā ikdienišķi sīkumi, bet tie atkārtojas diendienā un sakrājas.. Un tieši kā raksti, ka ir rīti, kad nesanāk pat tā dienišķā piecminūte ar rīta kafiju..

    Atbildēt
    • Susurs – kā es Tevi saprotu,man ir bijis līdzīgi, arī esmu uzšāvusi pa dupsi gan lielākajam, gan arī mazākajam. Un nesen no malas redzēju, kā emocijās “izvedās” mana draudzene, kamēr viņa bērnudārzā mēģināja saģērbt lielāko, mazais virināja citu bērnu skapīšusun krāmēja ārā mantas, draudzene vispirms aizrādīja kādas 5 reizes, tad vnk paņēma viņu padusē un uzšāva pa dupsi. Loģiski, ka viņa jutās vainīga. Bet… kā viņai pēc tam teicu, tas ir vnk liels fizisks nogurums. Cilvēks nespēj ar visu tikt galā, un kad emocijas iet pāri malām, tad ir grūti… :( Domāju, ka lielākoties māmiņām šādus emociju izvirdumus rada nogurums. Ja mums visām būtu, ka realitātes šovos no Amerikas, kur bērniem ir 3 aukles un mamma pavada laiku ar bērnu pēc tam, kad ir atpūtusies, izgulējusies, papusdienojusi restorānā, tad mēs visas no malas izskatītos, kā labākās mammas pasaulē. Bet realitātē, mēs izdarām visus mājas darbus un tad ar atlikušajiem spēkiem pievēršamies bērniem. :(

      Atbildēt
  27. Ari seit ta gadijies un ari es jutos loti slikti, ja sanacis dusmoties. Kas man palidzejis par sikumiem vai todleru dramam, nepavilkties, ir atgadinajums sev, skatoties apkart uz pasauli un citam gimenem, atzina, ka nekad mes nezinam, cik daudz laiks mums dots kopa ka gimenei un apzina ka leenam sakam novecot pozitiva nozimee, ka esot kopa ari ar todleru kurs tikko man iekodis un uzlejis virsu zupu, mes veidojam atminas, kuras bus vienigais pie ka tureties nakotne, kad berni lieli- veidas ka mani berni atceresies mani un ka es atceresos musu laiku kopa. Varbut laiks apstaties un nesteigties, un redzet tas lietas kas dabiski jebkuru nokaitinatu, patiesiba nav ta vertas,jo tas, kaa mes veidojam savas atminas, un ka musu berni atceras mus, ir daudz svarigak. Ja es par to piedomaju, tas dusmas vienkarsi izkup :)

    Atbildēt
  28. Manai meitai gandrīz 4 arī bieži, es tat teiktu diezgan bieži uznāk dusmu uzplūdi, par lietām kas nesanāk vai vienkārši nav garastāvoklis. Es vienmēr aizrādu lai nekliedz un runāju maksimāli pieklusināti un mierīgā tonī. Man laikam mīļākā frāze ir NEKLIEDZ UZ MANI LŪDZU, tāpēc ja paceļu balsi un sāku trakot, tad meita tādā nopietnā tonī arī man aizrāda nekliedz uz mani mammīt! Un tad oi, oi,oi es norimstos vienā mirklī. Pēc vairākām šādām reizēm es ievērojami mazāk stresoju un paceļu balsi. Vēl mani piebremzē ja viņa aizspiež ausis, reizēm man asaras sariešas acīs, jo esmu nesavaldīga mamma. Tad nu šīs lietas, jeb paši bērni mūs “piebramzē” un liek būt savaldīgākiem.

