Tas viss ir tik otršķirīgi

Tas viss ir tik otršķirīgi

Priekšā ir kārtējā nedēļas nogale, kad ģimenē viens otru ņemsim aiz rokas, un dosimies kādā pastaigā, varbūt uz muzeju, kādu kafejnīcu, ciemos, un vēl šur tur. Pilnīgi noteikti arī mazliet pastrīdēsimies un es apvainošos par to, ka vīram nedēļas nogalē ieplānoti darbi, un noguršu no nemitīgās skraidīšanas pakaļ puikām. Iesējams, nedēļas nogale būs fantastiska un piepildīta, bet tik pat labi, nevarēšu sagaidīt pirmdienu un salīdzinoši lielo mieru, ko tā nes. Iespējams, ka uzsitīšu sev pa plecu par to, ka visu nedēļas nogali esmu bijusi savākta un +/- harmonijā ar sevi, bet tik pat labi, kaunēšos,ka ir gadījies par daudz sadusmoties, vai sabļaut uz kādu tā īsti ne par ko.

Bet kādēļ es to vispār rakstu. Jo šobrīd, kad medijos tik daudz izskan ar tēmu “sistēmas bērni”,  ir grūti to visu nepamanīt un nelaist caur sevi,kad pati esmu mamma. Es saprotu, cik tas viss, ko darīsim šajā nedēļas nogalē, un vispār tas, par ko raizējamies ikdienā, ir otršķirīgi. Es domāju tas –  kur iesim, ko darīsim, ko ēdīsim (vai pietiekami veselīgi?), ko lasīsim, vai neskatīsimies par daudz multenes, vai nelūrēšu par daudz telefonā, vai bērni pietiekami daudz laika pavadīs svaigā gaisā utt. Varbūt atradīsim kādu bērniem draudzīgu vietu, ar ko padalīties blogā, lai nākamajā nedēļas nogalē tur varētu doties citi. Varbūt veikalā ieraudzīšu perfektos svētku kostīmus puišiem un nodomāšu – vajag! Ai, tas viss šobrīd līdz ar novembra miglām un Ziemassvētkiem, kuri tuvojas, šķiet tik lieki. Nemaz nerunājot par to, ka lielveikalu plaukti pēkšņī ir kļuvuši pilnāki, rotaļļietu klāsti plašāki, it kā tas Ziemassvētkos būtu pats galvenais – nenokavēt perfektās, ilgi gaidītās dāvanas iegādi. Un nejau tikai Ziemassvētkos, arī ikdienā.

Ai, pupu mizas. Gribētos Ziemassvētkus nosvinēt maksimāli vienkārši. Un ne tāpēc, ka minimālisms un zero – waste ir modē (tā pilnīgi noteikti ir labā mode!), bet tāpēc, ka tā liek darīt sajūtas. Nav tā, ka es nekad to nebūtu uzskatījusi par svarīgāko, bet šobrīd, vēl vairāk, kā jebkad iepriekš, šķiet, ka vissvarīgākais ir vienkārši samīļot bērnus. “Sistēmas bērnu” tēmās nav viegli ieklausīties, bet vismaz man, tas ļoti daudz ko dod. Esmu nonākusi pie sajūtas, ka visi tie pašpārmetumi, ar kuriem sevi ik pa laikam apber teju jebkura man zināmā mamma, es tajā skaitā, ir pilnīgi lieki. Un visa tā salīdzināšana..meh. Mēs visi, mammas un tēti, kuri uzskata, ka vislabākais, ko var sniegt savam bērnam ir pieskārieni un uzmanība, ir vislabākie,vispareizākie, visperfektākie vecāki. Un punkts.

Savas mazās pārdomas uzrakstot es pilnīgi noteikti neatklāju nekādu Ameriku. It kā tik parastas un visiem zināmas patiesības. Un tomēr, apzināties, ka kaut kur tepat blakus ir bērniņi, kuriem neviens neieskatās acīs, un nepieskaras ar mīlestības pilnu pieskārienu, ir sāpīgi. Mazliet grauž par to, ka nevari palīdzēt. It kā. Jo īstenībā jau vari.

Ņemot vērā manu bērnu vecumu un īpatnības es apzinos, ka savā ģimenē kādu šobrīd uzņemt būtu diezgan bezatbildīgi.  Bet tas, ko varu darīt – saprast, kādi vispār ir potenciālie palīdzības veidi. Sākot  ar vēlmi vispār saprast, piedalīšanos labdarības maratonā “Dod Pieci”, beidzot ar reālu fizisku iesaisti. Lai gan labdarības maratonā katru gadu piedalās arī mans vīrs, un es nespēju uz to paskatīties objektīvi, šo reizi gaidu jo īpaši, jo man šķiet, ka ir kāds palīdzības veids, kas būtu piemērots arī mūsu ģimenei, bet mēs vienkārši par to neesam informēti. Ļoti gaidu un ceru, ka uzzināšu daudz jauna, lai nekavējoties vārētu rīkoties.  Un vēl – varbūt kāds, tāpat kā es, vēlas doties uz šo informatīvo pasākumu par bērnu bāreņu mentoringa projektu. (Šo : https://www.facebook.com/events/131448254179332/). Tāpat vari sekot līdzi Facebook iniciatīvai “Lielas rūpas par mazajiem”, kur vari uzzināt par vēl dažiem veidiem, kā atbalstīt bērniņus.

Laikam jau samudžināju šo ierakstu tā, ka no malas var šķist nesaprotami, bet tieši tādas domas un sajūtas šobrīd ir manā galvā – kaut kāda savas dzīves pārvērtēšana, kas mijas ar vēlmi palīdzēt.

P.S. Pēc šī raksta publicēšanas uzzināju par šo blogu, kuru raksta kāda mamma, kuras ģimene arī pavisam drīz uzņems pie sevis audžubērniņu : https://kaktinsblog.wordpress.com. Uzrunāja. Savukārt vēl kādu pieredzi vari lasīt blogā manasdebesis.lv.

Foto : Krista Kudore Photography

14 komentāri

  1. Paldies par rakstu. Domaju loti lidzigi sobrid. Kops si tema ir iznesta gaisma, es aizdomajos, ka varetu kadreiz klut par audzumammu vai pat adoptet.

    Atbildēt
  2. Kopš man pašai ir bērns un to visu tu burtiski izlaid caur sevi-caur mazās, vientuļās sirsniņas sajūtām, pārdzīvojumiem, un nav neviena tuva cilvēka…. sirds sažņaudzas un asaras birst kā pupas :(

    Atbildēt
  3. Iespējas palīdzēt ir dažādas. Viena no tām – kļūt par viesģimeni, uzņemt bērnus ciemos pa brīvdienām. Var kļūt par mentoru kādam lielākam bērnam, pusaudzim. Sazinieties lūdzu ar savas dzīvesvietas bāriņtiesu, ja ir patiešām vēlme palīdzēt.

    Atbildēt
    • Laura

      Labprāt uzzināšu par visām iespējām. Sākotnēji visam pasekošu līdzi “Dod Pieci” ietvaros, kur noteikti visu arī saprotami izskaidros.

      Atbildēt
      • Es laikam nesekoju līdzi- kas tur ko skaidros?

        Atbildēt
        • Laura

          Labdarības maratona “Dod Pieci” ietvaros par šo tēmu un iespējām palīdzēt daudz runās un skaidros.

          Atbildēt
          • To es sapratu:)
            Bet kas skaidros? Kur? Cikos? Kā to var dzirdēt? Vai šī skaidrošana ir/būs visiem pieejama. Jau iepriekš paldies!

          • Laura

            Oi nu laika posmā no 17. – 23.12. visu laiku radio 5 ēterā :D :)
            Es noteikti arī blogā to apkopošu!

  4. Paldies, ka saliki uz papīra! Manas pārdomas sakrīt sajūtu līmenī. Visvairāk jau par to, ka audzinot vienu maziņu, joprojām ļoti taustoties, ko un kā, būtu bezatbildīgi ņemt vēl vienu. Jebkāda vecuma, jo sākumā uzmanību un laiku vajadzēs tāpat kā zīdainītim, kas ienāk ģimenē. Turklāt man ļoti jāņem vērā fakts, ka draugs jau ir piekritis audzināt dēlu, kurš nav viņa. Tas būtu par daudz prasīts, audzināt vēl vienu. Tagad, uzreiz. Šo tēmu jau apspriedām, pat tam uzliekot attālu nākotnes iespējamību. Un es minu, ka mūsu ģimene tāda nav vienīgā. Ārpus standarta jau pašā sākumā, kas nedaudz ierobežo šādu lielu lēmumu pieņemšanā. Arī ar nepacietību gaidu Pieci.lv maratonu. Noteikti piedalīšos, jo tas ir vienīgais, ko šobrīd spēju iztēloties kā no manas puses iespējamu. Ai. Super gari sanāca.

    Atbildēt
    • Laura

      Nav, nav gari :). Es Tevi ļoti saprotu. Šādiem lēmumiem arī nebūtu jābūt spontāniem. Ir par ko padomāt!

      Atbildēt
  5. Tik līdzīgas arī ir manas pārdomas. Ir iespējams iziet kursus lai kļūtu par viesģimeni. Tie notiek 2x gadā, pavasarī un rudenī. Šobrīd uz pavasara grupu varētu pieteikties…tādas pārdomas, jo sirds runā..

    Atbildēt
  6. Es ar nespēju par to nedomāt. Es pat nodomāju, kad mana meitińa (2m) paaugsies, varbūt varētu palīdzēt ar pastaigām.

    Atbildēt
  7. Paldies par dalīšanos savās pārdomās! Un savā ziņā ir labi, ka šīs tēmas tiek “paceltas” kaut vai caur emocionāli sāpīgiem raidījumiem. Arī mani tas rosina uz pārdomām. Un viena no tādām domām ir par to, ka var sākt ar mazumiņu, jo paņemt bērnu audžuģimenē ir ļoti liels un nozīmīgs lēmums visām pusēm, īpaši zinot, kāda ir pieredze cilvēkiem, kas tā ir rīkojušies, jo šie bērni ir ar ļoti, ļoti traumatisku pieredzi. Bet tikpat labi var arī iet pie bērniem un mācīt viņiem kaut ko no tā, ko pats proti – meditēt, zīmēt, spēlēt džambas, spēlēt dambreti utt. Kaut vai, lai parādītu, ka dzīve var būt ļoti interesanta. Mani pašu savulaik iedvesmoja Vairas Vīķes-Freibergas stāstītais, ka, viņiem vēl dzīvojot Kanādā, viņas puika bijis slimnīcā apm. mēnesi un katru dienu viens uzņēmējs nācis pie viņa pēc darba kā brīvprātīgais un spēlējies ar LEGO.:) Es pati tā esmu gājusi uz pansionātu pie vecajiem ļaudīm par skaļo lasītāju un deviņdesmitgadīgām dāmām lasījusi priekšā grāmatas un pļāpājusi. Reizēm arī mazumiņiem ir nozīme.:)

    Atbildēt

Komentē