    Atbildēt
  29. Es arī mēģinu šādās niknuma situācijās atcerēties to, ka mazākajam ir tikai gads un deviņi mēneši, kas nozīmē to, ka viņš nekad nespēs reaģēt ar tādu izpratni par notiekošo kā jau lielāks bērns, nemaz nerunājot par pieaugušā izpratni un situācijas analīzi. :) Un, ja jau mēs – pieaugušie ar visām spējām izanalizēt, izprast kaut kādos brīžos noraujamies un noaurojamies, izbesamies, saniknojamies, sapurinām mazos, tad ko var gribēt no viņiem??? Pēdējā reize, ka kārtīgi uzsprāgu bija vēl iepriekšējā nedēļā, nespējot mazo dabūt prom no rotaļu laukuma, sabļāvu visu citu klātbūtnē. No malas, protams, bija redzami visu skatieni, gan jau kāda tante arī pakomentēja nesavaldīgās mammas uzvedību, bet…. pēc tam staigājoties centos mierīgi visu apdomāt un nonācu pie “viedā” secinājuma, kas it kā ir tik pašsaprotami – ka bērni taču nekad nespēs mūsu komentārus uztvert ar tādu izpratni, ka mēs, jo viņi nav pieaugušie… un kādēļ mēs, kuri ir tik pieauguši, gaidām, lai mazais ķipars būtu šādos brīžos prāta ziņā līdzīgs mums?… tas nav iespējams. Bet nu… es tikai mācos savaldīties. tas tiešām nav viegli.

    Atbildēt
  30. Man palīdz Bībeles lasīšana un lūgšana, kamēr mazās guļ. Tas ļoti palīdz sakārtot domas un ieraudzīt savu sirdi un bērnu sirdis <3
    Mans nr.1 aizkaitinājumam laikam ir hroniskais nogurums, jo, pašlaik gaidot 4. bērniņu,jūtu, ka brīžiem esmu kā gaisu izlaidis balons. Tad it sevišķi saprotu, ka obligāti jāatrod laiks, lai apstātos un lasītu un lūgtu kā arī šad tad vienkārši atļaujos pagulēt gultā un nedarīt pilnīgi neko (cik nu tas iespējams). Vienmēr cenšos bērniem lūgt piedošanu, ja esmu pacēlusi balsi un uzkliegusi vai pateikusi kaut ko riebīgu. Tas arī palīdz atjaunot attiecības mūsu starpā. Jo arī es esmu cilvēks, tāds pats, kā bērni un arī kļūdos.

    Atbildēt
  31. Mans viedoklis būs skarbs, un drīkst nepiekrist. Tomēr šajā situācijā vienīgais, kurš sevi nevar aizstāvēt ir mazais bērns, tāpēc rakstu viņa vietā. Vecāki ir pieauguši cilvēki, kuriem būtu jābūt spējīgiem uzņemties atbildību par savu rīcību. Kā jutās mazais bērns, ka kāds ļoti mīļš, svarīgs un tas, kas ir drošības pamats, uz viņu sākumā kliegt. Brīdī, kad viņš ir gribējis tikai pievērst uzmanību, padauzīties, pats ir noguris, apjucis utt. Pēc definīcijas visi bērni, grib lai viņiem veicas un izdodas, nepiedzimst bērni, kuri gribētu būt slikti, darīt nejaukas lietas. Ja viņi to dara, tad tam ir iemesls. Un viens no iemesliem ir būt nesaprastiem. Mums, pieaugušajiem, ir emocijas, ar kuram pat ar nobriedušu prātu nevienmēr ir viegli tikt galā, iedomājieties tādu divus-trīs – piecus-desmit – trīspadsmit gadus vecu bērnu. Cik daudz grūtāk ir viņam. Un tad vietā, lai viņu atbalstītu, uzklausītu, samīļotu, dotu laiku, mēs kliedzam, raustam, sitam, pasakam ko riebīgu.. Tāpēc, ka esam piekusuši, nav laika, stresaini, ar terpermentu, ko citi padomās utt.
    Un tas nav normāli. Nevajag meklēt atbalstu, ka citi tā dara un nomierināt sirdsapziņu. Vajag meklēt risinājumus, gan kā jau Laura rakstīja, gan daudz citu piemēru šeit pat, gan meklējot savus ceļus. Ne emocionāla, ne fiziska vardarbības pret bērnu nav normāla… Arī, ja mēs to redzam apkārt vai esam paši piedzīvojuši, vai piedzīvojam joprojām no saviem tuviniekiem, dzīvesbiedra.

    Atbildēt
    • Laura

      Es reizēm sevi iedomājos bērna vietā – vai man patiktu, ja uz mani sakliedz? Protams, nē, es tad nejūtos labi, tā sajūta ir briesmīga. Tas arī palīdz.
      Protams, ka ir jāpadomā par sevi pirmām kārtām, lai no pārlieku lielām dusmām neciestu bērni. Bet ik pa laikam pacelt balsti – to par vardarību gan es nesauktu.

      Atbildēt
    • Pievienojos Lienes komentāram.
      Lai kā arī gribas atrast sev līdzīgi jūtošu un darošu komūnu, lai kā
      ir nācies ciest pašiem bērnībā un tā ir iemesls šiem dusmu izvirdumiem, un lai kādā laikmetā un saimniecību modelī mēs dzīvotu (un ļoti nogurstam fiziski un psihiski), viennozīmīgi ir jāstrādā ar savām emocijām un ļoti, ļoti APZINĀTI. Mana pieredze reiz bija milzu sēras un es tās sajūtas neapstrādāju ar alkoholu vai tamlīdzīgiem “atpūtas un galvas vēdināšanas veidiem”, jo jau laicīgi sapratu, ka tas ir quick fix un man tas nederēs un nepalīdzēs. Ar šādām dusmām ir jāiet sevī dziļumā, jo vislabāk sev pašam un apkārtējiem būs tad, ja patiešăm tiksim vaļā no tām pašā saknē. To var tikai tad, ja tiešām tiekam klāt tam dusmu cēlonim. Katram savs veids jāatrod, kas vislabāk palīdz atrisināt šos emociju pārstrādes mehānisma blokus.

      Paldies Tev, Laura, par šo tēmu un komentāru sadaļu! Vēlētos, lai visi atrod savu instrumentu mieram. Patiesam Mieram.
      P.s. esmu šobrīd mazliet aizrāvusies ar The Continuum Concept iepazīšanu, par kuru noteikti jau zini. Man liekas, ka ir riktīgi interesanti, piemēram, šeit dažas versijas par to, kāpēc bērni uzvedas antisociāli
      https://m.facebook.com/notes/the-continuum-concept/reasons-for-anti-social-behavior/804069786339199/?refid=18&ref=content_filter&__tn__=R-R

      Atbildēt
  32. Protams, mainīt balss tembru, nav vardarbība, nav domāts tādās galējībās. Bet tajā pašā laikā, ļoti daudzi uzskata, ka uzšaut ar roku pa dupsi vai pirkstiņiem tas nekas nav… Vai kliegt un teikt riebīgas lietas… Dīvaini, ka, piemēram, pret saviem kolēģiem tā neizturamies, taču, bet saviem vistuvākajiem un mīļākajiem gan..

    Atbildēt
    • Laura

      Tā ir. Bet domāju, ka vismaz tās māmiņas, kas te komentāros ierakstījušās, tāpat arī es, to apzinās, un ar visu sirdi un prātu cenšas saviem bērniem pāri nedarīt – ne fiziski, ne emcionāli. Savaldîties reiz var nebūt viegli, tādēļ ar sevi ir ļoti jāstrādā..

      Atbildēt
    • Es arī par šo esmu domājusi – ja kolēģim kas gadās vai ir kāds kaitinošs netikums, mēs to spējam pieņemt ar vēsu prātu, bet par bērnu – uzvelkamies. Īsti nesaprotu palaidējmehānismu, kā tas strādā, kāpēc es vispirms reaģēju un tad nožēloju. Un tas nav pieņemami, lai gan ir tik patīkami domāt, ka ne jau man vienai tā gadās. Tas nav pieņemami!, jo tas grauj bērna pašapziņu, tātad ir “dāvana” viņam uz visu viņa mūžu.

      Atbildēt
    • Liene, Tu nekad nekad neesi uzšāvusi savam bērnam pa dupsi? Tiešām nekad? Kad gaidīju pirmo bērnu, biju par visiem 1000% pārliecināta, ka nekad mūžā fiziski neaizskaršu savu bērnu. Nebūs nekādas uzšaušanas pa dupsi. Bet…. kad pirmajam bērnam sākās Tas vecums…. kad bija pāri malām sakrājies pārgurums, nespēja ar visu tikt galā, kad mazais spēja izvest ātri un uzstājīgi….. esmu uzšāvusi.. :( Un… vnm pēc tam loģiski ir vainas apziņa utt…. vnm ir dziļās pārdomas, kā sevi savaldīt.
      Es tā jautāju, jo te izskan ļoti kategoriski viedokļi – kliegt nav labi, uzšaut pa dupsi ne tik nav labi, jā, protams, ka nav labi. Un ikkatra sieviete to apzinās. Bet… vai aiz šīm “uz papīra” patētiskajām replikām par to kas ir un kas nav labi, reāli arī cilvēks ir tik pat tīrs, balts? Vai šīs sievietes/mammas, kuras publiski māk izteikties, kas ir balts un kas melns, vai viņas ikdienā tiešām nekad nav tā kārtīgi uzbļāvušas ( pat citu klātbūtnē) uz savu bērnu, nekad nav tā niknāk parāvušas aiz rokas, un arī tiešām nekad nav uzšāvušas pa dupsi?
      Ja, sist nedrīkst. Tā ir vardarbība. Bet es nudien neticu, ka aiz kristāltīrās ārienes te portālā, arī dzīvē visas ir tik pat nevainojamas un savaldīgas. Un dusmu uzplūdu brīžos paņem mazos klēpī un smaidot sabučo. Paglauda galviņu un par visu domā tikai pozitīvi. :)
      Katrā gadījumā, veiksmi mums visām iemācīties savaldību. Vismaz man ir tā, ka varu gudri runāt un spriest, bet pēc pus stundas savā ģimenē, savā haosā jau vienalga kādā brīdī atkal sanāk noauroties. Pēc tam samīļoties. Un pēc kāda laika, atkal jau dusma uzkāpj. Treniņš dzīves garumā.

      Atbildēt
      • Es arī biju 100% pārliecināta, ka nekad neuzšaušu. PAr spīti tam, ka mani ģimenē slānīja līdz padsmit gadu vecumam. Un šobrīd ir tā, ka lien arā VISS, viss ko mamma tika darījusi un teiksui man. Un vienīgais, kas tiešām varētu līdzēt ir psihoterapija – nekādi tur ziedi vai meditācijas.. Jo man līdzi – katru reizi apņemos, izdomāju, ko darīšu, lai sa’vktos un katru reizi atkal neizdodas..
        Tikai nu jā – vienai pašai ar bērnu pat tai psihoterapijai īsti nevar rast ne laiku (jo nut ru iet ar bērnu kopā nav opcija, tb tas ir bezjēdzīgi), ne arī līdzekļus, jo nu ar pāris reižu parunāšanos jau nebūs līdzēts..

        Atbildēt
  33. Laura, kuras Tu ieteiktu kā TOP vietas puslīdz veselīgu vakariņu pasūtīšanai uz mājām?

    Atbildēt
    • Laura

      Nu ar to veselīgumu ir kā ir. Ja dzīvo centrā vai tuvajā Pārdaugavā, tad, protams, vari pasūtīt izmantojot WOLT aplikāciju – tur ir arī veselīgas izvēles! Mēs parasti izlīdzinamies ar suši :)

      Atbildēt
  34. Paldies par rakstu! Cik pazīstami. Izklausīsies banāli, bet arī man rakstā lasītais ir kā balzāms dvēselei, kā plāksteris asiņojošai sirdsapziņai. Pati sev esmu to noformulējusi tā – līdz ar bērnu ienākšanu manā dzīvē, esmu zaudējusi pēdējās ilūzijas par sevi, jo tagad redzu, kāda esmu patiesībā. Bērni manī ir pamodinājuši gan visu to labāko, ko paredz mātes mīlestība, gan visu to sliktāko (nepacietība, dusmas, aizvainojums, izmisums, bezspēcība, vainas apziņa), par ko sabiedrībā nerunā un glancētos žurnālos nedrukā. Propogandēts tiek veiksmīgo mammu/sievu kults. Interesantākais ir tas, ka savulaik pamanītais nepatīkamais, neglītais, greizais radu un paziņu ģimenēs, lika nodomāt, nu man jau nu gan tā nebūs…

    Atbildēt
  35. Laura, paldies par šo rakstu-sajutos cilvēcīga 😊
    Bet man ilgtermiņā ļoti palīdz Baha ziedi. Pēc tipa esmu mūžīgais plānotājs, kurš plāno nesteidzīgas brokastis brīvdienās, brīvdienu nodarbes, laiku sev utt. Bet, protams, ka dzīve ar 5gadnieku un zīdaini ievieš savas korekcijas. Un Baha ziedi palīdz pieņemt, ka jā ok, arī tad, ja mans plāns izgāžas, diena var būt tikpat laba un vēl labāka.

    Atbildēt
  36. Linda, jā tiešām neesmu nevienu reizi iesitusi saviem bērniem (man ir divi pirmsskolas), sapurinājusi vai bļaujot lamājusi vai teikusi ko riebīgu. Bet es neesmu nekāda kristāltīra māte, pilnīgi normāla, parasta mamma saviem super foršajiem bērniem, kuri, protams, mani ir 101 reizi nokaitinājuši, izveduši no pacietības, neforši uzvedušies utt. Un, protams, es esmu bijusi tik pārgurusi pēc darba dienas, kad domās skatījusi minūtēs, kad beidzot varēs likt gulēt utt. Jautājums ir tikai, par to, kā šo visu “izliek”. Vai es izlieku savas dusmas, aizskaitinājumu sitot,purinot, kliedzot? Ko es ar to panākšu? Es esmu pieaudzis cilvēks, kurš māk kontrolēt savas emocijas un to izpausmes. Es nevaru iedomāties, kāpēc būtu jāsit kādam kuru es mīlu, un kurš ir fiziski vājāks, atkarīgs, un, protams, piedos man jebko, kopā esmu daru. Tāpat pietiekami daudz ir literatūras, kas ļoti skaidri pastāsta, ko tas nodara bērniem un viņu psihei. Tas liek vēl vairāk būt apzinātam savās rīcībās un domās. P.s man mājas pārsvarā ir neliels bardaciņš, šodien vakariņās bija griķi un krējums (nu un kas), un bērni skatās savas 30min multeni un saldajā ēd sulu saldējumu. Man “vajadzētu” pievākt virtuvi, bet sēžu netā. Un nejūtos vainīga tieši necik. 😊
    Mani ļoti priecētu, ja Latvijā šī “norma” kādreiz sapurināt, sapērt, sakliegt uz bērnu, ar attaisnojumu, viņš jau pats šausmīgi uzvedās, es biju piekusis, izmisis utt. Vienkārši izzustu. Tas nemaz nav nav tik sarežģīti, vajag vienkārši apņemties to beigt darīt. 😊 Lai izdodas!

    Atbildēt
  37. Paldies par šo rakstu, tas man liek sajusties drusciņ saprastai. Mēs visas gribētu būt tādas mammas kā Liene, bet vēl jautājums- cik daudz laika tu pavadi ar bērnu? Esmu pamanījusi, ka esmu balta un pūkaina, ja esmu bijusi prom kādu brīdi. Un es arī saprotu, kāpēc daudzas sievietes izvēlas darbu māju vietā. Jo ikdiena ar mazuļiem (2 un 5 gadi) ir normāls izaicinājums. Esmu uztrenējusi pietiekamu vienaldzību, pacietību utt. Bet ir brīži, kad uzsprāgstu, nu vismaz iekšēji. Tas visbiežāk ir par bezjēdzīgiem niķiem, nu piem, šovakar, kad midzināju 2gadnieku (un 5g jau čuč), viņa prasa ūdeni, ok, pie gultas mums ir sagataves, iedodu glāzi, viņa grūž prom un kliedz- vajag pilnu!!! Es saku, skat, ir pilns, padzeries un čuči. Nē, pilnu!!!! Es saku, ja negribi, lieku nost. Seko bļaušana. Es jautāju, vai tomēr gribi? Nē, grūž prom glāzi, ūdens iet pa gaisu. Vajag pilnu!!! Bet glāze ir pilna, goda vārds. Apsēžos un saku, citu variantu nav. Bet iekšā viss burbuļo par troksni, kas var pamodināt māsu, par slapjo segu, par to, ka es vienkārši tieku izsista no līdzsvara un esmu dusmīga. Pilnīgi stulba un bezjēdzīga situācija. Nāksi klēpī? Nē! Vajag pilnu ūdeni!!! Risinājums? Nogaidīt, kad niķis pāriet. Piedāvāt citu glāzi, skriet uz virtuvi? Viss beidzās ar to, ka savajadzējās uz poda un ūdens aizmirsās, bet iekšā palika tā gruzdošā dusmiņa un vainas sajūta pie reizes- ka nesapratāmies, ka dusmojos.

    Atbildēt
    • Starp citu, es domāju, ka veģetatīvā distonija ir tik populāra tieši tādēļ, ka mums ir sevi jākontrolē 24/7. Visu cieņu tām, kuras spēj viegli un dabiski būt maigas, atbalstošas un saprotošas 24/7 UN vienlaikus spēj izvairīties no šāda veida saslimšanām.

      Atbildēt

Komentē